Tūlīt būs četri pilni gadi kopš Ukraini plosa karš. Lai atbalstītu ukraiņus, organizējās arī Latvijas iedzīvotāji. Viena no lielām akcijām bija tā sauktais "tviterkonvojs". Šajā sociālajā medijā, kad tas vēl nebija zaudējis tvitera nosaukumu, uzņēmīgi cilvēki organizēja tik ļoti nepieciešamo automašīnu ziedošanu un nogādāšanu Ukrainā. "Tviterkonvoja" aizsācējs – Reinis Pozņaks ar to ieguva arī plašu atpazīstamību un vēlāk nonāca arī Eiropas Parlamenta deputāta krēslā. Par palīdzību Ukrainai Krustpunktā saruna ar Reini Pozņaku.

Valsts parāds Latvijā ir teju puse no iekšzemes kopprodukta. Lūkojam saprast, vai tā ir problēma un cik tālu ir kritiskais slieksnis, pēc kura iestājas “viss slikti”.

No „dzīvot uz parāda nav labi”, līdz „bez aizņemšanās izaugsme ir lēna”. No „bankām jāierobežo kreditēšana un jābūt atbildīgākām”, līdz „bankām jāveicina kreditēšana un jāuzņemas vairāk riska”. No „naudas nav un nebūs”, līdz „naudas ir tik daudz kā nekad”. Apmēram tā īsumā un ar krietnu devas ironijas var raksturot Latvijas ekonomisko un valsts parāda stāstu. Neapstrīdams fakts ir – pēdējo 20 gadu laikā valsts parāds ir trīskāršojies no aptuveni 15% līdz 48% no iekšzemes kopprodukta.

Sakām jaunu ierakstu sēriju „Kino profesionālis – darbs aiz kadra”, kurā galvenajā lomā būs kāds kino profesionālis, kuru esam izvēlējušies no Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025" nominantiem. Viņu vidū būs grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu māksliniece Sandra Sila, montāžas režisors Jēkabs Okonovs, skaņu režisors Edvards Broders, šodien dosimies ciemos pie operatora Mārtiņa Jurevica.

Šajā nedēļas nogalē, 1. martā, pasniegs nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”. Jau vēstījām par balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņēmēju kaskadieri Uldi Jāni Veispalu. Stāstus par kino profesionāļiem, kuri šogad novērtēti, bet bieži vien paliek nepamanīti, turpinām.

Bez kinooperatora noteikti nevarētu tapt filmas, tomēr ne vienmēr viņu darbu pamana un novērtē plašāk. Arī to, kas interesē šos kinoprofesionāļus un kāda ir to ikdiena, mēs mēdzam palaist garām. Tieši tāpēc sarunas fokusā – operators Mārtiņš Jurevics.

"Tās ir divas ļoti dažādas filmas, viena ir tāds diezgan reālistisks mūsdienu stāsts, bet pirms tās mēs filmējam "Louts", kas ir tāda pasaku pasaule. Pasaka varbūt vizuālā ziņā, un arī realitātes noteikumi un pasaule ir tik ļoti fantastiska, ka tas ļoti atšķirīgi no "Nospiedumiem"," atzīst Mārtiņš Jurevics.

Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps 2025” nominācijas šogad saņēmušas 36 filmas. Visvairāk nomināciju – 16 – ir režisores Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilmai "Lotus", pie kuras strādāja arī Mārtiņš Jurevics. Tālu neatpaliek arī kāds cits operatora projekts – režisores Alises Zariņas filma "Nospiedumi".

"Lielā Kristapa" filmu programmas centrālais notikums ir režisores Lailas Pakalniņas jaunākās dokumentālās filmas "Putnubiedēkļi" pirmizrāde jau šo piektdien, 27. februārī. Kultūras rondo tiekamies ar operatoru Māri Maskalānu un Rīgas lidostas Lidlauka drošības un vadības departamenta vecāko putnu un dzīvnieku kontroles speciālistu Mareku Arbidānu, kuram filmā svarīga loma. Uzklausām arī režisori Lailu Pakalniņu, kura jau devusies filmēt nākamo darbu "Čuksti". 

Režisorei Lailai Pakalniņai vienmēr esot interesanti uzzināt, kas lācītim vēderā. Vai šajā gadījumā – kas vēderā lidostai. Un izrādījās, ka lidostai vēderā ir dzejolis. Vismaz tad, ja kameru pavērš nevis tikai pret pašu lidostu, bet fiksē dzīvās dabas klātbūtni tajā. Un dabas Rīgas lidostā, kā izrādās, ir daudz. Daudz vairāk, nekā varētu iedomāties. Zaķi, lapsas, bites, sliekas uz skrejceļa un, protams, putni. Par to visu visdrīzāk pat neiedomājamies, kamēr viss ir kārtībā un neviens no tiem neapdraud lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Rīgas Lidostā par to gādā piecu cilvēku komanda jeb, filmas veidotāju vārdiem, "putnubiedēkļi" Mareka Arbidāna vadībā. 

Mareks Arbidāns filmā piedalās arī ar saviem unikālajiem telefona piefilmējumiem. Mareka telefons un Māra Maskalāna kamera fiksē to, kas ikdienā svešai acij pilnībā slēgtajā lidostas teritorijā paliek neredzams – nosacīti sterilajā lidostas vidē, kas pakļauta precizitātei un stingriem noteikumiem, notiek cilvēku likumiem nepakļauta dzīvās dabas rosība.

Lailas Pakalniņas dokumentālā filma "Putnubiedēkļi" tiek pieteikta kā spraigs, vizuālās kompozīcijās un vērīgā operatora darbā balstīts lidostas vesterns par skrejceļu reindžeriem un viņu sastapšanos ar dzīvajām radībām. Paradoksu piepildītā vidē – urbānajā ceļošanas citadelē, kurai līdzās atrodas lekns mežs, pļavas un ūdenstilpes, – sastopas dažādas sugas, un katrai no tām ir savs maršruts. Latvijas četros gadalaikos putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti ieved darba un dabas rituma hronikā – viņi atgādina par žogiem, kas tiek celti cilvēkiem, tomēr tie nevar nosargāt visas un visu dzīvības.

Režisores Lailas Pakalniņas filma, kas tapusi piecus gadus, paver durvis uz pasauli, kuru, atrodoties Rīgas lidostā, pamana vien retais. Lidojumam bīstama var būt gan bite, gan maijvabole, gan slieka, nemaz nerunājot par apmēros daudz lielākām radībām.

"Lielajam Kristapam" filma "Putnubiedēkļi" nominēta četrās kategorijās - Labākais dokumentālās filmas režisors, Labākais dokumentālās filmas operators, Labākais komponists un Labākais skaņu režisors.

Filma "Putnubiedēkļi" ir viena no sešām studijas VFS Films filmām, kas šogad izvirzītas Lielā Kristapa nominācijām. Balvām nominētas arī filmas "Grestomātija" (režisore Betija Zvejniece), "Mākslas darbi rodas mokās" (režisores Elizabete Gricmane, Ramūne Rakauskaite, kopražojums ar Lietuvu), "Visi putni skaisti dzied' (režisore Krista Burāne); arī kopražojums ar Norvēģiju un Dienvidkoreju – filma "Ziemeļi dienvidi vīrietis sieviete" (režisori Mortens Traviks, Suna Kima).

Nesen Latvijas debesīs novērojām spožu bolīdu. Bija cerība, ka varbūt arī atradīsim nokritušo meteorītu. Cik biežas šādas parādības ir mūsu Zemes atmosfērā un kā aprēķina, kur šāds meteorīts vai kosmosa atlūza nonāks uz Zemes? Kā mēs vērojam tuvo un tālo pasauli, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Jānis Kaminskis un Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš.

Nesen raidījumā viesojāmies Ķīpsalā, kur uz RTU Būvniecības un mašīnzinību fakultātes jumta uzstādīta meteorītu novērošanas stacija. Novērot to, kas notiek Visuma dzīlēs no Zemes, ir visnotaļ aizraujoši un īpaši meteoru gadījumā - visai svarīgi arī cilvēku dzīvei uz Zemes, bet ne mazāk aktuāli ir "uzlikt aci" uz mūsu planētu no kosmosa. 

Tīrāks gaiss un arī otrā dzīve nolietotiem saules paneļiem – tā var saukt Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieku izstrādāto projektu, kad Viesturdārzā, Rīgā, pagājušajā rudenī tika uzstādīti sūnu displeji. Pie lietotiem saules paneļiem piestiprinātas sūnas uzsūc apkārtnes piesārņoto gaisu un tādejādi samazina sīkās putekļu daļiņas, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Sīkāk par šo projektu iztaujāju tā autorus, stāsta šī projektā vadītājs, RTU profesors Mārtiņš Vilnītis un viena no projekta dalībniecēm RTU zinātniskā asistente Juta Kārkliņa.

Lai pēc sižeta noklausīšanās cilvēki nesāktu mežā plēst sūnu un izvietot, piemēram, uz palodzēm, balkona vai kur citur savā mājoklī vai darbavietā, tādejādi uzlabojot gaisu, atgādinām RTU zinātnieku teikto, ka efektīvākas ir mākslīgi audzētas sūnas. Arī ne visas sūnu sugas spēj absorbēt putekļus gaisā. Jāņem vērā, ka arī dabas inspektori nesnaudīs, ja redzēs kādu vandāli šādi nekontrolēti postām mežu.

Bet runājot par pētījumu, zinātnieki nākotnē arī skatīs, kā sūnas spēj mazināt trokšņu līmeni pilsētā, tātad sūnas darbojas ne tikai putekļu kā sūcējs, bet arī kā skaņas barjera.

Vitamīns A redzei un ādai, vitamīns B matiem, nagiem un nerviem, vitamīns C sirds un asinsvadu veselībai, bet vitamīns D imūnsistēmas uzlabošanai. Tas ir tikai neliels saraksts, kāpēc mums ir nepieciešami šie organiskie savienojumi. Bet, vai tos jālieto īpaši? Varbūt pietiek ar pilnvērtīgu uzturu? Uzklausām speciālistus raidījumā Kā labāk dzīvot.

Analizē ortomolekulārās terapijas speciāliste Antra Briede, farmācijas zinātņu doktore, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas un farmakoterapijas katedras docētāja Anna Gavrilova un Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes asociētā profesore, sertificēta farmaceite Zane Dzirkale.

"Ja uzturs  ir sabalansēts, visiem nav nepieciešams lietot papildus vitamīnus," norāda Anna Gavrilova. "Ja skatāmies uz Latviju, ne vienu nepārsteigšu, ka mums ir ļoti izplatīts D vitamīna trūkums, to būtu jālieto."

Antra Briede, atsaucoties uz apjomīgu pētījumu, norāda, ka teorētiski var ar uzturu uzņemt pietiekami daudz vitamīnu, prakse atšķiras. Pārsvarā tie ir B grupas vitamīni.

Zane Dzirkale bilst, ka arī it kā tik ikdienišķa lietā, kā vitamīnu lietošana, svarīga ir individualizēta pieeja. Daudz kas atkarīgs no katra cilvēka dzīves veida un izvēlēm ikdienā.

Lai rūpīgi izvērtētu, kādi vitamīni organismā trūkst, nepietiek ar ikdienas analīzēm.

Anna Gavrilova vērtē, ka uztura bagātinātāji būt jālieto, ja cilvēks meklē kādu risinājumu, kā var par sevi papildus parūpēties, ja vēlas. Runājot par lietderīgumu, ir svarīgi saprast, ar kādu mērķi to lietos. Jāņem vērā arī dažādas individuālās saslimšanas, lai saprastu, kā attiecīgā vitamīna deficītu novērstu.

Ar krāšņu ceremoniju Itālijas pilsētā Veronā ir noslēdzies noslēgušās ziemas olimpiskās spēles. Nākamās pēc četriem gadiem Francijā. Vērtējumu tikko aizvadītajām spēlē izsaka sporta žurnālists Ingmārs Jurisons, „Delfi” sporta ziņu nodaļas vadītājs, un arī Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš.

Lai jūs nepārsteidz, ka viedokli par spēlēm izsaka aktieris. Olimpiskās spēles vienmēr pavada arī kultūras programma. Un tajā oficiāli bija iekļauta arī Liepājas teātra izrāde ar izrādi “Latviešu raķetes”, kas ielūkojās Latvijas bobsleja vēsturē.