Basketbolists Jānis Bērziņš pirms vairāk nekā septiņiem gadiem bija līderis Latvijas U-20 izlasē, kas pārsteidza Eiropu un čempionātā izcīnīja sudraba godalgas. No Jāņa un viņa komandas biedriem gaidīja daudz, taču karjeras straujāku izaugsmi piebremzēja traumas. Jānim pat trīs reizes nācās atlabt pēc krustenisko saišu plīsuma, par ko vien būtu jāceļ piemineklis, jo viņš joprojām ir profesionālajā basketbolā un šosezon plecu pie pleca ar Rolandu Freimani ļoti labi spēlē Polijā augstākā līmeņa klubā Zeļonaguras "Stelmet Enea", kur abi latvieši ir komandas līderi. 

Pērn BK "Ventspils" spēlētājiem pateica, ka līdz ar 15. martu līgumi tiek pārtraukti ārkārtējās situācijas dēļ un katram spēlētājam bija jādomā, ko darīt tālāk. Bērziņš, paliekot bez darba klubā, īpaši gan nesatraucās, jo lielāku uzmanību tolaik veltīja aprīlī gaidāmajam ģimenes pieaugumam. 

Nepilnajā BK "Ventspils" aizvadītajā sezonā Bērziņš cerēja izcīnīt Latvijas čempionu titulu, bet Covid-19 dēļ sezona tika pārtraukta un "Ventspili" ierindoja 3.vietā. Bērziņš gan nešaubās, ka izslēgšanas turnīrā cīņa par augstākajiem mērķiem jau būtu bijusi pavisam cita. Kopumā iepriekšējo sezonu viņš uzskata par izdevušos pēc statistikas rādītājiem, bet rūgtums palika par nepiepildītajiem komandas mērķiem. 

Jaunajā sezonā Bērziņa rēķinā ir jau divas trofejas – sezonas sākumā izcīnīts Superkauss un februārī tam pievienots arī Polijas kauss. 

"Pagaidām sezona ir ļoti laba, Polijas līgā mēs dominējam un arī VTB [līgā] solīdi spēlējam," ar "Stelmet Enea" līmeni iepazīstināja Bērziņš. "Šogad parādīju, ka man nav nekādu problēmu spēlēt ārzemēs. Spēlēju labu basketbolu un izbaudu to, ko māku. Galvenais bija dabūt iespēju spēlēt augstā līmenī."

Jānis pirms līguma parakstīšanu Polijā nesatraucās, jo zināja, ka var spēlēt klubam nepieciešamajā līmenī, un bija vajadzīga tikai iespēja sevi parādīt. Tuvu pārejai uz Polijas čempionvienību Jānis nonāca jau gadumijā, kad Ventspilī bija sarežģījumi brīvostas situācijas dēļ. Tomēr tobrīd "Stelmet Enea" izdevās veiksmīgu spēļu sērija un treneris nevēlējās izjaukt komandas ķīmiju. 

Bērziņš "Stelmet Enea" galveno treneri Žanu Tabaku raksturoja kā speciālistu, kas zina katra spēlētāja stiprās puses un saliek kopā labu komandu. Jānis uzsvēra, ka ir svarīgi tikt pie trenera, kas uzticas, lai basketbolista spēle atvērtos. 

Pirms savainojumiem Bērziņš plānoja karjerā kāpt soli pa solim augstāk, bet pagaidām koncentrējas uz maksimāli labu sezonu Polijā, lai pēc tās varētu izvērtēt turpmākos variantus.

Jānis saskata, ka basketbolā ir kļuvis mazliet gudrāks un vairs  neskrien ar galvu sienā trakos caurgājienos. Viņam ir sava loma komandā, un treneris zina, ka Jānis ir viens no labākajiem atlēkušo bumbu savācējiem uzbrukumā, kā arī nepalaiž garām iespēju iemest kādus trīspunktniekus. Mazliet atbildīgāks Bērziņš, iespējams, ir kļuvis arī ģimenes dēļ, jo apzinās, ka viņa sniegums ir svarīgs ne tikai pašam. 

Zeļonaguras komandā tiek uzturēts arī latvisks gars, jo Bērziņš ar Freimani dzimtajā valodā mēdz sazināties gan basketbola laukumā, gan ģērbtuvēs. 

Ja ģērbtuvēs kāds amerikānis pasaka, lai runā angliski, latvieši ar humoru atbild, lai runātājs pats iemācās latviešu valodu. Komandā runā arī spāniski un poliski, bet lielākoties sarunas ģērbtuvēs gan ir angļu valodā, un visiem spēlētājiem galvenais ir komandas panākumi.