latvijasradio.lsm.lv - RSS

Ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs sniedz izstāde “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Kultūras rondo izvaicājam izstādes veidotājus: dzejnieku un literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu, mākslinieci, uzstādes iekārtotāju Daci Džeriņu, literatūrzinātnieci Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktori Evu Eglāju-Kristsoni un mākslas zinātnieci LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu.

Kad apkārt notiek straujas pārmaiņas, pirmie jūtīgie to uztvērēji parasti ir mākslinieki un rakstnieki. Kas zina, kādus šodienas pārmaiņu laika nospiedumus mākslā mūsu pēcteči redzēs pēc simt gadiem, bet šodien mēs ar gadsimta distanci varam atskatīties uz 20.gadsimta pirmajām desmitgadēm, kad Eiropa piedzīvoja straujas industriālas un politiskas pārmaiņas. Tas, protams, atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz mākslu un literatūru, un tieši par to tapusi kaleidoskopiski krāšņa izstāde Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā „Ielu maldos. Pilsēta latviešu modernistu vērojumā”. Tā būs apskatāma no 31. janvāra līdz 26. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. un 5. stāva zālēs.

20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu.

Pēdējo gadu laikā dzirdam daudz diskusiju par sabiedrībai noderīgiem un šķietami apšaubāmiem pētījumiem - tā vien liekas, ka viedoklis, ko un kā pareizi pētīt ir visām nozarēm. Taču, ko par to domā cilvēki, kas šīs zināšanas rada paši? Kā viņi sev un sabiedrībai pamato savas pētnieciskās izvēles un kur pētnieka interesēm jāpieliek punkts un jādod vieta sabiedrības gaidām? 

Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Vidzemes Augstskolas rektore, asociētā profesore un vadošā pētniece Agnese Dāvidsone, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors un sociologs Miķelis Grīviņš, viņi diskusijā pārstāv sociālo zinātņu jomu. Savukārt eksaktās zinātnes pārstāv matemātiķis pēcdoktorantūras studijās Latvijas Universitātē Jānis Lazovskis un un fiziķis pēc aicinājuma, Latvijas Universitātes prorektors, asociētais profesors Guntars Kitenbergs.

Masāža ir ļoti iedarbīgs veids, kā palīdzēt dažādās situācijās – tā nav tikai relaksācija, bet arī efektīvs veids, kā atjaunot spēkus, uzlabot pašsajūtu un tonizēt ķermeni. Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro masiere, biedrības "Latvijas masieru asociācija" valdes priekšsēdētāja Rita Grīnfogele un Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžas pasniedzēja, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas valdes locekle Lilita Dūda.

Stāsta Latvijas kultūras akadēmijas pētnieks, arheologs Jānis Meinerts; pārraides producente – Gita Lancere

Šoreiz pievērsīsimies slavenākajai no Latvijas ezermītnēm – Āraišu ezerpilij. To jau 19. gs. 70. gados atklāja un pirmais tajā izrakumus veica vācbaltiešu amatierarheologs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg Graf von Sievers), līdz kuram bija nonākušas ziņas par ap saliņu ūdenī redzētajiem pāļiem un vietējo zemnieku nostāstiem par ezerā nogrimušu pili.

Šis ir laiks, kad pār visu Eiropu, īpaši vāciski runājošo telpu, veļas t.s. "pāļu būvju drudzis" (Pfahlbaufieber) – inteliģence, vēsturnieki un amatierarheologi meklē 19. gs. 50. un 60. gados Alpu kalnu ezeros atklātajām bronzas laikmeta pāļu mītnēm līdzīgas būves arī savās mītnes zemēs. Izrokot divas taisnstūrveida bedres, fon Zīverss atklāja vairākas kārtas dažāda resnuma un dažādos virzienos guļošu baļķu, daudz citu organisku materiālu, bronzas pakavsaktu un rotadatu, keramikas lauskas un dažas citas senlietas. Viņa ziņojumi par izpētes darbiem Āraišos sasniedza gan Tērbatas Universitāti, gan Berlīni un Cīrihi, izraisot lielu interesi Eiropas zinātnieku vidū.

Pēc fon Zīversa uzaicinājuma, 1877. gadā 1,5 m dziļu atsegumu saliņā veica pazīstamais vācu profesors Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow), kurš bija atzīta autoritāte Alpu ezeru pāļu mītņu pētniecībā. Pamatojoties atrasto būvkoku apstrādes pēdu un senlietu materiāla izvērtējumā, viņš secināja, ka būve tapusi vēlajā dzelzs laikmetā, nevis akmens laikmetā, kā bija šķitis fon Zīversam.

Šādam uzskatam nepiekrita Tērbatas Universitātes ģeoloģijas profesors un tā laika atzītākā autoritāte Austrumbaltijas aizvēsturē Konstantīns fon Grēvinks (Constantin Caspar Andreas von Grewingk), kurš noliedza ezermītņu pastāvēšanas iespējamību Austrumbaltijā un saistīja Āraišu atradumus ar viduslaikiem. Tā līdz pat 20. gs. 60. gadiem Āraišu atradumu interpretācija balstījās 19. gs. 70. gados veikto pētījumu rezultātos un tā laika pētnieku izteiktajās idejās.

Arheologam Jānim Apalam 20. gs. 50. gadu beigās uzsākot Latvijas iekšzemes ūdeņu apzināšanu, no jauna tika apsekota arī ar kokiem apaugusī saliņa Āraišu ezerā, kas vēlāk kļuva par viņa galveno pētījumu objektu.

Desmit izrakumu sezonās (1965-1969; 1975-1979) tika iegūta plaša zinātniskā informācija par šo līdz tam Austrumbaltijā nepētīto dzīvesvietu tipu. Lai izrakumi vispār varētu norisināties, ezera līmeni pazemināja par 1 m – izrakumi notika no zemēm uzbērta dambja ieskautos laukumos, no kuriem pieplūstošo ūdeni atsūknēja ar motorsūkņiem. Kopumā tika izpētītas aptuveni 3/4 no ezermītnes platības un to ar krastu savienojošās uzejas, bet atlikusī daļa saglabāta nākotnes pētījumiem.

Sarežģīto mitro apstākļu, līdz 3 m biezā kultūrslāņa un daudzo konstrukciju dēļ izrakumi bija tehniski ļoti sarežģīti, taču iegūtie materiāli būtiski papildināja zināšanas par seno latgaļu ikdienu, saimniecību un amatniecību, īpaši pateicoties labi saglabājušamies koka priekšmetiem.

Āraišu ezermītnē konstatētas viena otrai bez hronoloģiska pārtraukuma sekojušas piecas secīgas apbūves kārtas. Ļoti labi saglabājušās guļbaļķu ēku paliekas vairāku vainaga baļķu augstumā ļāvušas precīzi rekonstruēt mītnes plānojumu un ēku būvniecības paņēmienus.

Vislabāk saglabājušās ir senākās apbūves ēkas, kamēr vēlākās vairāk cietušas pārbūvju un dabisku procesu dēļ. Ezermītne tika būvēta uz sekla sēkļa: sākotnēji uzbūvēja apaļkoku režģogu, ko nostiprināja ar piebērtu grunti un virs tā uzbūvēja kopēju pamatklāsta platformu, uz kuras tad celtas koka ēkas.

Sākotnējais ezermītnes plānojums bijis regulārs, ar rindās izvietotām, jūgstūra un klasiskā krusta pakša paņēmienā būvētām taisnstūrveida guļbūvēm, kur katrā bija pavards, guļamās lāvas un klona grīda. Visu mītni ieskāva aizsargbūves un ar krastu savienoja nocietināta uzeja.

Jaunākie radiokarbona ¹⁴C un dendrohronoloģiskie pētījumi ļāvuši precīzi konstatēt, ka ezermītnes pamatnes būvniecībai koki cirsti 836. gada ziemā.

Visu tās izmantošanas laiku Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļu kopiena, kas nodarbojās ar lauksaimniecību, amatniecību un biškopību un sastāvēja no aptuveni 100 cilvēkiem. Piektā, pēdējā, apbūve gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma laikā ap 1000. gadu.

Plašie izrakumi Āraišos kļuva ne tikai par vietu, kur pirmās prasmes arheoloģijā ieguva vairāki simti vēstures studentu un skolnieku, bet arī par populāru tūrisma objektu, kur interesenti varēja redzēt vairāk nekā 1000 gadu seno koka ēku paliekas.

Izrakumus Āraišos apmeklēja arī virkne pazīstamu kultūras darbinieku un mākslinieku, kas novērtēja iespēju tiešā un pārnestā nozīmē pieskarties mūsu senatnei savām rokām. Lielā cilvēku interese iedvesmoja Jāni Apalu ķerties pie pilna izmēra ezerpils rekonstrukcijas būvniecības. Rekonstrukcijas projekts, ko kopā ar Jāni Apalu izstrādāja arhitekts Dzintars Driba, bija balstīts arheoloģiskās izpētes materiālos un etnogrāfiskās analoģijās.

Lai gan rekonstrukcijas būvniecība tika uzsākta jau 20. gs. 80. gadu sākumā, tā tika atvērta apmeklētājiem tikai 1994. gadā.

Arī mūsdienās turpinās rekonstrukcijas uzturēšanas un atjaunošanas darbi un tā apskatāma apmeklējot Āraišu ezerpils Arheoloģisko parku, kurā jau dažus gadus līdzās ezerpilij apmeklētāju centrā apskatāma arī ekspozīcija par latgaļu ezermītnēm, Jāni Apalu un Āraišu ezerpils izrakumos atklāto.

«Технологічно Україна є чи не найсильнішою у світі, адже пристрої тестуються й використовуються в реальних бойових умовах. У ворога є маса, у нас - якість і креативне застосування. Але нам потрібно й надалі зростати, розвиватися та адаптуватися, щоб і в майбутньому захистити себе від атак. Адже не нападатимуть лише на підготовлену й сильну державу». Так в розмові з Ріхардом Плуме говорить гість цього тижня подкасту «Drošinātājs» – Ігор Береговенко, співзасновник української компанії військових технологій Air3F, яка забезпечує військових на фронті різними системами.

Це повне інтерв’ю без перекладу з подкасту Латвійського радіо «Drošinātājs» («Запобіжник»), присвяченого народу України та його боротьбі з російською агресією.

Посилання на повну версію подкасту можна знайти тут: linktr.ee/drosinatajs 

"Tehnoloģiski Ukraina ir teju spēcīgākā pasaulē, jo ierīces tiek testētas uz izmantotas reālos kaujas apstākļos. Ienaidniekam ir masa, mums - kvalitāte un radošs pielietojums. Bet ir jāturpina augt, attīstīties un pielāgoties, lai arī nākotnē pasargātu sevi no uzbrukumiem. Jo neuzbruks tikai sagatavotai un spēcīgai valstij."

Tā sarunā ar Rihardu Plūmi saka šīs nedēļas "Drošinātāja" viesis Ihors Berehovenko, Ukrainas militāro tehnoloģiju uzņēmuma Air3F līdzdzibinātājs, kurš ar dažādām sistēmām apgādā karavīrus frontē. 

Savukārt Dīvs Reiznieks iztaujā Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāju un drošības politikas pētnieci Kristīni Bērziņu par šādām tēmām:

Epizodes gaita: 

Viss svarīgākais par karu Ukrainā ir un būs vienuviet – Latvijas Radio raidieraksta “Drošinātājs” jaunākajā epizodē.

Ja vēlies, lai izskaidro kādu tev interesējošu jautājumu par notiekošo Ukrainā vai vēlies ieteikt intervijas varoni, raksti: [email protected] vai ver vaļā linktr.ee/drosinatajs

Ļoti īpaša vieta Latvijas vēsturisko ērģeļu saimē ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles ērģelēm. Tas ir lielākais no visiem mūsu katoļu baznīcu instrumentiem ar spilgtu un spēcīgu intonāciju. Ērģeles 1913.gadā uzbūvēja izcilais Rīgas ērģeļbūvētājs Emīls Martins, izmantojot sava laika visjaunākās tehnoloģijas.

Šobrīd ērģelēm nepieciešama ļoti nopietna restaurācija, kam jau otro gadu vāks ziedojumus labdarības koncertā ”Mīlestības pieskāriens”. Koncerts notiks šo sestdien Svētā Jēkaba katedrālē, un tajā piedalīsies ļoti kupls dalībnieku skaits – pazīstami dziedātāji, kori, ansambļi, orķestris – kopumā aptuveni 500 mūziķu.

Ar Jēkaba katedrāles ērģelnieci Ilonu Birģeli un ērģeļu meistaru Alvi Melbārdi esam satikušies ērģeļu balkonā. Ilona izmēģina, kā šajā brīdī skan ērģeles, jo – saistībā ar slikto stāvokli – nekad nekas nav prognozējams. Dažas dienas iepriekš, kad Ilona bijusi Lietuvā, viņai pirms dievkalpojuma zvanījis izmisis kolēģis, ka viņš sagatavojies spēlēt, bet gandrīz nekas neskan.

Nekādas izvērstas ērģeļu improvizācijas šobrīd uz instrumenta nospēlēt nevar, spēlējot dievkalpojumos, Ilona Birģele samierinās ar nelieliem, klusinātiem pavadījumiem korim vai solistam, un izmeklē tos dažus reģistrus, kas vēl kaut cik kvalitatīvi skan. Savukārt, ja instrumentu savestu kārtībā, potenciāls tam ir milzīgs un tas ir piemērots visdažādākā veida mūzikai.

Atjaunošana nepieciešama visam instrumentam kopumā – gan tai daļai, ko redz skatītājs, gan vēl daudz, daudz vairāk tai daļai, kas slēpta skatītāju acīm.

Kas notiek no publikas acīm slēptajā pasaulē – to dodos lūkot ērģeļu meistara Alvja Melbārža pavadībā.

Iekšpusē uzreiz redzami vieni no instrumenta kaitniekiem, un tie ir putekļi, kuru uzkrāšanos īpaši veicinājis baznīcas remonts un kuri izmaina stabuļu skaņas augstumu un tembru. To iztīrīšana, īpaši no stabulēm, ir ļoti specifisks uzdevums, ko drīkst darīt tikai labs lietpratējs.

Īpašs rūpju bērns ir plēšas, kas kalpojušas vairāk nekā 100 gadu un pat ar neapbruņotu aci var novērtēt – to stāvoklis ir kritisks. Var redzēt arī, ka daļa senā instrumenta koka detaļu ir saplaisājušas, tāpat tās bojā arī ķirmji.

Ērģeļu atjaunošanai kopumā nepieciešami aptuveni 200 000 eiro, tie tiek vākti kripatu pa kripatiņai, un viens no veidiem ir labdarības koncertu rīkošana. Arī šo sestdien pulksten 16.00 notiks labdarības koncerts ērģeļu atbalstam ”Mīlestības pieskāriens”. Pērn tajā tika saziedoti 3000 eiro.

Situācija Ukrainā tiešām ir ļoti sarežģīta. Tā Radio rīta programmā teica Latvijas vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs. Viņš teica, šī ir neparasti auksta ziema, bet Ukrainā - tā kā tā ir vairāk uz Dienvidiem, mājas nav siltinātas. Iedzīvotāji cieš no aukstuma un dēvē to par krievu izraisītu Holodomoru. Nekas neliecina, ka Krievija gatavotos pārtraukt uzbrukumus, bet ukraiņi lūdz Dievu, ilgojas, bet īstas ticības uz drīzu mieru nav, sacīja vēstnieks.

Vikipēdijas rakstos sistemātiski tiek mainīta dzimšanas vietas norāde Igaunijā un Lietuvā sabiedrībā zināmiem cilvēkiem – politiķiem, māksliniekiem un sportistiem. Par to janvāra sākumā ziņoja kaimiņvalstu mediji. Ja iepriekš kā dzimšanas vieta tika minēta konkrētā valsts, tad tagad daudzos gadījumos kā dzimšanas valsts parādās Padomju Savienība. Kā tas tiek īstenots, kāpēc tas tā notiek un vai līdzīga situācija ir vērojama arī attiecībā uz Latviju? 

Igaunijas gadījumā viens Vikipēdijas lietotājs angļu valodas rakstos gandrīz 600 cilvēkiem mainījis dzimšanas vietas ierakstus, norādot, ka viņi dzimuši Igaunijas PSR, Padomju Savienībā. Vienā gadījumā šādi labojumi tika veikti vairāk nekā 21 stundu pēc kārtas, un pats lietotājs tos raksturoja kā Igaunijas vēstures “labošanu”. Par to ziņoja Igaunijas Nacionālā raidorganizācija „ERR”, atsaucoties uz žurnālista Ronalda Līvesa veikto izpēti.

Lietuvas medijs „Lrytas” ziņoja par līdzīgām darbībām, kuru rezultātā virknei politiķu dzimšanas vieta mainīta uz Lietuvas PSR, tostarp prezidentam Gitanam Nausēdam un bijušajai prezidentei Daļai Grībauskaitei.

Ņemot vērā šīs ziņas, nolēmu pārbaudīt, vai līdzīgas izmaiņas ir veiktas arī Latvijā zināmu cilvēku biogrāfijās. Konstatēju, ka neesam atstāti novārtā. Dzimšanas vieta – no “Latvijas” uz “Latvijas PSR, Padomju Savienība” – ir mainīta virknei personu, tostarp Edgaram Rinkēvičam, Evikai Siliņai, Valdim Dombrovskim, Egilam Levitam, Helēnai Demakovai, kā arī sportistiem, piemēram, Dairim Bertānam, Sandim Ozoliņam un Kasparam Bērziņam.

Pat ja runa ir tikai par atsevišķiem biogrāfiju ierakstiem, tie ietekmē Baltijas valstu vēstures atspoguļojumu vienā no pasaulē visvairāk izmantotajiem informācijas avotiem. Latvija, Lietuva un Igaunija juridiski nepārtrauca pastāvēt arī padomju okupācijas laikā, tāpēc formāts “Latvijas PSR, Padomju Savienība” ir pietuvināts Krievijas vēstures naratīvam. Šādi, šķietami nelieli, elementi pakāpeniski veido „lielo stāstu” – lai ietekmētu cilvēku uztveri, nav nepieciešamas krasas izmaiņas; to var darīt arī lēnā, mazāk uzkrītošā veidā.