latvijasradio.lsm.lv - RSS

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) tuvākajos piecos gados plāno stiprināt sabiedrības iesaisti dzīvību glābšanā un uzlabot veselības nozares gatavību krīzēm. Jaunā dienesta attīstības stratēģija paredz nodrošināt bezmaksas pirmās palīdzības teorijas apmācības un testus digitālajā vidē un arī mācības bērniem skolās, kā arī veidot speciālu aplikāciju pirmās palīdzība sniegšanai un veicināt apmācītu brīvprātīgo iesaisti negadījumos. Vienlaikus plānots stiprināt arī dienesta darbu, tostarp, ieviest paramediķa profesiju Latvijā.

NMPD tuvākajos piecos gados plāno stiprināt sabiedrības iesaisti dzīvību glābšanā un uzlabot veselības nozares gatavību krīzēm.

Lai mazinātu bailes no balsošanas un izglītotu jauniešus par politiskajiem procesiem – otro reizi Latvijā rīkos Signālvēlēšanas.

Rēzeknes novadā kopsapulcē izskata jautājumu par amatierkolektīvu vadītāju samazināšanu.

Nacionālajā teātrī šodien izziņos, kuri sportisti februārī, ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Itālijā, nesīs Latvijas karogu.

Šīs nedēļas pasaules notikumu apskatā runājam par spriedzi, kas pēdējās dienās strauji ir pieaugusi ASV, un arī par notiekošo Ukrainā.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrubļevska un Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks. Sazināmies ar Latvijas Sabiedriskā medija korespondenti ASV Inu Strazdiņu. 

Trīsdesmit septiņus gadus vecais amerikānis Alekss Preti, kuru 24. janvārī uz ielas Mineapolē nošāva Savienoto Valstu Robežpatruļdienesta darbinieki, ir jau otrais bojāgājušais, kopš Minesotas pavalsts galvaspilsētas ielās izrīkojas federālo dienestu bruņotie un maskotie aģenti.

Pirms tam bija 7. janvārī līdzīgā situācijā nogalinātā Renē Guda, tāpat Savienoto Valstu pilsone. Tāda uz šodienu ir asiņainā bilance operācijai, kuru kopš decembra sākuma prezidenta Trampa administrācija īsteno Mineapolē.

Līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kad federālās valdības spēki masveidā tika iesūtīti Losandželosā, Vašingtonā, Memfisā, Čikāgā un Ņūorleānā, arī šoreiz akciju pavadīja skaļi prezidenta un viņa līdzgaitnieku izteikumi par cīņu pret nelikumīgu imigrāciju un ar to saistīto noziedzību. Jau no paša sākuma operācijā iesaistīto federālo dienestu – Imigrācijas un muitas policijas un Robežpatruļdienesta – aģentu rīcība izraisīja juridiskas un ētiskas dabas iebildes. Aresti nenotika pēc kādiem precīziem sarakstiem, bet bieži vienkārši „ķemmējot” pilsētas ielas un publiskās vietas un grābjot ciet katru, kurš no skata vai runas veida atgādināja ieceļotāju. Parādījās ziņas par to, ka aizturēti tiek arī Savienoto Valstu pilsoņi, tai skaitā pat tādi, kuriem līdzi ir personu apliecinoši dokumenti. Pilsoņi, pavadījuši ilgāku vai īsāku laiku kamerā, tika atbrīvoti, savukārt daudzi citi, tai skaitā ļaudis ar patvēruma pieprasītāja statusu vai uzturēšanās atļauju, nogādāti imigrācijas aizturēšanas centros Teksasā. Cik tieši imigrantu bez uzturēšanās statusa ir arestēti, nav īsti skaidrs, bet Savienoto Valstu iekšējās drošības sekretāres Kristi Noemas piesauktais skaitlis „desmit tūkstoši noziedzīgu ārvalstnieku” acīmredzami ir vairakkārt uzpūsts; runa varētu būt par pāris tūkstošiem.

Visai paredzami varas kalpu izdarības Minesotā jau drīz izraisīja vietējo iedzīvotāju pretdarbību. Visur, kur parādījās maskotie aģenti, viņus drīz aplenca ūjinoši, filmējoši un viņiem citādi traucējoši ļaudis. Pretim protestētāji saņēma piparu aerosolu un asaru gāzi, un, spriedzei pieaugot, arī lodes. Pie tam federālās valdības pārstāvji, kā viceprezidents Venss un jau pieminētā sekretāre Noema, steidzās pasludināt nogalinātos par „pašmāju teroristiem”, kuri apdraudējuši federālo spēku darbiniekus. Pret pavalsts politiskajiem un tieslietu sistēmas vadītājiem, kuri kritizē operāciju un savu pilnvaru ietvaros pretdarbojas patvaļai, tai skaitā pret Minesotas gubernatoru Timu Volcu, Mineapolisas mēru Džeikobu Freju un pavalsts ģenerālprokuroru Keitu Elisonu Tieslietu departaments ierosinājis kriminālprocesus par iespējamu federālās imigrācijas likumdošanas īstenošanas kavēšanu. Aleksa Preti nāve gan izrādījusies lūzuma punkts. Pirmdien prezidents Tramps piesolīja deeskalāciju, centrālās varas aģentu skaits Mineapolisas ielās pamanāmi saruka. Tika paziņots, ka tiek atsaukts līdzšinējais operācijas vadītājs, odiozu slavu iemantojušais Gregorijs Bovino, viņa vietā ieceļot Baltā nama izpilddirektora vietnieku imigrācijas likumu izpildes un izraidīšanas operāciju jautājumos Tomu Homanu, kurš plašāk pazīstams kā „robežas cars”.

Pagājušās nedēļas nogalē Apvienoto Arābu Emirātu galvaspilsētā Abū Dabī notika pirmās trīspusējās sarunas ar Ukrainas, Krievijas un Savienoto Valstu delegāciju piedalīšanos. Kāds izšķirošs progress nav panākts un arī nebija sagaidāms, taču puses gatavojas nākamajam raundam, domājams, šīs nedēļas beigās. Katrs paliek pie sava – Kijiva nav gatava atdot Krievijas vēl neieņemto Donbasa daļu, Maskava netaisās atkāpties no šīs prasības.

Vašingtona oficiāli apgalvo, ka nespiežot Ukrainu uz piekāpšanos, taču, kā 27. janvārī ziņoja izdevums „Financial Times”, faktiski spiežot gan, jo norādījusi, ka uz drošības garantijām Ukraina varot cerēt tikai tad, kad būs noslēgusi mieru ar Krieviju. Tikmēr Kremlis, kura izredzes gūt izšķirošus panākumus frontē šķiet apraktas zem janvāra kupenām, piekopj savu pārbaudīto taktiku un cenšas padarīt ukraiņu dzīvi pēc iespējas briesmīgu. Pret Ukrainas pilsētām, šobrīd visvairāk Kijivu, tiek raidīti lidrobotu spieti un raķešu kāši, ar ko ukraiņu pretgaisa aizsardzībai munīcijas deficīta apstākļos ir grūti cīnīties. Galvenais mērķis joprojām tas pats – enerģētikas infrastruktūra, lai pēc iespējas vairāk ukraiņu ziemas salā paliktu bez apkures, ūdensapgādes un elektrības.

Kā 27. janvārī norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, Kijivā bez apkures joprojām esot vairāk nekā deviņsimt ēku Dņepras upes kreisajā krastā. Taču vēl pirms dažām dienām šis skaitlis bija teju divreiz lielāks – Ukrainas institūcijas dara ko var, lai novērstu nodarīto postu. Triecieni pēdējā diennaktī vērsti arī pret Odesu, Hersonu, Slovjansku, Harkivu, Zaporižji, Krivijrihu un citām vietām. Teju katra kara diena prasa vairākas civiliedzīvotāju dzīvības, un arī vakardiena nebija izņēmums. Pie tam vismaz pieci cilvēki nogalināti, agresorvalsts lidrobotiem uzbrūkot pasažieru vilcienam netālu no Harkivas. Tas viss licis Ukrainas ārlietu ministram Andrijam Sibiham paust rūgtas šaubas par Krievijas vēlmi pēc miera. Viņaprāt Kremļa diplomātiskie manevri ir vien šovs, kas pirmām kārtām adresēts Savienoto Valstu prezidentam Trampam.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Jauniešu karjeras izvēles nesakrīt ar tautsaimniecības attīstības vajadzībām, vēsta Latvijas Izglītības akseleratora aptaujas dati. Kāpēc tā? Kā atrast pareizo samēru starp paša vēlmēm un talantiem, un sabiedrības vajadzībām?

Ģimenes studijā sarunājas Guna Joma, fonda "Augt" vadītāja, Zane Čulkstēna, Latvijas Izglītības aseleratora vadītāja, Liene Voroņenko, Latvijas darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte, un Ilze Rūtenberga, Mārupes Valsts ģimnāzijas karjeras konsultante.

Par daudzdzīvokļu māju renovāciju un siltināšanu runājam gadiem ilgi, tomēr arvien nonākam pie secinājuma, ka šis process stipri iepaliek. Tikmēr dzīvojamais fonds noveco arvien vairāk. Kādēļ ar to nesokas, par to diskusija Krustpunktā.

Diskutē Valsts kontroles padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, ekonomikas ministrs Viktors Valainis, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības un Rīgas metropoles jautājumos Māris Sprindžuks un Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Lesiņš.

Ir temati, par kuriem runājam regulāri gadu garumā, tāpēc ka par tiem ir jārunā, jo tā ir liela aktualitāte, bet ar risinājumiem neveicas. Viens no tādiem teju mūžīgiem jautājumiem ir daudzdzīvokļu namu renovācija un siltināšana. Reizēm, braucot pa Austrumeiropu, pārņem skaudība, ka tur vairs neredz ierastās "hruščovkas" un citas sērijveida mājas, kādas jau bija ne tikai pie mums, arī Polijā, Vācijā un citviet. Šos namus reizēm pat nevar pazīt. Bet pie mums Pļavnieki - kādi izskatījās pirms gadiem 40-50, tādi tie arī ir šodien. Kaut kas jau šajā gadā ir mainījies lēmumu pieņemšanā. Tā mums solīja. Bet tieši, kas ir mainījies un tagad esam šajā mūžīgajā tematā par namu atjaunošanu?

"Man šī filma ir par cilvēka iekšējo brīvību. Par Platona Buravicka un Annas Fišeres iekšējo brīvību un tiešām augsto līmeni, kuru viņi tajā sasnieguši. Manuprāt, iekšējās brīvības patlaban mums pietrūkst, pie tam ne tikai Latvijā, bet vispār pasaulē – mēs slēpjamies aiz kaut kādiem mūriem un neatklājamies. Un par to arī liels paldies Annai un Platonam – par to, ka viņi bija atvērti, atklāti: filmai tas ir ļoti liels ieguvums," intervijā Lienei Jakovļevai uzsver režisors Andrejs Verhoustinskis, stāstot par savu jaunāko filmu "Nošu racēji". Vakar, 27. janvārī, kinoteātrī "Splendid Palace" tā piedzīvojusi pirmizrādi, un nākamais seanss gaidāms 9. februārī.

Divi jauni laikmetīgās mūzikas komponisti ir pametuši stabilu darbu, lai radītu ko tādu, ko liela daļa cilvēku nesaprot. Anna Fišere – introverta un jūtīga, Platons Buravickis – ekstraverts un autentisks. Viņu personības ir tikpat atšķirīgas kā viņu mūzika, bet abus vieno neatlaidība un uzticība savam radošajam aicinājumam.

Kāda ir mūsu atbildība par izvēlētajiem dzīves ceļiem un kas tos liek izraudzīties? Kur meklēt iedvesmu, ja rezultāts nav paredzams? Vai uzticība sev ir tā vērta, ja pastāv liela varbūtība, ka paliksi nesaprasts?

Liene Jakovļeva: Vai jūs ārpus šīs filmas saista vēl kaut kas cits?

Andrejs Verhoustinskis: Jā, mēs visi trīs esam kursabiedri Latvijas Kultūras akadēmijas, Mūzikas akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā profesionālajā doktorantūrā.

Tātad pieņemu, ka tieši tu, Andrej, esi galvenais šīs kinolentes tapšanas vaininieks, jo tā ir zināma pietura tavās studijās. Vai pats izvēlējies savas filmas varoņus?

Andrejs Verhoustinskis: Jā, es abus uzrunāju – ka vēlētos par viņiem abiem veidot filmu. Viņi arī piekrita.

Anna, Platon – ilgi domājāt?

Anna Fišere: Nē, es jau kā parasti: vispirms daru, un tad domāju. (Smejas.)

Platons Buravickis: Es arī ilgi nedomāju. Man ideja patika.

Andrejs Verhoustinskis: Uzreiz Annai un Platonam teicu, ka tas nebūs gluži klasisks vērojuma dokumentālais kino, bet gan kino ar performatīviem elementiem, kur prasīšu no komponistiem gan viņu laiku, gan viņu enerģiju un došu arī kādus uzdevumus – piemēram, vizualizēt savu skaņdarbu, uzrakstīt mūziku savam un otra tuvplānam… Abi tam piekrita, par ko viņiem liels paldies.

Vai pirms doktorantūras jau biji dzīvē iepazinis Annu un Platonu un varbūt pat iedomājies, ka par viņiem varētu uzņemt filmu?

Andrejs Verhoustinskis: Es zināju abu darbus, bet personīgi nepazinu ne vienu, ne otru. Abus uzrunāju pēc kāda pusgada, kad kopā jau bijām studējuši. Tā kā tas kaut kādā ziņā bija ļoti labi, ka es biju iepazinis viņus, bet ne mazāk svarīgi, ka viņi bija iepazinuši arī mani. Līdz ar to mums nebija ieskriešanās perioda – mēs jau filmējām. Bija uzreiz uzticēšanās no abām pusēm. Ceru, ka mums izdevās pieskarties radīšanas, komponēšanas brīnumam, mēģinot to atklāt.

Cik laika prasīja filmas uzņemšana? Skatoties filmu, šķiet, ka laika plūsma, vietas, lietas un gadalaiki mainījušies.

Anna Fišere: Tas bija vairāk nekā gadu – kādu pusotru. Un mainījās šajā laikā daudz. Man tagad vispār šķiet, ka laiks iet ātrāk. 

Un vai jūs paši filmas uzņemšanas laikā mazliet mainījāties? Varbūt kaut kas mainījās arī jūsu domās un attieksmē pret kino?

Platons Buravickis: Man pašam grūti pateikt, vai esmu mainījies. Bet to noteikti var pamanīt, paskatoties filmu – atnākot, piemēram, uz filmu 9. februārī. Man pašam būs interesanti, kā es tur un vai vispār mainos.

Andrej, droši vien daudz kas palika arī aiz kadra – kā vienmēr?

Andrejs Verhoustinskis: Protams. Ļoti daudz. Gan no abu komponistu ikdienas gaitām, mēģinājumiem ar dažādiem sastāviem, tāpat arī šis tas no mūsu performatīvajiem uzdevumiem un uzstādījumiem. Bet ar to ir jārēķinās, ka vienā filmā var tikai kaut kam pieskarties, parādīt no viena aspekta. Tā nekādā ziņā nav objektīva un absolūta patiesība. Kaut kādā ziņā tas ir izteikts autora konstrukts. 

Bet tā ir arī izteikta uzticēšanās un ļoti liela tuvība. Vai jūs jau no paša sākuma sapratāt, ka filmā neko īsti nevarēs noslēpt?

Platons Buravickis: Jā, sapratu. Bet varbūt pēc gada, diviem šai filmai var sagaidīt režisora versiju… Jā, tur neko nevarēja noslēpt. Taču ārpus kadra vēl ir daudz materiāla.

Anna, tev nebija bail no tā, ka filmā parādīsies tik atkailinātai?

Anna Fišere: Nē, man nebija bail. Jo tas tieši pēdējā laikā ir man iekšējais uzdevums – parādīties arvien atklātākai gan pašai sev, gan arī citiem. Tāpat jau nevaru īsti kontrolēt, kā mani redz citi cilvēki, līdz ar to man nebija nekādas vēlmes Andrejam kaut ko tēlot. Andrejs mani redzēja ļoti dabiskā veidolā, formā.

Andrej, pieņemu, ka filmas uzņemšanas gaitā esi iepazinis pilnīgi, pilnīgi visu pieejamo Platona Buravicka un Annas Fišeres mūziku – vai tā?

Andrejs Verhoustinskis: Nezinu, vai pilnīgi visu. Filmā parādās mūzika, ko viņi pēc savas izvēles un pēc mana lūguma atsūtīja. Bet viņi atsūtīja daudz vairāk, nekā filmā, protams, var ielikt. Jā, tur ir gan viņu, gan mana atlase. Un arī vēl filmas montāžas režisora atlase.

Vairāk un plašāk – audioierakstā.

Latgales vēstniecību "Gors" atdosim nomā privātajam īpašniekam! Lai ņem valsts, ja labāk zina, kā strādāt, kredītus maksāsim paši! Mūsu pērli – Latgales vēstniecību "Gors" valsts grib atņemt! Tik krasi mēneša laikā mainījies Rēzeknes valstspilsētas domes priekšsēdētāja Aleksandra Bartaševiča no „Kopā Latvijai” redzējums, ko darīt ar Latgales vēstniecību "Gors".

„Tas mainās saskaņā ar mēnesfāzēm vai kā citādi. Bet tas nav veids, kā pieņemt lēmumu!” Tā par šo saka kultūras ministre Agnese Lāce no Progresīvajiem. Pats Aleksandrs Bataševičs savu vēl decembrī pausto, ka valsts "Goru" var ņem savā pārziņā, šobrīd skaidro šādi: „Tā bija tāda ironija, daži žurnālisti to uztvēra kā ironiju. Kas saprata, tas saprata!”

Kas turpmāk notiks ar Latgales vēstniecību "Gors"? Ko par Kultūras ministrijas piedāvājumu – pārņemt "Gora" ēkas infrastruktūru valsts īpašumā un 75 procentu apjomā iesaistīties tās kapitālsabiedrības darbībā domā pārējo reģionālo koncertzāļu īpašnieki? Un vai Latgales vēstniecības "Gors" nedienas ir nopietns signāls, lai domātu, kā pasargāt arī citu koncertzāļu darbību no iespējamiem vietējo politiķu neapdomātiem lēmumiem?