Vai kaimiņvalstīs telefonkrāpnieki tiešām izkrāpj mazāk nekā Latvijā un viņu guvums samazinās, kā stāsta Apvienotā saraksta deputāts Edgars Tavars? Un vai latvieši pasaku par vārnu un lapsu nozaguši no Krievijas, kā apgalvo deputāte Svetlana Čulkova no “Stabilitātei!”? Par to “Re:Baltica”” faktu pārbaudes projekta “Re:Check” raidījumā stāsta žurnālists Kristaps Ūgainis.

Neko neatlikt uz nākotni, bet pilnasinīgi izdzīvot katru dzīves mirkli – to pēdējie četri gadi ir iemācījuši Latvijā jau pazīstamajai ukraiņu mūziķei, bandūras virtuozei Darjai Leleko.

Viņa arvien ļoti vēlas atgriezties mājās, bet kara dēļ tas joprojām nav iespējams. Pirms pusotra gada karš viņai atņēma vīru, kurš jau kopš kara pirmās dienas cīnījās par Ukrainu. Šis zaudējums sāp neciešami, bet – kā saka Darja – bērnu dēļ viņai jābūt stiprai un viņa nedrīkst salūzt. Darja ir laimīga, ka, arī Latvijā dzīvojot, var darboties savā mūziķes profesijā, un, kā allaž, viņai darba netrūkst un ir jaunu ideju pilna galva.

”Aijā, Ancīt, aijā” ir viena no dziesmām, ko Darja Leleko iekļāvusi programmā, kas apkopo ukraiņu un latviešu šūpuļdziesmas. Programma tapa ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, tagad Darjai ir iecere to iemūžināt grāmatā, ko papildinās ukraiņu mākslinieces Marijas Zeņkovas mākslas darbi par šūpuļdziesmu tēmu, kurā būs notis un kvadrtākodi, kas aizvedīs uz dziesmu ierakstiem.

Šī ir trešā reize, kad ar Darju tiekos radio studijā. Pirmā reize bija pirmajā kara gadā, neilgi pēc Darjas ierašanās Latvijā, tad arī pēc diviem Latvijā nodzīvotiem gadiem un tagad – pēc četriem, kad Darja jau zaudējusi savu mīļoto vīru Vitāliju, teātra režisoru, kurš, karam sākoties, uzreiz brīvprātīgi pieteicās Ukrainas armijā.

Tagad Darja pati ir ģimenes balsts, viņai aug divas meitas – Marijai ir 13, bet Uļjanai – septiņi gadi.

Arī Darjas vecāki šobrīd pārcēlušies uz Latviju, jo kara posts arī viņiem kļuva pārāk smagi izturams un Darjai ļoti vajadzēja tuvinieku atbalstu pēc vīra zaudējuma. Tagad viņi palīdz audzināt meitas. Marija un Uļjana iet latviešu skolā, brīvi runā latviski un konsultē arī mammu latviešu valodas un latviešu mūzikas jautājumos, jo jaunākā meita mācās arī vijoļspēli Jāzepa Mediņa mūzikas skolā.

Darja pati savukārt pirms gada izveidojusi vokālo un bandūrspēles studiju ”Leleka Folk”, kas darbojas Ukrainas mājā Latvijā. Sekmīgu darbību nodrošina tas, ka studijas rīcībā ir jau četri uz Latviju atceļojuši instrumenti un būšot vēl, stāsta Darja.

Darja gan nevienu brīdi nav pieļāvusi domu, ka varētu neatgriezties Ukrainā. Apmēram pusgadā reizi viņu pārņem tik lielas ilgas, ka viņa jau gandrīz pako somas, lai atgrieztos, tomēr bīstamā situācija dzimtenē – īpaši bērnu dēļ – viņu attur.

Pēc visa četros gados pārdzīvotā viena no galvenajām Darjas atziņām ir, ka nekad nevajag dzīvot kaut kādu pagaidu dzīvi, ar domu, ka tikai tad, kad karš beigsies un es atgriezīšos mājās – es sākšu pa īstam dzīvot – nē, ir jāiemācās pilnasinīgi izdzīvot ikvienu savas dzīves dienu.

Latvijai un latviešiem Darja velta milzu paldies par atbalstu visdažādākajās nozīmēs. Mīļākā vieta Latvijā viņai ir Sigulda, uz kurieni viņa brīvdienās bieži vien dodas ar savām meitām.

Rīt, 24. februārī, apritēs jau četri gadi kopš agresorvalsts Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Kā intervijā Latvijas Radio sacīja Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš, karadarbības raksturs starp Krieviju un Ukrainu šobrīd nav mainījies. Tūkstoš kilometru garajā frontes līnijā vairāk vērojama tehnoloģiju un dronu klātbūtne un ir runa par diviem smaguma punktiem.

Olimpisko spēļu laikā par galveno dezinformācijas tematu kļuva Ukrainas skeletonista Vladislava Heraskeviča diskvalifikācija. Starptautiskā Olimpiskā komiteja Heraskevičam liedza dalību sacensībās, jo viņš atteicās mainīt ķiveri, uz kuras attēloti vairāk nekā 20 ukraiņu sportisti un treneri, kas nogalināti Krievijas karā Ukrainā.

Dezinformācijas izplatītāji uz šo notikumu reaģēja teju uzreiz – tajā pašā dienā, 12. februārī, sociālo mediju platformā "X" sāka izplatīties ieraksti ar attēlu, kurā redzams Ungārijas distanču slēpotājs Ādams Koņa. Šajā attēlā sportists māj ar roku, un uz viņa cimda it kā redzams uzraksts angļu valodā "We’re all fed up with U". To varētu tulkot kā "Mums visiem ir apnikusi "U"", ar burtu "U" it kā apzīmējot Ukrainu. Daļa lietotāju, kas dalījās ar attēlu, apgalvoja, ka šis žests esot ticis vērsts konkrēti pret Heraskeviču, savukārt citi – pret visiem Ukrainas sportistiem, kas viņam pauduši atbalstu.

"Eurovision News Spotlight" pārbaudīja šīs fotogrāfijas izcelsmi un noskaidroja, ka tā tika publicēta 8. februārī Ungārijas Olimpiskās komandas oficiālajā "Facebook" lapā – tātad vēl pirms Heraskeviča diskvalifikācijas. Oriģinālajā attēlā skaidri redzams, ka uz sportista cimda nekāda uzraksta nav. Līdz ar to sociālajos medijos izplatītais attēls ir digitāli pārveidots, un ziņa, ka Ādams Koņa būtu dalījies ar šo vēstījumu, nav patiesa.

Emociju regulācijai ir milzīga nozīme. Arī tad, ja runa ir par vardarbības novēršanu pret sevi. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Dr.psych., klīniskā psiholoģe Ieva Bite un klīniskais un veselības psihologs, konsultatīvais psihologs Aigars Vilcāns.

Kā regulēt emocijas? Bieži tas ir kaut kas, kas ir aiz slēgtām durvīm. Par emociju regulāciju un saistību ar dažādām tādām dzīves pusēm, tostarp arī vēršanos pret sevi, nerunā bieži. Mēs dzīvojam laikā, kad runāt par emocijām kļūst pieņemamāk, taču joprojām daudzi cilvēki piedzīvo brīžus, kad jūtas ir tik intensīvas, ka tās šķiet nepanesamas. Dusmas, kauns, tukšums, trauksme, bezcerība - dažkārt šādas jūtas pārņem tik spēcīgi, ka cilvēks meklē jebkādu veidu, kā no šī iekšējā sprieguma atbrīvoties. Un emociju regulācija nav tikai savaldīšanās, tā ir spēja atpazīt, izturēt, saprast un drošā veidā apstrādāt savas emocijas. Raidījumā par to runājam plašāk un arī par to, kādas terapeitiskās pieejas tiek izmantotas, lai varētu emocijas regulēt.

Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka Milānas–Kortīnas olimpiskajās spēlēs 50 km klasiskajā slēpojumā ar masu startu klasiskajā stilā izcīnīja augsto 11. vietā 41 sportistes konkurencē. 

Pirmo reizi olimpisko spēļu vēsturē sievietes distanču slēpošanā sacentās 50 kilometru distancē. Eiduka sacensības noslēdza 11. vietā, jo viena sportiste saņēma diskvalifikāciju.

Patrīcija Eiduka kopā ar šorttrekistu Robertu Krūzbergu, kurš izcīnīja bronzas medaļu 1500 metru distancē šorttrekā, arī būs Latvijas karognesēji Milānas–Kortīnas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā, kas norisināsies Veronā.

Šodien olimpisko debiju noslēdza bobsleja pilots Jēkabs Kalenda, kurš kopš ar stūmējiem Matīsu Mikni, Lauri Kaufmani un Mairi Kļavu izcīnīja 10. vietu četrinieku sacensībās. Pēc 3. brauciena mūsu Lāčplēsis, kā nosauktas šīs četrinieka kamanas, jau bija desmitais un pēdējā braucienā vietu izdevās nosargāt.

Ar to arī Latvijas sportisti noslēguši savu dalību 2026. gada ziemas olimpiskajā spēlēs. Mūsu sportistu sniegumu vērtē Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Raitis Keselis.

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā, Neatkarības laukumā, novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan. 

Trīs gadus vēlāk, Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlēšanu iznākumu. Uzliesmojusī protesta kustība ieguva Oranžās revolūcijas nosaukumu, un tās rezultāts bija atkārtotas vēlēšanas, kas deva uzvaru Viktoram Juščenko. 

Faktors, kas toreiz pirmoreiz spilgti izpaudās, bija Krievijas režīma pretenzijas noteikt kaimiņvalsts politikas kursu. Diemžēl vēl pēc viena cikla Janukovičs atkal atgriezās Ukrainas varas virsotnē. Viņš mēģināja lavierēt, vārdos apliecinādams tuvināšanos Rietumiem, bet faktiski virzot Ukrainu tuvāk Kremlim. Tomēr tā nevarēja turpināt bezgalīgi. 2013. gada 21. novembrī Ukrainas valdība paziņoja, ka atsakās no plānotās asociācijas līguma parakstīšanas ar Eiropas Savienību. Nākamajā dienā sākās protestu kustība, kas ieguva Eiromaidana vai Pašcieņasmaidana nosaukumu. Tās rezultātā Janukovičs bija spiests bēgt no valsts. Savukārt Krievija izvērsa pret Ukrainu atklātu militāru agresiju, kura turpinās joprojām kopš 2022. gada 24. februāra pilna mēroga konvencionāla kara formā. Raidījums ir veltīts minēto procesu analīzei. Vērtē ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.