Karš Ukrainā nav tikai diktatora Vladimira Putina karš. Tas ir arī Krievijas tautas karš, kurai par to ir jāuzņemas atbildība. Tā intervijā Latvijas Radio sacīja krievu tautības žurnāliste Oļesja Krivcova. Viņa strādā Norvēģijas pierobežā Hjirkenēses pilsētā izveidotajā vietējā medijā „Barents Observer”. Norvēģijā viņa ieradās, bēgot no mājas aresta Krievijā. Dzimtenē par aktivitātēm sociālajos medijos pret viņu ierosinātas divas krimināllietas un viņa ievietota tā dēvētajā „ārvalstu aģentu” sarakstā. 

Rihards Plūme: Kad tu ieradies šeit, Hjirkenēsē?

Oļesja Krivcova: Es ierados Kirkenesā 2023.gada jūnijā no Lietuvas, no Viļņas. Sākumā es biju tur. Es izbēgu no mājas aresta Krievijā, jo Krievijā FSB pret mani bija ierosinājis divas krimināllietas par Krievijas armijas diskreditāciju un terorisma attaisnošanu. Un mani nosūtīja mājas arestā, kur man bija jāgaida galvenais tiesas lēmums. Par saviem ierakstiem sociālajos medijos man varēja piespriest apmēram desmit gadus cietumā, bet es nolēmu aizbēgt un aizbēgu uz Lietuvu, jo tur ieguvu humāno vīzu.

Varbūt pastāsti sīkāk par to, kas tas bija par saturu, ko tu toreiz publicēji šajos sociālo mediju ierakstos?

Oļesja Krivcova: Patiesībā ir interesanti to tagad atcerēties, jo rīt (intervija ierakstīta 18. jūnijā) Severomorskā būs tiesa par šīm lietām. Tātad viņi ir sākuši mani attālināti tiesāt. Tas nozīmē, ka man piespriedīs desmit gadus cietumā, bet es nebūšu Krievijā. Tā ir jauna prakse politieslodzītajiem. Abas lietas ir ierosinātas ierakstu dēļ sociālajos medijos. Pirmais, tie bija "Instagram" storiji. Nevis ieraksti, bet storiji. Tas bija pēc tam, kad Ukrainas armija uzbruka Krimas tiltam. Es uzrakstīju, ka ukraiņiem ir tiesības priecāties par to, jo tilts ir Krimas aneksijas simbols. Un tas ir Vladimira Putina simbols un visa šī … (lamu vārds) simbols. Tā bija lieta par terorisma attaisnošanu - ka es pēdiņās „attaisnoju” terorismu, ko pastrādājusi Ukrainas armija. Un otrā lieta bija par Krievijas armijas diskreditāciju. Tas ir jautrāk, jo tā bija pārpublicēta informācija no pārpublicēta mana drauga Iļjas ieraksta Krievijas sociālajā medijā "Vkotnakte". Bija kāda tikšanās, ko ierosināja mana universitāte, kurā studenti atbalstīja Luhanskas, Doneckas, Zaporižjas un Hersonas okupāciju. Universitāte sarīkoja šo tikšanos, un mans draugs uzrakstīja savu viedokli par to, ka tas ir neprāts, ka tam tā nevajadzētu būt, ka Vladimiram Putinam ir jāmirst un tamlīdzīgi… Un es to pārpublicēju savā slēgtajā klasesbiedru grupas čatā. Tas arī viss. Tā ir Krievijas armijas diskreditācijas lieta.

Kad tu ievietoji šīs lietas sociālajos medijos, vai tu zināji, kas ar tevi var notikt?

Oļesja Krivcova: Es biju naiva. Es biju 19 gadīga studente, studēju universitātē. Protams, esmu lasījusi par represijām. Jā. Bet es biju naiva, ka tas mani neskars. Tāpēc es... jā, es droši vien zināju, bet kaut kādu iemeslu dēļ es nebaidījos.

Kā tev izdevās izbēgt no mājas aresta?

Oļesja Krivcova: Krievijā joprojām eksistē humanitārās organizācijas, kas palīdz politieslodzītajiem, kuri neatrodas ieslodzījuma centrā, piemēram, mājas arestā, aizbēgt no valsts. Un es lūdzu šīs organizācijas palīdzību. Es nelikumīgi šķērsoju Krievijas un Baltkrievijas robežu. Tas bija jautri. Tur ir maza upe, bet Baltkrievijas un Lietuvas robežu es šķērsoju normāli. Es izmantoju taksometru vai savas kājas, un nokļuvu Lietuvā caur Baltkrieviju un Lietuvas valdība – paldies par to – viņi man iedeva humāno vīzu un iespēju dzīvot valstī, un nebaidīties.

Šodien Latvijas piekrastē svin Zvejnieksvētkus. 1936. gadā pirmo reizi tos svinēja Pāvilostā kā Zemnieku un zvejnieku svētkus. Deviņdesmit gadu laikā svētki mainījuši nosaukumu, ideoloģiskās nokrāsas un tradīcijas. Pāvilostā tie ir kļuvuši par kultūrvēsturisku notikumu, kas pulcē radus, draugus un bijušos pilsētniekus.

Pirms 90 gadiem Zvejnieksvētki radās kā likumsakarīgs turpinājums zvejniecības atbalstam pirmās brīvvalsts laikā. Tā uzskata Pāvilostas novadpētniece un grāmatu autore Guna Grimsta Heniņa.

"Beidzoties pirmajam pasaules karam 1918.gadā, pēc tam 1919.gadā bija neatkarības cīņas. Latvija bija nopostīta. Zvejniecība, kuģniecība mūsu krastā bija iznīcināta. Jaunā valsts ieguldīja līdzekļus, lai zvejniecību atkoptu."

Divdesmit gadu laikā ar valsts atbalstu ierīkoja ostu, nopirka glābšanas liellaivu, Pāvilostā uzcēla ceļu, kas zvejniekciemu savienoja ar Liepājas Ventspils šoseju, izveidoja plostu tiltu un dzelzceļu.

"Un vēsturiskajā 1936. gadā notika pirmie Zvejnieksvētki. Tajos ar trim goda vārtiem atklāja valdības sponsorēto zivju kūpinātavu. Tas bija tāds Ulmaņlaika iezīmējums."

Pāvilostas muzeja ir fotogrāfija, kur fiksēts šis notikums. Ar ziedu vītnēm ir izgreznoti goda vārti un Pāvilosta zvejnieki sapucējušies sagaida tā laika zemkopības ministru Jāni Birznieku. Uzraksts vēsta, ka jūras druvas arāji sveic savu saimnieku. Kā zina stāstīt Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova, sākumā Sakas pagasta ļaudīm bija iecere tos rīkot kā zemnieku svētkus. 

Pirmos zemnieku un zvejnieku svētkus svinēja pirms Jāņiem. Svinības notika gan Sakā, gan Pāvilostā. Upesmuižas parkā noturēts dievkalpojums, dziedāja baznīcas kora dalībnieki. Seko svētku pusdienas, izbraukumi ar zvejas laivām. Jau pēc Otrā pasaules kara, 1958. gadā tos nosauc par Draudzības svētkiem. Tajos piedalās pašdarbības kolektīvi no Latvijas un Lietuvas. Sešdesmito gadu vidū tie pārtop par Zvejnieksvētkiem un tiek svinēti ar plašu vērienu. Guna Grimsta Heniņa svētku popularitāti saista ar pāvilostnieku patikšanu svinēt.

Atmiņas par dažādiem gardumiem, ko Zvejnieksvētkos varēja nobaudīt ir daudziem pāvilostniekiem. Bērni gaidījuši saldējumu, jo ikdienā tas bija retums. Veikalos parādījās arī citas deficīta preces - zaļie zirnīši, desa vai dzirkstošais dzērniens "Palsa". Tradīcija, kas saglabājusies līdz mūsdienām ir kuģu parāde jūrā. Tiesa, padomju gados, kad bija stingra uzraudzība, vajadzēja izmantot viltības, lai visi gribētāji varētu iziet jūrā, atceras Irina Kurčanova.

Šogad Zvejnieksvētkus Pāvilostā svin ar devīzi “No Draudzības līdz Zvejnieku svētkiem 90 gadu garumā”. Šodien notiek pludmales volejbola turnīrs, svētku tirgus, jahtu un laivu parāde, vizināšanās ar laivu un kā vienmēr, noslēgumā nakts balle.

Cik viegli ir saimniekot kultūrvietā? Un kas ir vieglāk – vietu radīt, vai rūpēties, lai tā aug un turpinās? Monopolā saruna ar K.K. fon Stricka villas saimnieku Mārtiņu Mielavu.

Valdība slēgtā sēdē spriež par Tet un LMT turpmāko attīstību.

Eiropas Parlaments ir apstiprinājis tiesību aktu, kas atkal atļauj privātās saziņas masveida skenēšanu bez iepriekšēja iemesla jeb tā dēvēto “Chat Control“.

Aļaskas kalnos smagi cietušais Latvijas alpīnists Mārtiņš Bilzēns pēc ārstēšanās ASV Latvijā varētu atgriezties pēc mēneša.

Savvaļas ugunsgrēkā Spānijas dienvidos pie Almerijas pilsētas gājuši bojā 11 cilvēki. Traģēdiju veicināja karstais un sausais laiks.

Ir apritējis mēnesis kopš Aļaskas kalnos kritiski cietušā Latvijas alpīnista Mārtiņa Bilzēna ģimene sāka vākt ziedojumus viņa atlabšanai. Portālā „Ziedot.lv” līdz šim savākti 112 tūkstoši eiro. Atgādinām, ka Mārtiņš Bilzēns ir vienīgais no četriem Latvijas alpīnistiem, kurš izdzīvoja pēc traģiskā kritiena no 300 metru augstuma Ziemeļamerikas augstākās virsotnes Denali ekspedīcijas laikā Aļaskā. Pēc vairāk nekā 10 stundām salā, gaidot glābēju palīdzību, viņš kritiskā stāvoklī tika nogādāts slimnīcā Ankoridžā, kur atrodas joprojām.

Mārtiņa Bilzēna ģimenes pārstāve Anete Bilzēna Latvijas Radio stāstīja, ka Bilzēns tajā pašā slimnīcā turpina atveseļošanos un vairs neārstējas intensīvās terapijas nodaļā. Tas parāda, ka viņa veselības stāvoklis ir nopietni uzlabojies. Visas dzīvībai vajadzīgās funkcijas strādā patstāvīgi. Viņš runā, sēž, patstāvīgi ēd, ar atbalstu staigā un komunicē ar ģimeni un draugiem, turpina lietot dažādas zāles, kas ietekmē viņa komunikācijas spējas.

Naseņ Baļtinovys vydsškolā aizvadeits 71. izlaidums – beidzamais vydšskolys statusā. Jaunajā vuiceibu godā Baļtinovys vydsškola paliks par pamatškolu. Caur vīnys školys stuostu var pasavērt iz regionu, eipaši pīrūbežu i juos byušonu iz prīšku. Voi izgleiteibys reformys i vaļsts kūpejuo politika pīteikamai jam vārā Latgolys i pīrūbeža realitati, i kaidys sekys školu reorganizaceja pamat iz vītejom kūpīnom, saruna ar niu jau bejušū Baļtinovys vydsškolys direktoru, ari Bolvu nūvoda dūmis deputatu (Latgolys parteja) Imantu Slišānu.

Baļtinovys vydsškola Imantam Slišānam ir pyrmo dorba vīta, kur jis 1989. godā, piec augstškolys beigšonys, suoce struoduot kai geografejis školuotuojs. Piec tam gondreiž 25 godus jis vadeja Baļtinovys vydsškolu, kas daudzim ir naviņ vuiceibu vīta, bet ari latgaliskuos ideņtitatis, kulturys i kūpīnys centrys.

Sarunu voda Marta Puzāka.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sibillas Šlēgelmilhas un Kristapa Pipara. Viņi ir gadu un trīs mēnešus vecā dēla Renāra Pērkona vecāki. Un tieši dēla ierašanās mainījusi viņu dzīvi. Sibilla saka – par 180 grādiem. Ja pirms pāris gadiem Sibilla sociālajos tīklos veidoja saturu galvenokārt par dažādiem ceļojumiem un aktīvu dzīvesveidu, tad tagad saviem gandrīz 15000 "Instagram" konta sekotājiem stāsta, kā ir dzīvot laukos "trusikos un gumijniekos" un kā ir būt par jaunu mammu dēlam.

Arī Kristaps uzskata, ka tēva loma mainījusi viņa ikdienu. Sākumā šķita, ka sarunas par darbu dēla klātbūtnē neiederas, bet tagad viņš bauda mirkļus, kad abi kopā ar Renāru var darboties, – skrūvēt, sakopt un darīt citus lauku darbus, kuri ir neizbēgami, dzīvojot privātmājā laukos. Un jā, viņi tajā dzīvo četratā – arī Austrālijas aitu suns Mumins.

Vēlēšanas ir demokrātijas pamats, taču ne visi tajās piedalās vienlīdz aktīvi. Dati rāda, ka vēlēšanās retāk iesaistās jaunieši, cilvēki ar zemākiem ienākumiem un izglītības līmeni, daļa mazākumtautību pārstāvju, kā arī ekonomiski vājāku reģionu iedzīvotāji. Tādējādi dažu sabiedrības grupu balsis politikā skan klusāk nekā citu.

Kāpēc cilvēki nebalso? Vai iemesls ir intereses trūkums, neuzticēšanās politikai, sajūta, ka balss neko nemaina, vai tomēr dziļāki sociāli, ekonomiski un institucionāli faktori? Ja noteiktas grupas vēlēšanās piedalās retāk, to intereses politikā tiek pārstāvētas vājāk, veidojot apburto loku, kas padziļina nevienlīdzību demokrātijā.

Diskusijā ar ekspertiem un publiku meklēsim atbildes uz jautājumu, kāpēc daļa sabiedrības attālinās no politiskās līdzdalības un ko iespējams darīt, lai šo plaisu mazinātu. Vai Latvijas politika jau ir zaudējusi daļu sabiedrības, vai tomēr uzticēšanos un līdzdalību vēl iespējams atjaunot?

Raidījumā piedalās: Līga Stafecka, domnīcas "Providus" direktores vietniece un vadošā pētniece labas pārvaldības un pretkorupcijas jautājumos, Ieva Strode, socioloģe, pētījumu centra SKDS sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja, un Kristaps Siliņš, reklāmas aģentūras SIA "McCANN Rīga" valdes priekšsēdētājs, zīmolu stratēģis un reklāmas lietpratējs.