latvijasradio.lsm.lv - RSS

latvijasradio.lsm.lv - RSS

By
Download on the App Store

All latvijasradio.lsm.lv - RSS episodes

  • Šonedēļ Rīgā notiek Performances mākslas festivāls "Starptelpa"

    Otrdienas "Pārmijās" plašāk runājam par performances mākslas festivālu "Starptelpa", kas Rīgā risināsies līdz 31. maijam. Studijā viesojas festivāla mākslinieciskā vadītāja, mākslas zinātniece Laine Kristberga un performanču mākslinieks Mailo Mēness. 

    Astoņu gadu laikā festivāls ir kļuvis par nozīmīgu notikumu starptautiskajā mākslas arēnā, ik gadu pulcējot Rīgā pieredzējušus un starptautiski atzītus māksliniekus, kuratorus un pētniekus, īpašu uzmanību pievēršot arī jaunajiem un daudzsološajiem performances mākslas talantiem.

    Šī gada festivāla tematiskā ievirze "Sonic Vibrations" ("Skaniskās vibrācijas") pēta skaņas daudzveidīgās un dinamiskās iespējas performances mākslā. Programma akcentē gan eklektisku disonansi un rezonansi, gan klusumu kā skaņas pamatelementus.

    Festivāla kuratore Laine Kristberga uzsver: "Šogad "Starptelpas" mākslinieki ir aicināti pievērsties skaņai gan kā jaunrades metodei, gan konceptuālai metaforai. Šādā kontekstā arī klausīšanās var kļūt par kritisku un transformējošu līdzdalības formu."

    Festivāla centrālā norises vieta būs Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca – vieta ar bagātu kultūrvēsturi, kas īpaši padomju okupācijas periodā kalpojusi kā notikumā balstītas mākslas telpa. Šeit norisinājušies gan Hardija Lediņa organizētie lektoriji-diskotēkas, gan festivāls "Bildes", kur laikmetīgas performances veidojuši tādi mākslinieki kā Ivars Mailītis, Kristaps Ģelzis un Ojārs Pētersons. Arī šogad baznīca kļūs par performanču īpašvietu, kurā skaņa, attēls un dzīvās mākslas klātbūtne radīs intensīvu līdzpārdzīvojumu.

    Festivāla "dzīvās" mākslas jeb klātbūtnes programmā iekļautas 38 performances. 

    Vairāk šeit!

    27 min
  • "Jauns migrācijas laikmets" ES: sāks īstenot Jauno migrācijas un patvēruma paktu

    Jūnija vidū Eiropas Savienība un tas nozīmē arī mēs ieiesim, ja tā var teikt, jaunā migrācijas laikmetā, jo gandrīz pēc divu gadu gatavošanās visā Eiropas Savienībā sāks piemērot Jauno migrācijas un patvēruma paktu. Brisele to pasniedz kā ilgi gaidītu atbildi uz vienu no Eiropas vispretrunīgākajiem politiskajiem jautājumiem – kā pārvaldīt migrāciju tā, lai tā būtu kontrolēta, kopīgi pārvaldīta un vienlaikus saglabātu uzticību Eiropas vērtībām.

    Šo paktu Eiropas Komisija raksturo kā jaunu kopēju sistēmu, kas balstīta uz “taisnīgumu un kontroli”, “kopīgu atbildību” un “solidaritāti starp dalībvalstīm”. Taču šie vārdi izskan Eiropā, kur migrācija vairs nav tikai politikas jautājums. Tā ir robežu drošības problēma, identitātes jautājums un arvien vairāk – pārbaudījums tam, vai Eiropas solidaritāte spēj izturēt sabiedrības bažas un populisma pieaugumu.

    Jāpiebilst, ka pakts nav viens likums, bet gan desmit tiesību aktu kopums. Tā centrālā ideja ir tāda, ka Eiropa vairs nedrīkst risināt patvēruma un neregulārās migrācijas jautājumus kā krīzi, kuru katra valsts improvizē atsevišķi, bet gan kā vienoti pārvaldītu sistēmu. Ikvienam, kurš Eiropas Savienības ārējās robežas šķērsos neregulāri, būs jāiziet pārbaudes: identitātes, drošības, veselības un reģistrācijas kontrole. Daļa patvēruma pieteikumu turpmāk tiks izskatīti paātrinātās robežprocedūrās, īpaši gadījumos, kad cilvēki ierodas no valstīm, kuru pilsoņiem statistiski ir mazākas iespējas saņemt aizsardzību. Savukārt tiem, kuri aizsardzību nesaņems, teorētiski būs jāatgriežas ātrāk. Loģika ir skaidra: ātrāki lēmumi, mazāk uzkrātu lietu, paredzamākas procedūras un stingrākas robežas.

    Tomēr politiski jutīgākā daļa nav tikai tas, kas notiek uz robežas, tā ir arī dalībvalstu savstarpējā sadarbība. Gadiem ilgi tādas robežvalstis kā Itālija, Grieķija un Spānija ir argumentējušas, ka tās nes nesamērīgu slogu tikai tādēļ, ka ģeogrāfiski atrodas pie Eiropas ārējās robežas. Savukārt valstis ziemeļos un austrumos ir uzsvērušas, ka tām nevajadzētu būt spiestām uzņemt cilvēkus, kuri ieradušies citur. Līdz ar to valstis, kuras piedzīvo migrācijas spiedienu, varēs saņemt palīdzību no citām dalībvalstīm caur mehānismiem kā patvēruma meklētāju pārvietošana, finanšu ieguldījumi, personāla nosūtīšanu vai operatīvais atbalsts. Līdz ar paktu solidaritāte kļūst obligāta, Eiropas Komisijas skaidrojumā nosakot, ka viena nepārvietota persona var tikt “kompensēta” ar 20 000 eiro lielu iemaksu.

    Šis tiek uzskatīts par politisku kompromisu, jo Eiropa būtībā saka, ka robežvalstis nedrīkst palikt vienas, taču citas valstis ne vienmēr būs spiestas uzņemt migrantus, ja tās sniegs atbalstu citādā veidā. Atbalstītāji to sauc par pragmatismu, kritiķi – par nepilnību sistēmā. Skaitļi palīdz saprast, kādēļ debates ir tik emocionāli piesātinātas, pat ja to mērogs bieži tiek pārprasts. 2025. gadā Eiropas Savienībās dalībvalstīs tika reģistrēti aptuveni 670 000 pirmreizēji patvēruma pieteikumi, kas ir par 26,6% mazāk nekā 2024. gadā. Kopējais patvēruma meklētāju skaits, ieskaitot atkārtotos pieteikumus, sasniedza gandrīz 800 tūkstošus. Visvairāk pieteikumu saņēma Spānija, Itālija, Francija, Vācija un Grieķija.

    Raidījumu veido arī Dr. Una Aleksandra Bērziņa- Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

    18 min
  • Teātris pašiem mazākajiem: vizuālas izrādes bez vārdiem

    Nesen kā noslēgusies Baltijas Vizuālā teātra skate, kas pirmo reizi norisinājās Latvijā. Jau iepriekšējā nedēļā uz studiju aicinājām Latvijas Leļļu teātra direktoru Mārtiņu Eihi un teātra kritiķi Kitiju Balcari, jo joprojām turpinās diskusijas par to, kas ietilpst zem jēdziena vizuālais teātris. Sarunu par šo tēmu ir vērts turpināt, tāpēc devāmies arī uz izrādēm, lai šo vizuālo teātri izpētītu vairāk.

    Kāpēc teātris, kurā runātais teksts iegūst mazāku nozīmi, ir piemērots mazuļiem un bērniem, kuriem šī, iespējams, ir pirmā satikšanās ar teātri? Un kāpēc skatītājiem nevajadzētu baidīties no dažādām laikmetīgā teātra formām?

    Sekojot akordeona skaņām, ko spēlē somiete Rosa Halme, Latvijas leļļu teātrī sākās Baltijas Vizuālā teātra skate. Varētu rasties jautājums - ja jau Baltijas skate, kāpēc izrāžu sarakstā ir arī tālāku ziemeļu kaimiņu darbi? Tas tāpēc, ka šīs izrādes, kurai dots nosaukums “Babygonia”, režisore Anna Ivanova Somijā attīstījusi vizuālā teātra tradīcijas, un viņu paņēmienus ir vērtīgi pārādīt arī citu valstu teātra ļaudīm.

    “Babygonia” uz skatuves iedzīvinātā darbība šoreiz vairāk atgādina sajūtu, kāda rodas bērnu gultiņā. Virs aktrisēm un bērniem lidinās rotaļlietas, kādas parasti mēdz iekārt virs gultiņām, lai mazuļiem būtu iespēja tās aplūkot. Šoreiz krāsainie un čaukstošie elementi, kas atgādina jūras iemītniekus, nolaižas arī zemāk, lai bērni tos varētu aplūkot tuvāk un aptaustīt. Pusstundu ilgā performancē dāmas kopā ar mazajiem skatītājiem iepazīst pasauli, it kā spēlējoties un vienlaikus iedzīvinot ārkārtīgi sirsnīgu atmosfēru, kas, šķiet, arī pieaugušos aizved atpakaļ bērnībā.

    13 min
  • Noslēdzies Kannu kinofestivāls. Iespaidi un komentāri pēc festivāla

    Sestdien, 23. maijā, noslēdzās 79. Kannu kinofestivāls. Festivāla galvenā balva – "Zelta palmas zars" – tika piešķirta rumāņu kinorežisora Kristiana Mundžiu filmai "Fjords". Bet arī Latvijai bijuši vairāki zīmīgi notikumi – starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša filma "Uļa", aizvadīta industrijas diskusija "Why the Baltics? Co-Producing and Connecting with Baltic Talent".

    "Ir patiesi iedvesmojoši klātienē redzēt un apzināties, ka patiesībā viens no šī festivāla lielākajiem režisoriem ir latvietis Gints Zilbalodis," tā  aktieris Kārlis Arnolds Avots piezīmēs pēc Kannām "Kinorakstos". 

    Kulturas rondo sarunājas Nacionālā kinocentra direktore Dita Rietuma un kinokritiķe Kristīne Simsone. Ierakstā uzklausām producenti, studijas "White Picture" dibinātāju Alisi Ģelzi.

    Mūs, protams, vairāk interesē, kā uzņēma filmu "Uļa" un norises Baltijas paviljonā.

    Runājam ne tikai par filmām, iespaidiem un latviešu kino nākotni, bet arī par krievu režisora Andreja Zvjaginceva teikto ceremonijā, saņemot festivāla "Grand Prix" par filmu "Mīnotaurs". 

     

     

    29 min
  • Alpīnisma vēsture Latvijā: kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"?

    Latvijas alpīnismam šogad 70 gadu – 1956. gads ir uzskatāms par laiku, kad Latvijā aizsākas alpīnisma kustība. Lai arī Latvija ir lēzenu pauguru zeme, spītējot vietējai ģeogrāfijai, kalnu vilinājums ir liels. No pirmās misijas Elbrusā līdz aktīvai kalnu tūrisma un alpīnisma kopienai šodien. Kādas virsotnes pieveiktas, kā mainījusies kalnu iekarošana gadu gaitā un kas aizvien mudina ļaudis kāpt uz "pasaules jumta"? Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta divi pieredzējuši kalnos kāpēji Jānis Busenbergs un Pēteris Kūlis.

    26 min
  • Daba šobrīd ir burtiski "traka". Kā to caur objektīvu redz fotogrāfs Dāvis Ūlands

    Maija ziedonis Latvijā ir pilnā plaukumā, daba ne tikai zied, bet arī visi kukaiņi, putni un cita dzīvā radība šobrīd aktīvi rosās, vienlaikus notiek vēl riests, daļa putnu jau audzina mazuļus, daļa – vēl tikai meklē, kur ligzdot. Arī laikapstākļu „ainavas” kļūst arvien krāšņākas – gan lieli balti gubu mākoņi, gan pa kādam negaisam jau bijis, sarkani saulrieti un košas varavīksnes. Šis ir īpašs laiks arī dabas fotogrāfiem.

    Fotogrāfi gan atrod īpašos kadrus jebkuros gadalaikos, bet izvēles daudzveidība šobrīd noteikti ir vislielākā.

    Var teikt, ka daba šobrīd ir burtiski "traka". Tāpēc arī saruna ar dabas fotogrāfu, viņš arī dabas eksperts vairākās jomās – Dāvis Ūlands. Saruna par to, kā fotogrāfs Latvijas dabu redz caur objektīvu. Pārsteidza viņa atbilde uz jautājumu, ko vislabāk patīk fotografēt? Pārskatot viņa fotogrāfijas, šķiet, ka viņam patīk daudz krāsu, strauja dinamika, bet nekā – gaisma ir galvenais.

    24 min
  • Kā nodrošināt asu prātu, labu atmiņu un labas darba spējas arī vecumā?

    Ne vienmēr atmiņas pasliktināšanās un prāta asuma zudums ir saistāms ar neirodeģeneratīvām slimībām, visbiežāk pie vainas ir vienkārši vecums. Kā nodrošināt asu prātu, labu atmiņu un labas darba spējas arī pēc 60? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece un veselības psiholoģe Kristīne Šneidere, P.Stradiņa klīniskās slimnīcas neiroloģes Ramona Valante un Krista Lazdovska.

    Seniore, filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane arvien iesaistās dažādos projektos un gatavo publikācijas. Uzklausām viņas domas par to, kā vecumdienās saglabāt možu prātu.

    Raidījuma viešņas atzīst, ka pētījumi rāda, ka tas, ko dzīves laikā darām, var pat par 45% ietekmēt to, cik spējīgi būsim uzturēt možu prātu vecumdienās. Pētnieki uzsver, ka svarīga ir izglītība un nekad nav par vēlu mācīties. 

    Arvien vairāk pētnieki arī uzver, ka uzmanība ir jāpievērš dzirdes traucējumiem, kā arī redzes traucējumiem. 

    Liels riska faktors ir vientulība.

    Neizbēgami, ka, gadiem ritot, cilvēkam samazinās smadzeņu tilpums. Jautājums, ko ar to dara.

    "Ja mēs skatāmies un vaimanājam, un neko nedarām, sēžam dīvānā un skatāmies vienu un to pašu seriālu, skaidrs, ka, samazinoties tilpumam, samazināsies arī smadzeņu spēja strādāt," norāda Ramona Valante. "Bet, ja mēs aktīvi visu laiku uztveram jaunu informāciju, mācāmies kaut ko, darbojamies, mēs trenējam smadzeņu plasticitāti. Un, ja mēs  trenējam smadzeņu plasticitāti, arī ar mazāku tilpumu tā nav problēma."

    Labākais, ko varam savām smadzenēm sniegt, ir hobiju maiņa. Ejam dejot, kad to iemācās, var doties apgūt gleznošanu. Vienlaikus tā ir arī socializēšanās, kas ir ļoti svarīga kognitīvo funkciju nodrošināšanai.

    Orientēšanās ir brīnišķīgs hobijs, kas uzlabo kognitīvās funkcijas. Arī dejošana.

    50 min