Starptautiskais bakalaurāts ir starptautiski atzīta izglītības programma, kas vērsta uz kritiskās domāšanas, starpkultūru izpratnes un vispusīgas akadēmiskās attīstības veicināšanu. Tā paredzēta skolēniem pat no trīs līdz 19 gadu vecumam, tiek piedāvāta trīs dažādos līmeņos. Kas un kur no tā ir pieejams Latvijā? Kā kļūt par starptautiskā bakalaurāta audzēkni, kāds ir mācību process un ko ar šo diplomu var iesākt pēc tam, Ģimenes studijā vaicājam izglītības ekspertiem.

Skaidro Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijas direktores vietniece, starptautiskā bakalaurāta koordinatore Vineta Šrama, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktora vietnieks mācību darbā Jānis Zeimanis, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis un Ogres tehnikuma Starptautisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Jasinska.

Iekšējā drošība, civilā aizsardzība un noziedzības apkarošana ir Krustpunktā sarunas temati. Pirmie divi ir īpaši aktuāli kopš Krievija pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, bet pēdējais – aktuāls vienmēr, turklāt pēdējos gados īpaši izvēršas arī iedzīvotāju apkrāpšana, par kuras veidiem un apmēriem kādreiz nevarējām pat iedomāties. Par to visu iztaujājam iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas TV raidījuma "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Sandra Dieziņa.

Lai iegūtu vairāk naudas valsts budžetā, valdība arvien lielāku uzmanību pievērš valsts kapitālsabiedrībām. Mazināt izdevumus un palielināt ienākumus, ko tālāk iemaksāt valsts budžetā, tā prasa arī no valstij piederošā uzņēmuma “Latvijas Valsts meži” (LVM). Tas atlaida vairākus desmitus darbinieku, taču jaunos direktoru amatos bez konkursa iecēla trīs cilvēkus, kuri iepriekš strādāja valdē un padomē.

Mārtiņš Līdums, LVM padomes priekšsēdētāja vietnieks: “Šie augstās raudzes profesionāļi pauda gatavību turpināt darbu uzņēmumā savu kompetenču ietvaros, bet citā statusā, par ko mēs esam priecīgi.”

Augsto amatu dalīšanai iebilst liela daļa zemāka līmeņa darbinieku. Sasteigtās reformas rezultātā uzņēmumā tagad ir divas arodbiedrības. Vienai ir netieša saikne ar vadību, kamēr otrai – neatkarīgai arodorganizācijai, kompānijas administrācija liek šķēršļus.

Dace Rumpe, Latvijas Meža nozares arodbiedrības biedre un šīs organizācijas vadītāja LVM: “Par vainīgu nelojālu vai pat kaitniecisku uzņēmumam tiek padarīts tas, kurš mēģina norādīt uz problēmu pastāvēšanu!”

Vai neatkarīgas arodbiedrības ierobežošana un vienlaikus direktoru amatu dalīšana vadībai pietuvinātām personām vienā no lielākajiem valstij piederošajiem uzņēmumiem atbilst labas pārvaldības principiem? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Piektdien, 20. martā, Rīgas Kongresu namā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sadarbībā  somu diriģentu Kristianu Sallinenu piedāvās programmu, kurā līdzās Ludviga van Bēthovena Piektajai simfonijai skanēs arī somu mūzika - Veines Raitio simfoniskā poēma "Mēnesgaisma uz Jupitera" un Magnusa Lindberga Klarnetes koncerts. Solists - LNSO klarnešu grupas koncertmeistars Mārtiņš Circenis, kuru uz sarunu aicināja Inta Zēgnere.

Mārtiņš Circenis: Šis darbs ir somu klarnetista Kari Krīku vizītkarte. Pateicoties sadarbībai ar Magnusu Lindbergu, Kari Krīku instrumentālista karjera kļuva tik piepildīta un koncertiem bagāta, ka viņš kļuva pa vienu no TOP pasaules māksliniekiem klarnetes instumenta spēlē. Tālajā 2001. vai 2002. gadā, kad viņš bija Rīgā, kopā ar Olari Eltsu un LNSO pirmoreiz atskaņoja šo darbu pie mums. No tās dienas es iemīlējos šajā darbā, jo

iespaids pirmajā brīdī bija vārdiem neaprakstāms - kaut kas pilnīgi nedzirdēts, tam laikam pilnīgi jauns un moderns.

Protams, skatoties ar šodienas skatu, mēs jau redzam, kas tieši tas ir. Darbs ir ārkārtīgi romantiski impresionistisks, tas arī mazliet pasaka, kas mūs sagaida - būs melodisms, skaistas harmonijas, bet tajā pašā laikā tas ir moderns un viegli klausāms. Tā faktiski ir galvenā atslēga, ka pat nesagatavotam klausītājam tas ir viegli uztverams. 

Kas tevi toreiz tik ļoti pārsteidza, kad tu pirmoreiz dzirdēji šo koncertu?

Pirmais iespaids bija - kā tas vispār ir iespējams? 

No Kari Krīku puses?

No Kari Krīku puses.

Līdz tam mēs šāda līmeņa māksliniekus faktiski dzirdējām tikai ierakstos. Pirmo reizi bija tas  iespaids, ka tas ir klātienē un tas tiešām notiek dzīvajā, un ka to var izdarīt.

Man tas likās kaut kas pilnīgi netverams. Protams, jāņem vērā arī tas, ka tas bija, neredzot nošu tekstu. Kad saņēmu notis un sāku to iestudēt, tad jau, kā saka, vizuālais apmāns mazliet nostrādā, kad redzi notīs, ka nav nemaz tik briesmīgi sarežģīti daudzos posmos, kas toreiz likās vienkārši neiespējami. 

Kas interpretācijā no solista puses tev likās tik ļoti sarežģīts? Jo, protams, viņš tur visu ko ir izgudrojis. 

Jā, protams. Ņemot vērā, ka Kari Krīku pamatā ir laikmetīgās mūzikas izpildītājs, tur ir ļoti daudz moderna tipa elementu, bet tie nebija tie, kas pārsteidza. Pārsteidza skaņas apjoms, ka viss ir ļoti dzidrs un tajā pašā laikā ļoti, ļoti skanīgs.

27 minūtes, cik garš ir šis koncerts, pagāja vienā elpas vilcienā. Tas, man liekas, bija galvenais iespaids, kas palika - kā tā varēja sanākt?

Jā, protams, bija ļoti daudz ātru pasāžu, šausmīgi augstu, visādi interesanti tehniskie paņēmieni, bet man liekas, ka galvenais kopiespaids bija tieši Lindberga radītais - tā skaņu pasaule cilvēkus vienkārši apbur. 

 Pats Magnuss Lindbergs šo savu darbu ir komentējis? Tev ir bijusi nepieciešamība interesēties, ko viņš ir gribējis pateikt ar šo koncertu?

Jā. Nesen vācu klarnetists Sebastians Maincs vēlreiz ierakstīja šo darbu, un par šo darbu viņam bija maza intervija. Tās laikā atklājās divas lietas - skaidrs, ka Kari Krīku to ir iniciējis, viņš vēlējās lielu koncertu, un Magnuss Lindbergs bija piekritis ar nosacījumu: ja mēs kaut ko darām, tam ir jābūt kam grandiozam, ļoti virtuozam, skaniski bagātam. Stils droši vien pats tā izveidojās, jo Lindberga mūzikai tas ir ļoti romantisks un impresionistisks, citos orķestra darbos viņš skatījies citā virzienā. Protams, viņam raksturīgā mūzikas valoda tur ir, un no pirmajām frāzēm var just - jā, tas ir Lindbergs, bet šis emocionālais romantisms vai impresionistiskās nokrāsas - tas ir kaut kas viņam salīdzinoši netipisks. 

Stikla māksliniece Marta Ģibiete Ķīnā tapušo kolekciju dēvē par savām bezdomu puķēm. Darbus pēdējo nedēļu iespējams skatīt galerijā „Istaba”. Personālizstādei māksliniece devusi nosaukumu „Made in China”, jo darbi tapuši 2025. gada rudenī mākslinieku rezidencē Ķīnā, Dzjansji provincē. Rezidences laikā Marta Ģibiete izveidoja stikla darbu kolekciju gan savā autortehnikā, gan, radot jaunus darbus pūstā stikla tehnikā. 

Martas Ģibietes personālizstāde „Made in China” galerijā „Istaba” būs skatāma vēl tikai dažas dienas (līdz 20.martam).

Bet ja dodaties uz Lietuvu, tad Paņevežā (Pragiedruliai zālē) līdz 26.aprīlim aplūkojama Martas Ģibietes izstāde „Solījums” , tajā mākslinieces tradicionālie darbi.

Rīgas Porcelāna muzejs izdevis pirmo izdevumu jaunā sērijā “Ideju burtnīcas” – “Tautiskais motīvs”, kur filozofijas doktors Toms Ķencis analizē tautiskuma jēdzienu un tā izpausmes Latvijas porcelānā 20. gadsimta otrajā pusē, īpaši padomju perioda ideoloģiskajā un kultūras vidē.

Ja 30. gados tautiskuma izpausmes bija kā svarīga nacionālās identitātes nostiprināšanas sastāvdaļa, tad padomju periodā šo tendenci turpināja jaunā ideoloģiskajā gaismā. Tostarp, caur porcelāna priekšmetiem. Lai uzzinātu vairāk par to, kas parādās pirmajā sērijas izdevumā, uz Rīgas Porcelāna muzeju devās Una Zvejniece.

Par muzikālo izrādi bērniem „Runcis zābakos” Dailes teātrī un mūzikas rakstīšanu izrādēm Kultūras rondo pārrunājam ar komponistu Jāni Lūsēnu. Ar komponistu runājam arī par gan dzejkoncertu, gan par īpaši pārinterpretēto "Zodiaka" albuma "Disko Alianse" koncertu, kas norisināsies 21. martā "Hanzas peronā", kur gan komponists būšot klausītāju rindās.

Tiekamies arī ar izrādes „Runcis zābakos” radošo komandu. 

Mārtiņa Meiera režijā Dailes teātrī top muzikāla izrāde bērniem „Runcis zābakos”.

Reiz kādā omulīgā vakarā kopā sanāk bariņš draugu. Svinību iemesls? Kaķa dzimšanas diena! Un kā gan labāk svinēt manierīgo pūkaini, ja ne stāstot pasaku, kurā tas spēlē galveno lomu? 

Šis būs stāsts ne tikai par mīlestību pret kaķiem, drosmi un slaveno Runci zābakos, bet arī par mūsdienās šķietami apdraudētu aktivitāti – dziedošu, rotaļīgu un radoši brīvu kopābūšanu. Kā no nekā uzburt kaut ko? Kā kopā stāstīt pasaku? Kurš vairs atceras, kā tur bija?

Pirmizrāde 20. martā.

Pievēršamies Latvijā veiktam pētījumam par vardarbību, tiesībām un sabiedrības atbildību pret bērniem 20. gadsimta sākumā. Citi laiki, citi tikumi - mūsdienās teju neaptverami. Tā varētu dēvēt Rīgas apgabltiesas vēsturiskās krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā. Bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. Kā uz to reaģēja sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes? Plašāk skaidro pētījuma autore - vēsturniece, Latvijas Nacionālā arhīva vadošā pētniece Ineta Lipša.

Brīdinām, ka sarunas gaitā ir pieminēta fiziska vardarbība un dzirdētais var būt nepatīkams!

Vēsturniece Ineta Lipša analizējusi Rīgas apgabltiesas krimināllietas par personu apsūdzībām bērnu spīdzināšanā ar mērķi detalizēt no literatūras zināmo apgalvojumu par to, ka fiziska vardarbība pret bērniem, piemēram, bieža un cietsirdīga pēršana un sišana no vecāku vai aizbildņu puses bija plaši izplatīta parādība 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā Vidzemē. 

Šajā laikā spēkā esošā likumdošana vardarbību ģimenē definēja par patriarhālās ģimenes iekšējo lietu, tāpēc pie kriminālatbildības par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, vecāki un aizbildņi tika saukti tikai ārkārtīgas nežēlības gadījumos. Noskaidrojot, kā apsūdzēto un liecinieku liecībās atspoguļojas viņu priekšstati par to, cik lielā mērā fiziskā vardarbība pret bērniem uzskatāma par, viņuprāt, nepieciešamu, pētniece secināja, ka bērnu biežu pēršanu laikabiedri uztvēra kā audzināšanas instrumentu. Par to, ko tolaik uzskatīja par biežu, liecina viens no laikabiedru  konstatējumiem, ka bērna nopēršana 2-3 reizes nedēļā netika uzskatīta par biežu pēršanu.

--

Visai nešpetnais dzīvnieks jenots, kurš kaut ko izvanda cilvēku mājokļus vai to tuvumā, savā ziņā jau kļuvis par folklorizētu tēlu un izmantots arī kino.

Jenots ir visēdājs, tas apdzīvo Ziemeļamerikas kontinentu, arī Panamas areālu, savukārt Eiropā un Japānā tā ir ievazāta suga. Tādējādi nav pārsteigums, ka jenota uzvedība jau gana ilgu laiku ir pētnieku uzmanības centrā, un tam pavisam nesen pievērsušies arī pētnieki no Britu Kolumbijas Universitātes Vankūverā, Kanādā, aprakstot savus secinājumus žurnālā “Dzīvnieku uzvedība”.

Saskaņā ar pētnieku apgalvojumu jenoti nav tikai labuma meklētāji, dzīvnieki ir patiesi zinātkāri, un tāpēc ir gatavi risināt sarežģītus uzdevumus. Kas par to sakāms pašmāju pētniekiem? Uzklausām Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģi Intu Langi. Viņas vērtējums par publikācijas atziņām.