Par radošumu kā izdzīvošanas veidu, par smeldzīgām ilgām pēc mājām un dzimtenes vēsta jaunā izstāde “Izdzīvošanas māksla. Zēdelgema”, ko šodien, 20. martā, atklās Latvijas Kara muzejā. Tās centrā ir mākslas darbi un amatniecības priekšmeti, ko latviešu karavīri savulaik izgatavoja Zēdelgemas karagūstekņu nometnē Beļģijā. Tā kā tur nebija atbilstošu materiālu, tad mākslas darbi un rotas tapa no konservu kārbām, patronu čaulītēm, dēļu galiem un citiem nometnē pieejamiem priekšmetiem. Unikālākais bija Brīvības pieminekļa miniatūrs atveids, ko latviešu karagūstekņi izveidoja 1945.gadā par godu Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienai.

Izstāde ir izzinoša, aizkustinoša un arī pārsteidzoša, jo, redzot smalki izstrādātās koka lādītes ar latviskiem ornamentiem, metāla etvijas un skulptūriņas, grūti noticēt, ka tās gatavotas no pavisam neciliem sadzīves priekšmetiem.

Tie apliecina, ka cilvēka vajadzība radīt skaisto ir pārāka par apstākļiem, kā arī to, ka radīšana palīdz izdzīvot, saglabāt pašcieņu un nacionālo garu arī nebrīvē. Kā saka viena no izstādes veidotājām Inese Gātere – izstāde ir skats uz leģionāriem no ne tik ierasta skatu punkta.

Britu armijas pārraudzītajā Zēdelgemas nometnē Beļģijā no 1945. gada septembra līdz 1946. gada maijam atradās vairāk nekā 11500 latviešu karavīru, kas bija dienējuši nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos. Tā bija slēgta tipa nometne ar dzeloņdrātīm, apsargiem, skarbiem apstākļiem, gūstekņi nezināja, kas viņus sagaida, bija trūcīgi ar ēdienu, ziemā barakās bija ļoti auksti.

Izstādē redzamajos zīmējumos fiksēta viņu ikdiena, attēlota ar dokumentālu precizitāti un nereti arī ar labu tiesu ironijas, ļoti bieži sastopams tēls zīmējumos ir sargtornis, stāsta izstādes veidotāji Jānis Tomaševskis un Inese Gātere.

Daudz ironijas ir arī zīmējumos, kas atspoguļo pārtikas trūkumu, viņu cauros zābakus un apģērbu, atkarību no tabakas. Tabaka bija nometnes valūta un kapitāls, latviešu karavīri arī savus mākslas darinājumus mēdza mainīt pret tabaku, ko viņiem sagādāja beļģu apsargi. Aiz dzeloņstiepļu žogiem tapa savi laikraksti un darbojās pašdarbības kopas.

Ļoti nopietni 1945.gadā karavīri gatavojās 18.novembra svētkiem, bija dievkalpojums, koncerts, parāde un nometne bija izdaiļota ar Latvijas kultūrtelpas elementiem, no kuriem vērienīgākais bija Brīvības pieminekļa miniatūrs atveids, izveidots no tā sauktā amerikāņu maisījuma, kas sastāvēja no utu pulvera, margarīna, cementa un vēl dažām sastāvdaļām.

Izstādē “Izdzīvošanas māksla. Zēdelgema” Kara muzejā ieeja ir bez maksas.

Līdz ar degvielas cenu kāpumu aug arī minerālmēslu cenas, bet šie abi resursi lauksaimniekiem rada ap 40 % no visām izmaksām, tāpēc daļa patlaban ir pārdomās, vai vispār sākt sezonu. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumā „Labrīt” atzina biedrības „Zemnieku saeima” priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.

Viņa teica, ka minerālmēslu cenas aug jau kopš pērnā rudens, un ir kāpušas par 40 %. Šie būs centrālie jautājumi „Zemnieku saeimas” šodienas kongresā, kur piedalīsies arī politiķi. 

--

Zemnieki jau patlaban pērk degvielu ar samazinātu cenu, bet lauksaimnieki vērsušies pie valsts vadības ar aicinājumu samazināt akcīzes nodokli.

Ziedus Rīgā nopirkt nav problēma – ja vēlies tērēt mazāk naudas, dodies uz tirgu, ja vari atļauties ko dārgāku – ej uz kādu no daudzajiem ziedu saloniem. Ziedus piegādā arī kurjeri, bet pirms diviem gadiem Rīgas lidostā uzņēmums “Floway” uzstādīja pirmo viedo ziedu tirdzniecības automātu, kur, izmantojot bankas karti, ziedus var nopirkt visu diennakti. Tagad uzņēmumam Rīgā pieder jau 13 viedie ziedu automāti un investīcijās ieguldīti 300 000 eiro.

Ar uzņēmuma “Floway” valdes priekšsēdētāju Kārli Ozoliņu tiekamies Rīgas centrā, netālu no stacijas pulksteņa, kur atrodas viens no 13 ziedu tirdzniecības automātiem. Viņš stāsta, ka sākumā bijusi ideja uzstādīt tikai vienu ziedu tirdzniecības automātu Rīgas lidostā, lai gūtu papildus ienākumus pamatdarbam. Pircēju interese izrādījās pietiekami liela un tagad Piņķos arī izveidota ziedu studija, kur strādā floristi. Speciāli pielāgotie tirdzniecības automāti ražoti Polijā.

Uzņēmums “Floway” šobrīd ir viens no finālistiem Latvijas lauku foruma konkusā “Dižprojekts 2025”. Tajā piedalās uzņēmēji no visas Latvijas, kas realizējuši LEADER projektus. Pierīgas partnerības projektu vadītāja Zane Dresmane stāsta, ka 20 gadu laikā Mārupes un Olaines novados īstenoti vairāk nekā 100 LEADER projekti dažādās nozarēs.

Uzņēmums “Floway” divu gadu laikā piesaistījis ALTUM finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai, īstenojis 2 Leader projektus un saņēmis SEB bankas grantu programmā “Atspēriens”. “Floway” ir ģimenes uzņēmums, tas atrodas Mārupes novada Piņķos un uzņēmuma vadītājs Kārlis Ozoliņš stāsta, ka galvenais dzinējspēks nav tikai vēlme nopelnīt.

Tā kā Rīgā ik pa laikam aizveras gan kāds Michelin ceļvedī ietverts restorāns, gan ekskluzīvāks pārtikas veikals un ziedi ir prece, bez kā ikdienā var arī iztikt, Kārlim vaicāju, vai šādi notikumi nerada bažas par uzņēmējdarbības stabilitāti.

Nākotnē uzņēmums “Floway” plāno uzlabot viedo ziedu kiosku pakalpojumu servisu un paplašināt savu biznesu ar viedo svaigās pārtikas tirdzniecības automātu pārdošanu un uzstādīšanu.

Konkursiņu iepirkumi piepirkumi, un alkohola un cigarešu krājkonts. 

0:00 Ievads: Jānim izdevās! 

Seko šim podkāstam un stāsti par to visiem citiem!

20. martā VEF Kultūras pilī ar Raimondam Paulam veltītu programmu “Maestro un mažorminors” tiks atklāts Orķestra "Rīga" festivāls “Windstream”, kas tiek rīkots jau kopš 2010. gada un šogad piedāvās piecus dažādus notikumus. Par diviem - Lielās piektdienas programmu 3. aprīlī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un atklāšanas programmu - stāsta orķestra mākslinieciskais vadītājs Valdis Butāns. 

Uzzinām par orķestra ciešo un seno sadarbību ar šī gada jubilāru Raimondu Paulu, par to, ka dažus maestro skaņdarbus šim koncertam aranžējis arī pats Valdis Butāns, par festivālu "Windstream" kā pirmās pavasara dienas vēstnesi, par šī gada jauninājumu - iespēju iegādāties abonementu. Sarunas otrajā pusē - arī par Lielās piektdienas koncertu, kurā gaidāms pirmatskaņojums Viļņa Šmīdberga kompozīcijai "Tēvs". Tās tapšanas iniciators - sitaminstrumentālists Guntars Freibergs. Un vēl par Valda Butāna satikšanos ar Austrālijas latviešu komponistes Ellas Mačēnas opusu "Mākoņu maģija".  

Valdis Butāns: Maestro ir lielā jubileja - 90 gadi - ir nozīmīga arī Orķestrim "Rīga" un vēlamies viņam pateikties un godināt mūsu sadarbību garo gadu laikā, ko esam kopā sastrādājuši, un tas tiešām nav maz. Arī mēs, kā jebkurš sevi cienošs profesionāls kolektīvs Latvijā, šogad to darām, un tā ir mūsu pateicība un pienesums šim dialogam par maestro mūziku.

Nosaukums “Maestro un mažorminors” ir iekodēts mūsu vēstījums gan par šo mūziku, gan par noskaņu, kas koncertā sagaidāma, gan par maestro daiļradi un dzīvi kopumā.

Tur būs apcerīgais, skumīgais, varbūt dramatiskais, un tam iepretim, kas ļoti raksturīgi gan Maestro pašam, gan viņa mūzikai, dzīvespriecīgais, vitālais, humora pilnais, gaišais un arī romantiskais. Mūsu šīpavasara “Windstream” pirmais starta šāviens.      

Kāda ir Raimonda Paula un Orķestra “Rīga” sadarbības vēsture? Tā sākusies teju no pašiem pirmsākumiem?

Jā, tieši tā, tā ir sākusies krietni vēl pirms es kļuvu par šī orķestra sastāvdaļu. Ja nemaldos, kad bija mans pirmais gads kā šī orķestra galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam, tā bija viena no pirmajām programmām, ko izveidojām un atskaņojām Lielās ģildes zālē, un tas man ļoti spilgti palicis atmiņā.

Runājot par paaudžu maiņām un ka katra nākamā paaudze iemīl un atklāj maestro mūziku, drīz jau varēs teikt - kā iemīl Raiņa dzeju, tā iemīl maestro mūziku.

Tā patiešām ir. Man ģimenē aug dēls pusaudzis, vienu dienu braucam kopā mašīnā, viņš atskaņo mašīnā savu pleilisti, un kas tur ir - ļoti forša mūzika, tostarp arī vecie labie maestro Paula skaņdarbi ar Viktoru Lapčenoku un Noru Bumbieri. Arī šī paaudze pa jaunam novērtē un iepazīst, un atzīst par labu esam. Tas vien liecina par šīs mūzikas universālo vērtību mums kā Latvijas nācijai.

Priecājos, ka šajā koncertprogrammā mums līdzās būs tādi labi un pārbaudīti sadarbības partneri kā Ilona Bagele, Oskars Petrauskis, kurš savulaik bija saksofonu grupas koncertmeistars, bet viņiem līdzās nāks arī jaunākās paaudzes solisti - Paula Saija, Raimonds Celms, kurš ir brīnišķīgi speciāli šai programmai iemācījies dažus smagsvarus, klasiskas dziesmas no Maestro repertuāra, bet viņš to dara ļoti vitāli, ļoti organiski un viņam ļoti labi piestāv.

Viens no mūsu šībrīža spicākajiem, labākajiem, talantīgākajiem džeza pianistiem - Romāns Vendiņš - iznesīs visu klavieru partijas smagumu un būs solists maestro Rapsodijā.

Es pats ļoti priecājos par šo koncertu un gaidu to. Bez labi zināmiem skaņdarbiem būs arī publikai mazāk zināmi Maestro skaņdarbi, kas nemaz tik bieži neskan, un varbūt daži no tiem skan tikai mūsu koncertos un mūsu versijās. Solistu vidū būs arī Virdžīnija Laube-Vītiņa, kurai būs ļoti spilgts ksilofona solo.

Kā ar aranžējumiem - būs tādi, kas jau klasiski ir jūsu repertuārā, un arī aranžējumi, kas piedzīvos pirmatskaņojumu?

Kā jau teicu, šī ir vairāk kā retrospekcija par to, kas gadu gaitā paveikts - būs labāko skaņdarbu un aranžiju izlase. Lielākā daļa aranžiju ir Viļņa Šmīdberga un Aivara Krūmiņa veikums, bet šoreiz ir arī akcenti no manas puses, es arī esmu pieķēries - tad, kad tas ir nepieciešams un jūtu, ka to vajag.

Maestro būs klāt?

Cerēju, ka viņš mums pievienosies, sen esam saziņā par šo koncertu, bet viņš saka, ka diemžēl šoreiz nevarēs pievienoties mums. Bet, no otras puses, viņa mūzika dzīvos, un tas ir pats galvenais. Mēs viņu godināsim, un viņš mūs neklātienē atbalsta. Toties mums ir tīšām vai netīšām tā sakritis, ka pats Raimonds Pauls pie klavierēm nebūs, bet mums būs gan Raimonds, gan Paula (smejas). Būs ļoti spilgta palete - no mažora līdz minoram un viss kopā.

Palīdzība Ukrainai, situācija Tuvajos Austrumos un enerģētikas cenas – tie ir trīs būtiskākie jautājumi, ko Eiropas Savienības valstu līderi šodien, 19. martā, apspriež sanāksmē Briselē. No rīta Ungārijas premjers Viktors Orbāns paziņoja, ka viņš negrasās atbloķēt 90 miljardu eiro aizdevuma piešķiršanu Ukrainai, kamēr Ungārija nesaņems Krievijas naftu pa cauruļvadu „Draudzība”. Naftas un gāzes cenas ietekmē arī karš Irānā. Tādēļ politiķi spriedīs arī par soļiem, ko Eiropa var darīt, lai mazinātu energoresursu cenas un atkarību no ārvalstu piegādēm.

Daudzi Eiropas Savienības valstu līderi nav apmierināti ar to, ka Ungārijas premjers Viktors Orbāns turpina bloķēt 90 miljardu eiro aizdevuma izsniegšanu Ukrainai, kā arī 20. sankciju kārtas pret Krieviju apstiprināšanu. Turklāt te ir svarīgs arī princips: ja reiz decembrī lēmums valstu līderu līmenī tika pieņemts, tad vēlāk nebūtu pieņemami bloķēt tā ieviešanu.

Tomēr Orbāns apgalvo, ka bez Krievijas naftas uzņēmumi un mājsaimniecības viņa valstī bankrotēs. Bet mūsu valsts premjere Evika Siliņa no Jaunās Vienotības to apšauba. Siliņa paredz, ka sarunas šajā samitā būs diezgan smagas.

Palīdzība Ukrainai, situācija Tuvajos Austrumos un enerģētikas cenas – tie ir trīs būtiskākie jautājumi, ko Eiropas Savienības valstu līderi apspriež sanāksmē Briselē.

Ukrainā ieradusies Starptautiskā valūtas fonda delegācija.

Protestā prasa valstij kompensēt diabēta pacientiem nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus.

Saeima nolēma nodot izskatīšanai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai likumprojektu par nodibinājuma “Latgales vēstniecība “Gors”” izveidi Rēzeknes koncertzāles pārvaldībai.

Iekšlietu ministrs: aizvien vairāk migrantu mēģina iekļūt Latvijā no Baltkrievijas.

Jaunākās Kur kritiķiem nav vietas epizodes centrā ir Eiropas dokumentārā kino granddāmas Lailas Pakalniņas jaunākais darbs “Putnubiedēkļi”, kas uzlūko dzīvā un cilvēcīgā robežas Rīgas lidostā. Tikmēr britu režijas debitanta Dilana Sothērna grafiskās noveles ekranizācija “Skumju tumšie spārni” ar Benediktu Kamberbaču pievēršas sēru ciklam.

Epizodē izskan fragments no intervijas ar aktieri Kamberbaču, kuram darbs šajā filmā kalpojis par terapeitisku pieredzi. 

Pakalniņas dokumentārā pilnmetrāža “Putnubiedēkļi” tika izvirzīta četrām “Lielā Kristapa” nominācijām, un tās rezultējās divās balvas: par labāko dokumentārā kino operatora darbu godalgu ieguva Māris Maskalāns, bet par labāko mūziku – lietuvieši Pauļus Kilbauskas un Vigintas Kisevičius. Pakalniņas filmogrāfijā dzīvā daba – flora un fauna – ir svarīga, tomēr tās sarežģītajā struktūrā viņa nemeklē estētisko, bet gan analītisko. “Putnubiedēkļos” viņa reflektē par robežas jēdzienu un cilvēka rīcības paradoksiem.

Drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā agresorvalstī darbību bija spiesta pārtraukt praktiski visa Kremlim opozicionārā prese. Arī izdevums "Novaja Gazeta" (Новая газета) , kura galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam neilgi pirms tam bija piešķirta Nobela miera prēmija, pamatā savu darbību pārcēla ārpus Krievijas kā "Novaja Gazeta Europa". Tomēr daļa izdevuma žurnālistu turpina strādāt arī Krievijā, veidojot savu laikraksta versiju, kuru var lasīt tīmeklī, saņemt elektroniski pdf formātā. Kā teikts izdevuma mājaslapa "esot cerības, ka izdosies atsākt arī drukāt". 

Žurnāliste Irina Tumakova gatavo šim ciparu formāta laikrakstam arī materiālus situāciju dažādos Krievijas reģionos. Viņa labi zina, ko šobrīd domā un kā jūtas sabiedrība agresorvalsts iekšienē. Par to arī saruna ar Irinu Tumakovu.

Kara piektajā gadā joprojām ir jautājums: cik daudz pacietības vēl ir Krievijas sabiedrībai? Teiksim, otrajā kara gadā šķita, ka Putinam izdodas izkarot tādu koloniālu karu ar zināmu, tā teikt, „Lielā Tēvijas kara” patosu – ka iedzīvotāji lielākoties varēja sēdēt uz dīvāna pie televizora un justies kā savas valsts eksistenciālas cīņas dalībnieki. Kā tas ir šodien?

Irina Tumakova: Es teiktu, ka, no jūsu viedokļa raugoties, situācija ir pasliktinājusies – Krievijas sabiedrības attieksmē karš ir normalizēts. Ir dažādas Krievijas ļaužu kategorijas. Es pat nedalīšu viņus tajos, kuri ir par un kuri ir pret karu, jo viss ir daudz sarežģītāk un niansētāk. Cilvēki, kuriem jau sākotnēji bija kategoriski negatīva attieksme pret karu, visticamāk, ir aizbraukuši, ja vien varēja. Ja nevarēja, tad daudzi jau ir cietumā vai ir apklusuši. Es vienkārši zinu – man ir draugi, kas devušies iekšējā emigrācijā, jo viņiem nav citas izvēles.

Ir cilvēki, kuri ir uzbūvējuši sev psiholoģisku aizsardzību. Mēs nezinām, kā viņi pret to visu attiektos, ja situācija būtu citāda, bet šī ir situācija, kuru viņi nevar mainīt. Viņu dzīve ir pasliktinājusies, turklāt, jo mazāk turīgi ir šie cilvēki, jo būtiskāks ir šis pasliktinājums. Bet viņi veido psiholoģisko aizsardzību; pretējā gadījumā viņi vienkārši neizdzīvotu. Es nevaru teikt, ka es viņus atbalstu, attaisnoju, bet es viņus saprotu. Viņi sevi ieskauj ar informāciju, kas palīdz pasargāties. Ja jūs sāksiet ar viņiem runāt, viņi teiks: jā, ir kļuvis sliktāk, bet – visumā viss iet labi. Un Putins ir liels malacis! Tai ziņā visi ir vienisprātis: var iet visādi, bet Putins noteikti ir malacis!

Ir cilvēki, kas vienkārši dzīvo tā, it kā tas viņus neskartu. Tā viņi vienmēr ir dzīvojuši un turpina dzīvot joprojām. Daudzi gan ir sākuši žēloties par to, cik labi viss bija kara sākumā, 2022./ 23. gadā. To man ir teikusi sieviete, kas strādā dzelzceļā, un vīrietis, kas strādā krāsu fabrikā – tad bija tik daudz darba, tik daudz naudas. Bet tagad uzņēmumi pāriet uz četru dienu darba nedēļu, darbiniekus sūta bezalgas atvaļinājumos un tā tālāk.

Ir cilvēki, kurus skar tīri fiziskas grūtības – tos, kas dzīvo Ukrainas lidrobotu un, jo īpaši, raķešu sniedzamības zonā. Viņiem tiešām klājas grūti. Bet krieviem piemīt šī īpašība – es to pat nesauktu par krievu tautas bezgalīgo pacietību, par kuru Staļins reiz uzsauca tostu. Tā ir spēja visu uztvert kā dabas katastrofu. Cilvēki uztver to kā stihisku nelaimi, kas kaut kā jāpārcieš. Bet – ja paveiksies, valsts iedos kompensāciju. Tieši tāda pati attieksme cilvēkiem attiecīgajos reģionos ir pret to, ko viņiem nes karš. „Jā, mūsu māju sagrāva drupās, bet – mums taču iedos kompensāciju!” Karēlijā es satiku sievieti, kurai vīrs aizgājis karā. Es viņai saku: „Ak, Kungs, – viņu taču nogalinās!” Uz ko viņa mierīgi atbildēja: „Nu, bet iedos tak kompensāciju.”