Briselē spriež par papildu ekonomisko atbalstu Austrumeropai.

Vai lielais ledus traumu skaits un to pavadošā slimnīcu noslodze ietekmē arī akūtās palīdzības sniegšanu?

Agri no rīta pēc gandrīz trīs nedēļu ilgā olimpisko spēļu pārtraukuma atsākusies Nacionālās hokeja līgas sezona un šorīt jau spēlēja arī divi latviešu hokejisti.

Lielā sala un dārgo apkures rēķinu dēļ uz laiku pacels mājokļa pabalstu un paplašinās tā saņēmēju loku.

Islandē plāno rīkot referendumu par sarunu, lai iestātos Eiropas Savienībā, atsākšanu.

Ikviens Latvijas iedzīvotājs, uzņēmums vai valsts iestāde varēs izmantot "Tildes" tulkošanas platformu, kas nodrošina īpaši kvalitatīvu un drošu tulkošanu 34 Eiropas valodās,

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša piepildīto Emīlijas Brontē romāna “Kalnu aukas” ekranizāciju ar Margo Robiju un Džeikobu Elordi, kā arī brazīļu autora Klebera Mendosas Filju godalgoto konspirācijas retrotrilleri “Slepenais aģents”.

Epizodē aplūkojam pavedienus, no kuriem veidots filigrānais darbs, kā arī piedāvājam Dārtas Ceriņas sarunu ar filmas režisoru.

Epizodē aplūkojam režisores ieceri darbu adaptēt 21. gadsimta estētiskajos kodos un spriežam, kā tad īsti ir – vai ir vienkārši slikti, vai ir tik slikti, ka iznākums tomēr ir labs.

24. februārī apritēja jau četri gadi, kopš Krievija izvērsusi pilna mēroga agresijas karu pret Ukrainu. Tas bija turpinājums un eskalācija Kremļa agresijai, ko tā kaimiņvalstī īsteno kopš 2014. gada, cenšoties nepieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO un attiecīgi izraušanos no Krievijas ietekmes sfēra.

Ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus ir viens no tiem, kurš regulāri vēstījis Latvijas Radio gan par pašreizējo situāciju Ukrainā, komentējot to radījumā Divas puslodes, gan stāstījis par Ukrainas neseno vēsturi raidījumā Šīs dienas acīm. Viņu uzklausām arī šajā raidījumā.

Kas no tā, kas noticis aizvadītajos četros gados tev ir izrādījies visnegaidītākais, tāds, ko tu iepriekš nebiji paredzējis?

Dmitro Levus: Pirmkārt tas, ka tie ir četri gadi. Es patiešām domāju, ka šis lielais karš nebūs tik ilgs, ka tas ilgs kādus trīs gadus. Un, manuprāt, tik ilgs tas ir tāpēc, ka nebija pilnvērtīga atbalsta no Amerikas Savienoto Valstu puses, nebija tad, kad tam vajadzēja būt. Respektīvi, trūka principiāla atbalsta. Jā, militārā palīdzība bija milzīga. Bija vairāki palīdzības momenti, kas nozīmīgi mainīja spēku samēru, piemēram, raķešu kompleksu „Himars” piegāde un ir arī citas pieminamas lietas. Bet noteikti var teikt, ka palīdzībai vajadzēja būt aktīvākai, principiālākai.

Diemžēl, nomainoties varai Amerikas Savienotajās Valstīs, vispār ir notikušas milzīgas izmaiņas pieejā Ukrainai, karam un vispārējā skatījumā uz taisnīgumu un starptautiskajām tiesībām.

Pēc manām domām, iemesls, kāpēc karš notiek tik ilgi, ir tas, ka gan Baidens negribēja, gan Tramps negrib Krievijas Federācijas sakāvi. Bet Krievijas sakāve, iespējams, notiks jebkurā gadījumā. Tas ir vienkārši mēģinājums noturēt esošo, pateicoties pilnīgi maldīgam priekšstatam, ka citādi radīsies milzīga nestabilitātes zona, tiks kaut kur izvazāti kodolieroči.

Ikreiz, atbildot uz to, es vēlos jautāt: vai tad tagad Krievija ir ļoti stabila? Vai jūs esat ļoti pārliecināti par to, kas šobrīd kontrolē tos kodolieročus? Tāpēc man visnegaidītākais ir tieši tas – ka tas turpinās vēl ilgāk.

Kā tas viss ir ietekmējis tavu personīgo dzīvi? Kas ir mainījies profesionālajā jomā, arī ikdienā?

Dmitro Levus: Piemēram, tieši pašreiz nav elektrības.

Kā tad tu nodrošini tiešsaisti?

Dmitro Levus: Mēs esam atraduši veidus, kā to apiet, kā pielāgoties. Mums ir neliela uzlādes stacija, tāds kā liels akumulators, kas tagad darbina ledusskapi un apgaismojumu. Kad strāva ir, to uzlādē; tam ir četras kontaktligzdas, vēl dažas izejas. Boršču mēs šodien sildījām uz tūristu gāzes plītiņas. Šodien elektrība bija diezgan ilgi, radiatori arī ir silti, tā ka es nevaru teikt, ka mēs būtu kādos šausminošos apstākļos. Lai gan dažādās vietās Kijivā apstākļi stipri atšķiras. Piemēram, tikai pāris kilometru attālumā no manis ir mājas, kurās apkures nav kopš janvāra vidus. Tas, protams, ir briesmīgi un ļoti daudz ko pasaka. Skaidrs, ka ir dramatiski mainījusies izjūta par drošību. Es personīgi atceros lielā kara otro nakti, kad man piezvanīja no viena no mūsu televīzijas kanāliem – viņi tur rīkoja telemaratonu – un lūdza pēc piecpadsmit minūtēm pieslēgties ēteram. Es piegāju pie loga, un tieši tajā brīdī manu acu priekšā tika notriekta raķete. Es viņiem to pateicu, un tobrīd tas bija tāds notikums! Viņi pārjautāja: „Tad jūs varēsiet pieslēgties?”

Tagad mēs kaut ko tādu dzirdam un redzam regulāri. Un lieliski saprotam, ka briesmas draud arī dziļi aizmugurē. Protams, tas nav salīdzināms ar fronti. Es to uztveru pilnīgi citādi arī tāpēc, ka man tuvi cilvēki tieši pašreiz atrodas frontē. Briesmas, kas draud tur, ir nesalīdzināmi lielākas par tām, kādas rada pat Krievijas masveida uzlidojumi; nemaz jau nerunājot par kādām neērtībām. Lai gan – mēs te pastāvīgi dzirdam gan „šahedus”, gan raķetes, sprādzienus un pretgaisa aizsardzības darbību. Tas tiešām ir kļuvis par ikdienišķu lietu.

Pagājušajā nedēļā es runāju ar vienu kolēģi, un viņš man atstāstīja zīmīgu notikumu. Viņam ir paziņa, kura aizbrauca kara sākumā un atgriezās 2025. gada beigās. Viņa nodzīvoja te ar vecākiem apmēram divas vai trīs nedēļas un aizbrauca atpakaļ, jo, kā teica, te ir pārāk briesmīgi, nav elektrības, nav ūdens, pastāvīgi gaisa triecieni un raķešu eksplozijas. Bet ar mums te tas viss notiek jau četrus gadus dažādā intensitātes pakāpē. Tā šī lietu uztvere pamazām mainās. Profesionālā ziņā, es kā politologs varu droši teikt, ka biju pilnīgi pārliecināts, ka Ukraina aizstāvēsies un pretosies. Es biju pārliecināts, ka mums ir šāda konsolidācija. Bet pat mani pārsteidza, ka tobrīd – pirmajā gadā, pirmajās dienās – tas notika ar tādu spēku. Vēl viens moments ir tāds, ka es pats sevi šobrīd esmu nepārprotami izolējis no kādas iekšpolitiskas kašķēšanās. Tas nenozīmē, ka tāda nenotiek. Bet es patiešām redzu, ka neesmu vienīgais, kurš cenšas no tā pēc iespējas vairīties, jo prioritāte ir Ukrainas izdzīvošana. Tieši uz to mums tagad ir jākoncentrējas.

Vēl viens profesionāls aspekts: es uzskatu, ka mans galvenais uzdevums tagad ir ārpolitika, darbs ar ārpasauli. Mans uzdevums ir strādāt tam, lai sodītu agresoru, lai pasaule, pat ja tā pagurst, neaizmirst, ka Krievija ved genocīda karu, kas, starp citu, var izplatīties arī tālāk.

Vai mākslīgais intelekts ir labs padomdevējs attiecību problēmu risināšanā? Un tas var aizstāt sarunas un psihoterapiju? Ģimenes studijā analizē psihoterapeite Inga Birkmane, klīniskais psihologs Edmunds Vanags un Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors un vadošais pētnieks Ēvalds Urtāns.

Šobrīd jau vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju izmanto mākslīgā intelekta lietotnes ne tikai, lai lūgtu palīdzību, risinot darba un mācību jautājumus vai, piemēram, plānojot kārtējo ceļojumu. Aizvien biežāk mākslīgā intelekta sarunu botus ļaudis izmanto arī attiecību problēmu risināšanā. Vai vienmēr robots spēj palīdzēt cilvēkam saprast, kā veiksmīgāk risināt to vai citu attiecību samezglojumu, un kuras ir tās situācijas, kuras tomēr labāk izrunāta psihoterapeita kabinetā? 

Par elektroenerģijas ražošanu, šķiet, mums nekad nav bijusi tik liela interese kā pēdējos gados. Līdz ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā vispirms pieauga elektrības cena, tad sākām steidzami meklēt alternatīvus elektrības ražošanas veidus. Tālāk to visu ietekmē nepatika pret vēja izmantošanu, cīņa šajā laukā. Ko par to visu saka Latvijas lielais valsts ražotājs "Latvenergo"?

Krustpunktā izvaicājam "Latvenergo" valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Čaksti.

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Jānis Goldbergs un Latvijas TV raidījumā "De facto" žurnālists Matīss Arnicāns.

Jau ceturto gadu karadarbībā Ukrainā uzbrukumos galvenokārt izmanto bezpilota lidaparātus. Tas nozīmē, ka aizvien vairāk dažādas sakaru ierīces, kas pēc būtības ir civilās preces, kļūst par daļu no kara infrastruktūras.

Modris Kairišs, majors, Autonomo sistēmu kompetences centra vadītājs: „Šobrīd kaut kādi 80 % no zaudējumiem tiek nodarīti ar droniem. Abās pusēs cilvēki sēž pagrabos, mājās zem zemes un viens uz otra lidina dronus.”

Lai droni lidotu un trāpītu, nepieciešams stabils interneta savienojums.

Aleksandrs, Ukrainas pusē karojošs brīvprātīgais no Latvijas ar segvārdu NATO: „Tev jānonāk līdz tādai signāla kvalitātei, kuru mazāk slāpē.”

To var nodrošināt ar radio tilta antenām, kuras pa tiešo un caur trešajām valstīm eksportēt uz Krieviju ir aizliegts. Taču krievu armija frontē izmanto radio tilta antenas, kuras ražo ASV uzņēmums “Ubiquiti”.

Krievu okupantu rokās šīs ierīces nonākušas caur trešajām valstīm, uz kurām tās reeksportēja arī divi Latvijas uzņēmumi.

Igors Dekterjovs, SIA "Getic" īpašnieks un valdes loceklis: „Kā jūs domājat, kāda mums ir iespēja pārbaudīt gala lietotāju? Es varu šeit Latvijā pārdot antenas un pēc tam tās būs Krievijā.”

Kādēļ ar Latvijas un arī citu valstu uzņēmumu starpniecību Krievijas armija varēja tikt pie radio tilta antenām, kuras izmanto dronu uzbrukumos Ukrainā? To pētām Atvērto failu pusstundā.

Pilnīgākai audio pieredzei, lai uztvertu binaurālo skaņu, aicinām epizodi klausīties austiņās.

Režisoru Aivara Šaicāna un Jēkaba Okonova īsmetrāžas filma „Žļurga” tapusi kā Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas nobeiguma darbs. „Lielajā Kristapā” ieguvusi divas nominācijas. Filma izvirzīta  balvai kategorijā „Labākā īsmetrāžas filma”, savukārt Jēkabs Okonovs nominēts kategorijā „Labākais montāžas režisors”.

Montāža ir kā liela skaņdarba komponēšana, tik muzikāli darbu pie filmas salīdzina Jēkabs Okonovs.

"Вони хотіли, щоб я співпрацював, брехав, пропонували посади. Казали, що я тут згнию і сидітиму вічно. Але навіть найсильнішим болем неможливо перетворити брехню на правду. Мій вибір був очевидний – я українець. Можна нас хоч повбивати, але українці ніколи не стануть росіянами", – так у розмові з Ріхардом Плуме говорить колишній мер Херсона Володимир Миколаєнко.

Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією. 

Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs