latvijasradio.lsm.lv - RSS

Vienam attēlam dot vairākas nozīmes – interesē starpdisciplināro mākslinieci Agati Tūnu, kura savos darbos izmanto analogās un eksperimentālās fotogrāfijas tehnikas. Jaunākajā izstādē „Familiar/ Līdzbūtne” Agate Tūna atskatās uz līdz šim paveikto, tāpēc sastapsim tēlus no iepriekšējām izstādēm.

Doma par arhīvu nevis kā sakārtotu sistēmu, bet kā organismu – līdzbūtni. Par paveikto māksliniece izvirzīta Latvijas Mākslas gada balvai kategorijā „Gada māksliniece”. 

Agates Tūnas izstāde „Familiar/ Līdzbūtne” Galerijā 427 skatāma līdz 21. februārim.

Jaunās Latvijas Mākslas gada balvas (LMGB) nominanti nosaukti. Par mākslas ainu aizvadītājā gadā un jauno aizsākumu Kultūras rondo studijā pārrunājam ar žūrijas pārstāvjiem Liānu Ivetu Žildi un Kasparu Vanagu, kā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi.    

Žūrija gada garumā izvērtējusi vizuālās mākslas procesus Baltijā, izvirzot nominantus desmit kategorijās. LMGB žūrijas priekšsēdētāja ir kuratore, pētniece un mākslas kritiķe Maija Rudovska.

Mūža ieguldījuma balva tiks piešķirta mākslas zinātniecei un kuratorei Irēnai Bužinskai.

Ar nominantiem desmit kategorijās var iepazīties šeit.

--

Pirmā Latvijas Mākslas gada balvas pasniegšanas ceremonija notiks Valmierā 2026. gada aprīlī un iecerēta kā svētki gan vizuālās mākslas profesionāļiem, gan plašākai sabiedrībai. Iedibinot jaunu tradīciju – LMGB Mākslas nedēļu –, balvas pasniegšanu plānots katru gadu rīkot citā Latvijas pilsētā sadarbībā ar vietējo pašvaldību un iedzīvotājiem. Pirmais norises punkts būs Valmiera, kur sadarbībā ar novada pašvaldību Mākslas nedēļas ietvaros gaidāmas izstādes, lekcijas, performances un daudzveidīgas aktivitātes dažādām auditorijām, izceļot Valmieras pilsētā un novadā strādājošos vizuālās mākslas profesionāļus un kultūrvietas.

Balvas iniciators un finansētājs ir Latvijas Republikas Kultūras ministrija, par tās organizēšanu atbild radošā apvienība “Collective WW”. Katrs laureāts saņems naudas balvu 1500 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas, kā arī balvas fizisko veidolu, ko veido mākslinieks Krišs Salmanis.

Vai mūsdienās, dzīvojot digitālajā laikmetā, ir mainījies veids, kā runājam, rakstām un sazināmies? Vai sarežģītas emocijas mūsdienās spējam izteikt tikai emociju zīmītēs un vai rakstīšana ar roku vēl ir prasme ko pieprotam? Vai varam saprast un izklāstīt sarežgītus konceptus no galvas, vai tomēr brīvāk jūtamies digitālajā vidē, kur tiek labotas gan mūsu drukas kļūdas, gan dažkārt konkretizētas mūsu domas, piemēram, ar mākslīgā intelekta palīdzību? Vai digitālās pasaules ātrums un saziņas intenstitāte šīs nianses nav noplicinājusi? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente un Latviešu valodas aģentūras pētniece Justīne Bondare un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes un Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadošā pētniece Solvita Umbraško.

Vai mūsdienās ir mainījušies valodas lietojuma paradumi, tas, kā izsakām domas?

Justīne Bondare: Es kā jauniete arī  ar vienaudžiem daudz runāju un cenšos saprast, kādi ir viņu valodas paradumi tieši digitālajā vidē. Saprotu, ka mums varbūt kaut kas ir palicis, bet jaunākiem valoda un paradumi mainās, kā viņi raksta, kā sazinās, tas ir ļoti mainījies. Un tas notiek ļoti strauji.

Ja runājam par slengu, tas mainās arvien straujāk, un jau tagad saprast 2-3 gadus jaunāku jaunieti ir arvien grūtāk. 

Solvita Umbraško: Neapšaubāmi mainās, jo šis ir jauns formāts, kas tiek veidots, balstoties uz dažādām digitālajām tehnoloģijām. Samērā jauns, ja skatāmies no cilvēciskās evolūcijas viedokļa un perspektīvas. Mūsu kognitīvie procesi tik ātri nemainās, kā mainās digitālā joma un digitālās tehnoloģijas. Cilvēks, protams, ir adaptīvs, un cilvēks mēģina adaptēties, un valoda tajā skaitā. Bet kādas ir tās kvalitatīvās izmaiņas - tas ir daudz sarežģītāks jautājums.

Mēs domājam mazliet pa vecam, varbūt lēnāk un garākos teikumos un esam tehnoloģiski spiesti izteikties īsāk? Vai tas tāds stereotips?

Solvita Umbraško: Drīzāk es domāju par informācijas apstrādes ātrumu un apjomu, ko cilvēks var apstrādāt. Informācijas pieejamība ir ļoti liela un plaša, bet cilvēka kognitīvās spējas tik ātri kā mašīnas nespēj apstrādāt to informāciju. Līdz ar to ir

jāpieņem tāds kompromiss, vai mēs gribam daudz un paviršāk vai mazāk un pamatīgāk. Un starp to mēs balansējam.

Tur arī parādās kvalitatīvās atšķirības, kā mēs apstrādājam informāciju, kas pieejama digitālā laikmetā.

Mūsdienās tieši jaunas sievietes, kuras vairāk ievieš jaunus vārdus. To apstiprina arī pētnieces - jaunus vārdus ievieš tieši jaunākas sievietes, savā starpā runājoties. 

Justīne Bondare: Tiešām sievietes ir valodas kustinātājas. Protams,

pašlaik tieši jaunieši ir tādi valodas iekustinātāji. Tas, kuri vārdi nostabilizējas vai kuri pazūd, ir viņu ziņā. Bet arī pieaugušie šos vārdus lieto. Mēs visi lietojam tos vārdus, jo visi esam sociālajos medijos. Vairs nav šādu robežu.

Daudz runāts par lasīšanu un lasītprasmi, vai tiešām ir vienalga, vai lasām grāmatu papīra formātā vai e-grāmatu, galvenais - kādu tekstu mēs lasām?

Solvita Umbraško: Šis ir ļoti aktuāls pētījumu temats jau vairāk nekā 10 gadus, mēģinot šos formātus salīdzināt. Ir vēl viens formāts - audiogrāmatas. 

Nē, nav vienalga. Tas ir atkarīgs no tekstiem, no cilvēka iepriekšējām valodas zināšanām un līmeņa, mērķa. Vieglākus tekstus, viegli uztveramu literatūru pieaugušajiem ir vienalga, vai viņi lasa elektroniski vai drukātā formātā.

Sarežģītāki teksti, jomas specifiskie teksti ar daudz reti lietotiem jēdzieniem, to viennozīmīgi pētījumi parāda, ka vislabāk ir lasīt drukātās grāmatās. 

Ja ir digitālais teksts, mums ir vēlme skrollēt uz leju, pārskatīt. Pat pētījumi rāda, ka nav vairs tāda horizontāle, mēs jau lasām "pa diagonāli". Līdz ar to mēs mazāk uztveram. Tā ir tāda virspusējā lasīšana. Arī no uztveres un apstrādes viedokļa - mums gribas ātrāk. 

Vēl ļoti praktiska lieta. Ja mums ir grāmata vai žurnāls, mēs lasām, ja kaut ko nesaprotam, varam pašķirt lapu atpakaļ un paskatīties, salīdzināt, pārlasīt. Elektroniskā versijā to it kā arī var darīt - paskrollēt, bet tas no uztveres viedokļa ir sarežģītāk - uztrāpīt uz to lapu. Arī apjoma izpratne. Ja ir elektroniskā grāmata, grūti saprast, vai tās ir 10 lapas vai 100 lapas. Kad grāmata ir rokās, tu vari atgriezties daudz efektīvāk.

Cilvēks ir unikāls ar to, ka atšķirībā no dzīvniekiem mums ir spēja runāt. Un ir izpētīts, ka par to ir atbildīgs gēns ar nosaukumu "FOXP2". Tātad  gēns, kas ir atbildīgs par runu un valodu. Šo gēnu atklāja pagājušā gadsimta 90. gados, kad zinātnieki kādā britu ģimenē sāka pētīt, kāpēc vairākiem šīs ģimenes locekļiem ir traucēta runa. Vairāk par šo gēnu un citiem faktoriem, kas  cilvēces vēsturē attīstīja runas spējas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals.

Īzaks Rašals norāda, ka tādu sarežģītu procesu kā runas spēja nevar nodrošināt tikai viens gēns. Pagājušajā gadā zinātniekiem ASV Rokfellera universitātē ir izdevies atklāt vēl kādu gēnu, kas, iespējams, ir pat svarīgāks „mehānisms” cilvēka runas spēju nodrošināšanā. Rokfellera universitātes pētnieki šo jauno gēnu ar nosaukumu "NOVA1" ar gēnu rediģēšanas metodi pārnesa uz  pelēm un - nē, runāt cilvēku valodā peles gan nesāka. Kā teikts universitātes preses paziņojumā - "dzīvnieki vokalizēja savā starpā atšķirīgi, ar sarežģītākām vokalizācijām nekā pirms tam". Par jauno gēnu "NOVA1" stāsta Īzaks Rašals.

Sociālajos medijos neviens vien mājas īpašnieks, kurā siltumu nodrošina siltumsūknis, šoziem dalījies ar bažām, ka iekārtas efektivitāte, salam turpinoties, varētu būt zema vai tādas nav vispār. Vai bažām ir pamats? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro SIA "Energotaupošas tehnoloģijas un sistēmas" valdes priekšsēdētājs Valdis Šakars, Latvijas Energoefektivitātes asociācijas (LATEA) valdes priekšsēdētājs 

Eksperti norāda, ka pēdējo piecu gadu laikā tehnoloģijas ir strauji attīstījušās un jaunākās paaudzes gaisa-ūdens siltumsūkņi lietderības koeficienta ziņā ir līdzvērtīgi zemes siltumsūkņiem.

Iekārtas kļūst tehnoloģiski labākas, līdz ar to arī dārgākas. Izbūves izmaksas zemes un gaisa siltumsūkņiem šobrīd ir līdzvērtīgas, īpašnieks var izvērtēt, kurš izdevīgāks konkrētā objektā.

Ierakstā uzklausām pieredzes stāstu. Kārlis un Reinis ir kaimiņi un dzīvo privātmājās Cēsīs. Kārlis māju uzcēla pirms septiņiem, Reinis - pirms trim gadiem. Abas mājas ir 100 kvadrātmetru lielas un abi saimnieki apkurē izmanto siltumsūkņus. Kāda ir viņu pieredze un vai siltumsūknis nodrošina komfortu arī tik aukstā ziemā kā šī?

Lielā zīlīte ir putniņš, ko varam pamanīt ik dienu. Tā visu gadu aizvada tuvu mūsu mājokļiem. Par lieli zīlīti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.

"Lielā zīlīte jau no bērnības man saistās ar patīkamām atmiņām. Jo lielā zīlīte nometnieks un viena no pirmajām sugām, kas sāk dziedāt," atzīst Viesturs Ķerus. "Man

skanīgā zīlītes balss atgādina, ka tūlīt nāks pavasaris."

Viņš skaidro, ka ornitologi par dziedāšanu nesauc katru putna skaņu, bet to, kas ir pirmām kārtām domāta, lai sargātu teritoriju un piesaistītu draudzeni. 

"Lielās zīlītes, kas paliek šeit pa ziemu, viņas jūt, ka dienas kļūst garākas, un jau ziemā, kad mums vēl šķiet, ka vēl aukstums priekšā, zīlītes jūt pavasara tuvumu un sāk dalīt teritoriju, sāk dziedāt," skaidro Viesturs Ķerus.

Latvijā kopumā ir septiņas zīlīšu dzimtas sugas, un daļu no tām mēs varam redzēt arī pie barotavām. Bet lielā zīlīte ir ne tikai lielākā, bet arī parastākā, tāpēc to mēs pazīstam vislabāk. Lielā zīlīte dzīvo mežos, bet gana daudz viņa dzīvo arī pilsētās. 

"Lielā zīlīte ir dobumperētāja, jo ligzdo dobumos. Tajā pašā laikā, īpaši pilsētās, viņa var ligzdot pastkastītēs vai sētas stabos, vai elektrības stabos," norāda Viesturs Ķerus.

Lielā zīlīte nav ļoti izvēlīga savas dzīvesvietas ziņā, tāpēc šī suga Latvijā jūtas samērā labi, lielo zīlīšu populācija ir stabila. 

Pie barotavām nāk dažādas zīlīšu sugas, bet ar lielo zīlīti kādreiz sauc arī par "tauku zīlīti" vai "speķa zīlīti", jo viņa nāk ēst speķi. 

"Speķi ēd arī citas zīlītes, bet domāju, ka lielā zīlīte ir īpaši priecīga par speķi, tāpēc ka viņa ir gaļēdāja.

Vasarā viņa ēd dažādus kukaiņus, kukaiņu kāpurus, bet ziemā ar tiem ir trūcīgāki, tāpēc zīlītes var ēst arī dažādas sēklas. Bet speķis ļauj viņai justies kā kārtīgai gaļētājai," atzīst Viesturs Ķerus.

Cik ilgi vien cilvēki pastāv, tie stāsta pasakas. Par to, kā cēlusies zeme un debesis, kā pasaulē parādījušies cilvēki un kāpēc dzīvnieki ir tādi vai citādi.

Nozīmīga loma šajās pasakās ir pārvērtībām. Sasafrasas de Bruinas pasaku grāmata "Cik ilgi vien cilvēks pastāv", kas iznākusi Jāņa Rozes apgādā, uzbur, piedāvā, arī aicina ieraudzīt citādas pasakas. Mums zināmās pasakas izlasām citām – mākslinieces un pasaku stāstītājas Sasafrasas de Bruinas acīm.

Tulkotāja Inga Karlsberga biežāk latvisko grāmatas no vācu valodas, ir tapuši arī tulkojumi no nīderlandiešu valodas – kā šajā gadījumā. Ingu Karlsbergu uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku.

G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā".

Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do".

Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer".

Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus.

Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts.

Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī.

Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Jautājums par Grenlandi ir ļoti principiāls un Latvijai būtu jābūt ar savu skaidru un noteiktu nostāju. Tā Latvijas Radio teica Rīgas Stradiņa universitātes lektors, analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, ārpolitikas eksperts Mārtiņš Vargulis.

Latvijai nevajadzētu baidīties skaidri teikt, kādu starptautisko kārtību mēs redzam, sevišķi runājot par valstu suverenitāti, neatkarību un integritāti – kas bija nosacījumi, kā mēs paši atguvām neatkarību, uzskata Vargulis.

Viedokli izsaka arī Latvijas TV raidījuma Kas notiek Latvijā vadītājs Jānis Domburs.