Augstāk par zemi

Augstāk par zemi

By Latvijas Radio 1Society & Culture
Download on the App Store

Augstāk par zemi episodes

  • Vai pasauli var izzināt ar ķermeni? Saruna ar performanču mākslinieci Jetti Loonu Hermanis
    Jette Loona Hermanis ir performanču māksliniece un horeogrāfe. Latviešu valodu izmanto savos iestudējumos, taču viņas mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Nesen Baltijas Drāmas foruma ietvaros Rīgā bija iespēja redzēt Kanuti Gildi Saal teātra izrādi “Ēdenes detaļa”, kura pagājušajā gadā novērtēta ar Igaunijas Teātra dejas balvu, kā arī izrādi “Malleus Maleficarum”, ko veidojusi starptautiska aktieru komanda Ivetas Poles režijā. Jette Loona Hermanis darbojas arī performanču žanrā, šobrīd Rīgas Mākslas telpā skatāma MAREROLS’s izstāde “Pētījums: neredzamie vingrinājumi”.
    Jette Loona brīdina jau pirms sarunas, ka reizēm viņai ir grūti savas domas noformulēt latviski. Latviešu valodu Jette izmanto savos iestudējumos, taču mākslinieces karjera vairāk saistīta ar Igauniju. Arī izrādē “Ēdenes detaļa” viņa runā latviski, un Jettes Loonas Hermanis atrašanās starp valodām šķiet intriģējoša arī radošās darbības kontekstā. Šādā fiziskā teātrī, izpratne par kuru Latvijā palēnām tikai dzimst, valoda, runa tiek izmantota atšķirīgi nekā dramatiskā teātrī. Šeit ne tik svarīgs ir pateiktā saturs, cik balss kā ķermeniska izpausme, un arī katrā valodā tas ir atšķirīgi.
    Jette Loona Hermanis nesen pabeigusi Amsterdamā „ SNDO – School of New Dance Development”, “Ēdenes detaļa” kopā ar kursabiedru Johanu Rosenbergu bija abu pirmais darbs pēc studiju beigšanas, atgriešanās Tallinā.
    30 min
  • Literārā Akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi
    Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrētā kultūrizglītības programma “Literārā Akadēmija” ir izaugusi no kādreizējā Jauno autoru semināra. Seminārā praktizēto nedēļu ilgo darbu apspriešanu reizi gadā tagad nomainījušas meistardarbnīcas dzejā, prozā, drāmā, arī citvalodīgi rakstošajiem domāta programma. Literārā Akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi.
    Kad jāiegaumē kāds Latvijas literatūrā debitējušā vārds, grūti nepamanīt šo autoru radošajās biogrāfijās bieži atkārtojošos faktu – mācījies Literārajā akadēmijā. Lai gan pēc būtības Literārā akadēmija ir Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kūrēta kultūrizglītības programma, un ne jau visiem tās dalībniekiem ir mērķis kļūt kursu noslēgumā par profesionālu rakstnieku, dzejnieku vai dramaturgu. Tomēr Literārā akadēmija nākamgad svinēs savu divdesmitgadi, un ir pamanāmiem burtiem ierakstījusi savu pastāvēšanu Latvijas literatūras kopainā. Un visu šo laiku tās vadītājs ir bijis dzejnieks un dramaturgs Ronalds Briedis. Sekojot šī gada meistardarbnīcu vadītāju – prozā – Daces Vīgantes, un dzejā – Katrīnas Rudzītes – ieteikumiem, uz sarunu esmu aicinājusi arī divas šī gada Literārās akadēmijas meistardarbnīcu dalībnieces – Kristīni Jučkoviču un Lindu Vītumu. Satiekoties studijā abas jau ir pazīstamas un  smejas, ka esmu dabūjusi hibrīdus. Tam es patiešām nevarēju iepriekš būt gatava – gan Kristīne Jučkoviča, gan Linda Vītuma Literārajā akadēmijā vienlaikus apmeklē gan dzejas, gan prozas meistarklases, un ir sadarbojušās arī ar Ronaldu Briedi kā dzejas konsultantu. Viens gan ir skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, esmu satikusi rosīgus cilvēkus ar daudzveidīgām interesēm, kuri prot savu dzīvi padarīt interesantāku.
    30 min
  • Ko iesākt ar pamestu kapsētu pilsētā? Cēsu Vācu kapu piemērs
    Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā?
    Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku.
    Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture.
    Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.  
    Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji.
    Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika.
    Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas.
    Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības.
    Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks?
    Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.
    30 min
  • Juris Kunnoss – "septiņi pieci". Dzeja, atmiņas, sarunas
    Šī gada Dzejas dienās J. Akuratera muzejā Pārdaugavā notika atceres vakars “Juris Kunnoss – Pieci septiņi un septiņdesmit pieci”. Tā iniciators bija dzejnieks un muzejnieks Aivars Eipurs. 1987. gadā Jurim Kunnosam iznāca dzejoļu krājums “Pieci septiņi”, tā nosaukumā bija iekodēts viņa vārds: “Juris” – pieci burti, “Kunnoss” – septiņi. Šogad 4. decembrī svinēsim Kunnosu Juri, jeb “septiņi pieci”. Šādu rotaļāšanos ar burtiem un skaitļiem, savu septiņdesmit piecu gadu jubileju dzejnieks, vēsturnieks un arhitekts būtu svinējis, ja vien 1999. gadā nebūtu devies mūžībā.
    Kādu laiku svārstījos, vai vispār veidot raidījumu Jura Kunnosa piemiņai, lai arī Kunnosu pati esmu satikusi, un man viņš atmiņā mūžam paliks kā viens no labestīgākajiem, dzejā sakņotākajiem un bezgrēcīgākajiem cilvēkiem. Taču kopš karadarbības eskalācijas Eiropā, gremdēšanās pagātnē liekas par lēnu trauksmainajam laikam. Nekas, tāpat vien paklausīšos Kunnosa dzeju, kas glabājas Radio arhīvā. 1990. gada raidījums “Dzejas vārda gaismā”, dzeja skan Jura Kunnosa paša lasījumā, un arī tajā viss ir tik trauksmains, tik piepildīts.
    Trauksme laikam bijusi klātesoša visos laikos. Blīva dzeja, šāds raksturojums izskanēja arī atceres vakarā Akuratera muzejā.
    Dzeju rakstīt Juris Kunnoss sāka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos. Dzīves laikā iznākuši vien trīs krājumi: “Drellis” 1981. gadā, jau pieminētais “Pieci septiņi”, “Slengs pilsētas ielās” 1991. gadā. Dzejnieku raksturo arī fakts, ka par vienu vairāk – četri  dzejoļu krājumi, iznāk jau pēc viņa nāves. “Ar jaunu mirdzumu acīs”, draugu sakārtota, ar Andras Otto Hvoinskas zīmējumiem,  iznāk īsi pēc dzejnieka nāves.  2007. gadā deviņdesmitajos rakstīto dzeju izdod “Jaunā Daugava”. Šajā tūkstošgadē par Kunnosa dzejas tālākvēstītāju kļūst dzejnieks un atdzejotājs Sergejs Moreino – top bilinguāla izlase “Contrabanda”, sadarbībā ar Amandu Aizpurieti – krājums “Jura Kunnosa X”.
    Juris Kunnoss deviņdesmito gadu labākajā sabiedrībā bija īpatns tēls. Viena no manām mīļākajām anekdotēm iz dzīves. Rakstnieku savienībā, ar otrās dienas seju, pārsistu pierīti pie loga klanās Juris Kunnoss. Paralēli tai pašā telpā notiek konsultācija, jauns dzejnieks atrādīt konsultantam atnesis savus dzejolīšus. Vecmeistars šķirsta, jā, potenciāls, ir, tagad tikai jāstrādā, jāpūlas, ja paveiksies, tad  tad varbūt kļūsiet par īstu dzejnieku. Tādu, pamāj uz loga pusi, kā Juris Kunnoss. Kādam Juris Kunoss varbūt izskatījās pēc nabadziņa, bet nabags viņš noteikti nebija.
    Par Juri Kunnosu un viņa dzeju saruna ar Aivaru Eipuru, Gaiķu Māri un Jāni Rokpelni.
    30 min
  • Aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem. Saruna ar pētnieci Ritu Lūriņu
    Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģe Rita Lūriņa savā monogrāfijā “Latviešu modernisma teātris un žests” pēta pirmskara laika Latvijas teātri - kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātrī kopš pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai. Sarunā pētnieces teorētiskos secinājumus mēģināsim savienot ar pedagoga pieredzi un atmiņām par līdzdarbošanos Anša Rūtentāla kustību teātrī.
    Monogrāfija “Latviešu modernisma teātris un žests” ir Latvijas teātra vēsture no pirmssākumiem līdz II pasaules karam, taču grāmatas ievads ir ļoti personisks, un laiku itin kā saliec ritenī. Anša Rūtentāla kustību teātris, līdzdarbošanās kurā Ritai Lūriņai atklāja skatuves žestu, meklēja no padomjlaikos dominējošās skatuves mākslas atšķirīgu, iespējams, rietumnieciskāku izpausmi. Ko līdzīgu pauž arī monogrāfija – Rita Lūriņa pētot nākusi pie secinājuma, ka pirms kara Latvijā bija sava aktiermākslas skola, kuru varmācīgi pārtrauca padomjlaiki, un deviņdesmitajos, pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, atgriešanās pie rietumnieciskā bija arī sava veida atgriešanās pie pirmskara Latvijas teātra. Atgādināt par personībām, kas veidoja Latvijas teātra skolu, sasaistīt tās vienotā kontekstā, ir daļa no Ritas Lūriņas pētniecības darba.
    Lieliski saprotot, ka radio nav pateicīgākā vieta, kur runāt par skatuves žestu, jau pirms sarunas ar Ritu Lūriņu esam norunājušas veidu, kā varētu kustību attēlot klausītāja iztēlē. Es lūdzu nosaukt mūzikas skaņdarbu, kas viņai saistās ar kādu skatuves pieredzi, un tad aprakstīt, kas šīs mūzikas pavadītā notika viņas jutekļos, ķermenī, uz skatuves. Sāksim ar Ritas Lūriņas pašas piedzīvoto Anša Rūtentāla kustību teātra laikā.
    Pedagoģija ir viens no monogrāfijas “Latviešu modernisma teātris un žests”izpētes virzieniem. Grāmatas pielikumā var iepazīt pirmskara teātra skolu un studiju mācību programmas un plānus, tostarp slavenās Dailes 1. studijas apgūstamo priekšmetu sarakstu.
    30 min
  • Ieva Auziņa Sentivanī turpina tulkot un arī komentēt latvju dainas angliski
    Ieva Auziņa Sentivanī tulko un arī komentē latvju dainas angliski. Šobrīd iznācis „Dainas, Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry” jeb „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevuma jau trešais sējums. Kopumā angļu valodā viņa iztulkojusi jau ap diviem tūkstošiem latviešu tautasdziesmu.
    (2024. gada novembrī Ieva Auziņa-Sentivanī. Par viņas mūža darbu kļuva vairāku sējumu izdevums angļu valodā "Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā".)
    Ievas Auziņas Sentivani dzīves iesākums ir trimdīšiem tipiska biogrāfija. Viņa ir Ulmaņlaika bērns, bērnību pavadījusi lauku saimniecībā Jaunpiebalgā, tad devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dīpīšu nometnē guvusi latvisku pamatizglītību. Apprecējusies ar ungāru, kamdēļ arī tikusi pie latviešiem grūti pierakstāmā un izrunājamā uzvārda Sentivanī.  Vīra darba dēļ divdesmit gadus nodzīvojusi Saūda Arābijā, kur galīgi nelatviskā vidē bērniem tomēr iemācījusi latviešu valodu, lai viņi varētu mācīties Vācijā, Minsteres ģimnāzijā.
    Ieva Auziņas Sentivanī valodā var sajust pedagoga rūdījumu. Kad vīrs saslima, ģimene atgriezās Amerikā, un mana sarunbiedrei nācās domāt kā uzturēt ģimeni. Viņa izstudēja valodniecību, pasniedza angļu valodu. Un tas bija jau otrs diploms, pirmā izglītība bija saistīta ar arhitektūru. Kad Ieva Auziņa Sentivanī runā, viņas valodā vienmēr ir kaut kas vairāk par atbildi uz jautājumu. Stāstījumu par dzīvi caurvij pieredze, vērojumi, attieksme, jau izdarīti secinājumi. Un šo viedumu mana sarunbiedre izlēmusi likt lietā, lai kļūtu par latvju dainu vēstnieci. 
    Angļu izdevumā „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” Ieva Auziņa Sentivanī lasītājus pārlieku neapgrūtina ar vārdu “dainas” vai “tautas dziesma” skaidrojumu. Viņa to sauc par seno dzeju. Kāpēc tā jālasa? Jo tur meklējama gudrība.
    Izdevums ‘Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”, nu jau trīs sējumos ir viena cilvēka darbs. Ieva Auziņa Sentivanī paralēli lasītājiem piedāvā tautas dziesmas latviešu un angļu valodās, kā arī savus komentārus.
    Kāpēc Ieva Auziņa Sentivanī bez iepriekšējas tulkotājas, kur nu vēl atdzejas pieredzes, uzņēmās šo darbu? Vienkārši tāpēc, ka dainas nav pieejamas angliski. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi – dzejniece un jogas skolotāja Velta Sniķere izdevusi savu tautas dziesmu anglisko versiju, iznākušas tautas dziesmu izlases, kurās to autori parasti izvēlētas poētiski vērtīgākās dainas.  Ievas Auziņas Sentivanī veikums angļu valodā ir apjomīgākais, kas ļauj dainas iepazīt kā kopumu. Nevis atsevišķas dzejas rindas, bet – kā Krišjānis Barons tās kārtoja – visu dzīves ciklu.
    „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdošanu ir atbalstījušas diasporas latviešu organizācijas – Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonds, Daugavas Vanagi, Latviešu fonds. Taču ziedojumi un līdzekļi šo sējumu izdošanai tiek vākti arī interneta mājas lapā  latvianvitandwisdom.com, kur šo grāmatu var pasūtīt. Un arī uzdot jautājumus.
    Iespējams, tas, ka Ieva Auziņa Sentivanī mūža lielāko daļu pavadījusi ārpus Latvijas, ļāvis viņai uz Latvijas vēsturi palūkoties nevis ierasto zināšanu kopuma, bet drīzāk cilvēcisko pārdzīvojumu, dzīves apstākļu izmaiņu viedokļa. Kā jūtas cilvēks, kurš nakti pavadījis smagā fiziskā darbā, un kā jūtas saimnieks, kurš jau vairāk ir ražošanas procesa organizators un ved graudus uz dzirnavām? Kas tā ir par traģēdiju ģiemenei, kad staltākais no dēliem tiek paņemts svešā karā? Kā jūtas cilvēks, izdzīvojis pēc epidēmijas, kad viņam zināmajā ģeogrāfiskajā apkaimē it  visi ir miruši? Grāmatas „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” autore, komentējot tautas dziesmas, bur Latvijas senvēstures brīnumainas ainas.
    Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, 90. gadu vidus Ievas Auziņas Sentivanī dzīve norit starp Losandželosu ASV un Latviju. Deviņdesmitajos kā izvēles priekšmetu viņa sarunas par latvju dainām ar skolniekiem uzturējusi Rīgas 1. vidusskolā. Tobrīd sabiedrībā aktuāla bija diskusija – vai skolēniem būtu jāizvēlas starp kristīgo ētiku un latvisko dzīvesziņu? Ieva Auziņa Sentivanī atbilde ir – jāzina abi, un abu salīdzinājumu kā atspēriena punktu  izmanto arī  tautas dziesmu komentāros.
    „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā” izdevums ir angļu valodā, taču darba saīsinātā versija “Celmus laida mākoņos” grāmatā iznāca 2019. gadā un tā ir domāta latviešu lasītājam. „Dainas, gudrība latviešu senajā dzejā”  trešais sējums veltīts darba tikumam. Te ir aprakstīti seni darbi – kā linu plūkšana, kreklu darināšana, govju ganīšana, siera siešana, jau pieminētā līdumu līšana, lai izaudzētu graudus.
    30 min
  • Jauna mākslinieka stāsts festivāla "Patriarha rudens" un Jaunā Rīgas teātra izrādēs
    Šogad kā Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens” vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz šaubu un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu?
    Saruna ar topošo režisoru Ralfu Liepu, kurš festivālā iestudē Pētera Pētersona “Mirdzošais un tumši zilais”, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieriem Matīsu Ozolu un Gerdu Lapošku, kuri izstāsta jauna cilvēka stāstu izrādē “Pelēka vasara, saulaina ziema”.
    Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivāla “Patriarha rudens”, kas šogad notiks no 30. septembra līdz 8. oktobrim. Mērķis ir nedēļas izrāžu maratonā parādīt Latvijas Kultūras akadēmijas radošo studentu darbus: gan laikmetīgās dejas horegrāfu, kino studentu īsfilmas. Topošo aktieru, režisoru, dramaturgu veidotās teātra izrādes. Šogad, festivālam kā vadmotīvs izvēlēts jaunu mākslinieku šaubas un apjukums. Vai jauna cilvēka šaubas kā īpaši atšķiras no māksliniekam neatņemamās balansēšanas uz sevis apšaubīšanas un uzdrošināšanās asmens? Kā jaunam māksliniekam sadzīvot ar vecmeistaru atstāto mantojumu?
    Raidījumā iepazīstam trīs jaunu teātra profesionāļu veikumu un dzīves izjūtu. Nesen Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvoja “Pelēka vasara, saulaina ziema”, raidījuma otrajā daļā saruna ar izrādes veidotājiem Gerdu Lapošku un Matīsu Ozolu. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas students, topošais režisors Ralfs Liepa festivālā “Patriarha rudens” piedalās jau otro gadu.
    Festivāla nedēļā Latvijas Kultūras akadēmijā lekcijās un sarunās tiks godināti Latvijas teātra leģendāri režisori –  Mihails Gruzdovs, Māra Ķimele, Pēteris Pētersons. Pētera Pētersona vārds šai plejādē īpašs arī tāpēc, ka viņš šogad ir jubilārs un vismaz sākotnēji Ralfa Liepas iestudēšanai izvēlētais darbs bija iecerēts kā veltījums.
    Izrāde “Mirdzošais un tumši  zilais” tiks spēlēta festivāla pirmajā dienā, 30. septembrī, Smiļģa mājā – Teātra muzejā. Jautāju Ralfam Liepam, vai viņam atliek laiks redzēt arī citu kolēģu veikumu, vai viņš ir redzējis Jaunā Rīgas teātra aktiera Gerda Lapoškas debiju režijā, izrādi “Pelēka vasara, saulaina ziema”? Kopā ar galvenās lomas iemiesotāju, aktieri Matīsu Ozolu, abi ir arī dramaturģiskā materiāla autori.
    Savukārt Latvijas Kultūras akadēmiju jau pabeigušajiem Gerdam Lapoškam un Matīsam Ozolam vaicāju, vai viņiem ir interese redzēt patreizējo studentu veikumu “Patriarha rudenī”.
    Jauna mākslinieka šaubas vai apjukums var būt arī ir interesantākas par kāda cita mākslinieka šaubīšanos. Jo tā ir daļa no dinamiska procesa, par kura daļu, šai gadījumā ar teātra starpniecību, mums kā skatītājiem ir iespēja būt.
    31 min
  • Kuldīgā atrastās klavieru skaņas Dāvida Kļaviņa darbnīcā un koncertvietās
    Jau otro gadu septembra sākumā Kuldīgā norisinājās festivāls “Kuldīga Piano”. Labs pamudinājums šāda festivāla izveidei ir klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīcas un koncertzāles “Klavins Piano” atrašanās Kuldīgā. Par klavierbūvētāju, festivāla organizatoru, un pianistu Kuldīgā atrastajām klavieru skaņām stāsts raidījumā.
    Izkāpjot no mašīnas Kuldīga, vispirms var sajūst saulē sasilušo namu siltumu, Kuldīgas bruģa klaudzoņu, parka strūklakas skaņas, un tajā visā gaidīti un negaidīti reizē ievijas klavieru skaņas. Īpašs kompliments Kuldīgas pilsētai par spēju vienoties un atbalstīt festivālu – šajās dienās klaviermūzika skanēja ne tikai no trim skatuvēm pilsētvidē, bet arī ierakstā – krodziņos un suvenīru veikalā. Pianistu un festivāla idejas autoru Daini Teni satieku restorānā “Bangerta villa”, arī šī ir viena no “Kuldīga Piano” norises vietām.
    Viens no festivāla “Kuldīga Piano” rašanās iemesliem ir Kuldīgas Kaļķu ielas kvartālā pirms trim gadiem atvērtā klavierbūvētāja Dāvida Kļaviņa darbnīca “Klavins Piano”. Kā iebilstot Daiņa Teņa teiktajam par kluso un intīmo skanējumu, “Klavins Piano” darbnīcas koncertzālē burtiski apņem jaudīgas skaņas. Notiek  mēģinājums vakara koncertam, pats Dāvids Kļaviņš pieceļas no klausītāju rindām, nāk pretim, ieved klusākās darbnīcas telpās.
    Dāvida Kļaviņa dzīvesstāsts ir ļoti interesants, un ne reizi vien intervijās viņš to jau ir stāstījis. Viņa vecāki kā kara bēgļi 1945. gadā ieradās Vācijā, kur deviņus gadus vēlāk astoņu bērnu ģimenē piedzima arī Dāvids. Savu klavierbūves uzņēmumu Dāvids Kļaviņš nodibināja 1976. gadā, Bonnā, 1987. gadā uzbūvēja pasaulē lielākās klavieres “Modell 370” , 2012. gadā Gigantu, šī modeļa virtuālo instrumentu. 2014. gadā tapa “Una Corda”, instruments, kura skaņu neierobežo korpuss. 2019. gadā no “Klavins Piano” manufaktūras Vācā, Ungārijā uz Ventspils jauno koncertzāli “Latvija” atceļoja četrarpus metrus augstās vertikālās klavieres. Dāvids Kļaviņš savu klavierbūvētāja karjeru ir veidojis Vācijā, ASV, Ungārijā. Šobrīd viņa darbnīca atrodas Kuldīgā.
    Dāvida Kļaviņa darbnīcā viesojos ne pirmo reizi. Iepriekšējā reizē bija iespēja apskatīt kādai, cik atceros, Kanādas pianistei, preperēto klavieru mūzikas izpildītājai, sūtīšanai sagatavotās klavieres, kuru rāmis slējās vertikāli virs taustiņiem kā lira, kas deva iespēju pianistei darboties vienlaikus gan ar taustiņiem, gan arī aizsniegt stīgas. Par “Klavins Piano” vēstnieku Latvijā kļuvis komponists Jānis Lūsēns, kurš savai koncertdarbībai lūdzis Kļaviņu uzbūvēt viegli pārvadājamas klavieres. Ir grūti aptvert, ka visi šie mūzikas pasaules meklētāji ar savām vēlmēm satiekas Kuldīgā, šai darbnīcā.
    Saruna ar Dāvidu Kļaviņu notiek “Kuldīga Piano” festivāla laikā, tā brīžam tiek pārtraukta, jo kāds ienāk sasveicināties. “Kuldīga Piano” mūziķi vairākkārt intervijās ir apliecinājuši, ka koncertēšana neierastiem trokšņiem pilnā vidē viņus pat iedvesmo. Neierasti arī, ka tāda līmeņa pianists kā Andrejs Osokins koncertē restorānā “Bangerta vila”, koncerta laikā cilvēki ēd. Pianists pats no skatuves saka:  bet mēs varam iedomāties, ka šīs ir mājas viesības, un sanākušie ir tuvi draugi.
    Andreja Osokina koncertprogramma – veltījums Listam, īpašajā koncertā Ventspils koncertzālē uz divām klavierēm skanēs 16. septembrī. Bet 23. septembrī festivāla “Teātris ir visur” ietvaros  Kuldīgā, „Klavins Piano” koncertzālē,  pianista Andreja Osokina un aktrises Čulpanas Hamatovas poētiskais koncerts. Par Andreja Osokina teikto darbnīcā varēju pārliecināties – klavierbūvētājs ļoti labprāt ķer aiz piedurknes “Kuldīga Piano” iesaistītos pianistus, aicina izmēģināt instrumentus, un tā ir abpusēji, un arī man kā klausītājam, interesanta saruna.
    Brīvdienā darbnīca ir tukša, bet zinu, ka  “Klavins Piano” strādā pieci amatnieki.
    Kad iepriekšējo reizi viesojos “Klavins Piano” darbnīcā, tās saimnieks man uzdāvināja kādu mūzikas albumu. Dāvida Kļaviņa kā klavierbūvētāja interešu loks neaprobežojas ar amatnieka darbu. Viņa plānos, arī šobrīd, dzīvojot Latvijā, ir ieskaņot un izdot mūziku, kas skan uz viņa būvētajiem instrumentiem.
    31 min
  • Arī šogad svinam Broņislavas Dzejas dienu
    Ik gadu augusta beigās - Broņislavās, Madonas novada Lubānas "Dārziņos” tiek svinēta “Broņislavas Dzejas diena”. Šajās mājās top dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Broņislavas Martuževas piemiņas vieta. Šogad tika svinēta piecgade, kopš tapusi Dzejas klēts. Svētkos tika atklāts arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotais vides objekts “Austras koks” un “Pretošanās akmens”.  
    Rakstītāja, dziesminiece,  nacionālās pretošanās kustības dalībniece Broņislava Martuževa, kuras balss skan raidījuma ievadā, 2012. gadā aizgāja mūžībā. Madonas novada Lubānas "Dārziņos”, mājā kurā Martuževa nodzīvoja mūža pēdējos gandrīz četrdesmit gadus.
    Šogad Broņislavas Dzejas diena bija īpaša, tika svinēti pieci gadi kopš tapusi Dzejas klēts ar Broņislavas Martuževas  dzīvei veltītu ekspozīciju. Dārzā tika atklāts ceturtais no tēlnieka Ģirta Burvja radītajiem Rakstu akmeņiem. Taču šai mājā pārsteidza ne tikai stāsts par Broņislavu Martuževu, bet arī stāsts par draudzību un vērtību izpratni, ar ko patreizējā mājas saimniece Anna Egliena, Broņislavas ilggadēja draudzene ar pamatīgu  muzejnieces pieredzi, vēlas dalīties ar visiem atbraukušajiem.
    Martuževa ir arī dziesminiece. Raidījumā pieminētajā albumā “Un viss beigās kļūst dziesma” atklājas arī kā tautas dziesmu teicēja. Stāsta Baiba Putniņa, Cesvaines folkloras kopas “Krauklēnieši” vadītāja.
    Broņislavas Martuževas repertuārā esot daudz dziesmu, par kuru autorību viņa pati izteikusies izvairīgi, līdz ar to atklājumi vēl ir iespējami. Arī dziesma, ko piemiņas brīdī kapos dzied “Krauklēnieši”, iesākas kā tautas dziesma – "Es šķitos jauns būdams/Vecumiņa neredzēt, /Pienāk mans vecumiņš/ kā vasaru launadziņš." Bet melodija un tālākais jau izklausās drīzāk Broņislavas pašas sacerēts.
    Broņislavas Martuževas piemiņas vietā Madonas novada Lubānas “Dārziņos” ir lauku sētas ģeogrāfija, ikdienas vajadzības,  un tomēr visu laiku līdzās arī piemiņas un dzejas dimensija. “Dārziņu” klēts it kā ir savā vietā, tikai apcirkņos ar muzejnieces tvērienu veidota ekspozīcija. ir dzejas stropi, no kuriem izvelkot medus kāri, var tikt pie dzejoļa. Arī blakus dārzam top Dzejas dārzs, ar Ģirta Burvja darinātajiem Rakstu akmeņiem. Sarunā iesaistās arī Vilnis Strautiņš, kurš ir akmeņu kolekcionārs.
    Broņislavas Dzejas dienā Lubānas “Dārziņos” tika atrādīta arī pagājušā gada Ziemassvētkos tapusi komponista Ulda Marhilēviča un aktrises Ditas Lūriņas koncertprogramma ar Broņislavas Martuževas dzeju.
    2024. gada 8. aprīlī dzejniecei, dziesminiecei, nacionālās pretošanās kustības dalībniecei Broņislavai Martuževai apritēs simts. Gatavojoties šim brīdim tad arī top Ditas Lūriņas, Ulža Marhilēviča koncertprogramma, diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris uzrunāts atjaunot 2014. gadā tapušo koncertprogrammu “Rakstītāja”.
    30 min
  • Atskatāmies uz vasaras notikumiem Radio dienasgrāmatā
    Šī bija varena vasara - ar plūdiem un sausumu, Dziesmu svētkiem un ceļojumiem.
    Parasti Radio dienagrāmatu rakstu pirms Lieldienām, un Jauna gada pirmajā dienā. Taču šī vasara bija tik pilna, ja piedzīvoto stāstīšu Jaunā gada pirmajā dienā - neticēsiet. Tāpat kā jau negaisos un plūdos, ir grūti noticēt ieilgušajam sausumam, ar ko sākās vasara.
    30 min

About Augstāk par zemi

From the publisher's feed

Kā tajā bērnības spēlē - jāatrod vieta, kur pakāpties. Tāda gravitācijas likumiem ačgārna loģika, taču ļoti tuva patiesu kultūras vērtību meklējumiem. Kultūra ir tā, kas dod drošības sajūtu un turpinājumu, ka šī - augstāk par zemi - sajūta. Tā vēsturē pārdzīvota ne reizi vien.

More shows like Augstāk par zemi

Divas puslodes by Latvijas Radio 1

Divas puslodes

2 Listeners

Kultūras rondo by Latvijas Radio 1

Kultūras rondo

1 Listeners

Laikmeta krustpunktā by Latvijas Radio 1

Laikmeta krustpunktā

2 Listeners

Grāmatu stāsti by Latvijas Radio 3 - Klasika

Grāmatu stāsti

0 Listeners