Ģeneratīvā māksla ir jauns jēdziens, kas radies 21. gadsimta pagājušajā desmitgadē, taču pati ģeneratīvās mākslas prakse tiek datēta ar pagājušā gadsimta 60. un 70. gadiem un faktiski ir sākusies konceptuālisma ietvaros.

Vienkāršoti runājot, ģeneratīvā māksla ir tāda māksla, kur mākslinieks izmanto kādu autonomu sistēmu mākslas darba radīšanai. Protams, mūsdienās tas ir visvairāk saistīts ar mākslīgo intelektu un tehnoloģiskajiem rīkiem, bet 20. gadsimta otrajā pusē tās varēja būt formulas, algoritmi, arī dabas parādības vai bioloģiskas parādības, kas autonomi, neatkarīgi no mākslinieka, ietekmēja mākslas darbu.

Protams, ģeneratīvajai mākslai radusies arī definīcija. Tā gan ir diezgan plūstoša, bet pašlaik tā skan apmēram tā: ģeneratīvā māksla ir postkonceptuāla māksla, kas kopumā vai daļēji ir radīta ar autonomu sistēmu palīdzību. Definīcijā tiek uzsvērts, ka šīs autonomās sistēmas noteikti ir nehumānas - ka tā nav cilvēciska būtne un ka šai sistēmai tiek uzticēts noteikt mākslas darba izskatu: noteikt mākslas darba plastiskās vērtības, estētiku, formu, kas citkārt ir ekskluzīva mākslinieka prerogatīva. 

Kas īsti ir ģeneratīvā māksla: tehnika, tehnoloģija vai ideoloģija? Vai tā apšauba radošuma būtību? Vai ģeneratīvi radīts mākslas darbs ir unikāls? Šos jautājumus mākslas zinātniece Inga Šteimane uzdod māksliniekam un komponistam Voldemāram Johansonam, māksliniekam un Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogam Gintam Gabrānam, reklāmas māksliniekam un radošo risinājumu aģentūras Wrong radošajam direktoram Oskaram Cirsim, komponistam Platonam Buravickim un arī pašam mākslīgajam intelektam. 

.