Losandželosā noslēgusies ASV Kinoakadēmijas balvas "Oskars" pasniegšanas ceremonija, kurā, kā iepriekš prognozēts, labākās filmas titulu ieguvis Pola Tomasa Andersona darbs "Cīņa pēc cīņas".  Labākās aktrises balva tikusi Džesijai Baklijai par lomu filmā "Hamnets", viņa arī pirmā īru aktrise, kura saņēmusi augsto atzinību. Bet par labāko aktieri atzīts Maikls B. Džordans no filmas "Grēcinieki".

Par Amerikas Kinoakadēmijas izvēli, industrijas standartiem un zīmīgāko ASV kino pasaulē pārrunājam ar kino kritiķiem kino kritiķiem Sonoru Broku, Dārtu Ceriņu un Sergeju Timoņinu.

Ikgadējā Pasaules ūdens dienā Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina runāt ne tikai par ūdens pieejamību un resursiem, bet par kādu ar ūdeni ļoti cieši saistītu jautājumu – tualetēm kā nepieciešamību un vienlaikus arī izaicinājumu daudzviet pasaulē. Kā ar to sokas mums Latvijā?

Raidījumā, kas veltīts Pasaules ūdens dienai, runājam par kādu ar ūdeni cieši saistītu jautājumu - tualešu pieejamību. Šo jautājumu šogad Pasaules ūdens dienas ietveros izcēlusi arī Rīgas Tehniskā universitāte un tualešu jautājums daudzviet pasaulē ir ne tikai akūtu vajadzību apmierināšana, bet arī nevienlīdzības un pat dzīvības apdraudējuma jautājums. Kāda ir situācija ar kanalizācijas notekūdeņu attīrīšanu un publisko tualešu pieejamību Latvijā un kā ar to sokas pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta apsaimniekošanas pārvaldes priekšniece Līga Lapiņa.

"Katru gadu Pasaules ūdens dienā, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību dažādiem ar ūdeni saistītiem jautājumiem, tiek izziņotas arī dažādas tēmas. Šogad viena no tēmām bija vienlīdzība. Līdz ar to mēs arī centāmies pieskaņot mūsu tematiku pie ūdens pieejamības, tai skaitā tualešu pieejamības. Tas ir arī Latvijas sabiedrībai aktuāls jautājums, par ko mēs ne pārāk bieži runājam, jo tas ir tāds varbūt aiz slēgtām durvīm pārrunājams jautājums. Šoreiz centīsimies par to parunāt nedaudz plašāk, iezīmējot varbūt pāris "nacionālās īpatnības" un pāris izaicinājumus, ar ko kopumā jāsaskaras, lai  biežāk paši var runāt un arī visos sabiedrībā veicinātu tādu kopīgu izpratni un kultūru par šo jautājumu," norāda Sandis Dejus.

"Bez kanalizācijas nav civilizācijas un kanalizācija rada iespēju cilvēkiem dzīvot apdzīvotās vietās, un centralizētas kanalizācijas sistēmas to ļauj vēl vairāk tādēļ, ka viss nelāgais materiāls tiek aizvākts projām no cilvēku ne tikai acīm, bet arī no tās vietas, kur viņi ikdienā uzturas, un arī kvalitatīvi attīrīts. Un šeit mēs varam teikt, ka Latvija ir gana labās pozīcijās. Mēs aptuveni 75 procentus no Latvijas iedzīvotāju radītajiem notekūdeņiem novadam centralizētas kanalizācijas sistēmās un secīgi arī attīrām, lai aizsargātu vidi pret mūsu radīto piesārņojumu," vērtē Sandis Dejus. "Tajā pašā laikā vēl ir mums 25% apmēram, kas dzīvo mazāk apdzīvotās vietās vai nomaļākās vietās, kas Eiropas kontekstā ir ekskluzīvs skaitlis, jo Eiropā tik daudz iedzīvotāju nedzīvo ārpus pilsētām kā Latvijā, kam ir savas kanalizācijas sistēmas, saucamās decentralizētās kanalizācijas sistēmas. 

Runājot par tualešu publisko pieejamību, noteikti mums būtu vēl daudz ko darīt, ja mēs salīdzinām ar Eiropu. Protams, nav pieejama statistika, cik ir publisko tualešu uz simts tūkstošiem iedzīvotāju, bet

ikdienas sajūta ir tāda, ka noteikti, no vienas puses, mums vajadzētu strādāt pie pieejamības veicināšanas un, no otras puses, kā es jau minēju, arī pie mūsu kopējās sabiedrības attieksmes veicināšanas un kultūras uzturēšanas šādos objektos, kur tādi vispār ir ierīkoti."

Mūsdienu kanalizācijas sistēmas aizmetņi veidojušies 19. gadsimta otrajā pusē, taču arī agrākos gadsimtos pilnīgi noteikti tika domāts par mehānismiem, lai uzturētu sanitāros apstākļus, proti, lai atbrīvotos no atkritumiem un savāktu lietusūdeņus. Protams, 13.-18. gadsimtā šīs sistēmas bija patālu no tā, ko lietojam pašlaik. Par šo tematu plašāk stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Arheoloģijas nodaļas vadītāja Ilze Reinfelde.

Tiekamies muzejā, Ilze pa gaiteņiem ved uz muzeja krājuma telpu, kur uz galda izkārtojusi sarunas tematam atbilstošus priekšmetus – naktspodus, keramikas traukus un ne to vien.

Kā pagatavot saldo ēdienu ar minimālu cukura un citu saldinātāju pievienošanu? Vai tā ir neiespējamā misija? Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta "Mullbery" šefkonditore Ina Poliščenko un šefpavārs Šlokenbekas muižā Ingmārs Ladigs.

"Lai pagatavo saldo bez cukura, var pievienot stēviju. Bet garša specifiska. Toties nulle kalorijas," atzīst Ina Poliščenko.

Arī biskvītu var izcept ar stēviju, tikai tas nebūs tik gaisīgs. Būs tāds alternatīvais biskvīts.

"Bet arī ar stēvijas pievienošanu jābūt uzmanīgam, ja pārēdās saldinātāju, vēders var nesaprast," norāda Ina Poliščenko.

"Konditorejā īstās receptes piemānīt nevar," piebilst Ingmārs Ladigs. Tāpēc arī īstā biskvītā cukuram ir nozīme. "Īstā desertu ballīte sākas, kad cilvēki atklāja cukuru."

Viņš iesaka glābiņu meklēt ābolos, ogās, riekstos, medu pievienojot, arī nedaudz konjaka. Stiprais alkohols uzlabo deserta garšu.

"Ko mūsdienas aizvieto ar ķīmiskām piedevām, to vēsturiski darīja, izmantojot stiprāku alkoholu," atzīst Ingmārs Ladigs.

Ingmārs Ladigs piedāvā šādu recepti:

Pārgriež ābolu, izņem serdi, sarīvē rupji, pieliek valriekstus, nedaudz medu. Tie, kas ciena, var arī pievienot ķirbi. Sāk veidoties veselīgs, garšīgs maisījums, ko ēst brokastīs. Cep cepeškrāsnī 180 grādos uz 15 minūtes. Vēl var pārbērt auzu pārslas. 

"Dabūjam mūsu produktu salikumu, kur pat nav cukurs jāpievieno," norāda Ingmārs Ladigs. 

Ir daudz līdzīgi ogu un augļu deserti.

Ina Poliščenko mudina izvēlēties žāvētus augļus un ogas, īpaši dateles, kas satur dabīgo cukuru un ir labs saldinātājs.

Ina Poliščenko iesaka pašu „nutellu” ar datelēm.

Izmērcē glāzi dateļu, izņem kauliņus. Pievieno 2 edk. kakao. Sablenderē. 

"Ja bērniem garšo, laba alternatīva veikala produktam," bilst Ina Poliščenko.

Klāt var uzcept sēklu cepumiņus bez pievienota cukura, bet ar banānu.

Ingmārs Ladigs gatavo "biezpiena-banānu kunkuli".

Paciņai biezpiena (180-200g) pievieno vienu vai divus banānu, sablendē. ja vēlas, var pagatavot vārīto vaniļas krēmu, bet noteikti ņem svaigu zemeņu mērci. Kārto glāze - apakšā zemeņu mērce, tad biezpiens, tad zemeņu mērci.

Vislabāk un garšīgāk ir zemeņu sezonā.

Klausieties arī, kā pagatavot sāļo karameli un vēl citus našķus.

Eiropas Savienības valstīs, tostarp Latvijā, sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas politisko lēmumu pieņemšanā. Uz to norāda jaunākie "Eurostat" statistikas dati, kas publicēti 3. martā. Lai gan šai situācijai ir dažādi cēloņi, viens no tiem ir arī ar dzimumu saistīta vardarbība – tostarp digitālajā vidē –, kas vērsta pret sievietēm.

Ar dzimumu saistīta vardarbība ir jebkura vardarbība, kas vērsta pret personu tās dzimuma dēļ. Šāds skaidrojums ietverts Eiropas Savienības direktīvā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, kas pieņemta 2024. gada 14. maijā. Praksē termini “ar dzimumu saistīta vardarbība” un “vardarbība pret sievietēm” bieži tiek lietoti kā sinonīmi, jo lielākā daļa šādu pārkāpumu tiek vērsti pret sievietēm. Turklāt vardarbība var izpausties ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski un notikt gan reālajā dzīvē, gan tiešsaistē, un tādā gadījumā runa ir par kibervardarbību.

Kibervardarbība ietver dažādus uzbrukumu veidus digitālajā vidē, tostarp vajāšanu, uzmākšanos un kūdīšanu uz vardarbību vai naidu. Tā var izpausties arī kā agresīvu vai pazemojošu ziņu sūtīšana, seksuāla rakstura satura vai nepatiesas informācijas izplatīšana. Sociālie mediji ir viens no iemesliem, kāpēc šādi uzbrukumi visā pasaulē kļūst arvien biežāki.

Tie pastiprina tiešsaistes uzbrukumu ietekmi, ļaujot naidīgiem komentāriem un pazemojošiem materiāliem ātri sasniegt plašu auditoriju. Algoritmi bieži izceļ saturu, kas izraisa spēcīgas emocijas – tostarp provokatīvu vai skandalozu – un lietotāji var viegli ar to dalīties tālāk. Uzbrukumus digitālajā vidē pastiprina arī šķietamā anonimitāte un nesodāmības sajūta.

Vērtīgu ieskatu šīs problēmas nopietnībā sniedz „The Economist Intelligence Unit” 2020. gada pētījums par vardarbību pret sievietēm tiešsaistē, aptverot 51 valsti. Saskaņā ar pētījuma datiem, 38% sieviešu ir personīgi pieredzējušas uzbrukumus tiešsaistē, savukārt 85% norādīja, ka ir novērojušas šādus uzbrukumus citām sievietēm. Visbiežāk sievietes saskārās ar nepatiesas informācijas izplatīšanu un nomelnošanu (67%), uzmākšanos (66%) un naida runu (65%).

Latvijas gadījumā kibervardarbība visbiežāk tiek vērsta pret politiķēm, žurnālistēm un cilvēktiesību aizstāvēm. Tā uzsvērts 2024. gada 7.novembra Tiesībsarga biroja rīkotajā diskusijā par agresīvu rīcību interneta vidē pret atpazīstamām sievietēm Latvijā. Šādi uzbrukumi var atstāt arī nopietnas un tālejošas sekas.

Uzbrukumi digitālajā vidē ir izaicinājums ne vien sievietēm, bet arī demokrātiskajiem procesiem kopumā.

Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa

Ēkas pamatakmens tika likts 1903. gada 25. martā, bet "zem jumta" nams bija jau 1. novembrī. Mūsdienu Nacionālā teātra ēku uzmūrēja vēl ātrāk – vien piecos mēnešos.

Pamatīgo Rīgas Hipotēku biedrības namu, kurā mūsdienās atrodas Ārlietu ministrija, uzmūrēja vēl ātrāk – nieka trīs mēnešos. 1912. gada 22. septembra pēcpusdienā tika likts pamatakmens, 15. oktobrī pabeidza partera stāvu; līdz mēneša beigām pirmo stāvu; pēc divām nedēļām otro stāvu; 30. novembrī trešo stāvu; 14. decembrī ceturto stāvu, bet 22. decembrī svinēja spāru svētkus.

Kā bija iespējama tik ātra celtniecība? Tolaik būvniecība taču faktiski bija roku darbs – nebija ne kravas automašīnu, ne augstu ceļamkrānu. Taču būvniecības tempi bija fantastiski. To nodrošināja ārkārtīgi augsta darba organizācija.

Katrā lielajā būvē strādāja desmitiem, bieži vien pat simtiem strādnieku. Viņu darbs bija precīzi jākoordinē. Mūrnieku komandas vadīja tā sauktie "desmitnieki" – pieredzējušākie mācekļi vai zeļļi, kuri paši kādreiz cerēja kļūt par meistariem.

Turklāt pieredzes viņiem bija ļoti daudz. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija straujākais būvniecības laiks Rīgas pastāvēšanas vēsturē. Katru gadu Rīgā tika apstiprināti aptuveni tūkstotis vai pat vairāk jaunu būvprojektu. Tas bija piecreiz vairāk nekā mūsdienās. Turklāt daudzi no šiem projektiem paredzēja lielu un sarežģītu ēku, vai pat ēku kompleksu būvniecību.

Būvniecības drudža laikā daudzstāvu dzīvojamie nami Rīgas centrā auga kā sēnes pēc lietus. Pēdējā gadā pirms kara uzbūvēja vairāk nekā divsimt mūra dzīvojamos namus, no tiem gandrīz 70 bija ar sešiem stāviem.

Rīgā tika celti ne tikai daudzstāvu dzīvojamie nami, bet arī dažādi infrastruktūras objekti, skolas, baznīcas un rūpnīcu kompleksi ar desmitiem vai pat simtiem atsevišķu celtņu.

Būvniecības sezona bija īsa, jo mūrēšana ziemas mēnešos bija aizliegta. Savukārt darba dienas un nedēļas bija garas – tolaik nepastāvēja ne astoņu stundu darba diena, ne piecu dienu darba nedēļa. Jāmūrē bija ātri un kvalitatīvi, jo rindā gaidīja nākamie objekti.

Būvuzņēmējiem darba bija pilnas rokas, bieži vien viņi bija spiesti pat atteikties no dalības būvniecības konkursos, jo saistību bija pārāk daudz. Piemēram, mūrniekmeistara Krišjāņa Ķergalvja uzņēmums 1902. gadā vienlaikus būvēja divus daudzstāvu dzīvojamos namus, Mārtiņa draudzes pastorātu Pārdaugavā, Valmieras skolotāju semināru, Slokas evanģēliski luterisko baznīcu, Rīgas pasta un telegrāfa kantori, lielo "Union" saldētavu Andrejsalā, gāzes torni Rīgas otrajā gāzes fabrikā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu Vecrīgā, Aleksandra amatniecības skolu Latgales priekšpilsētā, Rīgas Biržas komitejas komercskolu un Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli.

Interneta platformās "TikTok" un "Youtube" arvien biežāk lielu atsaucību gūst video, kuros izplatīta prokremliskus melus par Latviju. Uz Baltkrieviju pārbēguši blogeri klāsta, ka Latvijā kopš iestāšanās Eiropas Savienībā viss sagrauts un algas ir maksimums 800 eiro. Savukārt kāda Lielbritānijā dzīvojoša latviešu blogere klāsta, ka bagātās valstis Ukrainai aizdod, kamēr Latvija – nepatriotiski ziedo.

Par to iknedēļas "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" raidījumā stāsta Annija Petrova.

Noslēgumam tuvojas pirmais posms ceļā uz pieminekļa ”Svešo varai spītējot” izveidi Rīgā, ko virza Latvijas Okupācijas muzejs. Šobrīd piemineklim saziedoti vairāk nekā 25 000 eiro, kas ieguldīti teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē. Rīt, 17. martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības diena, Okupācijas muzejs projektu nodos Rīgas domei, kas apņēmusies labiekārtošanu īstenot praktiski.

Pieminekli paredzēts uzstādīt Rīgā, Radio ielā 1 – vietā, kur students Bruno Javoišs padomju laikā Rīgas Radiotornī uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu. Tā būs piemiņas zīme visiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. 

Kā īpaša zīme jau ir pati vieta, kur pieminekli iecerēts izveidot. Šajā vietā savulaik atradās 76 metrus augstais Rīgas radiotornis. 1963.gada 5.decembra agrā rītā 22 gadus vecais students Bruno Javoišs uzrāpās torņa smailē un nostiprināja tajā paša darināto neatkarīgās Latvijas karogu. Šim kāpienam viņš pirms tam bija trenējies, un, lai arī viņam bija bail augstuma, paveica iecerēto, neskatoties uz to, ka bija auksts un torņa konstrukcijas bija apledojušas. Sevišķi pārdroši tas bija tādēļ, ka tornis atradās tieši pie milicijas pārvaldes, turklāt 5. decembris bija PSRS Konstitūcijas diena.

Lejā, torņa pakājē, viņu jau sagaidīja miliči, kuri viņu piekāva un apcietināja, bet karogu viņiem tik ātri neizdevās noņemt, tas tornī plīvoja līdz pievakarei, raisot Rīgā daudz valodu. Bruno Javoišu notiesāja, piespriežot septiņus gadus Mordovijas nometnē.

Topošais piemineklis godinās ne tikai konkrēto pretošanās epizodi, tas veidots ar plašāku vēstījumu, stāsta Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība.

”Mēs zinām, ka tieši šis sarkanbaltsarkanais karogs bija sazināšanās zīme padomju okupācijas laikā starp cilvēkiem, kuri ticēja neatkarīgās Latvijas atjaunošanas idejai un kas sekmēja to, ka mēs neatkarību arī atguvām.

Faktiski gan katrs šis individuālais piliens, gan pretošanās grupu darbība pilienu pa pilienam veicināja režīma sabrukšanu. Man liekas, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai mūsu valsts svētkos būt ar sarkanbaltsarkano karogu, bet, manuprāt, to kā simbolu un atgādinājumu ir svarīgi arī ikdienā redzēt pašā Rīgas centrā. Tā ir zīme visiem, kas pretojās svešo varai.”

Tieši Latvijas karoga ideja un sajūta būs arī pieminekļa veidolā, ko īstenos tēlnieks Kristaps Gulbis, kurš uzvarēja pieminekļa ideju konkursā.

Piemineklis top par sabiedrības ziedojumiem. No tam nepieciešamajiem 100 000 eiro saziedots vairāk nekā 25 000. Šo naudu Okupācijas muzejs ieguldījis teritorijas labiekārtojuma projekta izstrādē, ko veicis birojs „Arhis Arhitekti”. Rīt, 17.martā, kas ir Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena, muzejs labiekārtošanas projektu nodos Rīgas domei, kas saskaņā ar sadarbības memorandu, nodrošinās teritorijas labiekārtošanu.

Projekts paredz sakārtot ne tikai vietu, kur atradīsies piemineklis, bet plašāku kanālmalas parka daļu, kas šobrīd ir visai nolaista un piemiņas vietas nozīmīgumam neatbilstoša.

Arhitekts Raimonds Saulītis no biroja „Arhis Arhitekti” stāsta, ka projekts paredz šodienu simboliski savienot ar pagātnes zīmēm, viena no kurām ir Radiotorņa pamati.

Projekta dāvināšanas pasākums Rīgas domei notiks rīt Radio ielā 1, kur projekts tiks īstenots, bet pulksten 17.00 Okupācijas muzejā rīt būs arī labdarības koncerts pieminekļa izveides atbalstam, kurā muzicēs Zemessardzes koris ”Stars”. Ikviens tiek aicināts arī ziedot piemineklim, apmeklējot muzeja interneta vietni.

Jau 2025. gada sākumā bijis nojaušams, ka aviokompānijai "airBaltic" būs grūti iekļūt akciju biržā, tā intervijā Latvijas Radio sacīja satiksmes ministrs Atis Švinka no "Progresīvajiem".

Taču viņš izvairījās atbildēt uz jautājumu, kāpēc līdz šim brīdim sabiedrībai to neteica. Jau tuvākajā laikā no aviokompānijas vadības viņš sagaida redzējumu, kā uzņēmums piesaistīs kapitālu.

Eiropas Savienībā vidēji 32% iedzīvotāju savu mājokli īrē, tā liecina Eurostat dati par 2024. gadu. Situācija dažādās Eiropas valstīs krasi atšķiras, piemēram, Vācijā mājokļus īrē gandrīz 53% iedzīvotāju, Latvijā – tikai 13%, bet pārējie 87% dzīvo sev vai tuviniekiem piederošos mājokļos. Tam ir vairāki iemesli – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas daudzi nekustamos īpašumus privatizēja un arī mājokļu cenas pie mums ir zemākas nekā vidēji Eiropā, tāpēc iedzīvotāji var atļauties mājokli arī nopirkt. 

Pēdējā gada laikā 45% īrnieku Latvijā piedzīvojuši īres maksas pieaugumu, liecina bankas "Citadele" veiktā aptauja. Bankas mājokļu tirgus eksperts Artis Zeiļa vērtē – tā kā "Euribor" likme bijusi nemainīga, cenas cēlušās, jo īres tirgū audzis pieprasījums.

Visaktīvākais īres tirgus ir Rīgā, arī Valmierā, Cēsīs un Liepājā un pieprasītākie ir nelieli vienistabas dzīvokļi, kurus īrē galvenokārt jaunās ģimenes un studenti.

Īres maksa nav mainījusies dārgākajiem dzīvokļiem, un nekustamā īpašuma kompānijas “Arco Real Estate” īres nodaļas vadītājs Edgars Dargis stāsta, ka uz citu Eiropas valstu fona pie mums īres cenas ir samērīgas.

Īres cenas ietekmē arī atrašanās vieta. Piemēram, Rīgā viszemākās dzīvokļu īres cenas ir Bolderājā, visaugstākās – centrā un Skanstes rajonā. Dārgāka ir arī dzīvokļu īre jaunajos projektos. Edgars Dargis no “Arco Real Estate” stāsta, ka dzīvokļu īres cenas ir, sākot no 10 -12 līdz pat 36 eiro kvadrātmetrā.

Privātmāju īrē ir gan mazāks pieprasījums, gan piedāvājums.

Kā saka Artis Zeiļa, runājot par nekustamā īpašuma īri, vienmēr ir jautājums, ko darīt – mājokli īrēt vai pirkt un maksāt hipotekāro kredītu?

Lai gan pēdējos gados Baltijas valstīs fiksēts straujākais īres cenu kāpums, Rīga joprojām īres ziņā ir viena no pieejamākajām Eiropas galvaspilsētām. Piemēram, studio tipa dzīvoklis Rīgā maksā 600, Viļņā 700, Tallinā – 800 eiro mēnesī.

Kā mums liek justies sociālo mediju spiediens un vai patiesi visi tie cilvēki, kuri tur atspoguļo savas dzīves fragmentus, ir patiesi laimīgi? To vairāk pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē klīniskā psiholoģe Ieva Melne.

Šoreiz runājam par to, cik ļoti mūs ietekmē sociālie tīkli, un arī noskaidrosim sarunas gaitā, vai, piemēram, bieži lietotie jēdzieni sociālie tīkli un sociālie mediji atšķiras viens no otra un kāpēc tas ir tik nozīmīgi -, precīzi runāt par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēkiem. 

Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu 71% jauniešu izmanto "Instagram" un 70% ir "Facebook" lietotāji. Vidējais lietotājs katru dienu pavada aptuveni 145 minūtes sociālajos medijos un arī sociālajos tīklos, tās ir gandrīz divarpus stundas, un šīs stundas tiek pavadītas, vērojot citu cilvēku dzīvi, nevis dzīvojot savu. Protams, arī varam jautāt, kāpēc tik ļoti daudzi cilvēki pēc 20 minūtēm, kas ir pavadītas tieši sociālajos tīklos, jūtas sliktāk par savu dzīvi nekā pirms tam? Vai tiešām sociālie tīkli mūs tiešām savieno un apvieno vai lēnām grauj mūsu pašvērtējumu? 

Pirms raidījuma arī viešņa vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kas ne visai izdevās, un viņa atzinās, ka ir cilvēks, kurš neizmanto sociālos tīklus.

Ieva Melne: Es es izmantoju, taču man neizdodas veikt fotogrāfijas, jo es neesmu ietrenējis nedz roku, nedz savas sejas izteiksmes. Es sociālajos tīklos mēdz ievietot būtisku informāciju, kas, manuprāt, varētu dot kaut kādu plašāku ieskatu vai maniem draugiem, vai kaut kā tālāk publiskajā telpā. Man absolūti neizdodas fotografēšana, selfiji un tādas lietas, jo to nepraktizēju. Ko es nobildēju, tas arī tur ir. 

Raidījumā arī runājam, ko paši piedzīvojam, jo sociālie tīkli tomēr rada spiedienu uz cilvēkiem. Tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vai sociālie tīkli rada jaunas problēmas vai pastiprina vecās problēmas, kuras mēs jau pazīstam? 

Ieva Melne: Tas, ko es esmu arī piefiksējis no pētījumiem tieši par spiediena izjūtu un to, vai tas pozitīvi vai negatīvi atsaucas uz cilvēku, konstatēju, ka sociālie tīkli nav nedz pilnīgi pozitīvi, nedz negatīvi, bet jautājums ir, ar cik lielu intensitāti mēs tur darbojamies, cik intensīvi mēs tur pavadām laiku un ko mēs tur tieši meklējam. Kāda ir mana motivācija, ko es no tā vēlos saņemt – vai es vēlos meklēt informāciju, kas mani virza uz attīstību, tātad kaut ko apgūst jaunu, mēģinu to integrēt savā ikdienā, vai, piemēram, es vēlos saņemt uzmanību, vēlos saņemt "like", un tad es jūtos labāk par sevi.