latvijasradio.lsm.lv - RSS

21. februārī norisinās Latvijas Sabiedriskā medija apbalvojuma „Kilograms kultūras” svinīgā ceremonija. Tiešraidē no pulksten 21.10 to varēs skaitīties Latvijas TV1, REplay.lv un LSM.lv, kā arī klausīties Latvijas Radio 1 un LR3 "Klasika". Par gaidāmo ceremoniju un balsojuma aktivitāti stāsta LR3 "Klasika" direktore Gunda Vaivods un LSM.lv kultūras ziņu vadošā redaktore Liene Millere.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā “Paaudze” atklāta izstāde “Visāda garuma sapņi”. Šoreiz uzmanības centrā ir sirreālisma izpausmes grafiķu darbos 70. - 80. gados, kas ne vienmēr bijusi apzināta. Kā sirreālisms caurvij astoņu Latvijas grafiķu 70. - 80. gados veidotos darbus un kā tajos parādās šī mākslas virziena iezīmes, tostarp, sapņainums?

Izstādes fokuss vērsts uz sirreālisma interpretācijām astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) – daiļradē, izceļot šo talantīgo, bet pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbību padomju okupācijas periodā – 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā.

Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadu sākumā Parīzē un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad franču rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons (André Breton) publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanās citās formās) lietojums pamanāms 70. gadu sākumā.

Īpaši spilgti tendence redzama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk uzraudzīta. Latvijas mākslā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem.

Izstāde līdz aplūkojama līdz 16. augustam.

Iniciatīva "Nosūti mūziku Ukrainai" tuvojas noslēgumam. Tā pārsteidz ar atsaucību, dāvinot mūzikas instrumentus bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Četru mēnešu laikā saziedoti turpat 50 instrumenti bērnu mūzikas skolām Ukrainā. Saņemti arī naudas ziedojumi.

Kultūras rondo tiekas ar instrumentu apkopē iesaistītajiem Jēkabsonu vijoļu darbnīcas meistariem un iniciatīvas rīkotājiem.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un nodibinājums "Osokinu fonds" sadarbībā ar uzņēmumu "Latvijas Finieris" aicināja ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus un atsaucība pārsteigusi. Akciijas laikā ikviens ir aicināts ziedot labā stāvoklī esošus mūzikas instrumentus, lai varētu tos nosūtīt kā dāvanu bērnu mūzikas skolām Čerņihivas un Kijivas reģionos, kur Krievijas uzbrukumu rezultātā cietušas daudzas mūzikas skolas un to aprīkojums. Ziedojot mūzikas instrumentus, ir iespēja palīdzēt ukraiņu bērniem turpināt muzikālo izglītību, vienlaikus iedvesmojot viņus un dodot ticību un cerību gaišai nākotnei. 

Praktisku informāciju par iniciatīvu "Nosūti mūziku Ukrainai" var gūt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas mājaslapā.

Raidījumu esam veltījuši Baltijas jūrai un vairākiem interesantiem pētījumiem, kas atklāj jaunus faktus par mūsu jūru. Latvijas Hidroekoloģijas institūta biologi veikuši pētījumus gan par atjaunojošajām akvakultūrām Baltijas jūrā un to, kā aļģes un gliemenes varētu palīdzēt uzlabot ūdens kvalitāti, gan par to, kā ziemas ļauj prognozēt cianobaktēriju jeb zilaļģu ziedēšanu vasarā. Iepazīstam dažādos pētījumus! Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Maija Viška, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece un Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Ineta Liepiņa-Leimane.

Slidu, kamaniņu un hokeja nūju skaņas pašlaik XXV ziemas olimpisko spēļu laikā Milānā un Kortīnā dzirdamas daudz. Olimpiskā ledus saķere un slīdamība ir vesela fizikas un ķīmijas principu buķete, un tieši olimpiādes laikā šis temats, piemēram, ātrslidošanas kontekstā, plašāk pētīts rakstā tiešsaistes žurnālā “National Geographic”.

Ledus slīdamības principi labi zināmi ir Mārtiņam Rubenim, Rīgas Tehniskās universitātes Sporta tehnoloģiju centra vadītājam, kā arī Latvijas izlases trenerim, inženierim-mehāniķim kamaniņu sporta izlasei olimpiskajās spēlēs Kortīnā.

Mārtiņš arī bijis pirmais sportists neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs, un tā bija bronzas medaļa 2006. gadā Turīnā, Itālijā. Ar Mārtiņu tiekamies attālināti, jo viņš atrodas Kortīnā. Ar viņu runājam par svarīgākajiem principiem, lai ledus labi slīdētu. Vai tā tas ir bijis Kortīnā?

Notāru diena šogad plānota 5. martā, bet jautājumus, kas saistīti ar zvērinātu notāru sniegtajiem pakalpojumiem, varēsiet uzdot pirmdien raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un stāsta Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Aigars Kaupe un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle.

Jau sestdien, 21. februārī, Rīgas Kinostudijā risināsies Latvijas Sabiedriskā medija balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija, kuru no pulksten 21.10 tiešraidē piedāvās gan Latvijas Televīzijas 1. kanāls, gan platforma REplay, gan portāls lsm.lv, gan Latvijas Radio 1, gan arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Gaidot svinīgo ceremoniju, jau šobrīd plašāk par to runājam ar teātra kritiķi un kultūras žurnālisti, Latvijas Televīzijas raidījumu redaktori un vadītāju, kā arī "Kilograms kultūras" ilggadējo žūrijas pārstāvi Henrietu Verhoustinsku.    

Henrieta Verhoustinska: Aizvadītā nedēļa man bija jo īpaši intensīva: bija ne tikai jāsagatavo nominantu teksti videoklipiem, bet arī jāapzvana visi nominanti, lai uzzinātu par viņu klātbūtni ceremonijā. Kopumā – ap divsimt cilvēku, ja skatāmies visas kategorijas kopumā, jo katrā nominētajā notikumā iesaistīta vesela komanda.

"Kilograms kultūras" žūrijā tu darbojies jau daudzus gadus. Vai šobrīd ir tāda sajūta, ka žūrija savu darbu ir lielā mērā padarījusi un var palūkoties, kāds tas bērniņš, kas jau sestdien tiks laists pasaulē, izskatās?

Tieši tāda ir sajūta, jo galu galā

balvai "Kilograms kultūras" ir tā specifika, ka žūrija ir tikai palaidējmehānisms – gala rezultātu no žūrijas piedāvājuma izšķir skatītāji, klausītāji, lasītāji, kuri balso par attiecīgo notikumu. 

Kategorijas vēl joprojām ir desmit: tā ir "Mūzika", "Kino", "Teātris", "Vizuālā māksla", "Literatūra", "Popkultūra",  "Starts",  "Mantojums", "Pārsteigums"  un "Notikums". Šajās kategorijās iekļuvuši ļoti daudzi kultūras notikumi, tomēr – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp: daudz kas palicis arī aiz svītras.

Tieši tā. Ziemas, pavasara un rudens balsojumos, izvēloties piedāvājumu, par ko balsot, diezgan daudz notikumu paliek aiz svītras.

Žūrijā esam sadalījuši savas kompetences: ir žūrijas locekļi, kas vairāk lasa grāmatas un vairāk atbild par literatūru, es – vairāk par teātri, Daira Āboliņa – par kino, "Klasikas" kolēģes – par mūziku. "Pārsteigumu" un "Notikumu" gan apspriežam kopā. 

Vai tev ir ziņas, kāda bijusi balsotāju atsaucība iepriekšējos gados un kāda tā bijusi šogad?

Jā, man ir tādas ziņas, un salīdzināt varam. Fināla balsojumā piedalījās gandrīz 40 tūkstoši balsu, kas ir salīdzinoši liels balsojuma skaits.

Finālam vienmēr bijis visvairāk balsotāju: rekordists šai ziņā bijis 2023. gads, kad bija par pāris tūkstošiem balsu vairāk nekā šogad.

Tas jau arī saprotams: 2023. gads bija Dziesmu svētku gads. Arī šīgada ceremonija noteikti būs atraktīva un muzikāliem pārsteigumiem bagāta. Ko tajā varam sagaidīt?

Tāpat kā pagājušogad,

ceremoniju veido Latvijas Televīzijas režisore Zita Kaminska sadarbībā ar Jāni Skuteli, kurš šoreiz figurē kā scenārists. To, kas vadīs ceremoniju, skatītāji un klausītāji uzzinās tikai sestdienas vakarā – tas tiešām būs pārsteigums.

Taču Jāņa Skuteļa un Zitas Kaminskas sadarbība jau šobrīd ir garants kvalitātei. Mūzikas priekšnesumu sarakstā būs gan klasika, gan roka vēsture, gan popmūzika, gan arī pārsteigums no jaunajiem mūziķiem.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva

Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi?

Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā.

Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados?

Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti.

Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu.

Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu.

Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu.

Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu –

piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos.

Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi.

Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu.

Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki.

Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu.

Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente.

Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta.

Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā.

Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude.

Un tomēr – baznīca izdzīvo.

Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem.

Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību.

Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā.

Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Milānas-Kortīnas 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs svētdien, 15. februārī, Latvijas hokeja valstsvienība noslēdza grupu turnīru ar spēli pret Dānijas izlasi. Latvijas izlase piedzīvoja zaudējumu ar 2:4.

Izskatījās, ka Dānijas hokejisti spēles sākumā pret Latviju vēl nebija aizmiguši pēc iepriekšējā vakara vēlās spēles pret ASV, bet mūsējos iepriekšējās dienas uzvara pār Vāciju varbūt bija mazliet iemidzinājusi. Jo vakar, izšķirošajā spēlē par to, ar ko kuram būs jāspēlē olimpiskajā turnīrā, dāņi jau pēc piecām spēlētām minūtēm bija vadībā.

Pēc spēles izsakās Eduards Tralmaks, Kaspars Daugaviņš, un galvenais treneris Harijs Vītoliņš.

Latvija savā apakšgrupā pēdējā vietā, aiz dāņiem vāciešiem un amerikāņiem. Rīt, 17. februārī, pirmā izslēgšanas spēle un tā būs pret Zviedriju.

Vakar arī norisinājās iedzīšanas brauciens biatlonā sievietēm, kurā Estere Volfa sasniedza Latvijas otro visu laiku labāko rezultātu olimpiskajā sieviešu biatlonā. Raidījumā iespaidos dalās Estere Volfa un tad arī Baiba Bendika un Sanita Buliņa.

Vakar arī ar izcīnītu 13. vietu 15 komandu konkurencē pāru stafetē olimpiskās skeletona sacensības Kortīnas ledus trasē noslēdza Latvijas skeletonisti Marta Andžāne un Emīls Indriksons. Bet zelta medaļu izcīnīja Martins Dukurs kā Lielbritānijas komandas treneris.

Šodien jau šajā trasē startēs bobslejisti. Vēl šodien iepriekš neplānotais starts šottrekistam Reinim Bērziņam 500 metros pēc tam, kad bronzas medaļnieks Roberts Krūzbergs pēc traumas atdeva šo vietu savam cīņu biedram. Bobslejs un šorttreks jau priekšpudienā.