Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie Mairitas Ķildas Tukuma novada Jaunpils pagasta zemieku saimnniecībā "Zvirgzdiņi". Mairita kopā ar vīru Uldi turpina savu vecāku iesākto - jau 22 gadus nodarbojas ar piena lopkopību un audzē gaļas liellopus. Vecākā meita mazpulkos audzēja trušus, tagad to turpina Mairita, viņa arī tur vistas. Viņi izsolē nopirkuši bijušās kolhoza cūku fermas. Liels trieciens zemnieku saimniecībai bija 2023. gada 7. augusts. Tad pāri Strutelei gāja vētra un 13 minūtēs vējš norāva jumtus fermām. Tomēr saimnieki nolēma darbu turpināt. Tagad jāizšķiras - vai turpināt slaukt 16 govis vai domāt par tūrisma attīstību.

"Zvirgzdiņu" saimniecībā ir 25 ha zemes un 5 hektārus nomā, viņi un audzē 16 govis, 14 gaļas liellopus, 50 vistas un 200 trušus. Darbodamās mazpulkos, trušus sāka audzēt Mairitas vecākā meita Elīna, tagad ar tīršķirnes trušu audzēšanu nodarbojas Mairita un ar trušiem veiksmīgi piedalās arī sacensībās.

Tā kā trušu izstādes bieži vien notiek kopā ar putnu izstādēm, Mairita nopirkusi arī šķirnes vistas.

Raidījuma "Mākslas vingrošana" fokusā – Latvijas jaunākā tradīcija vizuālajā mākslā: Latvijas Mākslas gada balva.

Studijā viesojas balvas radošā producente Kitija Vasiļjeva, mākslas zinātniece un žūrijas locekle Aiga Dzalbe, kā arī mākslinieks Krišs Salmanis – pats reiz Purvīša balvas laureāts, bet šoreiz arī balvas dizaina autors.

Raidījumā tiek apskatīts, kāpēc Latvijā radusies nepieciešamība pēc jaunas mākslas balvas, kā top nominantu saraksti un kādus izaicinājumus sagādā mēģinājums aptvert visu Latvijas daudzveidīgo mākslas dzīvi – no Rīgas galerijām līdz jauniešu iniciatīvām reģionos.   

Vai balvas izvēles process spēj būt iekļaujošs, vai tomēr vienmēr kāds paliek ārpus uzmanības loka? Kā žūrija tiek galā ar neizbēgamajām pretrunām un ģeogrāfiskajām barjerām?                                                       

Sarunā skan arī domas par mākslas sacensības jēgu, balvu ietekmi uz māksliniekiem un to, kā balvas pasniegšana pārtop par veselu Mākslas nedēļu Valmierā.

Vēl arī par to, kāpēc balva nav tikai sacensība, bet arī nozīmīgs nozares notikumu kartējums; kas ir šīgada nominanti un kāpēc Latvijas mākslas vide, lai cik fragmentēta, tomēr ir dzīvīga un pārsteigumiem pilna.

Pārraides producente – Inga Saksone.

Mums visiem vajag vairāk iecietības, pacietības, iedziļināšanās, un tad mēs varēsim izdarīt vairāk – saka izglītības eksperte Mārīte Seile. Kāpēc laukos jāpaliek mazajām skoliņām un ar kādām emocijām aizgāja no ministres amata, kā sadzīvot ar mākslīgo intelektu un kāpēc joprojām risina klasiskās matemātikas uzdevumus – saruna ar Mārīti Seili Laikmeta krustpunktā.

Augstākais matemātiskais grāds specialitātē. Modernā elementārā matemātika. Ilgstoši atbalsta meklējumi skolotājiem. Derībās zaudēta šampanieša kaste, kļūstot par izglītības un zinātnes ministri Laimdotas Straujumas otrās valdības laikā. Jauni mērķi, šobrīd vadot Latvijas Universitātes Studiju inovācijas nodaļu. Laikmeta krustpunktā Mārīte Seile.

Iesākumā daži aktuāli jautājumi. Teju visu profesionālo dzīvi jūs esat bijusi saistīta ar izglītību, bijāt arī nozares ministre. Kā šajā laikā jūs vērtējat dzīvi, notiekošo. Par ko šobrīd domājat?

Mārīte Seile: Es domāju, ka joprojām mana galvenā profesionālās dzīves sastāvdaļa ir izglītība. Un, ja man jautātu, vai es saprotu labāk, kā būtu jābūvē izglītības sistēma, es teiktu, ka nē. Man liekas, ka dzīve ir kļuvusi daudz sarežģītāka, daudz sadrumstalotāka, daudz dinamiskāka. Faktiski šīs ir tēmas, kas mani visvairāk nodarbina, domājot par skolu tīkla nākotni, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka arvien vairāk pieaug bērnu skaits, kas mācās privātās skolās, kas mācās tālmācībā. Sabiedrībā vairs nav viennozīmīgi skaidras atbildes, ko nozīmē mācīties un kas ir labākais bērnam. Tajā ir gan pozitīvas iespējas, gan neapšaubāmi ir arī riski.

Vai to ir veicinājusi mūsu iespēja izvēlēties un pašiem kaut ko organizēt? Ir plašāks klāsts, kur bērnus sūtīt mācīties, vai cilvēku sajūta, ka viņi visu paši zina labāk?

Mārītē Seile: Vēl turpinot iepriekšējo, tā ir tā daļa, kas ir mainījusies. Tajā pašā laikā, arī domājot par šo interviju, es pašķirstīju laikrakstu "Vēstis Skolai", ko mēs Skolu atbalsta centrā izdevām kopš 1998. līdz 2002. gadam. Tēmas ir precīzi tādas pašas, par kādām mēs runājam šobrīd izglītības sistēmā. Ir mainījušies uzvārdi, ir mainījušies skaitļi, bet visas tās pašas tēmas - skolu tīkls, atalgojums, atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām ir nemainīgas. Mēs varētu tagad lasīt to avīzi, un mēs pat nesaprastu. Un par šo es gribēju arī paturpināt tajā nozīmē, ka, no vienas puses, daudz kas ir mainījies, bet pamatlietas mēs tāpat neesam iemācījušies atrisināt. Un šis ir tas milzu izaicinājums.

Varbūt laiks mūs dzen ļoti strauji uz priekšu un mēs nespējam piemēroties jaunajam laikam? Vai tomēr tas pamats, kā jūs sakāt, ir neizkustināms?

Mārīte Seile: Pieņemu, ka abu lietu kombinācijā. Domājot par bērnu izglītību - bērns sāk mācīties pirmajā klasē, viņš pabeidz vidusskolu, kas ir pats pamatiņš, pēc 12 gadiem. Tas ir milzīgs laika periods, kur vajadzētu būt garantētai pēctecībai. Vajadzētu būt ļoti skaidram, kāpēc es pirmajā klasē mācos to, ko mācos, kā tas saistīsies ar otro, trešo, 12.klasi. Bet realitātē mēs zinām, ka 12 gados var mainīties valdības, nevis var mainīties, bet mainīsies; mainīsies neskaitāmi izglītības ministri, mainīsies situācija. Bet, protams, ka pēdējos gados mūs papildus ļoti dzen gan straujā tehnoloģiju attīstība, šobrīd mākslīgā intelekta ienākšana… Mākslīgais intelekts nav jauns koncepts, bet mākslīgais intelekts plaši pieejams plašām cilvēku masām ir jauna lieta, kas atkal ienes gan iespējas, gan dinamiku, bet ienes arī milzīgi daudz riskus. Un papildus, protams, cilvēku mobilitāte. Cilvēki daudz vairāk ceļo, iegūst daudz lielākas pieredzes, pieejama ļoti atšķirīga informācija, iespēja katram veidot savu informācijas burbuli. Sabiedrības dinamika ir kļuvusi ļoti sarežģīta.

(..)

Jūs varat nosaukt vienu kritēriju izglītības jomā pēc jūsu izvēles, kurš ir mainīts neskaitāmas reizes, kas varbūt arī ir radījis to milzīgo sajukumu.

Mārīte Seile: Mums visu laiku mainās kritēriji un redzējums par skolu tīkla attīstību. Es domāju, ka šī ir ārkārtīgi nopietna tēma. Mums nav izdevies gadu gaitā tomēr apsēsties pie viena galda visai valdībai pēc būtības, tai skaitā tiem, kas atbild par satiksmi, tiem, kas atbild par ekonomikas attīstību, un pašiem sev atbildēt, ko mēs vēlamies no Latvijas reģioniem. Es domāju, ka šis jautājums nav atbildēts. Ja mēs vēlamies, lai Latvijas reģioni neizmirst, ja mēs nevēlamies tikai dažas industriāli attīstītas salas, ap kurām koncentrējas Latvijas iedzīvotāji, tad uz to ir jāstrādā ne tikai no izglītības perspektīvas, kā tas bieži notiek, bet tur ir jārada arī darbavietas. Šo es redzu kā absolūti kritisku tēmu. Vai arī tad godīgi jāpasaka – mums laukos paliks lielie zemnieki, kas nebūs daudz. Pārējiem ir jāsaprot, ka perspektīvas nebūs, jāpārvirzās uz punktiem A, B, C, D. Un šo neviens godīgi nekad nav pateicis. Un arī es vēroju gan tad, kad biju ministre pirms 10 gadiem, gan pirms tam, lasot kolēģu intervijas, gan tagad raugoties, joprojām nav ministrijas apsēdušās pie viena galda un pateikušas – skolu tīkls nav tikai par izglītības sistēmu.

(..)

Joprojām domāju, ka mazajiem bērniem skoliņai ir jābūt pēc iespējas tuvu pie mājas. Tā ir sākumskola, iespējams, līdz septītajai klasei. Ir iespējams mazajās klasītēs nodrošināt mazu skolu ar mazu skolotāju skaitu. Sākumskolas posmā nav nepieciešama tik dziļi detalizēta izpratne par kādu mācību jomu, lai pāris cilvēki nevarētu kvalitatīvi nodrošināt mācību procesu.

Kā ar tiem argumentiem, ka tad bērnam neveidojas piederības sajūta lielākai klasei, viņam nav lielāka konkurence, skolotājiem nespēj nodrošināt nepieciešamās slodzes nepieciešamas?

Mārīte Seile: Slodzes risinām ar mazāku skolotāju skaitu. 

Mazam bērnam ir ļoti svarīgi dot iespēju pakāpeniski pierast pie lielāka bērnu skaita, pie jaunām zināšanām, pie jaunām pieredzēm. Bet mazam bērnam ir svarīgi justies droši, stabili, prognozējami. 

Šī ir viena tēze, ko es droši vien esmu atkārtojusi. Ir jautājums, kas ir pieaugušais istabā? Mēs, pieaugušie, tik bieži sarunās ar bērniem kļūstam par kaut kādiem nelīdzsvarotiem pusaudžiem, aizmirstot, ka mums pretī sēž bērns. Viņš šajā pasaulē bija sešus, septiņus, desmit gadus, un tad tas ar saviem vienalga 30, 40, 50, 60 [gadiem] uzvedos tā, it kā viņam būtu simts. Mēs esam pieaugušie, mums ir jāparūpējas par to bērnu. Viņš nav piedzimis ļauns, nejauks, neuzvedīgs kaitnieks. Mēs viņu tādu esam izaudzinājuši. Un šis ir tas, kas ļoti sāp, ka tu redzi, ka pieaugušais uzvedas kā nelīdzsvarots cilvēks. Man liekas, ka nav jāpārspīlē mazajiem bērniem nepieciešamība nekavējoties pēc milzīga stresainas vides un daudz cilvēkiem apkārt, jo tādā veidā viņš kļūst stiprāks. Viņš kļūst stiprāks, ja viņam ļaus paaugties, ja viņam ļaus iepazīt pasauli. 

Kad mēs pietuvojamies vidusskolai, tad tā gan ir cita tēma, kas arī nav vienkārša nekādā veidā, jo no vienas puses vidusskolā ir nepieciešami skolotāji ar ļoti specifiskām zināšanām. Protams, ka tev ir jāzina fizika, matemātika vai ķīmija, un pašam dziļi jāsaprot šis priekšmets, lai tu varētu bērniem paskaidrot. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē nav pārāk daudz pētījumu, bet ir pētījumi par to, ja vidusskola atrodas vairāk nekā 30 minūšu brauciena attālumā no mājām, tad risks, ka skolēns nekad neaizies uz skolu vai izkritīs, tai skaitā sociāli ekonomisku iemeslu dēļ, arī pastāv. Bet mēs nevaram nodrošināt perfektu situāciju, bet ir svarīgi precīzi saprast, kas ir ieguvumi un riski.

"Mana demences hronika" – tā nav padomu grāmata par mentālo veselību, bet gan Roalda Dobrovenska piezīmes par demenci, par sev, par savu sievu Veltu Kaltiņu, par vecumu un par Staļinu… Savukārt "Tai dievišķā krogā" ir Veltas Kaltiņas (1931–2025) pēdējais dzejas krājums ar poētisku viedumu un pārlaicīgu pasaules redzējumu.

Kultūras rondo veltīts Latvijas literātu pārim Veltai Kaltiņai un Roaldam Dobrovenskim. Satikušies Augtākajos literārajos kursos Maskavā kopš 1975. gada viņi ir Latvijā. Ja par "lielo dzejnieku pāri" mēs saucam Raini un Aspaziju, tad Roalds un Velta ir mūsdienu literātu pāris. Un tieši viņš ir tas, kurš pēta materiālus Raiņa muzeja krājumā un saraksta grāmatu "Rainis un viņa brāļi". 

Roalds Dobrovenskis savā "Facebook" profilā raksta: "Kādreiz es mēģināju publicēt te laikabiedru portretus, bet kļūdīgi nosaucu vienu no tiem. Nu, tātad apdedzinājos un pārtraucu. Nu tagad otrais mēģinājums. Daļa no fotogrāfijām pirms gadiem bija izstādītas dažādās vietās. Man patīk šīs sejas. Katra no tām. Ja kam būs iebildumi sakarā ar to vai citu bildi, noņemšu uzreiz. Gadījās, ka klikšķis piederēja Veltai Kaltiņai. Un tas viss uzņemts viņas klātbūtnē. Nekādas kārtības es neizdomāju. Ņemšu, kā gadās."

Un neticēsiet, 2025. gada janvārī viņam ir pilni 88 gadi. Viņa sievai, latviešu dzejniecei Veltai Kaltiņai - 93. Viņa ir atgriezusies no slimnīcas pēc insulta. Un Roalds Dobrovenskis tobrīd raksta grāmatu "Manas demences hronika", kura piedzīvoja atvēršanu 2026. gada 6. martā Pļaviņu sociālās aprūpes centrā. Un grūti noticēt, ka viņam ir tik daudz gadu, ka bijušas smagas veselības problēmas un mūžībā devusies viņa mīļotā sieva dzejniece Velta Kaltiņa. Viņa vēl paspējusi sakārtot savu pēdējo dzejas krājumu "Tai dievišķā krogā". Un acis viņam tik siltas un prāts ass, mugurā smokings, kurš savulaik sarūpēts uz Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijas balli Rundāles pilī, un pie atloka neuzkrītoša Triju Zvaigžņu ordeņa zīme. 

Lai arī todien tika atvērtas trīs grāmatas – Veltas Kaltiņas dzeja "Šai dievišķā krogā", Roalda Dobrovenska "Manas demences hronika" oriģinālā – krievu un tulkojumā – latviešu valodā, šo raidījumu sākam ar Roalda stāstu par smokingu, kas iezīmē mūsu visu vēsturi, ar neesošajiem smokingiem un grūtajiem juku laikiem.

Kas ir Paradīzes liecinieces? Šo Sandra Graša un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Sīļu ģimene no Liepājas: mamma Anna, tētis Valters ar meitām Katrīnu (16 gadi) un Hermīni (9 gadi).

Jaunās māmiņas ar smagu depresiju, cilvēki ar pašnāvnieciskām domām, mediķi un citu tā dēvēto palīdzošo profesiju pārstāvji – arī viņi ir aizpildījuši jauno digitālo rīku "Palīdzības anketa". Tas ir ļoti liels zinātniskais pētnieciskais darbs, kas iedzīvināts praksē un jau palīdzējis pasargāt daudzu cilvēku veselību no dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tā intervijā Latvijas Radio pastāstīja Nacionālā psihiskās veselības centra Zinātniskā institūta vadītāja, psihiatre Liene Sīle.

Viņas komanda šo anketu izveidoja, iedzīvināja un vairāk nekā divus mēnešus īsteno praksē. Finansējums nāca no Nacionālā Veselības dienesta inovācijas laboratorijas.

Jūs kā palīdzības anketas idejas autore esat sacījusi, ka anketa ir tapusi zināmā mērā izmisuma dēļ. Darba ikdienā bijis izmisums, redzot, ka cilvēki neatkarīgi no dzīves situācijas, sūdzībām un simptomiem tiek visi ierakstīti vienā garā rindā. Un ka tas ir nežēlīgi pret cilvēkiem, kuriem ir pašnāvības riski vai hronisko psihisko slimību paasinājumi. Tagad ir aptuveni 3000 aizpildītu palīdzības anketu, bet, ja mēs runājam par tādu pašu izmisīgāko, cik bieži un kādās situācijās ir bijusi iespēja jau tagad glābt cilvēkus?

Liene Sīle: Mazliet precizējot, jā, šie ir mani vārdi, un mūsu palīdzības anketas autoru komandā mēs esam astoņi psihiatri. Mēs esam zinātniskie vadītāji, IT speciālisti. Tas ir ļoti liels zinātniski pētnieciskais darbs, kas šobrīd strādā praksē. Un par to vārdiņu "izmisums" – doma bija, ka iepriekš pieteicās visa veida cilvēki ar visa veida, piemēram, pat attiecību problēmām. Piemēram, paaudžu konfliktu, skolas studiju vai romantisku gaidu nepiepildījuma dēļ. Cilvēki ar ne tik augstas prioritātes un pat ne medicīnisku problēmu tika ierakstīti tajā pašā rindā, kur cilvēki ar īstu saslimšanu, ar dzīvībai bīstamiem stāvokļiem. Tas izmisums ir netaisnīgumā, jo katram jau ir savas vajadzības, un mēs nevaram visus vērtēt pēc viena rindas klasifikatora un visiem sniegt vienādu palīdzību.

Šo trīs mēnešu laikā mēs esam tiešām ļoti gandarīti, ka triāžas sistēma jeb prioritizēšana psihiatrijā strādā.

No gandrīz 3000 gadījumiem mēs redzam, ka konsultējam katru ceturto, varbūt katru piekto. Arī no šiem konsultētajiem pacientiem mēs redzam, kad medicīniskie kritēriji neizpildās, ka, iespējams, palīdzība ir jāsniedz citur. Akūtie gadījumi tiek ļoti precīzi prioritizēti. Mums ir pacienti, pieņemti divdesmit četrās stundās, kuriem bijis bail vērsties pēc palīdzības neatliekamā kārtā. Cilvēks ir aizpildījis anketu, mēs viņu esam iedrošinājusi, viņš ir atnācis, un kopīgi esam devušies uz uzņemšanas nodaļu. Un viņš saņēmis augstākā līmeņa akūto palīdzību.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Normunds Laizāns teātrī strādā vairāk nekā trīsdesmit gadus. Viņa jaunākais darbs – monoizrāde "Zīda čūska" – ir personisks stāsts par vīrieša sevis meklējumiem.

Sarunā aktieris stāsta par ideju, kas nobrieda vairāku gadu garumā, par darbu vienatnē uz skatuves un par to, kā mainās teātris un aktiera profesija.

Liene Jakovļeva: Ir aktieri, kuriem konkrētu teātri līdzās nemaz tik droši nevar likt, bet tev Latvijas Nacionālais teātris ir tavs īstais un vienīgais. Lai gan skatuves gaitas esi sācis citur, tomēr šis teātris ar zaļo jumtu ir kļuvis par tavām mājām?

Normunds Laizāns: Jā, un nu jau daudzus gadus – kopš 1992. gada. Pirms tam gan pamētājos šur un tur. Kad pēc Konservatorijas beigšanas man piedāvāja izvēlēties starp diviem teātriem, lepni pateicu "nē" Nacionālajam teātrim, kas tolaik bija Drāmas teātris. Toreiz tika dibināts tāds Jaunais Mazais latviešu teātris, un es teicu – kopā ar saviem kursabiedriem strādāšu tur. Bet liktenis ir liktenis – beigās tomēr nonācu Nacionālajā. Mans pedagogs Edmunds Freibergs vēl ilgi pēc tam teica: "Es to nekad neaizmirsīšu, kā tu atteicies no Nacionālā teātra!"

Jaunākā izrāde, kurā tu spēlē, ir "Zīda čūska", kas pirmizrādi piedzīvoja februāra beigās Aktieru zālē. Saprotu, ka ideja par to, ka vajadzētu vienam stāties publikas priekšā, tevī dzīvoja diezgan ilgi? Izlasījis Gunta Bojāra "Zīda čūsku", juti, ka tam nevajadzētu palikt grāmatas lapās vien?

Ideja neradās tāpēc, ka man vienam gribējās kaut ko darīt. Kad pirmoreiz izlasīju Gunta Bojāra grāmatu "Zīda čūska" ar Vilipsōna brīnišķīgajām ilustrācijām, tā manī kaut kā ļoti dziļi iesēdās.

Ar šo materiālu staigāju apkārt kādus sešus vai septiņus gadus, piedāvāju režisoriem. Kāds izlasīja, kāds ne, kāds teica – nezina, ko ar to darīt. Beigās zvaigznes sakrita, un viss notika.

Bet jūs jau neiestudējāt grāmatu, bet gan lugu. Pa vidu vēl ir starpposms – Artūrs Dīcis, kurš veidojis dramatizējumu. 

Jā, jo pats autors šo grāmatu uzrakstījis no tādām mazām miniatūrām, un tur to tēmu ir ļoti daudz. Un patiesībā man bija diezgan grūti saprast, kā to baudāmā veidā varētu uzlikt uz skatuves.

Man bija doma, ka režisorei jābūt sievietei, jo varētu sanākt laba mijiedarbība – vīrišķais un sievišķais. Jo – ja vīrietis ar vīrieti taisītu lugu par vīrieti un viņa sajūtām, būtu citādāk.

Un bija ļoti jauki, jo mēs ar Lauru ļoti bieži "strīdējāmies" – katrs mēģināja pierādīt savu taisnību gan no vīrieša, gan sievietes pozīcijām.

Un tas pirmsākums bija tāds, ka Laura par Gunta Bojāra grāmatu nezināja. Kad satikāmies pirmoreiz, ieteicu viņai to izlasīt, un ja grāmata viņu uzrunā, tad strādājam. Jo ļoti bieži ir tā, ka režisoram iedod darbu un saka – "Taisi!" Man tā negribējās. Bija man arī doma, ka uz skatuves varētu būt kāda sieviete – bet ne tādā versijā, kā tas ir izrādē. Savām izrādes meitenēm joprojām ik pa brīdim atvainojos par to, ka nebiju domājis, ka arī viņām visu laiku jābūt uz skatuves.

Tiem, kas izrādi vēl nav redzējuši, pateiksim, ka visas izrādes gaitā uz skatuves ir arī otrais plāns, kur tava partnere ir vai nu Jana Ļisova, vai arī Līga Zeļģe. Viņām aiz stikla sienas rit sava dzīve. 

Tur ir divas dažādas dzīves. Daži saka, ka viņiem vajadzētu satikties, bet principā viņiem nevajag satikties, jo dzīvē viņi pa īstam nesatiekas. Kā ļoti bieži dzīvē arī notiek.

Ko teica Guntis Bojārs, kad uzzināja, ka viņa grāmata tiks iestudēta?

Mums bija ļoti jauks radošais process. Sākumā satikāmies trijatā – Artūrs Dīcis, Laura un es. Runājām par šo projektu, visu ko pārspriedām un stāstījām dažādus atgadījumus no savas dzīves.

Un tad satikāmies ar Gunti Bojāru: mums ļoti interesēja, kā un kāpēc viņam šis darbs radās, un Guntis teica – dariet ar manu grāmatu, ko gribat, tikai viņa vēlme bija, lai finālā sanāk darbs par to, ka arī vīrietim gribas parunāt.

Monoizrāde aktierim tomēr ir liela uzdrošināšanās.

Teātrī ļoti reti gadās, ka aktieris pats saka: "Es gribu šo darbu un tagad to taisīšu." Tas ir ekskluzīvi, un paldies Ievai Strukai, ka tas viss notika! Parasti tu pieej pie sienas, kur izlikts jauno iestudējumu saraksts, un ieraugi – spēlēsi vai nespēlēsi. Tāpēc iespēja pašam paņemt materiālu un izveidot izrādi ir diezgan ekskluzīva.

Mums gan likās – mēs taisām izrādi vīriešiem par vīriešiem, bet esam trāpījuši desmitniekā virzienā uz sievietēm. Ir tik ļoti daudz atsauksmju no sievietēm! (..) 

Šajā izrādē tev ir saspēle ar skatītājiem. Tev gan šai ziņā ir pamatīga pieredze – esi vadījis daudzus un dažādus pasākumus.

"Zīda čūskas" sakarā vienubrīd kāds teica, ka varbūt ar skatītājiem vajag komunicēt mazāk. Bet nu – izrādes vide ir kafejnīca, uz kuru atnācis vīrietis. Cilvēki sēž pie galdiņiem, un tad ar viņiem arī viņš komunicē. 

Protams, katrā izrādē skatītāji ir citādi – vieni labprāt iesaistās, citi ir atturīgāki. Bet tas katru izrādi padara citādu.

Izrādē viscaur skan mūzika – Šopēns. Vai tu pats šo mūziku dzirdi? Vai tā tev palīdz, vai šajā gadījumā tā ir tikai fons? 

Es nedzirdu šo mūziku – varbūt dažās vietās, kad pats nerunāju. Bet ar to Šopēnu, stikla būri un meiteni tajā ir ļoti interesanti: es taču vispār nezināju, kas tur notiek! Jo visu laiku dzīvoju savu dzīvi, un viņa dzīvo savu dzīvi. Un tad bija viena fotosesija, kur fotografēja Līgu.

Apsēdos skatītāju zālē un skatījos, ko Līga tur dara, un biju vienkārši šokā. Domāju – ak, Dievs, un kā lai es paņemu skatītāju uzmanību?! (Smejas.)

Spēles laukumā tu ierodies kā īstens mačo – uz motorollera. Tāds diezgan stereotipisks aksesuārs, lai parādītu – sak’, es te atbraucu!

Jā un nē. Jo – ja vīrietis 60 gados pārvietojas ar motorolleru, tur Freidam arī būtu ko teikt. Tur ir zināmi zemūdens akmeņi.

Ārpus Aktieru zāles nepārvietojies ar motorolleru?

Teicu, ka gribētu to darīt vasarā, kad sezona beigsies – paņemt motorolleru un pabraukāt, bet man atbildēja, ka tas nav reģistrēts CSDD. (Smejas.)

Toties tev ir traktorista tiesības! 

Jā, man ir A, B, C un traktorista tiesības – trešā klase. Es gan visiem lielos, bet – ja būtu jābrauc ar traktoru, diezin vai varētu. Varu braukt ar tiem, ar kuriem noliku tiesības. 

Pareizi, tu taču esi lauku puika!

Jā, esmu no Jumurdas, no Ērgļu puses. Kad pēc Tautas kinoaktieru studijas atnācu uz Konservatoriju, pedagogs Imants Adermanis pēc pirmajiem tekstiem man uzreiz teica: "Jūs no Vidzemes, ja?" 

Teātrī esi vairāk nekā trīsdesmit gadus. Kas šajā laikā ir mainījies?

Mēs kļūstam viedāki, gudrāki, sudrabaināki... (Smaida.) Kas mainījies? Lielās līnijās nav mainījusies tā sajūta, ka tad, kad jauns aktieris ienāk teātrī, viņam liekas, ka visas durvis ir vaļā. Un tad nu kā kuram... Ar laiku saproti, ka pie profesijas jāstrādā visu mūžu. Protams, mainījusies arī vide. Bohēma aizkulisēs vairs nav tik izteikta kā agrāk. Teātrī, tāpat kā pasaulē un sabiedrībā, viss mainās – teātris jau ir sabiedrības spogulis. Tomēr man gribas, lai klasiskās teātra vērtības paliek tādas, kādas tās ir.

Es teātrī esmu vēl aizvien, jo – kaut reti, tomēr joprojām ir tie brīži, kad saproti – šī sajūta ir tā, kāpēc vispār ir vērts būt šajā profesijā.

Par paaudzēm runājot – teātrī atkal ienāk jauna paaudze, parādās jauni aktieri. Nupat skatījos "Ugunī" – tur jau atkal ir jaunas sejas. Lomas bieži tiek piešķirtas arī atbilstoši vecumam – diez vai tu, būsim objektīvi, vēl spēlēsi Romeo?

Bet kāpēc nē? Varētu būt izrāde "Romeo pēc četrdesmit".

Starp citu, savulaik Dailes teātrī jau arī bija izrāde "Romeo un Džuljeta pēc piecdesmit", kur satikās mūsu meistari Eduards Pāvuls un Vija Artmane.

Jā, bet tas jau ir pilnīgi cits stāsts. "Zīda čūskā" ir viens ļoti labs teikums par to, kas dzīvē notiek ar vīrieti un sievieti. Galvenais varonis saka: "Tagad saprotu, kāpēc Romeo un Džuljeta ir tik jauni. Tikai tāds var būt stāsts par mūžīgu mīlestību – jauni, vēl nesalauzti, iemīlas un laicīgi nomirst, kamēr nav sākušies sūdi..."

"Zīda čūska" ir viena no tavām jaunākajām lomām, bet tavā repertuārā ir arī lielās izrādes Lielajā zālē – "Viss par Ievu", gan "Nacionālais kanāls". Pavisam cits formāts. 

Jā, tie ir pilnīgi atšķirīgi formāti. Lielajā zālē tev ir partneri – kolēģi, ar kuriem spēlē kopā, un tās ir acis, kurās ieskatīties.

Monoizrādē tu esi viens. Un vienam uz skatuves cīnīties patiešām ir grūtāk, nekā diviem, trijiem vai četriem.

Starp citu, izrāde "Ezeriņš". Pirmizrāde bija jau 2014. gadā, bet izrāde joprojām dzīvo. Tā mainās?

Jā. Pirmkārt, kolēģi ir pamainījušies. Kad kādu jaunu aktieri ievadām izrādē, paskatāmies arī vecos ierakstus no pirmā gada. Tad brīžiem liekas – pag, mēs tiešām šādi spēlējām? Izrāde ar laiku apaug, attīstās. Bet tas, ka tā joprojām ir repertuārā un izpārdota, liecina, ka izrāde ir laba.

Līdzās izrādēm Nacionālajā teātrī ir, piemēram, arī komēdija "Uz visu banku", ko iestudējis Intars Rešetins. Tā tiek spēlēta reģionos, kultūras namos. Ir skatītāji, kuri par šādām izrādēm mēdz mazliet vīpsnāt.

Šajā gadījumā noteikti nevajadzētu vīpsnāt!

Jo Intaram ir viena ļoti laba īpašība – viņš meklē labu materiālu. Un, ja materiāls ir labs, tad tur īsti nav par ko vīpsnāt. Tā ir komēdija, bet daudzi skatītāji saka – sākumā smejies, smejies, bet pēc tam sāc domāt: kā tad man pašam tur ir?

Kā man ir ar attiecībām? Protams, Latvijā ir daudz izrāžu, kas braukā pa kultūras namiem, un kvalitāte mēdz būt dažāda. Bet pats princips – ka teātris aizbrauc pie skatītāja – tas arī ir svarīgs.

Tevi mīl arī kamera un mikrofons – esi daudz strādājis filmu dublēšanā.

Ar to saistās viens smieklīgs gadījums. Reiz pēc slēpošanas Žagarkalnā iegājām bārā sasildīties. Tur bija milzīga rinda pie letes. Divas mūsu kompānijas skaistākās meitenes aizsūtījām pasūtīt dzērienus.

Viņas atnāk atpakaļ un saka: bārmenis mūs apkalpos bez rindas, ja es ierakstīšu disku ar savu balsi, jo viņš vakaros skatoties filmas ar manu balsi un pie tām ļoti labi aizmiegot. Dzērienus dabūjām. Bet bārmenim joprojām esmu parādā to disku. (Smejas.)

Filmēšanās ir pavisam cita pasaule nekā teātris?

Jā, tie ir svētki! Nupat beidzās mana epopeja seriālā "Nemīlētie". Man ļoti patika darbs arī projektā "Slepkavības lietas" kopā ar Andreju Ēķi – pirmajā sezonā, kur mēs ar Madaru Botmani filmējāmies stāstā "Lapsenes". Ja ir piedāvājums, ar rokām un kājām esmu par.

Daži aktieri kādā brīdī no teātra aiziet. Vai tev pašam kādreiz bijusi tāda doma?

Vienreiz esmu aizgājis – no štata uz ārštatu. Bet pēc tam Edmunds Freibergs mani aicināja atpakaļ, un es atgriezos.

Protams, ik pa brīdim rodas jautājums: ja esi teātrī, bet sezonā tev ir trīs jauniestudējumi un tikai vienā no tiem ir nopietns uzdevums, tad brīžiem domā – vai vērts kavēt savu dzīves laiku tikai tāpēc, lai būtu teātrī un saņemtu to nelielo algu.

Ar gadiem jau arī lomu klāsts mainās. Sešdesmitgadīgs aktieris nespēlēs visas lomas. Cik no tavas paaudzes aktieriem šobrīd esat Nacionālajā teātrī?

Nav daudz. Mans kursabiedrs Juris Hiršs, mīļais kolēģis Ivars Puga, un tālāk jau ir drusku vecāki: piemēram, Voldemārs Šoriņš, kurš ir vecākais.

Pasaules dramaturģijā jau nemaz nav tik daudz lomu aktieriem šajā vecumā. Bet tās, kas ir – tās ir interesantas. Un es jau vēl arī mīlnieku varētu spēlēt, ja kas! (Smejas.)

Ko tu patiesībā arī dari izrādē "Zīda čūska". Starp citu, kur tur bija čūska? 

Tas katram pašam jāizdomā. 

Pirms sarunas spriedām par to, kāpēc čūska latviešu valodā ir sieviešu dzimtē.

Jā, tas ir interesanti. Lai gan dažos gadījumos čūska var būt arī vīriešu dzimtē – piemēram, zalktis. Bet visas lielās, milzīgās čūskas tomēr ir sieviešu dzimtē.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- pirms lietošanas sakratīt!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.