Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli.

Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus.

„Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu.

Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.”

Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.”

Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule.

„Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.”

Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

No "Breša zemniekiem" ar piecām govīm līdz 150 govju ganāmpulkam, ko slauc trīs slaukšanas roboti – tāds bijis Krimuldas pagasta zemnieku saimniecības "Silmalas" attīstības ceļš. Tēva uzsākto darbu turpina dēls Raimonds Veinbergs, kas pats apstrādā 350 ha un ikdienā viņam palīdz mamma un divi darbinieki.

Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā.

Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”.

Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam.

No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā.

Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts.

Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot?

Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina.

Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums.

Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās.

(..)

Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz?

Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”,  to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies.

Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules.

Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles.

Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu.

Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt.

Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē.

Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida?

Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt.

Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam.

Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos.

(..)

Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”?

Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits. 

Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk.

(..)

Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja – tas ir aizliegts, tas ir aizliegts, šitas ir aizliegts, šitas ir aizliegts. Un beigās tie cenzori paši vairs nejēdza, kas ir aizliegts un kas īsti nav, jo tas jau bija neaptverami. Un tā kā visi cilvēki pēc būtības ir paslinki, tad tiem cenzoriem arī tā vietā, lai urbtos un lasītu, un meklētu, viņiem labāk patika pasēdēt Preses nama kafejnīcā, papļāpāt. Žurnālā kopā bija 160 lappuses. Mēs drukājam ārprātīgi sīkiem burtiņiem, kā pašlaik neviens neko nedrukā, nevar izlasīt. Un es domāju, ka tādus garus gabalus kā romānus viņi nemaz nelasīja. Un, piemēram, to pašu Orvelu mēs nosaucām par pasaku.

Runa ir par Džordža Orvela romānu "Dzīvnieku ferma".

Aivars Kļavis: Jā. Romānu "Dzīvnieku ferma" mēs nosaucām par pasaku. Nu un tas sākums jau ir kā pasakā. Cenzors paņēma, izlasīja – saimnieks aizslēdza kūti, zvēri sāk runāt. Ai, nu…

Un pamanīja tikai tad, kad žurnāls bija iznācis, pamanīja to Maskavā, jo pirms „Avots” nonāca pie lasītājiem Latvijā, tas bija Maskavā centrālkomitejā ātrāk nekā Latvijā, un tur arī pamanīja. Bet žurnāls iznāca piektdienā, un piektdienā neko nevar atrisināt, un jau sestdienā tas bija cilvēkiem pastkastītēs. Un vairs nevarēja ne aizliegt, ne izņemt, ne atņemt žurnālu, ne pārdrukāt. Neko vairs nevarēja izdarīt.

Kas ir tikai decembrī, bet nav citos mēnešos? Šo Samantas Kirilovičas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Kalniņu ģimene Rīgā: mamma Sanita, tētis Dzintars ar bērniem Herbertu (8 gadi) un Emmu (4 gadi).

Drīz būs četri gadi, kopš Latvijā dzīvo ukraiņu mūziķes Natālija Behma un Anna Frančuka, kuru ierastās dzīves kājām gaisā sagrieza Krievijas sāktais pilna apjoma karš Ukrainā. Natālija dzied valsts akadēmiskajā korī "Latvija", bet Anna pirmos trīs gadus iesaistījās Rēzeknes mūzikas dzīvē, bet tagad pārcēlusies uz Rīgu un šobrīd meklē iespēju kļūt par kāda Rīgas kora dziedātāju. Mūzika viņām abām ir viens no lielajiem spēka avotiem.

Anna Frančuka pēc profesijas ir kordiriģente. Līdz karam dzīvoja Horošivā, Žitomiras apgabalā, strādāja kultūras namā un vadīja ansambli "Višivanka". Audzināja meitu Olenu, kurai brīdī, kad sākās karš, bija trīs gadi. 24. februāris visu dzīvi sagrieza kājām gaisā: "Es atceros, kā es torīt pamodos… 24. februāra rītā mēs visi gulējām kā parasti, kad pēkšņi man zvanīja radiniece – manas meitas krustmāte no Kijivas – un teica: "Jūs ko? Guļat? Es jau esmu ceļā pie jums!"

Mūs visus pārņēma neizsakāmas bailes. Taču mums tobrīd arī šķita, ka paies kādas pāris nedēļas, tas beigsies un viss atkal būs kā parasti.

Bet viss ievilkās, un tad, kad vienā dienā es biju mājās ar savu bērnu un mūsu mājai pārlidoja pāri 12 kara lidmašīnas, es nolēmu, ka atsaukšos man pazīstamu cilvēku aicinājumam un braukšu prom no Ukrainas uz Latviju."

2022. gada augustā Anna ar meitu devās ceļā pie pazīstamiem cilvēkiem Rēzeknē.

"Braucot autobusā uz Latviju, mani pārņēma bailes par to, ka es braucu uz svešu zemi, kas nozīmē, ka es, visticamāk, nekad vairs nedziedāšu. Bet es taču bez dziedāšanas nespēju dzīvot! Taču sanāca tā, ka Rēzeknē es gandrīz uzreiz sāku dziedāt. Es uzstājos Latgales ukraiņu biedrības pasākumos, sadarbojos ar teātri "Joriks", mani uzaicināja dziedāt Rēzeknes jauktajā korī "Ezerzeme". Tā ka manas bažas par to, ka es vairs nevarēšu dziedāt, izrādījās veltas," atzīst Anna.

Rēzeknē Annai piedzima otrs bērns – dēls Marks, kuram šobrīd ir 2,5 gadi. Šogad Anna ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Iemeslus sarunā viņa daudz izvērst nevēlas, bet no viņas teiktā var noprast, ka ir apstākļi, kuru dēļ viņa Latgalē sāka justies ne visai droši. Rīgā viņa vēl tikai sāk iedzīvoties, šobrīd meklē iespēju iestāties kādā Rīgas korī. Anna domā palikt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, arī mamma, kura joprojām dzīvo Horošivā, viņu atrunā no braukšanas uz Ukrainu, kur aizvien ir ļoti bīstami.

"Protams, visvairāk vēlos, lai karš pēc iespējas ātrāk beigtos, lai varētu brīvi braukt uz mājām pie tuviniekiem. Bet šobrīd tāds reālāk piepildāms mans sapnis ir uzsākt dziedāt kādā Rīgas korī. Vēl es kādreiz gribētu nodziedāt kopā ar orķestri, tas ir mans sapnis jau kopš agras bērnības," pastāsta Anna.

Dzīvojot Rēzeknē, Anna savā repertuārā iekrājusi arī latgaliešu tautasdziesmas un neatsaka aicinājumam nodziedāt pantiņu no viņai pašas mīļākās.

--

Drīz jau būs četri gadi, kopš valsts akadēmiskajā korī "Latvija" dzied ukraiņu mūziķi no Kijivas – dzīvesbiedri Natālija Behma un Serhijs Zadorožnijs. Viņi ir ļoti pateicīgi, ka Latvijā var darboties savā profesijā un pie tam tik augsta līmeņa kolektīvā, kas dod iespēju nemitīgai attīstībai un izaugsmei. Natālija uzskata, ka tieši ikdienas saskarsme ar latviešiem ir galvenais iemesls, kāpēc gana ātri izdevies apgūt latviešu valodu, bet viņa arī pati paralēli ikdienas praksei to speciāli mācījusies.

"Vispirms es skatījos "YouTube" video, lai varētu kaut kādu pirmo valodas līmeni apgūt. Pēc tam es izgāju kursus, ko Latvijas valsts organizēja ukraiņiem. Tas bija vissvarīgākais atbalsts, lai es varētu strādāt, it īpaši korī, kur ļoti būtiska ir vārdu izruna. Pēc tam es vēl pati nopirku dažus kursus, lai savas zināšanas paplašinātu.

Protams, kā jau ar jebkuru valodu, vissvarīgāk ir tajā praktiski runāt, un tas man nenācās viegli. Bet man kolēģi ļoti palīdzēja. Šobrīd man jau latviešu valoda ļoti patīk," saka Natālija.

Tamāra Uvarova ir sākumskolas skolotāja Ukrainā, taču pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma šajā valstī 2022. gada 24. februārī Tamāra nonākusi Latvijā un darba iespējas meklējusi šeit. Šobrīd viņa gādā, lai Latvijas Radio darbinieki ēdnīcā ik dienu saņemtu siltas un gardas maltītes, par kurām viņa izsalkušajiem spēj pastāstīt brīnišķīgā un tekošā latviešu valodā. Kā Tamāra iejutusies Latvijā un starp latviešiem, vai izdodas uzturēt kontaktu ar Ukrainā palikušajiem un kādi plāni Tamārai ir pēc kara beigām? Par to sarunājamies "Starpbrīdī".

Olimpiskās spēles, lai gan iecerētas kā ārpus politikas esošs vien uz sportisko garu orientēts pasākums, daudz uzmanības piesaista tieši politiskā griezumā. Senajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā karus pārtrauca pamiers, bet mūsdienu realitāte ir tāda, ka Krievija turpina nogalināt Ukrainas mierīgos iedzīvotājus, kamēr tās sportisti startē olimpiskajās spēlēs, dēvējoties par neitrālajiem sportistiem. Paralimpiskajās spēlēs – pat zem savas valsts karoga. Vai šī situācija liek veikt korekcijas tajā, kā mūsu mediji atspoguļo spēles, par kurām sabiedrības interese ir nerimstoši augsta, to skaidrojam Mediju anatomijā.

Sarunājas trīs sporta žurnālisti: Mārtiņš Kļavenieks ir Latvijas Radio žurnālists, kurš tikko atgriezies no Itālijas, Ingmārs Jurisons ir portāla "Delfi Sports" galvenais redaktors un Armands Sametis ir šobrīd brīvā režīma sporta žurnālists.