Gavēņa kalendārs

Mt. 9:14-15. Tad atnāca Jāņa mācekļi pie Viņa un jautāja: Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē? Un Jēzus sacīja viņiem: Vai var kāzu viesi būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavaini atraus no viņiem; tad viņi gavēs.

Lk. 9:23. Bet Viņš runāja visiem: Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu, un seko man!

Mt.6:1. Uzmaniet, lai jūs savu taisnību nedarītu cilvēku priekšā, lai viņi jūs redzētu, jo tad jūs nesaņemsiet algu no jūsu Tēva, kas ir debesīs.

Tajās dienās Dievs pārbaudīja Ābrahamu un sacīja viņam: “Ābraham!” Viņš atbildēja: “Te es esmu.” Tad Dievs teica: “Ņem savu viendzimušo dēlu Īzāku, kuru tu mīli, un ej uz Morijas zemi, un tur upurē viņu kā dedzināmo upuri uz viena no kalniem, kuru Es tev parādīšu.” Un viņi nonāca vietā, kuru Dievs viņam bija norādījis. Tur Ābrahams uzcēla altāri un salika virsū malku, un, sasējis savu dēlu Īzāku, uzlika viņu uz altāra virs sakrautās malkas. Un Ābrahams izstiepa roku un satvēra nazi, lai nokautu upurī savu dēlu. Un, lūk, Kunga eņģelis sauca no debesīm: “Ābraham, Ābraham!” Tas atbildēja: “Te es esmu.” Eņģelis sacīja: “Nepacel savu roku pret zēnu un nedari viņam neko ļaunu! Tagad es zinu, ka tu bīsties Dieva un manis dēļ neesi saudzējis pat savu vienīgo dēlu.” Ābrahams pacēla savas acis un ieraudzīja ērkšķu krūmā ar ragiem aizķērušos aunu. Paņēmis viņš upurēja to kā dedzināmo upuri dēla vietā. Tad Kunga eņģelis sauca Ābrahamam otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis pats pie sevis, saka Kungs. Tādēļ, ka tu esi izdarījis šo lietu un neesi saudzējis savu viendzimušo dēlu, Es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā. Tavi pēcnācēji iekaros savu ienaidnieku vārtus, un visas zemes tautas tavos pēcnācējos tiks svētītas, tādēļ ka tu paklausīji manai balsij.”

/Rad 22, 1-2.9-13.15-18/

Pravietis redzēja Jeruzalemes bojāeju un savas sāpes izteica Raudu dziesmās. Šie panti nav tikai vaimanāšana, tas ir arī aicinājums ieskatīties sevī. Šie panti mūs aicina mainīt attieksmi pret Dievu, mainīt dzīves ceļus, atgriezties pie Dieva. Šodien gatavojamies Kristus augšāmcelšanās svētkiem. Šodien pieminam Jēzus nokāpšanu mirušo valstībā. Jēzus pazina nāvi tāpat kā visi cilvēki un nonāca mirušo valstībā kā Pestītājs, lai pasludinātu labo vēsti. Vietu, kur uzturās mirušie, Raksti sauc par elli, jo tiem, kas tur atradās, bija liegts skatīt Dievu. Baznīcas Tevi saka, ka Jezus gāja pie Ādama, mūsu pirmtēva, kā pie pazudušās avs. VIņš grib apmeklēt un atbrīvot Ādamu un Ievu, kuri sēž tumsā un nāves ēnā.

Kā es gaidu Jēzus augšāmcelšanās svētkus?

Tajā laikā Pēteris sāka runāt, sacīdams: “Jums ir zināms, kas risinājās visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc Jāņa sludinātās kristības – kā Dievs svaidīja Svētajā Garā un spēkā Jēzu no Nācaretes, kas staigāja, labu darīdams un dziedinādams visus velna apsēstos, jo Dievs bija ar Viņu. Un mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darīja jūdu zemē un Jeruzalemē. Viņu tad nonāvēja, pakarot krusta kokā. Dievs Viņu uzmodināja trešajā dienā un ļāva Viņam parādīties, taču ne visai tautai, bet gan Dieva izvēlētiem lieciniekiem – mums, kas kopā ar Viņu ēdām un dzērām pēc Viņa augšāmcelšanās no miroņiem. Viņš mums pavēlēja sludināt tautai un liecināt, ka Viņš ir Dieva ieceltais tiesnesis pār dzīviem un mirušiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic Viņam, saņem Viņa vārdā grēku piedošanu.”

/Apd 10, 34a.37-43/

Mēs visi kaut reizi savā dzīvē esam piedzīvojuši notikumus, kuri mūsu sirdi piepildījuši ar tādu prieku, ka mūsos rodas liela vēlme dalīties tajā ar citiem. Šajās Lieldienu svinībās mēs, kā ticīgie, kā katoļi dalāmies kopīgajā Baznīcas priekā, kas ir brīnišķā vēsts par Kunga Jēzus augšāmcelšanos no mirušajiem.

Pēc ciešanām un šausmīgās nāves pie krusta Jēzus pēc trim dienām uzcēlās no mirušajiem un pēc tam parādījās Pēterim un dažiem izvēlētajiem mācekļiem. Viņiem bija jākļūst par lieciniekiem tam, ka Viņš ir atkal dzīvs, un Kungs viņus ir sūtījis sludināt labo vēsti par visu cilvēku pestīšanu. Šī labā vēsts ir grēku piedošana, atbrīvošana no ļaunā, miers un jaunas attiecības ar Dievu, kas kļuvis iespējams Kunga Kristus dēļ. Pēteris pauda šo svarīgo vēsti vīram vārdā Kornēlijs, kurš bija pagāns. Mācekļa vārdi atstāja uz šo cilvēku tik lielu iespaidu, ka tie pievērsa Kornēliju ticībai. Lūk, kāds spēks ir labajai vēstij par glābšanu Kristū. Arī mēs esam apžēloti grēcinieki, kuri, pateicoties Jēzus nāvei un augšāmcelšanai, esam kļuvuši par Dieva dēliem un meitām, un līdz ar to par Dieva Valstības mantiniekiem.

Tādēļ mēs varam svinēt Lieldienas ne tikai kā Kristus uzvaras dienu pār nāvi, bet arī kā mūsu pašu augšāmcelšanās dienu jaunai ticības dzīvei vienotībā ar Dievu. Arī mēs esam aicināti būt tādi kā Pēteris un viņa apustuļi, kā Kunga liecinieki šai pasaulē, kuri zina un tic, ka Viņš ir patiesi dzīvs, ka Viņš vienmēr ir ar mums, mūsu pasaules ceļos uz Viņa valstību. Mēs nekad nedrīkstam novērtēt par zemu, cik ļoti kāda cilvēka dalīšanās ar ticības pieredzi var ietekmēt kāda cita nākotni.

Vai mani Lieldienu vēsts piepilda ar prieku?

Kā es ar šo prieku dalos ar citiem?

Redzi, manam kalpam labi veiksies – viņš izcelsies, tiks paaugstināts un kļūs ļoti cildens. Kā daudzi par viņu izbrīnā satrūkās, cik necilvēcīgi izkropļots bija viņa izskats, un viņa tēls nebija cilvēkam līdzīgs, tā viņš pārsteigs daudzas tautas. Viņa priekšā karaļi aizvērs savu muti, jo ieraudzīs to, kas viņiem nebija stāstīts, un sapratīs to, ko nebija dzirdējuši. Kas ticēs tam, ko mēs dzirdējām? Un kam ir atklājusies Kunga roka? Viņš uzaugs tā priekšā kā atvase, kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma, ka mēs viņu uzlūkotu, nedz arī izskata, ka viņš mums patiktu. Viņš bija nicināts un ļaužu atstumts, sāpju vīrs, kas pazīst ciešanas, un kā tāds, kura priekšā mēs aizsedzam seju, tik nonievāts, ka mēs viņu diez ko nevērtējām. Taču viņš nesa mūsu grūtumu un uzņēmās mūsu ciešanas, bet mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva šaustītu un pazemotu. Viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu, lai mēs gūtu mieru, caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis un aizgājām katrs savu ceļu, bet Kungs uzlika viņam mūsu visu pārkāpumus. Viņš tika mocīts, un pats to atļāva un neatvēra savu muti. Kā jērs, kas tiek vests uz kaušanu, kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā, tā viņš neatdarīja savu muti. Pēc varmācības un tiesas viņš tika aizrauts projām. Kam tad rūp viņa liktenis? Viņš tika paņemts no dzīvo zemes, manas tautas noziegumu dēļ saistīts un nonāvēts. Kapu tie viņam ierādīja pie bezdievjiem, tomēr viņa atdusas vieta bija starp bagātajiem, jo viņš netaisnību nebija darījis un viltus nebija uz viņa lūpām. Bet Kungs gribēja viņu satriekt ciešanās. Ja savu dzīvību viņš atdos upurī par grēkiem, viņš pieredzēs ilgu mūžu pēcnācējos un caur viņa roku piepildīsies Kunga griba. Savas dvēseles ciešanu dēļ viņš ieraudzīs gaismu un būs apmierināts par savu atzīšanu. Mans taisnīgais kalps attaisnos daudzus un pats nesīs viņu grēkus. Tādēļ Es viņam piešķiršu daudzus, un viņš kopā ar varenajiem sadalīs laupījumu, jo viņš savu dzīvību atdeva nāvē un tika pieskaitīts noziedzniekiem. Un viņš uzņēmās daudzu grēkus un par pārkāpējiem lūdzās.

/Is 52, 13–53, 12/

Mēs parasti spriežam par ārējo. Īstā gudrība ir saskatīt kopsakarības, to, kas daudzkārt svarīgāks par ārējo. Šodien esam aicināti pamanīt to, ka kāds par mums ir atdevis dzīvību, lai mēs varētu dzīvot. Mēs saņemam dziedināšanu Kristus brūcēs, pie Viņa varam atrast dzieidnāšanu. Pie Viņa esam aicināti nākt savās bēdās un grūtībās. Mēs parasti skatāmies uz savām personiskajām interesēm, bet VIņš mums rāda svarīgāko. Jēzus mums parāda, ka tu vari izdarīt daudz citu labā. Jēzus pats nes mūsu vainu. Kā Viņš izturas netaisnības priekšā? Viņš pacietīgi panes un ir laimīgs, jo šādā veidā mūs izglābj. Jēzus mūs šodien māca pacietīgi pildīt savu pienākumu - nest savu krustu.

Kas ir mans krusts?

Kā es rīkojos netisnības priekšā?

Tajās dienās Kungs sacīja Mozum un Āronam Ēģiptes zemē: “Šis mēnesis jums būs mēnešu iesākums, pirmais mēnesis gadā. Runājiet visai Izraēļa dēlu sapulcei un sakiet viņiem: “Šī mēneša desmitajā dienā katrs lai paņem jēru savai ģimenei un savam namam. Bet, ja skaits būtu par mazu, lai pietiktu jēra apēšanai, tad lai viņš ņem klāt savu kaimiņu, kas ir vistuvāk viņa namam, ievērojot personu skaitu, kas ir pietiekams jēra apēšanai. Bet jērs jums būs bez vainas, auns, vienu gadu vecs. To jūs ņemsiet no avīm vai arī no kazām. Un jūs to sargāsiet līdz šī mēneša četrpadsmitajai dienai, un pievakarē visa Izraēļa dēlu draudze to nokaus. Viņi paņems tā asinis un apslacīs abas durvju palodas un māju sliekšņus, kurās to ēdīs. Un tajā naktī viņi ēdīs uz uguns ceptu gaļu un neraudzētu maizi ar rūgtām zālēm. Un to jūs ēdīsiet tā: jūs apjozīsiet savus gurnus, kājās jums būs sandales, rokās turēsiet ceļa spieķi. Un jūs ēdīsiet steidzīgi, jo tā ir Kunga Pasha (tas ir, garāmiešana).” Un tajā naktī Es pāriešu Ēģiptes zemi un nonāvēšu visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē – no cilvēka līdz sīklopam –, un pār visiem Ēģiptes dieviem spriedīšu tiesu. Es, Kungs. Bet asinis būs par zīmi tām mājām, kurās jūs uzturēsieties. Un Es redzēšu asinis un paiešu jums garām, un jūsu vidū nebūs šīs iznīcinošās sodības, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena jums būs par piemiņas dienu, un jūs to svinēsiet kā svētkus Kungam. Visās paaudzēs jūs to svinēsiet ar mūžīgu godināšanu.”

/Izc 12, 1-8.11-14/

Izceļošanas grāmatā mēs lasām par pirmajām Liledienām. Dievs pavēlēja pirms iziešanas no Ēģiptes verdzības izraēliešiem sagatvot Lieldienu maltīti, kurā bija cepts jērs, neraudzēta maize, rūgtas zāles un kuru vajadzēja ēst lielā steigā. Dievs tādā veidās velājās parādīt, ka viņi, kas bija noilgojušies pēc brīvības, nedrīkstēja vairs kavēties pie tā, pie kā jau bija pieraduši, bet bija jāiet tajā nezināmajā, kur Dievs viņus vedīs, bet kas viņiem dāvās brīvību. Tā bija zīme tam, kas velāk notiks - nākošajā dienā. Lieldienu maltīte ir euharistijas pirmtēls. Kristus dod tai jaunu nozīmi, ka tā ir atbrīvošana no grēka verdzības, pestīšanas zīme. Viņš parāda, ka mēs esam aicināti brīvībai, patiesai brīvībai Dievā ka tā nāk no Viņa.

Cik lielā mērā mēs esam ieaisītīti šajā pestīšnanas plānā?

Kas ir tās jomas manā dzīvē, kur es joprojām esmu kādā verdzībā?

Kur Dievs mani aicina iziet brīvībā?

Vai es ilgojos pēc brīvības?

Vai tomēr esmu kaut kam vairāk pieķēries, nekā Dievam?

Klausieties, salas, un ņemiet vērā jūs, tālīnie ļaudis: Kungs mani ir aicinājis jau no dzimšanas, jau no manas mātes miesām Viņš pieminēja manu vārdu. Un manu muti Viņš izveidoja kā asu zobenu, savas rokas pavēnī mani paslēpa. Viņš padarīja mani līdzīgu asinātai bultai un mani noslēpa savā bultu makā. Un Viņš man sacīja: “Izraēl, tu esi mans kalps, kurā Es tikšu pagodināts.” Bet es sacīju: “Veltīgi esmu pūlējies, lieki un ne par ko esmu šķiedis savus spēkus. Tomēr mana taisnība ir pie Kunga, un mans atalgojums ir pie mana Dieva.” Es tiku pagodināts Kunga acīs, un mans Dievs kļuva mans stiprums. Un tagad Kungs, kas mani jau no dzimšanas ir darījis par savu kalpu, sacīja, lai es atvestu atpakaļ pie Viņa Jēkabu un sapulcinātu Viņam Izraēli. Un Viņš sacīja: “Ar to ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ tos, kas atlikuši no Izraēļa. Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana aizsniegtos līdz pat zemes robežām.”

/Is 49, 1-6/

Pēdējās gavēņa dienās Baznīca mūs aicina ieklausīties pravieša Isaja vēstījumā, kurš mūs brīdina, bet reizē dod cerību un prieku. Dievs deva šim pravietim īpašu harizmu uzrunāt tautu. Cilvēkus pravieša vārdi uzrunāja, bet uz īsu laiku. Redzot tautas uzvedību, pravietim nolaižas rokas. Viņš neredz sava darba augļus. Vienīgā cerība ir Kungā. Pravietis saprot, ka ne paša spēks vai gudrība ir tā, kas var atgriet Izraēli, bet gan pats Dievs, kurš vienmēr ir galvenais darītājs. Mēs visi esam Dieva Vārda sludinātāji. Viņš katru no mums ir izredzējis jau pirms nākšanas pasaulē. Mēs katrs esam instruments Dieva rokās. Nezaudēsim cerību, kad neredzam tūlītējus rezultātus savam darbam. Jo vairāk saņems gaismu no Kunga, jo vairāk spēsim to dāvāt citiem. Īstā gaisma, kas apgaismo katru no mums, Dieva Dēls.

Kā es sāku savu dienu?

Kā es saglabāju savu skatienu uz Dievu dienas garumā?

Tā saka Kungs: “Lūk, mans kalps, kuram Es palīdzu, mans Izvēlētais, kas patīk manai dvēselei. Es viņam devu savu Garu; viņš nesīs tautām taisnību. Viņš neklaigās un nepacels balsi, viņa sauciens nebūs dzirdams uz ielas. Aizlūzušu niedri viņš nenolauzīs un nenodzēsīs tikko kvēlojošu dakti; viņš spriedīs tiesu pēc patiesības. Viņš nezaudēs degsmi un nepagurs, līdz nostiprinās virs zemes taisnību; un salas gaidīs viņa pamācību.” Tā saka Kungs Dievs, kas radīja un izplēta debesis, kas nostiprināja zemi un to, kas no tās izaug, kas ļaudīm virs zemes deva elpu un dvašu tiem, kas pa to staigā: “Es, Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un tevi audzināju, un liku tevi ļaudīm par derību un tautām – par gaismu, lai tu atvērtu aklajiem acis un no nebrīves izvestu gūstekņus un no cietuma – tos, kas sēž tumsā.”

/Is 42, 1-7/

Pravietis Isajs runā par mieru, taisnību un zēlsirdību. Dieva žēlsirdība izpaužas tajā, ka Viņa kalps nes upuri mūsu vietā. Dievs runā par savu kalpu, kuru ir izredzējis, kurš Viņam patik un kuram dod savu Garu, lai nestu tautām taisnibu. Kad Jānis Kristītājs negribēja kristīt Jēzu, Jēzus sacīja, ka tam tā jānotiek, lai izpildītu visu taisnību. Kad Dieva Gars nolaidās pār Jēzu, piepildījās Isaja vārdi. Jānis Kristītājs sacīja par Jēzu: "Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus", kas nozīmē, ka Jēzus nes mūsu, ne savus grēkus. Viņš upurē sevi, lai attaisnotu mūs. Pravietis arī apraksta Jēzus raksturu. Viņš nebrēks, netrokšņos, kvēlojošu dakti nenodzēsīs, nepagurs un nekritīs. Šo vārdu piepildījumu redzam Jēzus krusta ceļā. Jēzus arī nenodzēš tikko kvēlojošu dakti - Viņš piedod laupītājam uz krusta, kurš lūdz, lai Jēzus par Viņu neaizmirst. Šis teksts ir arī par mums. Kristus ir īstais Jērs, kurš upurēja sevi, izlēja savas asinis un dibināja jaunu derību. Mēs, kas esam vienoti ar Viņu kristībā, dzīvojam ticībā, esam šajā derībā. Mēs esam Kristus miesa pasaulē ar uzdevumu būt par gaismu pasaulei. Lai Dievs piepilda mūs ar savu Garu, ka mēs varētu turpināt Baznīcas misiju.

Kādas sajūtas manī raisa Kristus ciešanu laiks?

Kā es varu turpināt Baznīcas misiju būt par gaismu pasaulei?