latvijasradio.lsm.lv - RSS

latvijasradio.lsm.lv - RSS

By
Download on the App Store

All latvijasradio.lsm.lv - RSS episodes

  • Mācītājs: Māņticības ir dziļas un pāriet no paaudzes paaudzē

    Raidījumā mēģinām noskaidrot, kur ir radusies māņticība. Šajā sfērā dažādu uzskatu un apgalvojumu ir ļoti daudz. Piemēram, ticējums par melno kaķi, kurš pārskrien ceļu, bet ne tikai. Māņticības formas ir tik dažādas un, jāteic, patiešām izdomas bagātas. Ja nokrīt dakšiņa, ciemos ieradīsies viešņa, ja nazis, tad ciemiņš būs vīrietis. Kur nu vēl skaidrojumi par skaitli 13, sveicināšanos pāri slieksnim un daudz ko citu. Tomēr dažkārt māņticības formas nav skatāmas vienīgi sadzīvē, bet savu vietu atradušas arī ticīgu cilvēku dzīvē.

    Vai jums kā mācītājiem ir nācies saskarties ar sadzīvē izplatītām māņticības formām? Varbūt kādreiz jūs paši, kad vēl gājāt uz skolu un ieraudzījāt melnu kaķi, katram gadījumam izvēlējāties citu maršrutu vai nekāpāt no gultas ārā ar kreiso kāju, lai diena būtu veiksmīga?

    Raidījuma Pāri mums pašiem viesi - Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš un priesteris, televīzijas "EWTN Latvija" vadītājs Rihards Rasnacis.

    48 min
  • Kā neauglība ietekmē psihoemocionālo stāvokli?

    Ir sapņi, par kuriem cilvēki runā skaļi, un ir arī tādi, kurus glabā kaut kur dziļi, dziļi sevī, reizēm gadiem ilgi. Viens no tiem šķietami var būt pavisam vienkāršs – kļūt par mammu vai tēti. Taču ne visiem šis sapnis piepildās viegli. Neauglība ir pieredze, ar kuru saskaras daudzi pāri, un aiz medicīniskiem terminiem bieži vien slēpjas ļoti personiski stāsti – cerība, vilšanās, gaidīšana un reizēm arī sajūta, ka apkārtējie līdz galam nesaprot. Raidījumā runājam par neauglību, tās iemesliem, ārstēšanās iespējām un vairāk fokusēsimies tieši uz psihoemocionālo stāvokli. Protams, arī par pašiem cilvēkiem, kam jāmēro šis ceļš, kas patiešām reizēm nav viegls. 

    Kā neauglība vai citas ar reproduktīvo veselību saistītās problēmas ietekmē psihoemocionālo stāvokli un ne tikai to, pētām raidījumā kopā ar ārstu psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini un ārsti psihoterapeiti Paulu Kovaļevsku no “Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas”.

     

    0 min
  • Rīga pirms Rīgas: kas šajā vietā bija pirms pilsētas?

    Šogad mūsu valsts galvaspilsēta Rīga svin jau 825 gadadienu kopš savas dibināšanas.  Vairāki nākamie raidījumi būs veltīti Rīgas vēsturei. Šajā reizē vēlamies pieskarties tam, kas šeit, Daugavas grīvā, un arī plašākā reģionā bija pirms Rīgas un kāpēc varbūt Rīga radās tad, kad tā radās un tieši šeit.

    Sarunu biedrs studijā ir vēsturnieks, arheologs, akadēmiķis, Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks Guntis Zemītis.

     

    30 min
  • Ieskats Raimonda Staprāna grāmatas "46 epizodes ar un bez ironijas” atklāšanā

    Raimonds Staprāns "46 epizodes ar un bez ironijas”. Viņš ir gleznotājs, kurš gleznoja lēni. Viņš ir dramaturgs, kurš rakstīja lugas sava drauga Laimoņa Siliņa teātrim Sanfrancisko. Savus topošos memuārus viņš lasīja priekšā draugiem bezgala skaistā mājā pie okeāna Sīrančā. Viņš rakstīja, bet vispirms – ļoti daudz lasīja. Rakstīja un šaubījās, līdz beidzot grāmatā ir šīs "46 epizodes ar un bez ironijas”.

    Grāmatas literārā redaktore Ieva Struka uzsver – ir ļoti svarīgi, ka šie stāsti ir nonākuši līdz publicēšanai, kaut gan no trim autors tomēr ir atteicies.

    Dzimis 1926. gadā Rīgā, ārsta un sociāldemokrāta Teodora Staprāna ģimenē, kara gados caur Vācijas bēgļu nometnēm nonācis Amerikā, skolojies glezniecībā un dramaturģijā, dzīves lielāko daļu pavadījis Sanfrancisko, Raimonds Staprāns aizgāja mūžībā šā gada janvārī. Ironisks un pašironisks ir viņa skats gan uz savām gleznotāja gaitām, gan uz trimdas sabiedrību, gan uz izstāžu atklāšanām, gan vadonības idejām, gan iespaidiem padomju un vēlāk – atjaunotajā Latvijā.

    Raimonda Staprāna grāmatu "46 epizodes ar un bez ironijas” izdevis "Aminori”. Tās atvēršana notika, kā jau duālistam Staprānam pieklātos, viņa izstādē „Klusuma arhitektūra”.  

    Raidījumu atbalsta:

    35 min
  • Ķeram mākslu Rojā!

    Kopā ar mākslinieku, kuratoru, radošās laboratorijas "Roja Art Lab" vadītāju Māri Grosbahu kājojam pa Roju, piestājot pie dažādiem mākslas darbiem, ko radījuši mākslinieki, iedvesmojoties no apkārtējās ciema vides un vēstures: meklējam laika ritumu bijušā zvejnieku kolhoza ēku drupās, skaitām sivēnus uz veikala jumta un apbrīnojam "Zilo Cerību Sivēnu" pludmalē. Bet Rojas zvejniecības muzejā kopā ar muzeja galveno speciālisti Madaru Tālbergu uzzinām vairāk par latviešu gleznotāju un grafiķi Mariju Mucenieci-Induss un viņas darbu likteni 1944. gadā, dodoties bēgļu laivā uz Zviedriju.

    25 min
  • "Atmiņa nav tikai tas, ko atceramies." Krista Vindberga-Auzniece par pieskārienu mākslā

    Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?" līdz 18. oktobrim skatāma Kristas Vindbergas-Auznieces personālizstāde "Circles Are Better Than Lines" (oda pieskārienam)” – izstāde, kurā fotogrāfijas no ģimenes arhīviem pārtapušas lielformāta ogles zīmējumos. Pastaigā pa ekspozīciju māksliniece Dāvim Eņģelim stāsta par savu vecmāmiņu Valliju Vindbergu (1929–2013), kuras dāvinātā pūdernīca izstādē kļuvusi par sava veida personiskās atmiņas centru. "Aizmirstība man ētisku, estētisku un cilvēcīgu apsvērumu dēļ ir tikpat būtiska kā atcerēšanās," saka māksliniece, kurai interese par fotogrāfiju sākusies bērnībā – brīdī, kad vecmāmiņa ar fotogrāfiju palīdzību palīdzējusi atgūt sajūtu par piederību ģimenei. Arī tagad Krista fotogrāfijās meklē nevis perfektu attēlu, bet detaļas, kurās iespējams sajust cilvēka klātbūtni – rokas, auduma krokas, priekšmetus, gaismu un kustību.

    Māksliniece atzīst, ka viņas izmantotais materiāls – ogle – ļauj atteikties no pilnīgas kontroles: "Tajā ir iekšēja kustība un vibrācija." Darbi no attāluma var izskatīties gandrīz fotoreālistiski, taču, pienākot tuvāk, atklājas materiāla nepilnības, cilvēka rokas klātbūtne un neskaitāmas nianses. Vindbergai-Auzniecei būtiski ir arī tas, ka skatītājs pats veido stāstu: "Skatītājs ir liela daļa no darba radītāja. Tāpēc viņa neuzspiež vienu iespējamo interpretāciju – katrs skatītājs fotogrāfiskajā atmiņas fragmentā var ieraudzīt savu pieredzi, bērnību, cilvēkus un sajūtas. Izstādes noslēgumā šai personiskās atmiņas un pieskāriena dramaturģijai pievienojas arī mākslinieces kādreizējās klavieres "Izolde" – kluss vērotājs, kas nu atkal kļūst par daļu no izstādes pieredzes.

    Vairāk – audioierakstā. 

     

    44 min