Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Bauskā pie tekstila amatnieces Sanitas Behmanes-Baibakovas. Bauskā šajā nedēļas nogalēnotiek tradicionālā akcija "Satiec savu meistaru", un Sanita tajā stāstīs par brunču darināšanas vēsturi. Tiekamies bijušajā austuvē, kur tagad izveidota radošā telpa "Zemes elpa". Tur arī notiks Sanitas vadītā nodarbība no brunčiem līdz svārkiem.

Sanita beigusi Purvciema amatniecības vidusskolu kā tautas tērpu darinātāja, tad studējusi ainavu arhitektūru Jelgavā, bet tagad Bauskā vada neformālu interešu kopu "Vērtes" un nodod savas prasmes aušanā, adīšanā un knipelēšanā citām rokdarbniecēm. Sanita saka, ka amatniecības ir viņas dzīvesveids.

Sanita dzimusi Bauskā un izaugusi netālu no pilsētas, Codē. Vecāki un pamatskolas skolotāji pamanīja, ka Sanitai padodas rokdarbi, tāpēc pēc 9. klases viņa devās mācīties uz Rīgu, uz Purvciema amatniecības vidusskolu, kur 90. gados tika izveidot jauna mācību programma – tautas tērpu darinātājs.

Sanita kopā ar vīru Juri audzina trīs bērnus – meitu Litu un dēlus Miku un Tomu.

Mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, bet mūzikas uzdevums ir atgādināt, ka ir arī kaut kas pāri tam visam – saka komponists Pēteris Vasks. Par bērnībā dzirdēto Vāgnera "Tanheizeru" un tēva mācītāja svētrunām, kāpēc viņu neuzņēma konservatorijā un cik ilgi jāraksta simfonija, arī par spītīgo raksturu un Latvijas mīlestību – saruna ar Pēteri Vasku Laikmeta krustpunktā.

"Klusuma auglis" ar mātes Terēzes lūgšanas vārdiem, "Sibīrijas bērni" un mēmas izsūtījuma sāpes, kantāte sievietēm, mīlestība – tas pārvērsts mūzikā. Tomēr tas nav tikai par sāpēs pārdzīvoto. Tā ir arī cerība un prieks par pasauli. Komponists Pēteris Vasks saka: „Prieks par Dieva radītu pasauli.”

Vai caur viņa mūziku pasaule un mēs paši esam ieraudzījuši Latvijas tautas dvēseli? 

Par jums ir publicētas daudz dažādas pārdomas, ir bijušas sarunas ar jums, ir muzikologu apskati, esat saņēmis daudzas starptautiskas un Latvijas augstākās atzinības. Jūsu mēroga devumam mūzikā šoreiz pat negribētos piemērot skaņdarbu uzskaitījumu, tāpēc šī ir saruna par jau kādreiz notikušo, piedzīvoto un iespēju uz to paskatīties šodien.

Jūs bieži esat klāt, kad atskaņo jūsu mūziku. Ir ļoti aizkustinoši un saviļņojoši redzēt, kā jūs izjūtat savas mūzikas skanējumu. Kādas domas tajā mirklī ir jūsos?

Pēteris Vasks: Es savas kompozīcijas… tie arī visi mani bērni ir un man ir rūpe, dzīva interese, kā viņiem sokas, kā viņi dzīvo un kā viņiem klājas, un kā viņus mūziķi interpretē. 

Es vispār esmu aktīvs koncertu apmeklētājs, ne tikai egoistiski sava mūzika. Mani vispār interesē. Kā var neinteresēt mūzika? Tas ir mans dzīves pamats. Un tas, cik bagāta patreiz ir mūsu mūzikas dzīve, cik daudz mums ir izcilu komponistu visu paaudžu, gribas tajā visā būt klāt un to dzirdēt. Joprojām, protams, ir nesalīdzināmi ir dzīvā koncertā būt. Tas ir ideālākais veids vai nu koncertzālē, vai arī baznīcā, kur sevišķi bieži mēdz būt izcila akustika un aura.

Man bija emocionāli diezgan sarežģīti gatavoties sarunai, jo garīgums manā sajūtā ir ļoti personiska sajūta un personisku domu kopums, un tam nepieciešamie vārdi, kādos to nodēvēt. Vienmēr kaut kādā veidā baidos aizskart otru cilvēku par to, kā viņš izjūt šo garīgumu. Vai jums ir sava formula, kā ietērpt vārdos garīgumu, kas neapšaubāmi atspoguļojas jūsu mūzikā?

Pēteris Vasks: Es viņu ietērpju skaņās. Es esmu komponists, tāpēc es viņu vārdos nemēģinu. Bet es domāju, ka tas ir viens no mūzikas lielajiem uzdevumiem, - vēstīt, stāstīt jebšu arī atgādināt to, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē un mēs par daudz dzīvojam materiālajā pasaulē, par daudz mantas, par daudz ikdienas skriešanu. Manuprāt, mūzikas viens no uzdevumiem ir atgādināt - draugi, ir arī kaut kas pāri tam visam. Vai jums ir laiks? Vai jums ir iespēja apskatīties uz zvaigžņoto visumu? Tas viss ir mūzikas viens no uzdevumiem. Protams, ir dažādi ceļi, viens ir tāds, ka mūzika izklaidē un tev uzlabo omu un tu danco, un sprinģo. Tas ir viens ceļš, tas populārākais un zināmais. Bet ir arī tas otrs, kas runā par to, ko es vārdos nemāku izteikt, bet kas…

Jūsu tēvs Arvīds Vasks bija baptistu mācītājs un kā lasīju, viņš esot ļoti mīlējis mūziku. Dati arī rāda, ka jūsu bērnībā visa ģimene ir bijusi ļoti muzikāla. Četri bērni. Māsa spēlējusi klavieres, jūs arī vijoli, mamma dziedājusi. Bet kas bija tā mūzika, ko jūsu tētis mīlēja un kas varbūt arī jums tika mantojumā?

Pēteris Vasks: Patiešām brīnišķīgi, ka es piedzimu ģimenē, kur visi mīlēja mūziku un daudz tika runāts [par mūziku], un ne tikai runāts, bet arī tiešām muzicēts. Viens no tādiem manas dzīves lielākajiem laimes brīžiem bija tas, kad pirmo reizi biju operā. Tas bija vēl, es domāju, 1958. gadā – pirmoreiz okupētajā Latvijā pēc Otrā pasaules kara skanēja Vāgners un ne vairāk, ne mazāk kā "Tanheizers". Mājās jau mēnešiem ilgi par to tika runāts, ka būs "Tanheizers" atkal beidzot. Un tad mēs, visa ģimene, aizbraucām no Aizputes uz šo premjeru operā. Un tas man bija tāds, ka es sapratu – mūzika, mūzika un nekā augstāka nav un nebūs. Tas bija tāds…  Un tur arī vēl šis stāsts. "Tanheizers". Arī šis garīgi reliģiskais motīvs, kas arī tēvam bija ļoti svarīgs. Bet man tā mūzika, tas mūzikas brīnums bija. 

Mūzika vēl bija baptistu vidē, kur es izaugu. Baznīcā bija diezgan labs koris. Es atceros, ka ne viss man likās interesants, jo tur bija diezgan daudz tādas, kā arī es atceros, teica – tā jau tāda salkana dziesmiņa, gandrīz vai lēkā un slavē Jēzu, bet nekādu muzikālās vērtības tajā nebija. Bet daudz vecāko runāja arī par garīgās mūzikas komponistiem, bet latviešu. Tas bija diezgan svarīgi. 

Baznīcā skanēja mūzika. Diemžēl mūsu baznīcā nebija ērģeles, tikai harmonijas. To ērģeļu varenību, to milzīgo potenciālu tikai vēlāk [iepazinu], tam varēju pietuvoties. Vl turpat Aizputē, Kuldīgas ielā, vienā ielas pusē bija baznīca, kurā mēs dzīvojam. Divas mazas istabiņas mums tur bija. Un turpat ielas otrā pusē bija mūzikas skola, kas bija pēc kara atvērta pirmo reizi. Tā esot bijusī vācu skola – pamatskola, tur bija mūzikas skola. Mana māsa mācījās klavieres, tēvs paņēma mani pie rokas, aizveda uz mūzikas skolu pie direktora Kriša Jankovska un teica – šitam puikam ir intereses par mūziku, viņš klausās. Viņš teica: Nāc, es tev iemācīšu vijoli! Līdz ar to mūzika bija visur. 

Mums bija arī tāda mājas muzicēšanas tradīcija – māsa pie klavierēm, es – vijoli, māmiņai bija skaista balss. Viņa pat jaunībā sapņoja, ka viņa gribētu kļūt par dziedātāju, bet vectēvs teica – vajag kārtīgu profesiju beigu beigās, ko tur dziedāsi tikai. Tā mamma kļuva par zobārsti. Bet balss bija skaista un mēs kopīgi muzicējam gan mājās, gan arī baznīcā un visur citur. Tā kā mūzika bija visapkārt.

Jaunā grāmata Leona Brieža piemiņai “Romantiskais bruņinieks” pamudināja Kultūras rondo radīt pašiem savu stāstu par Leonu Briedi, pārlūkojot Latvijas Radio arhīvu.

--

Nesen klajā nākusi grāmata "Romantiskais brīvības bruņinieks", kas veltīta rakstnieka Leona Brieža piemiņai. Grāmatu sastādījis literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis.

Viestura Vecgrāvja veidotajā grāmatā ir četras lielas nodaļas, un tajās apkopots Leona Brieža dzīvesstāsts, dažādos laikos veiktas intervijas, kā arī kolēģu, domubiedru un skolas biedru atmiņas. Tā ir kā mozaīka, kas sastāv no dažādiem krāsainiem elementiem, bet kopumā izveido vienotu bildi vai stāstu, kas ļauj daudz tuvāk iepazīt Leonu Briedi kā cilvēku un mākslinieku, arī viņa paša domas un atziņas par dzeju, tautu, valodu, dzīvi un tās likumsakarībām.

Ilmārs Šlāpins uz grāmatas aizmugurējā vāka raksta: "Grūti iedomāties labāku simbolu Leona Brieža dzīves pozīcijai par Servantesa izsāpēto Donu Kihotu. Tur ir viss: apmātība ar grāmatām, skumjas, kalsnums, augsti estētiskie un morālie ideāli, mūžīgais ceļojums un nebeidzamā cīņa ar ikdienības vējdzirnavām. Visu savu mūžu nepagurstoši karojot literatūras pusē, Leons Briedis ir spējis paveikt daudzus klusus varoņdarbus, ieviešot jaunas un attīstot tradicionālas formas dzejā, atdzejā, intelektuālo žurnālu izdošanā, spraigu un radošu starptautisku sakaru uzturēšanā ar citu tautu literatūras bruņiniekiem."

Drīz tuvojas Latviešu literatūras gada balvas pasniegšana, un šogad balvu par mūža ieguldījumu saņems tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš. Bet 2015. gadā šo balvu saņēma dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949.-2020). Viņa kontā arī kulturoloģiskie žurnāli "Grāmata" un "Kentaurs". 

Ar Leonu Briedi Kultūras rondo esam runājuši par dzeju un atdzeju, mazliet par Mariju un Blaumani, bet reti viņš stāstījis par savu biogrāfiju. Piemiņas grāmatā publicēts viņa dzīvesstāsts, ko viņš sarakstījis 1996. gadā Visbijā. Pirms atgādinām, kā viņš lasīja dzeju, kā runāja spāņu dzeju, kuru jāklausās mijkrēslī, kā priecājās par savu dzeju mūzikā, neliels, bet zīmīgs fragments no dzīvesstāsta. Lasa Gundars Āboliņš.

Politiskais spiediens uz Igaunijas sabiedrisko mediju, ja salīdzina ar Lietuvu, ir ievērojami mazāks. Taču finansiālā spiediena ietekmi, ja vien netiks kaut vai nedaudz atrisināts līdzekļu trūkuma jautājums, varētu visai drīz just kaimiņvalsts sabiedriskā medija veidotajā saturā. 

Par šiem, kā arī auditorijas piesaistes un saglabāšanas jautājumiem plašā sarunā, brīžiem ar nelielu igauņu humora devu, nesen runāja Igaunijas sabiedriskās raidorganizācijas – Igaunijas Nacionālās raidorganizācijas (Eesti Rahvusringhääling (ERR)) valdes priekšsēdētājs Ēriks Roze. Tallinā viņu uz sarunu aicināja Latvijas Radio žurnālists Rihards Millers. 

Rihards Millers: Es vēlētos sākt ar jautājumu par interviju, kas jums bija ar Anvaru Samostu pirms pāris mēnešiem (Rozem janvāra beigās bija saruna ar ERR ziņu dienesta vadītāju – red.). Jūs izvērsti runājāt par finansējuma trūkumu, ar ko saskaras ERR. Cita starpā jūs teicāt, ka tas ietekmēs jauna oriģinālsatura veidošanu šajā gadā. Kas šajos divos mēnešos kopš intervijas ir mainījies? Vai ir bijusi kāda reakcija lēmumu pieņēmēju līmenī vai kaut kas līdzīgs konkrētam solījumam vai lēmumam patiesībā palielināt ERR finansējumu? 

Ēriks Roze: Teiksim tā – lietas tik ātri neattīstās. Vispirms tā (intervija – red.) īsti nebija vērsta uz politiķiem, bet gan drīzāk kā priekšstats auditorijai par to, kur mēs esam un kā virzāmies. Jā, par mūsu finansējumu lemj varbūt mazliet līdzīgi kā Latvijā – reizi gadā valsts budžeta ietvaros. Šopavasar, šovasar tiks skatīts valsts budžets. Kaut kad rudenī, ziemas sākumā uzzināsim nākamā gada finansējuma līmeni. Kā jau minēju, nav nekāda formula vai sistēma, kā Lietuvā, kur ir noteikts nodokļa modelis. Šajā ziņā vairāk vai mazāk varam teikt, ka šis ir tas pats naudas daudzums, kāds bija pagājušajā gadā. 

Kāpēc es biju mazliet kritisks un to minēju kā problēmu numur viens mums? Tas tāpēc, ka Igaunija pēc [Krievijas] pilna mēroga iebrukuma Ukrainā – gluži kā mūsu kaimiņvalstis – ievērojami palielināja izdevumus aizsardzībai. Šī iemesla dēļ visā valsts pārvaldē nācās zināmā mērā samazināt izdevumus, tai skaitā mums. Saprotot šo faktu, šis samazinājums mūsu budžetam pirms gada, kas bija apmēram 4–5 procenti, bija visai ievērojams. Tas ir tas fons, kurā aktualizēju bažas par mūsu spēju pildīt uzdevumus. 

Pēdējais, ko vēlos norādīt, – kas ir īpaši krāšņi, ja salīdzinām ar mūsu labiem kaimiņiem. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā daudzus gadus bija līdzīga aina. Mūsu budžets vairāk vai mazāk bija salīdzinoši tāda paša lieluma. Taču pēdējo dažu gadu notikumi dažādu iemeslu dēļ – Lietuvā finansējuma modelis, Latvijā radio un televīzijas apvienošana – abiem mūsu dienvidu kaimiņiem ir daudz lielāks sabiedrisko mediju budžets nekā Igaunijai. Un tik liela atšķirība ir pirmo reizi. 

Kas ir automašīnu šarms, kas piesaista cilvēkus visās vecuma grupās? Monopolā saruna par bērnības sapņu pārvēršanu profesijā ar auto žurnālistu Tomu Timoško.

Latvijā patēriņa cenas gada laikā - šogad martā salīdzinājumā ar pērnā gada martu - pieauga par 3,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Lielākā ietekme uz cenām bija transportam, galvenokārt degvielai, kā arī mājoklim, ūdenim, elektroenerģijai, gāzei un citiem kurināmajiem.

Analizē SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Gada inflācija Latvijā martā pakāpusies līdz 3,4 %; būtiska ietekme cenu kāpumam degvielai.

Putins izsludina pamieru pareizticīgo Lieldienās.

Ārstniecības iestādes sākušas bažīties par hēlija pieejamību. Tuvo Austrumu konflikta dēļ ir problēmas ar tā piegādi, tāpēc cenas ir strauji augušas.

Rēzeknei atkal ir mērs. Par domes priekšsēdētāju šorīt kļuvis līdzšinējais mēra pienākumu izpildītājs Jānis Tutins ("Latvija pirmajā vietā"/"Kopā Latvijai").

Latvijas Regbija federācija atceļ divas izlases spēles, bažas par bargām starptautiskām sankcijām.