Saskaroties ar smagu tuvinieka slimību daudzi nonāk izmisumā informācijas trūkuma un birokrātijas slazdu dēļ. Kā to risināt?

Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas veselības aprūpes departamenta ārstniecības kvalitātes nodaļas vecākā eksperte Zane Reinholde, Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta projektu vadītāja Jūlija Voropajeva, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāte, Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšsēdētāja Līga Kozlovska, SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone, Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska un Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis, ģimenes ārsts Guntis Balodis.

Pirms septiņiem gadiem paliatīvās aprūpes Latvijā tikpat kā nebija. Toreiz kolēģi uzsāka projektu "Izmisuma zonā". Jāatzīst godīgi, kopš tā laika tiešām ir izdarīts daudz. Iesaistījās visa sabiedrība, mums tagad ir gan mobilās aprūpes brigādes, atsevišķas nodaļas slimnīcās, hospiss un tamlīdzīgi. Paldies ikvienam par to, kas tiek darīts. Tomēr joprojām ir lietas, kuras atrisināt būtu krietni vienkāršāk, bet tās joprojām eksistē, un ir bezjēdzīgs tajā ceļā, lai tiktu līdz paliatīvajai aprūpei. Kolēģi no Ziņu dienesta programmā "Labrīt" stāstīja par vienu tādu gadījumu, kas atklāj nebūšanas, kuras vajag atrisināt, bet kas nav izdarīts. Tāpēc šodien atgriežamies Izmisuma zonā pie temata par paliatīvo aprūpi Latvijā.

Ar gada kavēšanos Latvijas lielākajam – Dienvidkurzemes – novadam ir izstrādāts pirmais teritorijas plāns. Spēkā tas varētu stāties vēl pēc vismaz gada. Attīstības dokuments noteiks, kur un ar ko novadā atļauts nodarboties. Pašlaik teritorijas plāna izstrādātāji ir izgājuši pirmo apli pa novadu, ar to iepazīstinot vietējo sabiedrību. Taču plānā ir būtiskas lietas, kas nepatīk nedz novada cilvēkiem, nedz domei kā dokumenta pasūtītājai, kas pat draud lauzt līgumu ar plāna gatavotāju. Novada vienā galā Papē bažījas, ka kādudien pamodīsies Lietuvā, savukārt otrā pusē Grobiņā pārņēmušas bailes noslīkt atkritumos. 

Rudenī deju grupa “Dzirnas” 40. dzimšanas dienu atzīmēja ar uzvedumu “Indulis un Ārija", ar ko arī šogad rudenī noslēgs savu jubilejas gadu. Tomēr paralēli tam “Dzirnu” deju skolā, kas ir nedaudz jaunāka par pašu kolektīvu, gatavojas vēl citiem notikumiem. Tostarp, veido pavisam jaunu tautas deju jaunrades konkursam deju svētkiem Amerikā, kā arī atgriežas pie senāk iestudētajiem darbiem, kuros ieskanas Rodžera Votersa, "Queen", Elisa Kūpera dziesmas un daudzas citas melodijas.

Kā atzīst deju skolas vadītājs Agris Daņiļevičs, šobrīd ir nozīmīgi saglabāt kvalitāti, jo, gadiem būvēto priekšstatu par dejotājiem var sagraut kaut viena priekšnesuma laikā. Tomēr lielāka nozīme ir dejotāju iekšējai sajūtai un spējai no visas sirds būt dejā.

Una Zvejniece devās gan pie pašiem mazākajiem dejotājiem, gan pieredzējušajiem, lai iepazītu, kādas ir “Dzirnas” un deju skola šobrīd.

Ieraksta dienā deju skolā "Dzirnas" valda rosība: vecāki ar bērniem dodas uz un no nodarbībām, ir dzirdama mūzika. Visi mēģina, trenējas. Un ne par velti. Šobrīd paralēli aizrit gatavošanās vairākiem pasākumiem Latvijā, kā arī ārpus tās, norāda horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Uz ko skola šobrīd vairāk orientējas?

"Nav svarīgi, man liekas, uz kuru pusi. Fokuss ir tas, lai skola mutuļo, lai skola darbojas, lai skolā bērniem un arī pedagogiem ir azarts un interese, ir interesanti," uzskata Agris Daņiļevičs.

Pirms 40 gadiem deju grupa "Dzirnas" izveidojās kā tautas deju kolektīvs. Vēlāk, ap 90. gadu vidu, "Dzirnas" sāka ielauzties sev neparastos deju stilos un tehnikās, mainījās un dažādojās arī repertuārs. Palielinoties dejot gribētāju skaitam, radās ideja par "Dzirnu" studijas izveidi. Nu skola ir izaugusi līdz ārkārtīgi daudzveidīgai programmai. Pievēršas tautas dejām, hip-hopam, attīsta prasme dejot ar breika elementiem un daudz ko citu. Kā atzīst deju skolas vadītājs, viss ir izvērties krāšņāk, nekā sākumā cerēja.

"Bet mans lielākais sapnis vēl nav īstenojies," bilst Agris Daņiļevičs. "Mēs svinējām 40 gadus. Varbūt ne uz 50 gadiem, varbūt 45. jubilejā es tomēr gribētu "Dzirnās" īstenot projektu, kuram var apakšā parakstīt vārdiņu mūzikls. Es gribu, ka visi dzied, visi dejo un ka tas viss ir vienā personā."

Tieši daudzpusība un daudzveidīgi deju stili un personības prasmes ir mērķis, uz ko tiecas Daņiļevičs. Viņaprāt, pateicoties kustības, balss, aktierspēles treniņiem, rodas dzirnietis, kas māk ne tikai dejot, bet arī reaģēt un risināt dažādas dzīves situācijas. Daudzpusīgie kādriezējie dejotāji ir kļuvuši gan par aktieriem, dziedātājiem, dizaineriem, cilvēkiem, kas strādā ar foto, video, kino un arī deju. Arī "Dzirnu" deju skolas skolotāju rindas ir kuplinājuši kādreizējie dejotāji. Viens no viņiem ir Kārlis Bošs, kā arī Marta Paula Rāzna un Vera Ozola.

"Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Tas ir mazliet mazāks par vārnu. Bet nereti cilvēki lauku balodi jauc ar meža balodi, kas Latvijā ir īpaši aizsargājams un sastopams ievērojami mazākā skaitā. Tas varētu būt saistīts ar lauku baloža nosaukumu angļu valodā - "wood pigeon". Tomēr tas attiecas uz mūsu lauku balodi," skaidro Ance Priedniece.

Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Latvijā tas ligzdo vislielākajā skaitā no baložiem - aptuveni 100000 lauku baložu pāru, un tas ir pat vairāk nekā mājas baloži, ko mēs visbiežāk redzam pilsētās baros. 

"Arī lauku baloži ir sastopami pilsētās, pilsētas zaļajās zonās, parkos, dārzos, krūmājos. Bet lauku baloži ir arī sastopami ārpus pilsētas, piemēram, viensētās, aizaugušajos ābeļdārzos, mežmalās," norada Ance Priedniece.

Pēdējās ziemas lauku baloži mēdz ziemot arī Latvijā, bet lielākoties lauku baloži ir tuvās distances gājputni. Tie pārziemo galvenokārt Eiropas centrālajā un dienvidu daļā. 

"Lauku baloža dziesma ir viena no vienkāršākajām, ko iegaumēt, jo tajā var sadzirdēt vairākas reizes atkārtotu tekstu "puspūru olu piedēju" un pēc šī vairāku reižu atkārtojuma lauku baloži dziesmu noslēdzas ar "tukšs"," atklāj Ance Priedniece. "Šāds tulkojums tautā varētu būt ienācis, jo ligzdu lauku baloži būvē pavirši - no zariņiem, taču salīdzinoši plānu. Varētu šķist, ka kāda ola izkritīs cauri tik pavirši uzbūvētai ligzdai. Taču tas, ka lauku baloži izdēj puspūru olu, ir pārspīlējums. Parasti tās ir tikai viena līdz divas olas."

Latviešu valodas institūta pētnieces radījušas personvārdiem veltīto elektronisko vārdnīcu, kas ļauj izsekot dažādu latviešiem doto personvārdu cilmes un vēstures ceļiem, sākot no 13. gadsimta hroniku ierakstiem līdz 18. gadsimta reģistrējumiem.

Kāpēc Baibas 18. gadsimtā bija sastopamas tikai Kurzemē un kādus senus vārdus mūsdienas vairs nedzirdam? Raidījumā Zināmais nezināmajā ar vārdnīcu iepazīstina Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa.

Šobrīd vārdnīcā var aplūkot pirmos 200 publicētos šķirkļus. Bet tā jau tagad, pašā tās iesākumā, parāda, cik bagāta un mainīga ir latviešu personvārdu vēsture. Līdzās mūsdienās pazīstamajiem personvārdiem vēsturiskajos avotos lielākoties sastopami vārdi, kas izzuduši vai saglabājušies tikai uzvārdos, piemēram, Andārte, Babe, Jaspers, Kriškjānis, Ķestens, Saplīze, Šķērstens, Tenīss. Ir tādi, ko latvieši savā mēlē pārveidojuši tik ļoti, ka cilmes vārds bez pētnieka darba grūti atpazīstams, piemēram, Baiba, Šķērsts. Ir tādi, kas rāda izlokšņu vai latviešu personvārdu darināšanas bezgalīgās iespējas, piemēram, Dārčus (sieviešu vārds), Baibuža, Binne, Ilžuks, Ortija. Un ir tādi, ar kuriem var lepoties tikai balti, piemēram, Nameitis, Dotis, Gailis.

„Nav svarīgi, kas tu esi, bet būtiski, ka tev ir dokuments.” Tā atzīst Latvijas Nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu  doktore Anita Čerpinska, rādot vienus no senākajiem šajā arhīvā pieejamiem dokumentiem. No hercoga  eleganti vilktiem kruzuļiem līdz  zemnieka drebelīgam parakstam. Viņa ir izlikusi dokumentus ar sarkaniem vaska zīmogiem, ar Kurzemes-Zemgales hercogistes, ar Impēriskās Krievijas ģerboņiem, dažādu grāfu un baronu dzimtas simboliem iespiestiem vaskā. Šis  ir stāsts par laiku, kad paraksts bija nevis vienkārša formalitāte, bet gan nopietna sociālā slāņa un izglītības mēraukla.

--

Lauku balodis ir lielākais no baložiem, patiešām drukns putns. Latvijas Orntioloģijas biedrības pārstāve Ance Priedniece iepazīstina ar lauku balodi – putnu, kura populācija Latvijā aizvien pieaug.

Plānojat mājās remontu? Raidījumā Kā labāk dzīvot interesējamies, kurus darbus var veikt tikai pavasarī. Skaidro Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pedagoģes Sandra Miklašēvica un Gunita Ķēniņa.

Pateicoties klausītāju un portāla lasītāju iesūtītajiem dažādu birokrātisko procedūru aprakstiem, redzams, ka liekas un dažkārt pat nejēdzīgas formalitātes apgrūtina abas puses – gan ārstu, gan pacientu dzīvi. Tās Latvijas Radio ieskicē caur konkrētas onkoloģijas pacientes pieredzi. Redzams informācijas trūkums, skaidri nosprausta pacienta ceļa jeb algoritma neesamība. Iznākums – apjukums, neziņa un garas pauzes starp dažādiem aprūpes posmiem dažādās ārstniecības iestādēs.

Šajā pieredzē birokrātija izpaudusies dažādos veidos: bijis koordinācijas trūkums starp dažādām iestādēm; katra no tām it kā paveikusi savu darāmo, bet īpaši nav interesējusies ne par to, kas ar slimnieci noticis pēc tam, ne arī, kas būs tālāk.

Latvijas Radio tikās ar pacientes meitu, kura stāstīja par savu mammu. Mammai ir smaga onkoloģiska diagnoze – audzējs smadzenēs, viņa ir atkarīga no tuviniekiem un ārstiem un pašlaik saņem paliatīvo aprūpi. To meita raksturoja kā labāko posmu; ceļš līdz tam gan ir bijis ļoti sarežģīts.

Pēc pacientes meitas lūguma netiks minēts ne viņas, ne mammas vārds, nedz arī konkrētas ārstniecības iestādes vai ārstu vārdi, taču Latvijas Radio rīcībā ir virkne medicīnisku dokumentu, kas apstiprina stāstīto. Pacientes meita, kuru ērtības labad stāstā sauks par Daci, vismaz pašlaik nedomā vērsties Veselības inspekcijā saistībā par varbūtējiem pārkāpumiem.