latvijasradio.lsm.lv - RSS

Šonedēļ Kur kritiķiem nav vietas epizodē ielūkojamies divos kardināli atšķirīgos darbos, kas vēsta par ģimenēm. Vienu no tiem ir radījis amerikāņu neatkarīgā kino meistars Džims Džārmušs – viņa īsstāstu anotoloģijā “Tēvs māte māsa brālis” radu lomās spurdz Ādams Draivers, Toms Veits, Keita Blanšeta un citi. Savukārt otras ģimenes centrā ir Šekspīri un viņu sēras – tās tiek izvērstas Hlojas Žao dziedinošajā drāmā “Hamnets”.

Tam visam pa vidu – sākam gatavoties kārtējai balvu sezonai, piedāvājot klausītājiem sarunu ar irāņu kinorežisoru un disidentu Džafaru Panahi, kura darbs "Tas bija tikai negadījums" nominēts arī "Oskars" apbalvojumiem.

Savukārt Hloja Žao, kas triumfēja 2020. gada "Oskaros" ar filmu “Klejotāju zeme” (labāka filma, labākā režija, labākā aktrise (Frānsisa Makdormanda)), savā jaunākajā darbā "Hamnets" iztēlojas Viljama Šekspīra ģimenes dzīvi. Šoreiz gan fokusā patiesi ir ģimene, nevis jau ierastais "autors-ģēnijs".

Par vienu raidījumā vienojamies – filma ir uzbūvēta tā, lai skatītājam būtu jāraud. Tiesa, mūsu viedokļi šķiras sarunās par to, vai tā ir laba parādība. Dārta iestājas par to, ka šāda filmveide robežojas ar manipulatīvu, savukārt Žulijens to piedāvā uzraudzīt kā ģimenes filmu Eiropas tradīcijā.

Daudzi uzlūko ASV prezidentu Donaldu Trampu kā pasaules izlabotāju, kā to, kurš sodīs pasauli par tās grēkiem. Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna ar politologu, Latvijas Universitātes pasniedzēju Andi Kudoru. 

Andis Kudors: Starptautiskā politikā ir dažādas teorētiskās pieejas, no kurām trīs populārākās varētu nosaukt reālismu, liberālismu un konstruktīvismu. Tramps atgriežas tajās kategorijās, kur Džons Mīršaimers, viens no zināmākajiem neoreālisma autoriem, aicina Ameriku nekur nebūt par globālo policistu. Tikai tur, kur tas ir simtprocentīgi izdevīgi ASV nacionālajai drošībai, bet nebūtu par tādu normatīvo policistu, kas seko taisnīgumam tālos pasaules nostūros, kur, Amerikai panākot, piemēram, taisnīgumu, Amerikai pašai nekas nemainītos. Tas būtu pret šo reālismu. Kāpēc tērēt resursus? Reālismā galvenās kategorijas, ar ko operē šajā teorētiskajā pieejā, ir vara, nacionālā drošība, ekonomiskie ieguvumi vai zaudējumi. Šādi spriežot, Mīršaimera pieeja ir, ka Amerikai nevajag Ukrainā iesaistīties, ja tas neaizskar kaut kā burtiski ASV intereses. Un MAGA vēlētāju daļa bija tie, kas arī atsaucās, ka ASV jāpārtrauc būt par pasaules policistu. 

Jautājums gan ir, vai tomēr arī no reālisma perspektīvām ASV izolacionisms būtu izdevīgs? Vai kopumā viņi tomēr nezaudētu paši gan nacionālās drošības ziņā, gan ekonomiski? Tas būtu plašāks jautājums, vai Mīršaimera pieeja vispār būtu atbilstoša?

Tramps jau nav izolacionists. Viņš vienkārši selektīvi izlemj, kur viņš piedalīsies ar pātagu vai ar burkānu.

Gribētos saprast, cik lielā mērā Donalda Trampa klātbūtne mūsdienu politikas ainavā un tas, kas tur notiek līdz ar viņa darbošanos, cik to ir pelnījusi šībrīža pasaule? Šķiet, ka tiešām Donalds Tramps iedarbojas uz vājajiem punktiem. Viņš uzrāda Eiropas ar integrācijas deficītu, drošības un aizsardzības pūliņu deficītu, viņš iedarbojas uz Apvienoto Nāciju Organizāciju tajos punktos, kur šī organizācija ir tiešām nefunkcionējoša.

Andis Kudors: Ap 2000. gadu bija populārs tāds autors Jans Menners, viņš runāja par Eiropas Savienību kā par normatīvo varu. Proti, tā vara, kas spēj pārliecināt citas valstis sekot saviem principiem, tātad aizrauj ar savu principu pievilcīgumu. Tas varētu būt kaut kāds maigās varas paveids. Bet, ja maigā vara ir ļoti plaša koncepcija, kur varbūt jeb kā pievilcīgums, gan kultūras, gan vērtība jo sevišķi populārās kultūras. Normatīvā varā runa ir par principu, politisko vērtību pievilcīgumu, ar ko varētu aizraut. Un Jans Menners lietoja piemēru par nāvessoda atcelšanu. Eiropas Savienības valstis aizraut citas valstis un tad viena pēc otras atcēla nāvessodu. Vēl viņš runāja par Austrumeiropu kā piemēru. PSRS sabruka, kad tur bija ideju vara, kas ietekmēju. Bet visi neaizraujas. 

Eiropas liberālās domas naivums ir bijis, ka, komunicējot savā starpā Eiropas lielajā burbulī, var rasties sajūta, ka visi ir tādi. Tad sākam komunicēt uz ārpusi kā tādā džentlmeņu klubā esam radoši, (..) un liekas, visi ar to aizrausies. 

Tad Semjuels Hantingtons, par ko daļa varbūt vīpsnāja, teica, ka politikā mēs nemeklējam tikai drošību un ekonomiku, mēs meklējam arī savas identitātes aizstāvību arī globāli. Tāpēc būs konflikti tur, kur būs ļoti spilgti atšķirīgas kultūras. 

(..) Eiropas vājums ir bijis tas, ka taisnīgumu nevar panākt starptautiskajās attiecībās bez spēka instrumenta. Valsts iekšienē mums ir pašsaprotami - ir policija, ir prokuratūra. Tikai daļa no pilsoņiem ievēro likumus idejas pēc, daļa ievēro aiz bailēm. 

Starptautiskā arēnā radās ideja, ka Eiropa ar savu normatīvisma aizraus. Nē. Pat Eiropas iekšienē var rasties problēmas. starptautisko tiesību princips kaut kādā ziņā tika nonivelēts, jo netika piespiestas valstis, kuras izgāja ārpus tā.

(..) Mums daudz kur veicās, ka ASV kā globālais policists varbūt šur tur, kur tas atbilda arī ASV interesēm, piespieda valstis sekot kaut kādiem principiem.

(..) Cilvēce nav atradusi labu risinājumu, un es ticu arī, ka neatradīs, karu likvidēšanai. ir jābūt kaut kādam piespiedu mehānismam, kā viens otru savalda un pieskata. Ko tiesību eksperti parasti saka, ja Tramps kaut ko dara Grenlandē vai vēl kaut kur? Starptautisko tiesību principi kā tāda jau nelikvidējas. Līdzīgi kā pat ja visi Latvijā izlemtu, ka drīkst zagt, pats princips, ka zagt ir slikti, nemainās. Tas tāpat ir slikti. 

(..) Konstruktīvā pieeja ir tāda: likumi ir objektīvi pastāvoši. Cilvēki ir radīti līdzīgi, tāpēc labais un sliktais ir kaut kas vairāk nekā tikai par ko mēs tagad vienojāmies. Ja nebūs piespiedu mehānisma starptautisko tiesību nostiprināšanai un taisnīguma panākšanai starptautiskā arēnā, normas darbosies tikai daļēji. Tur, kur stipriem aktoriem sakritīs taisnīguma vērtības. Citādi nē.

Vai pārim iespējams izvairīties no strīdiem vai tā ir neizbēgamība un kā iemācīties strīdēties tā, lai nebūtu jāšķiras? 

Ģimenes studijā analizē sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Maija Biseniece, četru bērnu mamma un platformas "dzene.com" veidotāja Ilze Dzene un divu bērnu tētis, "Izdzīvošanas skolas"vadītājs, apmācību treneris Oskars Špickopfs.

Pēdējās dienās Valsts kontrolei bijuši vairāki kritiski secinājumi gan par atalgojumu valsts pārvaldē, gan cīņu pret ēnu ekonomiku. Krustpunktā izvaicājam finanšu ministru Arvilu Ašeradenu (Jaunā Vienotība).

Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod portāla "TVNET" žurnālists Mārtiņš Apinis un žurnāla "Dienas Bizness" žurnālists Māris Ķirsons.

Rīgas jūras līcī, iepretim Rojai un Mērsragam, Latvijas un ārvalstu kopuzņēmums plāno atvērtā tipa sprostos audzēt tūkstošiem tonnu foreļu. Kompānija ir izvirzījusi ilgtermiņā mērķi nodrošināt stabilas foreļu piegādes un apgalvo, ka zivju fermai nebūs negatīva ietekme uz Baltijas jūru.                           

Edgars Līnis, AS „Riga Bay Aquaculture” padomes loceklis: „Dānijā blakus ražotnēm ir zilo karogu pludmales.”

Tomēr Kurzemes piekrastes iedzīvotāji tam netic.

Zigis Goldmanis, SIA “Gamma-Rent” valdes priekšsēdētājs: „Es zinu, cik daudz tā kaka veidojas. Ārā man ir piecas nosēdu akas, kur tas viss uzkrājas.”

Par spīti brīdinājumiem no vides organizācijām, Zemkopības ministrija tomēr noorganizēja konkursu, kas būtībā pieļauj vides degradāciju.

Inese Bārtule, Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktora vietniece: „Pirmšķietami kādu organizāciju viedoklis nebūtu tas, uz kā būtu jāpamatojas. Jā, mēs to zinām, mēs to dzirdam!”

Kādā mērā Rīgas jūras līcī plānotā atvērtā tipa foreļu ferma ietekmēs jūras vidi un piekrastes dzīvi? To skaidrojam Atvērto failu pusstundā.

Otro sezonu ar desmit jaunām sērijām Latvijas Radio digitālajās platformās sācis raidieraksts "Leģendām pa pēdām", kas bērnus no 7-12 gadu vecumam ar unikāla skaņu dizaina palīdzību ved jaunos piedzīvojumos un ļauj sastapties ar nozīmīgām vēsturiskām personībām.

"Leģendām pa pēdām" ir Francijas Radio France Inter oriģinālpodkāsta "Les Odyssées" 160 sērijās adaptācija latviešu auditorijai. Pirmās desmit raidieraksta epizodes guvušas plašu auditorijas atzinību, īpaši izceļoties stāstiem par Titānika vraka meklējumiem un gleznotājas Frīdas Kalo dzīvi, bet otrajā sezonā klausītājiem ir iespēja doties uz Ziemeļpolu, izdzīvot uz vientuļas salas un kopā ar pēdējo brīvo Amerikas indiāni stāties pretī nežēlīgiem iebrucējiem.

Jaunajās epizodēs gaidāmas tikšanās ar tādām vēsturiskām personībām kā Senās Romas slavenākais vergs Spartaks, pirmais grieķu filozofs Sokrats, varenais ēģiptiešu faraons Ramzess II, ģeniālā biofiziķe Rozalinda Franklina, kā arī drosmīgie polārpētnieki Kuks, Pīrijs un Hensons, leģendārais Robinsons Krūzo un daudzi citi. 

Raidierakstā "Leģendām pa pēdām" skan Dailes teātra aktrises Madaras Viļčukas balss, ieraksta un montāžas režisors ir Ģirts Bišs, stāstus no franču valodas tulkojusi Zane Eniņa, bet raidieraksta producente ir Agnese Linka, kuru uz sarunu aicinājusi Ieva Zeidmane.

Pie klausītājiem ir nonākušas desmit jaunas epizodes, bet daudzi ar šo raidierakstu droši vien jau ir pazīstami, jo šī ir otrā sezona. Kā ir veicies pirmajai?

Atsauksmes ir bijušas ļoti, ļoti labas, un ceram, ka tagad auditorijas uzmanība turpinājumam varētu būt vēl koncentrētāka. Pirmo raidieraksta sezonu publiskojām maijā, un, protams, ka tad, kad sākas skolēnu brīvlaiks, bērniem, kam šis raidieraksts ir domāts, būtu vairāk laika pievērsties dažādām interesantām, vērtīgām lietām un saturam. No otras puses, protams, mēs zinām, ka vasarā mainās cilvēku klausīšānās paradumi.

Esam optimisma pilni un esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes par pirmo sezonu, tāpēc turpinām ar otro.

Visam pamatā ir franču materiāls?

Jā. Tas ir tapis sadarbībā ar Francijas Radio France Inter, kur ir oriģinālpodkāsts Les Odyssées - ceļojumi, odisejas. Kādu brīdi domājām, vai varētu būt šāds nosaukums arī latviski, bet dažādu iemeslu dēļ, arī tāpēc, ka radio jau bija raidījums ar tādu nosaukumu, tad tomēr tulkojām. Likām galvas kopā un smadzeņu vētru rezultātā izdomājām, ka tās būs leģendas, kurām iesim pa pēdām, tāpēc raidieraksta nosaukums ir “Leģendām pa pēdām”. Francijas Radio esam pirkuši licenci, iespēju tulkot latviski, arī skaņas dizainu esam pārņēmuši no France Inter. 160 sēriju autore ir Laura Grandbezansona [Laure Grandbesançon] tās ir radījusi franciski, un podkāstam ir milzu popularitāte frankofonajā pasaulē - 45 miljoni klausījumu, lejupielāžu. Ideju no kādas starptautiskas konferences atveda LSM galvenā redaktore Anita Brauna, kur viņa bija dzirdējusi par šī raidieraksta franču versijas patiešām plašo popularitāti un lielo veiksmi.

Uzzināju arī, ka Lietuvas Radio kolēģi ir ķērušies pie raidieraksta adaptācijas un izmēģinājuši vispirms desmit un tad vēl vairākus desmitus sēriju tulkot lietuviski un tad ieskaņojuši. Tad mēs atrotījām piedurknes, noslēdzām līgumu ar Francijas Radio un te nu mēs esam - otrais desmits jau ir mūsu klausītāju rīcībā.

Jums ir doma par visām 160 epizodēm vai izvēlaties interesantākās?

Tik tālu vēl neesam fantazējuši. Šobrīd sagatavošanā ir vēl divi desmiti - trešā un ceturtā “Leģendām pa pēdām” sezona. Trešo desmitu plānots publiskot marta beigās, un ceturto desmitu, pagaidām noslēdzošo, kas no iegādātajām sērijām taps, publiskosim septembrī.

Epizodes virknētas hronoloģiski? Vai kaut kāda atlase notiek?

Protams, notiek atlase. Palūkojāmies, kam priekšroku ir devuši lietuvieši. Sazinājāmies ar Francijas pusi, vaicājot, ko viņi ir gatavi piedāvāt tulkošanai. Ļoti sarežģīta ir skaņu dizaina atkodēšana - kad tas vienreiz samontēts, tad viss tiek izkārtots vēlreiz tā, lai varētu nodot jaunai montāžai mums, mūsu skaņu burvim Ģirtam Bišam, kurš ir gan ierakstu, gan montāžas režisors. Protams, neņemam visu pēc kārtas arī tamdēļ, ka franču versijā šis ieraksts ir sācis tapt 2017. vai 2018. gadā, tā kā pirms krietna laika šie 160 stāsti ir veidoti.

Plašāk - audioierakstā.

Visas abu sezonu epizodes pieejamas Latvijas Radio mobilajā lietotnē un mājaslapā, kā arī platformā REplay.lv un LSM Bērnistabā.

Ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sniedz izstāde “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Kultūras rondo izvaicājam izstādes veidotājus: dzejnieku un literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu, mākslinieci, uzstādes iekārtotāju Daci Džeriņu, literatūrzinātnieci Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktori Evu Eglāju-Kristsoni un mākslas zinātnieci LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu.

Kad apkārt notiek straujas pārmaiņas, pirmie jūtīgie to uztvērēji parasti ir mākslinieki un rakstnieki. Kas zina, kādus šodienas pārmaiņu laika nospiedumus mākslā mūsu pēcteči redzēs pēc simt gadiem, bet šodien mēs ar gadsimta distanci varam atskatīties uz 20.gadsimta pirmajām desmitgadēm, kad Eiropa piedzīvoja straujas industriālas un politiskas pārmaiņas. Tas, protams, atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz mākslu un literatūru, un tieši par to tapusi kaleidoskopiski krāšņa izstāde Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā „Ielu maldos. Pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Tā būs apskatāma no 31. janvāra līdz 26. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. un 5. stāva zālēs.

20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām? 

Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.