latvijasradio.lsm.lv - RSS

Par 2025. gada vārdu atzīts "klausiņas" līdz šim par "ieaušiem" dēvēto "austiņu" vietā, nevārdu – "trigerēt", bet spārnoto teicienu – Ginta Zilbaloža teiktais, saņemot "Oskara" balvu par filmu "Straume", – "Mēs visi esam vienā laivā!".

Rīgas Latviešu biedrības valdes izraudzītais 2025. gada savārstījums, ko paziņoja biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, ir virsraksts "Latvijas Vēstneša" vietnē – ""Rīgas meži" aicina izstaigāt krāšņās galvaspilsētas puķu dobes – veltījumu Skolēnu dziesmu un deju svētkiem".

Aptauju par gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu jau 23. gadu rīko Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību.

Uz ko tiecamies latviešu skatuviskajā dejā? Par procesu, kā latviskie raksti mainās mūsdienās un kādi vaibsti iezīmē skatuvisko deju, pārlūkojot Jaunrades deju konkursa rezultātus, pārrunājam Kultūras rondo ar horeogrāfiem Ilzi Mažāni, Diānu Gavari, Juri Goguli un Jāni Ērgli.

24. janvārī Valmieras Kultūras centrā norisinājās 25. Jaunrades deju konkurss. Žūrijas vērtējumam tika nodotas 60 latviešu skatuviskās dejas, ko radījuši 27 horeogrāfi. Tikko esam uzzinājuši arī rezultātus – vairāk nekā puse no šīm dejām dažādās dejotāju grupās ir saņēmušas pirmo, otro vai trešo vietu. Kultūras rondo studijā ir četri dejas meistari, kuri šīs dejas radīja, vērtēja vai šoreiz vienkārši vēroja. Tā ir Jaunrades deju konkursa žūrijas priekšsēdētāja, horeogrāfe un deju svētku virsvadītāja Ilze Mažāne, tautas deju ansambļa „Rotaļa” mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe Diāna Gavare, deju ansambļa „Pērle” repetitors un horeogrāfs Juris Gogulis un tautas deju ansambļa „Teiksma” vadītājs, horeogrāfs un deju svētku virsvadītājs Jānis Ērglis.

Latvijā klimata pārmaiņas pagaidām novērojam nedaudz un izjūtam rezervēti, taču daudzviet pasaulē klimata izmaiņas ietekmē cilvēka dzīvi tik ļoti, ka jaušama panika un satraukums. Kā ekstrēmie laikapstākļi, neražas, ugunsgrēki un citas klimata pārmaiņu izpausmes ietekmē cilvēku ikdienas mieru pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ģeogrāfijas doktore Gunta Kalvāne un Rīgas Stradiņa Universitātes doktorante, Eiropas studiju fakultātes pētniece Vineta Kleinberga.

Zinātnieki izmaiņas planētas klimatiskajā režīmā dēvē par šī laikmeta lielāko problēmu, kas gan tā var nešķit, vērojot karus, nestabilo politisko situāciju tik daudzās pasaules valstīs un citas problēmas. Tā diezin vai šķiet cilvēkiem, kuri pagaidām šīs izmaiņas nejūt vai jūt minimāli, piemēram, arī mēs Latvijā. Kādas sajūtas citviet pasaulē, klimatam mainoties, rada apziņa, ka lāgā nevar plānot ne ražu, ne bērnu nākotni? Un ko par šīm atšķirīgajām pieredzēm saka pētījumi?

Emocionālā puse par klimatu runājot, paliek nedaudz novārtā. Mēs daudz runājam par to, kā fiziski ir jāpielāgojas klimata pārmaiņām, bet ne mazāk svarīgi ir emocionāli pielāgoties. 

Gunta Kalvāne: Esam daudz dzirdējuši par to, ka mums vajadzētu zaļināt pilsētas, siltināt mājas un tā fiziski pielāgoties, bet arvien vairāk ir gan zinātnisko rakstu, gan arī psihologi apgalvo, ka viņu pieredzē ienāk trauksme par klimata pārmaiņām. Dusmas par klimata pārmaiņām, arī noliegums par klimata pārmaiņām. Klimata psiholoģija ir samērā jauna psiholoģijas nozare, kas ir attīstījusies no vides psiholoģijas, par to, kā mēs reaģējam uz klimata pārmaiņām, kā jūtamies klimata pārmaiņās. To ir būtiski saprast, jo emocijas ir mūsu virzītājspēks un visām emocijām ir liela nozīme. Ikvienai emocijai ir nozīme arī klimata kontekstā. 

Piemēram, ja mēs esam dusmīgi ģeopolitisko situāciju, tas liek rīkoties, jo dusmas evolucionāri ir rīkotājspēks, mums gribas uzreiz kaut ko darīt. Tāpat arī ar agresiju. Ģeopolitikas kontekstā mēs varam iet vēlēt un izteikt savu viedokli. Vai arī, piemēram, tagad ir daudz trauksmes par to, kas notiks ar vēja parkiem. Mums ir par daudz informācijas, un to arī dēvē literatūrā par "info litāniju". Mums ir fakti, un brīžiem ir tik liels pārsātinājums no informācijas, ka jūties apjucis un trauksmains. Tad var izvēlēties vienu avotu, ko izmanto vai kam seko, vai arī kādā brīdī nedaudz iepauzēt, atkāpties un tad tālāk rīkoties. 

Klimata emocijas ir samērā jauna nozare, bet tā palīdz mums - gan pētniekiem, gan arī iedzīvotājiem - saprast, kā mēs par to jūtamies, un attiecīgi reaģēt. Un interesantākais ir tas, jo labāk mēs atpazīstam emocijas, jo emocionālāki esam, jo racionālākus un loģiskākus lēmumus mēs varam pieņemt. 

Klimata psihologi ir izstrādājuši klimatu emociju apli, kur visas emocijas ir klasificētas četros lielos blokos. Pamata emocijas ir bailes, kas mums ir jau no bērnības bijušas, tad ir dusmas, skumjas, un pozitivitāte. Nav tā, ka klimata pārmaiņām ir tikai negatīvas emocijas, ir arī pozitīvās emocijas, kad mēs jūtamies gandarīti par kādu, piemēram, dalību talkā ,vai arī kad esmu tomēr aizgājis uz tirgu un nopircis nevis plastikātā iepakoto ābolu, bet no Latvijas laukiem nākušo. Ir divas sejas - gan šī pozitīvā, gan arī, protams, negatīvā puse.

Lai arī saule jau sāk griezties uz pavasara pusi un kopš ziemas saulgriežiem diena ir kļuvusi par gandrīz pusotru stundu garāka, Latvijas dabā ir pats ziemas vidus - klimatiskie aukstākais laiks Latvijā ir no 22. janvāra līdz 9. februārim.

Šogad laikapstākļi patiesi arī sakrīt ar vēsturiski klimatiskajiem datiem un ziema negatavojas atlaisties. Un ziņās dzirdam, ka arī Amerikā, gan ASV, gan Kanādā plosās gan sniega vētras, gan valda bargs sals, kura dēļ koki mēdz pat eksplodēt.

Bet par ziemu, ziemīgiem laikapstākļiem un klimatu saruna ar kāda aizrautīga vaļasprieka piekritēju - zemledus makšķernieku Kārli Goldmani.

Saruna ierakstīta janvāra vidū, kad uz ledus vēl nebija ļauts kāpt. Saruna par viņu azartu stundām ilgi atrasties uz ledus gandrīz jebkuros laikapstākļos.

Tā kā aukstums šoziem turpinās, šis būs viens no gadiem, kad zemledus makšķernieki dosies tur uz copi Rīgas līcī. Bet kā min Kārlis Goldmanis, zemledus makšķernieki uz Rīgas līcī dodas un dosies arī gandrīz droši zinot, ka jebkurā brīdī ledus gabalu var atraut no krasta un iepūst dziļākos ūdeņos. Tas pat ir piedzīvojums, jo viņi zina, ka likumdošana nosaka veikt glābšanas darbus. Un tās ir lielas izmaksas glābējiem.

Toms Bricis aicina likumdevējus sākt šo kārtot, jo tūkstošiem pat desmitiem tūkstoši eiro dārgas glābšanas operācijas, kurās jāglābj piedzīvojumus alkstoši cilvēki, tomēr varētu likt uz pašu piedzīvojumu meklētāju pleciem, nevis visiem nodokļu maksātājiem.

Sals ne vien turpināsies, bet nedēļas nogalē un nākamās nedēļas sākumā pastiprināsies. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piedāvā ledus apstākļu prognozes Rīgas līcim nākamajām desmit dienām. Šobrīd ledus Rīgas līcī vēl ir relatīvi maz un tikpat kā nav malas ledus. Tā sauc to ledus daļu, kas ir stabila un nekustīga. Jūrā viļņošanās dēļ ledus lūzt, un visbiežāk sākumā veidojas dreifējošs ledus jeb peldoši ledus gabali, kuru kļūst arvien vairāk, līdz beigās tie sasalst vienā gabalā.

Prognozes rāda, ka līcis šomēnes ir labi atdzisis, aptuveni 25 % līča klāj derifējošs ledus. Nākamā aukstuma pastiprināšanās, kas gaidāma nedēļas nogalē, ļoti strauji piepildīs līci ar ledu un nākamās nedēļas sākumā gandrīz 100 % līča būs ledus klāts un sāks veidoties arī malas ledus. Uz tā var sākt kāpt, lai arī tas nav droši.

Turpinām sarunu par drošību internetā. Pērn interneta un telefona krāpnieku ķēriens Latvijā vien krietni pārsniedza 20 miljonus eiro. Diemžēl arī 2026. gads noziedzniekiem ir sācies labi. Par šobrīd izplatītākajām krāpšanas metodēm un drošības uzlabojumiem elektroniskā paraksta jomā runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kiberincidentu novēršanas institūcijas "CERT.LV" kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnietis, programmatūras inženieris Elviss Strazdiņš un Latvijas Radio un televīzijas centra pārstāve Vineta Sprugaine.

Vineta Sprugaine stāsta, ka jau kopš pagājušā gada novembra LVRTC ir ieviesis jaunu drošības funkciju eParaksts mobile lietotājiem. Tagad, apliecinot e-Identitāti ar eParaksts mobile, pārlūkprogrammā jāievada unikāls trīsciparu kods, kas attēlojas eParaksts mobile lietotnē.

Viņa neslēpj, ka lietotāji iebilst, bet tas ir svarīgi drošībai, jo ir jau bijuši gadījumi, kad arī šo drošības kodu cilvēki nodod krāpniekiem.

"Vienmēr neizdosies pasargāt, jo vājākais ķēdes posms ir pats cilvēks. Nekādas tehnoloģijas nepasargās, ja cilvēks svešiniekam, kurš zvana un uzdodas par kaut ko, atdod savas digitālās pases, identitāti un parakstu," uzskata Vineta Sprugaine.

Viņa arī norāda, ka no 2026. gada februāra, lai izmantot e-parasts mobile, Android telefoniem būs nepieciešama 10. versija, bet iOS - 16. versija.

Elviss Strazdiņš atklāj, ka Tartu universitātes veiktā pētījumā secināts, ka arī bankas Baltijas valstīs savā ziņā nevārīgi izturas  pret drošību, jo kā prioritāti izvirza ērtības. Konkrēti viņš norāda, ka bankās būtu nepieciešams ieviest Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti. 

Vēl viņš aicina nelietot vienu un to pašu PIN kodu telefonam un Smart ID, kā arī neizmantot ekrānā uznirstošos Smart ID paziņojumus.

Gints Mālkalnietis atgādina, ka cilvēku slinkums darbojas krāpnieku labā.  Smart ID trīs skaitļu funkcionalitāti ir izveidojis jau pirms vairākiem gadiem, bet cilvēki izvēlas to nelietot. 

"Ir daudz tehnoloģiski labu mehānismu, kurus nelieto, jo ir slinkums, jo lietotāju pieredze nav tāda. Bankas nevēlas, lai klientiem būtu kāds apgrūtinājums. Es viņus saprotu, bet no drošības viedokļa riski ir gana lieli un cilvēki īsti nesaprot, ar ko viņi riskē dažu lieku klikšķu dēļ," papildina Gints Mālkalnietis.

"Klasikas" vilnī tiekamies ar dizaina pētnieci, dizaineri un vienu no raidījuma "Kāpēc dizains?" veidotājām Jeļenu Solovjovu, kura aicina uz ziemas lekciju ciklu par dizaina vēsturi "UtopijaX3".

No 31. janvāra līdz 28. martam trijās lekcijās, kuras rīko lekciju platforma "Runā dizains" un kuras notiks interjera salonā "Mokka un Progetto" Elizabetes ielā 83A, tiks pētītas trīs ambiciozas dizaineru un arhitektu veidotas vīzijas par nākotni:

31. janvāra lekcija "Pasaule no betona" būs stāsts par brutālismu! Pēckara modernisma utopiju, kurā ambīcijas, optimisms un sociāli solījumi mijas ar pretrunām un ilūziju zudumu.

28. februāra lekcijā "Projekts "Japāna"" pētīsim avangarda strāvojumus Japānā. Utopiskas urbānās vīzijas un megastruktūras, kurās arhitektūra tiek pielīdzināta dzīvam organismam, kas spēj mainīties līdz ar sabiedrību, un dizains iespējo labāku rītdienu.

28. marta lekcija "Radikāli radikāls!" būs stāsts par politiski lādētu radošo praksi kā protestu pret pastāvošo kārtību Itālijā un zinātniskās fantastikas cienīgām pasaules vīzijām Lielbritānijā.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere

Šogad aprit 40 gadu kopš 1986. gada, kas ir viens no interesantākajiem posmiem Latvijas kino vēsturē. Tobrīd visā padomju kino sistēmā tika uzsākta "pārbūve", kuras mērķis bija padomju kino padarīt konkurētspējīgu apstākļos, kas vairs īsti nebija kontrolējami – arī padomju impērijā legāli un nelegāli ienāca pasaules filmas videoformātos.

PSRS Kinematogrāfistu savienības V kongresā vienu no spilgtākajām runām teica režisors Jānis Streičs, vēršoties gan pret padomju cenzūru, gan arī pret sistēmas centralizāciju un nacionālo kultūru noniecināšanu.

Pēc kongresa visā

Padomju Savienībā pakāpeniski sāka izrādīt padomju cenzūras aizliegtās filmas, visai strauji kino mākslā parādījās arī jauni, drosmīgi darbi. Te spilgtākais piemērs bija  Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?", kas atstāja satricinošu ietekmi uz visu padomju sistēmu,

tika plaši skatīta visā savienībā un padarīja Juri Podnieku pazīstamu arī ārvalstīs.

Latvijas PSR Kinematogrāfijas komitejā 1986. gadā izveidoja Video nodaļu, kura kļuva par vienu no galvenajiem pārmaiņu veicinātājiem Latvijas kino sistēmā. Pats priecīgākais pasākums, ko videonodaļa un tās galvenais ideju ģenerētājs Augusts Sukuts sarīkoja, bija "Kino dienas 86" 1986. gada augustā.

Formālais iegansts, lai saņemtu Kino komitejas un Rīgas iestāžu atbalstu, bija Padomju kino dienas svinēšana. Padomju kino diena tradicionāli tika atzīmēta 27. augustā – šajā datumā 1919. gadā Ļeņins padomju Krievijā parakstīja dekrētu par kino sistēmas nacionalizāciju. Kā rakstīja padomju prese: "Kino tika izrauts no vulgāro spekulantu rokām un atdots tautas masām." ["Kino" Nr. 21, 1972]

Augustam Sukutam kopā ar kolēģiem tomēr izdevās atrast labāku iemeslu svinēšanai nekā nacionalizācija -- bija pagājuši 90 gadi, kopš Rīgā, 1896. gadā, tika izrādītas pirmās Francijas izgudrotāju brāļu Limjēru sinematogrāfa filmas.

Pirmie seansi notika Kaļķu ielā, namā, kas nav saglabājies līdz mūsdienām, taču par notikumu vēsta arī piemiņas zīme Līvu laukumā.

Vēlāk, kopā ar Kristīni Matīsu sarakstītajā grāmatā "Kādas ķecerības vēsture" (2009), Augusts Sukuts nodaļu par Kino dienām nosauc par "Orgasmu". Svētki kļuva par radošu ideju kulmināciju, kam sekoja nevis atslābums, bet jaunu aktivitāšu dzimšana.

"Kino dienas bija mūsu pārliecība un nekaunība," teicis Augusts Sukuts. Kino deviņdesmitgadi nolēma svinēt veselu nedēļu, no 1986. gada 24. – 30. augustam, un

par svētku lozungu kļuva apgalvojums "Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kino dienas!" Leģenda vēsta, ka neliela zemestrīce 30. augustā Latvijā patiešām esot reģistrēta!

"Kino dienas 86" piedāvāja uz kino skatīties kā nebeidzamu priekšnesumu un pieredžu lauku. Būtiski, ka "Kino dienās" nebija robežu starp mākslas veidiem – to organizēšanā un svinēšanā piedalījās ne tikai filmu veidotāji, bet arī teātru aktieri un režisori, vizuālie mākslinieki, fotogrāfi, mūziķi, literāti.

Nebija robežu arī starp filmu laikmetiem un skatītāju paaudzēm. Toreizējā Zinību namā, kas tagad atkal ir Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle, bija senas kino tehnikas izstāde, un tika rādītas mēmās filmas no 20. gadsimta sākuma, bet turpat vakarā – padomju republiku jauno režisoru darbi.

Pie katedrāles tika uzpūsta milzu figūra – deviņdesmitgadīgais kinovīrs. Tā kļuva par augusta nogales galveno satikšanās vietu Rīgā.

Te arī jāpiebilst, ka šobrīd esam jau pieraduši pie instalācijām, interakcijām un performancēm pilsētas ielās – tobrīd tas bija neredzēts brīnums, tāpēc varam teikt, ka Kino dienas bija arī modernas mākslas un modernas vides rosinātājas Latvijā!

Friča Gaiļa jeb Alberta ielā bija Sergejam Eizenšteinam veltītas akcijas, Mežaparkā – bērnu filmu varoņi, Vērmanes dārzā – kino amatieri.

Jauno tehnoloģiju laikmetu pārstāvēja Pēterbaznīcā atvērtais Videosalons, kas atraktīvā veidā piedāvāja ieraudzīt to, kā top TV raidījumi, un kādus (kā tobrīd šķita) fantastiskus efektus var panākt ar video kamerām un video montāžu.

Par svētku kulmināciju kļuva nedēļas noslēgums Arkādijas parkā. Novatoriski tolaik bija, ka ir nevis vienā laukumā koncentrēts grandiozs noslēguma pasākums, bet izkaisīta programma – katrā Arkādijas parka stūrītī, un arī pie un uz Māras dīķa kaut kas notika, bija apskatāmi dažādi drosmīgi objekti.

Piemēram, no papīra lapām uzbūvēts piemineklis "scenārijiem, kas nav ieraudzījuši ekrāna gaismu", vai Piemineklis cilvēkam ar kinoaparātu, vai Jura Rijnieka tēlots Frankenšteins laivā līdzās no ūdens izstieptām roku mulāžām …

Žurnāliste Aija Cālīte pēc "Kino dienām 86" rakstīja: "Visu sarīkojumu neaptveramības gaisotnē dzimusi neierasta sajūta: kinomākslas nepietiekamības sajūta!" ("Dzimtenes Balss", 11.09.1986.)

Viss, kas notika pēc tam – radās Rīgas Videocentrs, Rīgas Kino muzejs, Starptautiskais kino festivāls "Arsenāls" – lielā mērā bija "Kino dienu 86" radītās kino nepietiekamības sajūtas rezultāts!

Piedzīvojumu meklētājs ir šokā par savu atklājumu. Pusstundu viņš tur stāv pludmalē kā iemiets un skatās uz pēdas nospiedumu... Tā noteikti ir cilvēka pēda! Galvā rosās vesela gūzma jautājumu. Dēkainim nākas atzīt faktu: salā kāds ir bijis. Varbūt te joprojām kāds ir... 

------ 

"Leģendām pa pēdām" - neticami aizraujošs raidieraksts, kurā vēsture kļūst par piedzīvojumu.

Podkāsts "Leģendām pa pēdām" ir "France Inter" oriģinālpodkāsta "Les Odyssees" adaptācija.