Mežotnes pilī pašlaik skatāma izstāde „Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās”. Tā ļauj iepazīt vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta Eiropas aristokrātiskajiem un intelektuālajiem saloniem un arī ļaudis, kas tajā viesojās. Izstāde iezīmē pirmo gadadienu kopš Mežotnes pils nonākšanas Rundāles pils muzeja pārraudzībā.

Izstāde „Mūzu galms” Mežotnes pilī būs skatāma līdz 6.septembrim, bet augustā to papildinās arī vairāki saistīti notikumi – pils Kupola zālē notiks karikatūru zīmēšanas meistarklase kopā ar vizuālās mākslas skolotāju un karikatūristu Bruno Bahu. Tāpat interesenti tiks aicināti uz senās mūzikas koncertu un dzejas lasījumu “Hercogienes laika stāsti – Doroteja un Elīza”, ko sniegs “Mīteļa ansamblis” (“Müthel Ensemble”).

Aicinām doties ceļojumā tepat uz Zemgali, uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercogisti, jo pašlaik viskarstāko tūrisma laiku piedzīvo viens no Latvijas visapmeklētākajiem muzejiem – Rundāles pils muzejs. Tagad par tā filiāli kļuvusi arī netālā Mežotnes pils, kas pamazām atkal sāk atplaukt – tukšajās telpās nonāk mākslas darbi un nesen durvis vērusi pirmā izstāde "Mūzu galms. Kurzemes hercogienes Dorotejas salons Lēbihavas pilī Ernsta Velkera karikatūrās".

Par pils dzīves tālāko virzību Kultūras rondo izvaicājam Rundāles pils muzeja direktori Lauru Lūsi, kuras pārziņā šobrīd Mežotnes pils darbojas. Taujājam arī par Rundāles pils muzeja aktualitātēm šovasar. Bet runājam ne vien par pils izstāžu jaunumiem, bet arī par to, kā Rundāle jau tagad uz savas ādas izjūt ASV un Irānas kara sekas.

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

"Vālodze ir Latvijā ļoti izplatīta ligzdotāja. Tā noteikti ir tajā putnu minimumā, ko katram vajadzētu zināt," uzskata Zane Dāvidsone. "Vālodze ir tālais gājputns un atlido vēlu pavasarī, apmēram 8. maijā. Dziedāt turpina vēl pat jūlijā, kad citi putniņi jau ir aizņemti ar rūpēm par mazuļiem un vairs tik koši nedzied."

Vālodzes izskats ir ļoti spilgts. Putns ir spilgti dzeltens, bet to gan grūti pamanīt, gan arī grūti nofotografēt, jo vālodze slēpjas lapotnē. Lielāka iespēja pamanīt šo putnu ir tieši pavasarī, kamēr lapas vēl nav izplaukušas. 

Pārtiek vālodze no nelieliem kukaiņiem, kāpuriem, arī nelieliem mugurkaulniekiem. Un iecienījusi vālodze ir tauriņus. Vasaras otrajā pusē ēd arī augļus, ogas un sēklas.

"Kā jau tas minēts tautasdziesmās un dažādās citās dziesmās, vālodzes ligzda ir kā šūpuļtīkls. Vīta no zāles stiebriem, sausām lapām, arī dažādiem auduma gabaliņiem, papīra stērbelītēm, vadiem, vilnas, sūnām, ķērpjiem, mizas un citiem līdzīgiem materiāliem. Tas šūpulītis noteikti ir tas raksturīgais ligzdas veids, ligzdiņa tiešām ir kā šūpuļtīkls, pievienota pie diviem kokiem," norāda Zane Dāvidsone.

"Vālodzes dziesma ir ļoti skanīga, sastāv no strofām, kas atgādina flautas skaņas, un balsi var dzirdēt maijā. Vēl vālodzei ir arī nesmukā balss, tāds aizsmacis brēciens. Un latviešu tautas ticējumi liecina, ja vālodze svilpo tātad dzied skaisti, tad gaidāms jauks laiks, bet kad tā ķērc un ņaud, tad gaidāms negaiss," turpina Zane Dāvidsone. "Jārēķinās, ka abas šīs balsis mēdz atdarināt arī daudzi citi putni, piemēram, mājas strazdi un sīļi."

No vienas puses – dabisks process, savdabīga deja starp Karību un Dienvidamerikas tektoniskām plātnēm, no otras puses – traģiskas postošas sekas pilsētām un iedzīvotājiem, kuri dzīvo  ar šādu kustīgu pasauli zem kājām. Nesen notikusī zemestrīce Venecuālā bija viena no traģiskākajām, ko šī latīņamerikas valsts piedzīvojusi ilgā laikā, taču nebūt ne vienīgā. Ģeologi norāda, ka lielākā daļa venecuēliešu dzīvo burtiski zemestrīču epicentrā. Ko zinām par Dienvidamerikas ģeoloģiju un kāpēc šajā zemestrīcē ir tik liels bojā gājušo skaits? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģoegrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieks Viesturs Zandersons un Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors, ģeologs Ģirts Stinkulis.

--

Latīņamerikas valsti Venecuēlu trešdien, 24. jūnijā, satricinājušas divas spēcīgas zemestrīces ar 7,2 un 7,5 magnitūdu stiprumu. Postījumi nodarīti arī galvaspilsētā Karakasā. 

Pirmās zemestrīces epicentrs atradās 21 kilometru uz rietumiem no piekrastes pilsētas Moronas. 39 sekundes vēlāk aptuveni 45 kilometru attālumā notika otra zemestrīce. Piedzīvoti vēl 20 pēcgrūdieni.

NASA publicētie dati liecina, ka spēcīgajās zemestrīcēs Venecuelā ir sabojājušas vai sagrāvušas vairāk nekā 58 000 ēku. 

Dievu dusmas, nepaklausīgu dievību dumpošanās pazemē, milzu dzīvnieki, kas kustas uz saviem pleciem nesot pasauli – tā senāk cilvēki ir skaidrojuši zemestrīču rašanos. Pa starpu šiem ticējumiem arī zinātniski skaidrojumi,  piemēram, 1774. gadā  izdotajā „Augstas gudrības grāmatā” Vecais  Stenders par zemestrīci raksta šādi: „Dziļā zemē ir daudz alas, dažas no iekšķīgiem sērainiem tvaikiem iekarst un gruzd, kamēr uguns iešaujās, kur nu caurumu atrod, un kad vietām caurumu neatrod, kur tie iekšķīgi karsti tvaiki, kas plešās, iziet varētu, tad visa virsēja zeme top celta  un kratīta un rīb un trīc.  Ak tu Dieva sodība! Kas par briesmām, kad zeme apakš kājām zūd un lejas par kalniem ceļās.”

Lai arī Latvija atrodas seismiski neaktīvā zonā, tomēr vēl pirms Stendera zinātnisku pamatojumu šai dabas parādībai ir devis Stendera tautietis, vācbaltu mācītājs Georgs Mancelis un runa ir par zemestrīci  Bauskas apkaimē 1616. gadā. Par to stāsta ģeoloģijas zinātņu doktors Valdis Segliņš.

--

Vālodzes dosjē - iepazīstam retāk sastopamu putniņu, kas gan daudz ir apdziedāts tautasdziesmās. Stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāve Zane Dāvidsone.

Japāņu kultūrā bija izplatīts mīts par milzu samu Namazu, kurš mīt zem Japānas salām un dievs  Kašima ir izmantojis burvju akmeni, lai šo samu  piespiestu pie zemes. Tikko Kašima novērsis uzmanību, tā sams dauzījis asti un kustējies un sākās zemestrīce.  Pievēršamies arī citiem pasaules reģioniem un mītiem. Valdis Segliņš stāsta par  Centrālamerikas  indiāņu ciltīm un viņu skatījumu un šo dabas parādību.

55% Eiropas uzņēmumu darbinieku labprāt apsvērtu iespēju mainīt darbu, ja jaunajā darba vietā varētu nākt kopā ar savu mājdzīvnieku. Arvien biežāk pasaulē un arī Latvijā tiek būvēti biroji, kas pielāgoti darbinieku mājdzīvniekiem. Vai mīļdzīvniekiem draudzīgi biroji kļūst par ierastu lietu? Ar kādiem ieguvumiem un arī mīnusiem jārēķinās, ja biroja uzturas arī dzīvnieks, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Skaidro kinologs Valdis Reinbergs, SIA "GrECO Latvia" administratīvā direktore Ilze Jurjāne, SIA "Trodo" personāla direktore Elīna Pentjuša un asociētais profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.

Elīna Pentjuša norāda, ka viņas pārstāvētajā uzņēmumā var ņemt līdzi suņus un kaķus, iespējams, arī bruņurupučus, putnus, trušus. šādi gadījumi  nav bijuši, tos tad izvērtētu. Visbiežāk līdzi ņem suņus, bet kaķi arī ir bijuši.

Ja kādam līdzi ir mīļdzīvnieks, uzreiz notiek socializēšanās - bariņš ar darbiniekiem saskrien, ir pat atsevišķs čatiņš, darbinieki interesējas un gaida, kur atradīsies birojā dzīvnieks, lai var aiziet paspēlēties.

"Darbinieku labsajūta uzlabojas, kad dzīvnieks ir birojā," atzīst Elīna Pentjuša. "Atteikums ņemt līdzi dzīvnieku nav bijis suņa uzvedības dēļ, bet cilvēku veselības dēļ, cilvēkiem mēdz būt alerģijas."

Ilze Jurjāne atzīst, ka viņu uzņēmumā regulāri nāk tikai suņi. Ja kāds gribētu ņemt kaķi, droši vien būtu jāsaskaņo, lai nav vienā dienā ar suni. Pirmais izvērtē mērķi, kāpēc cilvēks vēlas ņemt suni līdzi. Protams, citiem darbiniekiem ir prieks, kad otram līdzi ir suns, atzīst arī Ilze Jurjāne.

Valdis Reinbergs atzīst, ja vien nav kādi īpaši noteikumi, kas ierobežo dzīvnieka atrašanos kādā uzņēmumā, piemēram, kas saistīts ar ēdināšanu, nav īpašu iemeslu, kāpēc neņemt dzīvnieku līdzi uz darbu, ja vien nav iebildumu darba devējam un arī pašam dzīvniekam. Sunim jābūt pietiekami socializētam, pietiekami labi audzinātam, lai nesagādā problēmas.

"Ja es strādāju ofisā un līdzi ir suns, attiecībām ir jābūt sakārtotām tā, lai es varētu pastrādāt, ne visu visu laiku veltītu sunim, lai viņš neaiziet kaut kur, kaut no nepaņem, nesagrauž," norāda Valdis Reinbergs.

Savukārt Ivars Vanadziņš norāda, ka mājdzīvnieku atrašanās darba vietā nav tik viennozīmīga. Viņš min, ka diskutabla varētu būt mājdzīvnieka atrašanās kādās ražošanas telpās, kur viņš var kaut kur ielīst vai ieskriet, kas varētu būt bīstami. 

Būtiska lieta ir tā, ka būs, spalvas, siekalas, ādas gabaliņi, un ja ir kaut viens cilvēks, kurš ir alerģisks tieši pret šo konkrēto mājdzīvnieku, tas var radīt problēmas. Tiem, kam nav alerģijās, to ir grūti saprast, ka pat niecīgas daļas var radīt alerģijas saasinājumu.

Vairāk nekā divus gadus pēc valdības maiņas Polijas sabiedriskie mediji turpina izjust valdošās koalīcijas un prezidenta starpā esošā politiskā strīda sekas. Turpinot sižetu sēriju par aktuālajām Eiropas sabiedrisko mediju problēmām, secināms, ka arī šeit svarīgākie problēmjautājumi neatšķiras no citām kontinenta valstīm – tai skaitā jauniešu uzrunāšana, pielāgošanās digitālajai videi un neskaidrība par turpmāko finansējuma veidu.

Lai stiprinātu Eiropas Savienības (ES) spēju ātri reaģēt uz iespējamiem agresijas gadījumiem, ir sagatavots plāns kā uzlabot militārā aprīkojuma, karaspēka un citu militāro resursu pārvietošanu visā Eiropas Savienībā. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš strādāja pie militārās mobilitātes ziņojuma un ir atbildīgais darbā par regulas izstrādi, Latvijas Radio rīta raidījumā stāstīja, ka plānots visu sagatavot tā, lai nākamgad tā stātos spēkā.

Rīt, 9. jūlijā, ar īpašu izstādi tiks aktualizēta un godā celta kāda nepelnīti aizmirsta mūsu kultūras personība – Katrīna Reinovska, kas bija pirmā latviešu dzejniece sieviete, kuras dzejoļi izdoti drukātā grāmatā. Viņas dzejas krājums ”Latvijas Jūrmalas puķītes” iznāca 1875. gadā, kad mūsu modernās dzejas celmlauze Aspazija vēl bija tikai maza meitene.

Katrīnas Reinovskas daiļrades un personības izpētei pirms četriem gadiem pievērsās literatūrpētniece Līvija Baumane-Andrejevska, un viņas izzinātais vainagosies ar izstādi, ko rīt atklās Bulduru Izstāžu namā.

Jūrmalniecei Katrīnai Reinovskai veltītās izstādes noskaņā svarīga loma būs Riharda Zelezņeva veidotajai skaņu instalācijai, kurā aktrises Agates Marijas Bukšas ierunātā dzeja savīsies ar mūziku un dažādām dabas un vides skaņām.

Ja pašas pirmās zināmās latviešu dzejnieces gods pieder Bormaņu Annai, tad Katrīna Reinovska īpaši izceļama ar to, ka bija pirmā, kuras dzeja iznāca drukātā grāmatā. Tas bija 1875. gadā, krājums saucās ”Latvijas Jūrmalas puķītes”. Tikai veselus 20 gadus vēlāk sekoja Birznieku Latiņas krājums ”Dzejas”, kā arī Aspazijas ļoti drosmīgais un novatoriskais pieteikums - ”Sarkanās puķes”.

Savā laikā Katrīnas Reinovskas krājumam bija laba publicitāte, par to rakstīja prese, tas bija populārs lasītāju vidū, par ko liecina tas, ka pēc deviņiem gadiem to izdeva atkārtoti, atsevišķus dzejoļus publicēja dzejas almanahos un ”Saimnieču un zelteņu kalendārā”.

Taču gāja laiks, un Katrīnas Reinovskas vārds arvien vairāk nogrima aizmirstībā, un arī krājums ”Latvijas Jūrmalas puķītes” mūsdienās kļuvis par bibliogrāfisku retumu.

Uzskatot, ka ļoti svarīgi atkal iezīmēt viņas īpašo lomu mūsu kultūrvēsturē, literatūrpētniece Līvija Baumane-Andrejevska pirms vairākiem gadiem uzsāka pētījumu par dzejnieci, kas tagad vainagosies ar izstādi.

Katrīna Reinovska bija jūrmalniece, Bulduru iedzīvotāja, senas upes zvejnieku dzimtas pēctece, tāpēc arī viņas dzejā daudz ar jūru saistītas tematikas. Teksti sacerēti tam laikam raksturīgajā romantiskā sentimentālisma manierē. Apcerot mīlestības jūtas, bieži vien ieskanas traģiskais un sēru aspekts par mīļotā cilvēka bojāeju pašā jaunības plaukumā.

Līdz mūsdienām nav saglabājies neviens Katrīnas Reinovskas portrets, bet savulaik fiksēts viņas meitu stāstītais, ka māte bijusi neliela auguma, ar patīkamiem sejas pantiem, matus viņa nēsājusi bizēs apvītus ap galvu. Izstāde veidota kā poētisks veltījums viņas dzejas tēlainībai, iezīmējot arī atsevišķus viņas biogrāfijas motīvus, stāsta izstādes māksliniece Signija Joce.

Dzejniecei Katrīnai Reinovskai veltīto izstādi Bulduru Izstāžu namā atklās ceturtdien, 9.jūlijā, un tā būs skatāma līdz septembra vidum.

Gaileņu sezona ir atklāta. Tirgos jau ir pieejamas pirmās meža veltes un piedāvājums arvien pieaug. Sēņotāji saka – šogad gaileņu nav tik daudz kā pērn. Arī cenas pakāpeniski samazinās. Gaileņu uzpircēji sezonu sola uzsākt nākamnedēļ.