Jaunākais OECD pētījums atklāj satraucošu ainu. Kā vērtēt datus par Latvijas skolēnu zināšanām un prasmēm? Kāpēc tieši vājais sniegums lasītprasmē pelna īpašu izmanību un ko darīt, lai situāciju mainītu?

Ģimenes studijā analizē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece un direktore Rita Kiseļova, LU PPMF Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece Antra Ozola, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta direktore Inga Upatniece, Ropažu vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā, latviešu valodas skolotāja un arī metodiķe Ropažu novadā Inga Narmonta un Igaunijas Izglītības ministrijas Izglītības un jaunatnes departamenta starptautisko pētījumu vadītāja Gunda Tīre. 

Jaunākā OECD pētījuma uzmanības centrā bija dabaszinātnes - vērtēta jauniešu spēja kritiski izvērtēt zinātniskus pierādījumus, atpazīt uzticamus informācijas avotus, pieņemt lēmumus, balstoties uz zinātnes atziņām. Tur Latvijas 15 gadus veco skolēnu vidējais rezultāts bijis zemāks par OECD valstu vidējo rādītāju. Arī matemātikā mūsu bērnu sniegums ir krities, tomēr ir tuvu OECD valstu vidējam līmenim. Taču vissatraucošākais šķiet Latvijas piecpadsmitgadīgo skolēnu vidējais sniegums lasīšanā, kas krities visstraujāk, ir zem pētīto valstu vidējā un samazinājies, salīdzinot arī ar mūsu pašu skolēnu 2022. gada sniegumu. Kā jau ziņu virsrakstos tas septembra sākumā skaļi izskanēja, minimālo lasītprasmes līmeni Latvijā nesasniedz 41% skolēnu, savukārt augstāko līmeni uzrāda tikai 2,6% Latvijas bērnu.

Kā Latvijas augstskolu pārstāvji redz valsts attīstību pēc Saeimas vēlēšanām? Krustpunktā rīko diskusiju ciklu Latvijas augstskolās, lai kopā ar ekspertiem un studentiem spriestu par sabiedrībai būtiskiem politikas jautājumiem. Šoreiz Daugavpilī diskutējam par drošību. Kas ir lielākie Latvijas drošības riski un izaicinājumi un kā saliedēt Latvijas sabiedrību, lai tā būtu gatava aizstāvēt mūsu kopējo brīvību?

Analizē Daugavpils Universitātes rektora vietnieks juridiskajos, drošības un ētikas jautājumos Jānis Teivāns-Treinovskis, Daugavpils Universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātes dekāne Mārīte Kravale-Pauliņa un LSM Latgales studijas faktu un dezinformācijas pārbaudītājs Viktors Andruškevičs.

Eiropā ienākumi no nelicencētu interneta kazino darbības ir desmitiem miljardu eiro. Šīs naudas apritei ir izveidota īpaša industrija, kas palīdz kazino īpašniekiem apiet nodokļus un ienākumus legalizēt. Šajā procesā ir iesaistīta arī Latvija.

Poļina Volkova, Igaunijas ziņu portāla “Äripäev” žurnāliste: “To, kas tieši stāv aiz šīs shēmas vai šo firmu izveidošanas, nevar pilnīgi droši pateikt. Jo šeit notiek tāda lieta kā atbildības izpludināšana.”

Shēmā iesaistītas desmitiem firmas, kas reģistrētas Igaunijā. To īpašnieki un direktori ir no Latvijas, bet naudas pārvedumiem tās izmanto maksājumu iestādes Lietuvā, Polijā un citviet.

Andrejs Vasks: “Labdien! Mēs meklējam tādu cilvēku kā Artjoms Čurkins.

Sieviete (anonīma), privātmājas iedzīvotāja Ziepniekkalnā: Artjoms Čurkins? Viņš nedzīvo šeit. Cita adrese.”

Katrs iesaistītais posms – firmu īpašnieki, notāri un finanšu starpnieki visticamāk pat nezina, ka darījumu mērķis ir slēpt nelikumīgi iegūtu naudu. Azartspēļu un finanšu uzraugi ir gandrīz bezspēcīgi.

Signe Birne, VID Nefinanšu sektora uzraudzības pārvaldes direktora vietniece: “Tas ir pietiekami sarežģīti, pietiekami darbietilpīgi, daļēji cīņa ar vējdzirnavām.”

Kāda ir Latvijas loma shēmā, kas ļauj nelicencētiem interneta kazino saņemt Eiropas spēlētāju naudu? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Ieskatāmies aktrises Sandijas Dovgānes radītajā vizuālā teātra izrādē “ieelpa:izelpa”. Šajā iestudējumā par galveno varoni kļūst cilvēka elpa, aktrise pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu.

Vajadzīga un unikāla pieredze – tā pēc vizuālā teātra izrādes “ieelpa:izelpa” atzīst skatītāji. Sandija Dovgāne, kura ir gan idejas, gan mūzikas autore, arī režisore un izpildītāja, izrādē pēta materialitāti, balsi un elpu starp ieelpu un izelpu. Darbošanos vizuālā teātra žanrā Sandija uzskata par atgriešanos pie sākotnes, kad studēja Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktieru programmā ar specializāciju leļļu teātra mākslā. “ieelpa:izelpa” tapusi Ģertrūdes ielas teātrī.

Vizuālā teātra izrādi “ieelpa:izelpa” rāda šovakar Ģertrūdes ielas teātrī, pēc tam 30.un 31.oktobrī.

Britu režisors Rasels Dīns (Russell Dean) atbild uz Kultūras rondo jautājumiem par savu iestudējumu Latvijas Leļļu teātrī “Parks, soliņš un kaka”. Tā ir fiziska situāciju komēdija bez vārdiem, kurā caur maskām, kustību un ikdienišķām situācijām atklājas cilvēku attiecību komiskā un absurdā puse.

Vai esat kādreiz domājuši, kāda saistība leļļu teātrim, reklāmām un politikai? Tie visi tiecas mums pārdot stāstus un spēlējas ar mūsu smadzeņu instinktīvajām reakcijām, kas daudz ātrāk uztver emocijas, nevis loģiskus faktus. Leļļu teātrī viegli ļaujamies ilūzijai, ka lelle vai maska ir dzīva, jo šķietami redzam to kustamies, runājam un elpojam. Kāpēc par to ir interesanti domāt arī plašākā kontekstā? Par to saruna ar leļļu un masku meistaru no Lielbritānijas Raselu Dīnu, kurš nupat iestudējis izrādi Latvijas Leļļu teātrī.

Viņš aicina paskatīties uz maskām un lellēm nevis kā tikai bērniem domātu izklaidi, bet kā uz ļaušanos spēlei ikvienam no mums. Un jā, varbūt šī apziņa, ka mēs ļaujamies spēlei, mums var palīdzēt labāk ieraudzīt, kad ar mums spēlējas arī ārpus teātra.

Latvijas Leļļu teātris sācis sezonu ar Latvijas publikai neierastas formas izrādi – masku komēdiju bez vārdiem. Izrāde nav veidota speciāli bērniem, bet tiek piedāvāta kā stāsts dažādām paaudzēm, sākot no astoņu gadu vecuma. Tās režisors ir Lielbritānijā pazīstams un pieprasīts masku un teātra leļļu meistars, teātra kompānijas "Strangeface" mākslinieciskais vadītājs Rasels Dīns. Ar leļļu darināšanas meistarklasēm reiz jau viesojies Latvijā, tagad viņš atgriezies Leļļu teātrī kā režisors un iepazīstina skatītājus ar masku teātra pamatiem, ap kādu iemīļotu parka soliņu sapulcinot visdažādākos ļaudis – pedantisku parka uzraugu, bravūrīgus jauniešus, klaidoni, bezcerīgu romantiķi un citus.

Grūti iztēloties tos laikus, kad ziņas "atceļoja ar kājām" – tās atnesa pastnieks, kaimiņš vai tirgus pārdevēja. Tad šos jaunumus varējām lēnām pārspriest un apcerēt. Mūsdienās dzīvojām tik intensīvas un nepārtrauktas saziņas laikmetā, ka, esot atslēgtiem no sakariem, daudziem rodas trauksme, bet lielais informācijas apjoms rada nogurumu. Kāpēc? Kā tehnoloģiju attīstība radījusi cilvēcei tā saucamo "fomo" – bailes kaut ko palaist garām?

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunājas Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče, domnīcas "Atlantic Council" Digitālās izpētes laboratorijas "DFRLab" dezinformācijas pētniece Nika Aleksejeva un LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Priedols.

Ārsti ir profesionāļi, kuri dara savu darbu, un nevajadzētu būt tā, ka daži pacienti rod sirdsmieru tikai tad, kad iedevuši ārstam tā saukto „pateicību”. Kāpēc tolerance pret pateicībām joprojām ir augsta un vai pastāv kāds juridisks regulējums, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Analizē Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece Elīna Ūsiņa, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, endokrinologs Valdis Pīrāgs un Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele.

"Sākotnēji bija pārliecība, ka tā [pateicības ārstiem] noteikti ir padomju laiku palieka, atavisms, kas līdzīgi kā citviet Eiropā jau ir atmiris, un mēs savādāk jau skatāmies uz šīm lietām. Uzklausot pacientu stāstus, kur viņi vaļsirdīgi dalījās par savu pieredzi par došanu, ņemšanu, pieprasīšanu, mēs sapratām, ka tā lieta tomēr vēl joprojām ir aktuāla," atzīst Elīna Ūsiņa. "Mēs veicām padziļinātu izpēti šajā jautājumā, aptaujājot gan sabiedrību, gan pacientu nevalstiskās organizācijas, gan ārstu nevalstiskās organizācijas, gan izglītības iestādes, kas gatavo topošās ārstniecības personas. Mēs guvām pārliecību, ka tās nav pagātnes atmiņas par importa kafijas bundžām, konjaciņu un aploksnīti, tā ir realitāte, kas tiek tolerēta, pieņemta un arī kopta no abām pusēm."

Kas ir galvenā motivācija? Pētījuma dati rāda, ka lielākoties ir vēlme pateikties, paust sirsnīgu atzinību par labu darbu, par sirsnīgo attieksmi, bet vienlaikus ir arī vēlme nopirkt kvalitāti, labvēlību un cieņu.

Iepriekšējā Drošinātāja epizodē runājām par ukraiņiem, kuri kara dēļ devušies uz ārzemēm. Šoreiz — par tiem, kuri pamet mājas, bet paliek Ukrainā. Rihards Plūme sarunā ar organizācijas "Crisis Insight" līdzdibinātāju Jūliju Matvičuku meklē atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki vilcinās evakuēties pat no bīstamām vietām un kas viņus sagaida pēc aizbraukšanas, ja pagaidu mājvieta var kļūt par dzīvesvietu gadiem ilgi.

Savukārt Dīvs Reiznieks drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu iztaujā par šādām tēmām: 

Epizodes gaita: 

00:30 Ievads

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs.