latvijasradio.lsm.lv - RSS

Sildoties pie ugunskuriem, dziedot un kavējoties atmiņās, kā arī noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa un bojāgājušo piemiņas vietām, 20. janvārī Rīgā un citviet Latvijā atceras barikāžu laiku – kad desmitiem tūkstoši cilvēku pirms 35 gadiem pulcējās, lai aizstāvētu Latvijas brīvību, ceļot barikādes un aizsargājot stratēģiski svarīgus objektus.

Asiņainākie notikumi risinājās tieši 20. janvārī, kad Maskavas diriģētā speciālo uzdevumu milicijas vienība OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Gāja bojā pieci cilvēki un 13 – ievainoti. Viena no būtiskām barikāžu vietām bija arī Saeimas nams - barikāžu laikā tur darbojās Augstākā padome.

--

Arī Daugavpilī šodien, 20. janvārī, notika barikāžu atceres pasākums. Pie Daugavpils Universitātes pulcējās vairāk nekā simts cilvēki, galvenokārt skolēni.

Latvijā ir barikāžu aizstāvju atceres diena, pieminot pirms 35 gadiem asiņainajās apšaudēs bojā gājušos.

ASV prezidents Donalds Tramps uzrunājis vairākus pašreizējos un bijušos politiķus un līderus, aicinot viņus pievienoties paša vadītajai Miera padomei.

Par mazākumtautību valodu lietojumu Sabiedriskajā medijā šodien sākusi spriest Satversmes tiesa.

72% pārtikas piegādātāju pērn nesaskārās ar negodīgu tirdzniecības praksi.

Latvijas hokeja izlases sastāvā traumas ieviesušas kārtējās korekcijas, Rihardam Bukartam aizvietojot savainoto Rodrigo Ābolu.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Autrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču par starptautiskās politikas kopsakarībām, notikumiem Irānā, Grenlandē un Venecuēlā, par Krievijas kara konsekvencēm pēc pieciem gadiem un Latviju.

2026. gada sākums starptautiskajos notikumos sākas vai turpinās ar citiem scenārijiem, nekā analītiķi to paredzēja 2025. gada nogalē. Nnotikumi Venecuēlā, Grenlandē vai Irānā, iespējams, maina un ietekmēs procesus Eiropā, Krievijas karā Ukrainā un pasaulē. Kāds šiem notikumiem ir Latvijas konteksts? Par to, cik ļoti pasaulē viss ir saistīts, kas ir tās nemainīgie lielumi, un kur izpaužas domino efekts, saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Armandu Astukeviču.

Kad bija pagājuši divi gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, tu rakstīji, ka "kopš tā laika ne tikai situācija frontē, bet arī Krievijas iekšpolitika, sabiedrība un ekonomika ir piedzīvojusi pārmaiņas. Aizvien vairāk vērojama kara migla". Tie bija divi gadi. Pēc mēneša mēs varēsim runāt jau par pieciem gadiem. Daži šo laika posmu salīdzina ar Pirmā pasaules kara ilgumu, daži salīdzina ar Otrā pasaules kara ilgumu. Respektīvi, ir kaut kādi jauni atskaites punkti, lai varētu pateikt, kas ir tas, kas notiek, vai kādā veidā to apzīmēt. Ja toreiz varējām runāt par kara miglu, kas vairāk attiecās gan uz Krievijas iekšpolitiku, gan uz ārpolitiskajiem procesiem, kā tu raksturotu situāciju pēc pieciem gadiem?

Armands Astukevičs: Ja man jāraugās retrospektīvi, protams, kaut kādā mērā tā kara migla ir nedaudz izkliedējusies. Mēs redzam ja ne kaut kādas konflikta atrisinājuma aprises, tad tomēr kaut kāda veida beigu fāzi tam, kas sākās ar 2022. gada februāri. 

Ja mēs raugāmies Krievijas iekšpolitikā, kādas ir bijušas transformācijas, tad, protams, redzam ļoti spēcīgu militarizācijas komponenti, varbūt lielāku, nekā sākotnēji varējām paredzēt. Gan Krievijas režīma noturība, gan sabiedrības sāpju slieksnis ir ārkārtīgi augsts, un vēlme turpināt karu, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem, - to mēs varam redzēt. Tas ir viens no secinājumiem.

No otras puses, arī raugoties no tādas režīma loģikas,

Krievija nav atkāpusies no sākotnēji nospraustajiem mērķiem, un viens no tiem ir savas ietekmes sfēru nostiprināšana. Un Ukraina šeit ir galvenais atslēgas punkts. 

To, kas ir mainījies, mēs drīzāk varam redzēt demokrātiskajā pasaulē, mums ir nākuši citi brīvās pasaules līderi. Primāri Amerikas Savienotās Valstis ir būtiski mainījušas to spēles laukumu.

Bet tajā pašā laikā gan lielākie zināmie Eiropas mediji pagājušā gada nogalē, gan arī domnīcas turpina diskusijas ar tādu retorisku jautājumu: vai Krievija uzbruks NATO? Arī tu rakstīji publikācijā pagājušā gadā par "Zapad" mācībām Krievijā un Baltkrievijā, ka mums ir jārēķinās, ka tiek plānots ilgtermiņa konflikts starp Krieviju un NATO.

Armands Astukevičs: Jāskatās nedaudz plašāk, kā Krievija saredz ārpolitiku kopumā.

Ja es jautātu, vai Krievija uzbruks NATO 2026. gadā vai nē?

Armands Astukevičs: Nekas Krievijas trendu nav lauzis. Mēs varbūt cerējām, ka konflikta rezolūcija Ukrainā kaut kādā veidā Ukrainai par labu varētu Krievijas imperiālo ambīciju lauzt. Šobrīd neredzam, ka tas kaut kādā veidā varētu šādi rezultēties, jo neviens no miera scenārijiem Ukrainā to neparedz. 

Tas, kā Krievija raugās uz ārpolitiku, un tas aizvien vairāk gan ideoloģiskajā plaknē, gan ārpolitikas plānošanas plaknē parādās, ir orientācija uz konfliktu.

Mazāk raudzītos uz to, ka Krievija aktīvi un atklāti vēlētos karu ar NATO, bet noteikti tā redz iespējas izmantot savu militāro muskuli pret vājākiem spēlētājiem, tai skaitā Baltijas valstu reģionu. Krievija nesaredz starptautiskās attiecības kā kaut ko, kur savstarpēji starp spēlētājiem ir iespējams sakarīgs kompromiss, it īpaši starp spēlētājiem, kas ir savā spēku samērā atšķirīgi.

Ja runājam par politisko vēlmi, arī tu pirms pusgada rakstīji, ka mums ir svarīgi stiprināt sabiedrības noturību. 2026. gads ir Latvijas Saeimas vēlēšanu gads. Kādā veidā Latvijas sabiedrībā Krievijas imperiālistisko nodomu kontekstā būtu jādemonstrē, kā tu pats rakstīji - nenoliedzams gribasspēks aizstāvēt savu valsti arī iekšpolitiski, arī kā demokrātisku valsti vēlēšanu procesā? Kādi ir iespējamie riski, ja lielais konteksts ir tāds, kā tu pats viņu iezīmē?

Armands Astukevičs: Risks ir, ja sabiedrības vēlme kaut kādā brīdī sašķobās un sākas kaut kāda veida iekšpolitiskās turbulences. Es gan šobrīd to neredzu. Ir skaidrs, ka Krievija dažādos veidos cenšas un vienmēr ir centusies ietekmēt arī Latvijas un Baltijas valstu vēlēšanas un iekšpolitiskos procesus. Pieņemu, ka priekšdarbi jau šobrīd tiek veikti. Tas, kas ir mainījies un kur redzam atšķirības ar pagājušā gada vēlēšanām Moldovā vai vēlēšanām Gruzijā,

Krievijas rokas un instrumenti, iespēja iejaukties Baltijas valstīs iepretim šiem piemēriem ir daudz, daudz ierobežotāki. Mēs esam stiprinājuši savas demokrātiskās institūcijas,

mēs esam stiprinājuši mūsu tiesību aizsardzības vidi, esam stiprinājuši mūsu vēlēšanu integritāti gan pret dažāda veida informatīvās telpas manipulācijām un spējām Krievijai finansēt kaut kāda veida darbības Latvijā. Tas ir liels mūsu ieguvums.

Ja mēs paraugāmies uz Moldovu vai Gruziju, redzam ļoti plašas Krievijas iespējas brīvības iejaukties. Līdz ar to konteksts ir ļoti atšķirīgs un tas mūs stiprina. Ja mēs raugāmies uz iepriekšējiem vēlēšanu cikliem, Krievija spējas ārpus tīri informatīvās manipulācijas plaknes ir stipri vājinājušās.

--

Armands Astukevičs ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks, Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē. Iepriekšējā darba pieredze politikas analīzē un plānošanā Aizsardzības ministrijā, strādājot ar krīžu vadības un visaptverošas valsts aizsardzības jautājumiem. Pašreizējās pētnieciskās intereses saistītas ar tēmām par Baltijas valstu aizsardzības un drošības politiku, valstu noturību un pretošanos hibrīdapdraudējumiem un Krievijas ārpolitikas procesu analīze.

Zinātnes un medicīnas iespējas plešas plašumā, tāpēc Ģimenes studijā gribam atsvaidzināt zināšanas un apkopot informāciju par to, kādi izmeklējumi un kādas analīzes ir nepieciešamas un iespējamas grūtniecības laikā. Kuras no tā visa ir obligātas, kuras ieteicamas un kas - topošo vecāku pašu izvēle? Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, ginekoloģe, dzemdību speciāliste ultraskaņas diagnostikā Natālija Vedmedovska, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas prenatālās diagnostikas virsārste Klinta Lisnere un ārsta ģenētiķe Ieva Grīnfelde.

Studējošo skaits Latvijas augstskolās pieaug, šī mācību gada sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ziņoja, ka šāds pieaugums fiksēts pirmo reizi pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā ir vairāk nekā 40 augstskolu un koledžu, apmēram puse privātās un daudzas piesaista ārvalstu studentus. Tiesa, iestādes brīdina, ka daļa studētgribētāju vien grib nokļūt Eiropas Savienībā un augstskolu izmanto kā aizsegu. Vai augstskolu skaits Latvijā, arī ņemot vērā demogrāfijas situāciju un prognozes, ir optimāls? Vai piesaistīto trešo valstu studentu skaits liecina par izglītības kvalitāti? Un vai nākotnē ainai augstākajā izglītībā būtu jāmainās?

Krustpunktā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju attīstības departamenta direktore Liene Levada, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna, Biznesa augstskolas "Turība" īpašnieks Aigars Rostovskis un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un cilvēkkapitāla apakškomisijas priekšsēdētājs Česlavs Batņa.

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats par "lawfare" jeb juridisko karadarbību. Tas ir stāsts par to, kā likums vairs nav tikai instruments taisnīguma nodrošināšanai, bet arvien biežāk kļūst par politiskas cīņas un militāra konflikta sastāvdaļu.

Pēc būtības juridiskā karadarbība ir situācija, kad likums kļūst par ieroci. Tas ir brīdis, kad valstis, politiķi un retos gadījumos arī privāti spēlētāji izmanto tiesības nevis tikai tāpēc, lai meklētu taisnību, bet lai uzvarētu politiskā cīņā vai nostiprinātu savas pozīcijas konfliktā. Tas nenozīmē, ka likums tiek atcelts. Gluži pretēji – tas tiek izmantots ļoti aktīvi, tikai citā veidā.

Citiem vārdiem sakot, ja agrāk starptautiskajā vidē galvenais instruments bija armija, tad šodien mēs runājam par hibrīddraudiem un hibrīdpasākumiem. Šajā stāstā acīmredzot sava loma ir arī juristiem ar tā saucamo juridisko karadarbību. Tieši tāpēc starptautiski konflikti šobrīd notiek arī tiesas zālēs, juridiskajos paziņojumos, diplomātiskajās notās un preses konferencēs.

Nereti mērķis ar juridisko karadarbību ir ietekmēt pretinieka rīcību: palēnināt viņu, diskreditēt, piespiest mainīt kursu vai vismaz radīt politisku un juridisku spiedienu. Un tas nav nekas pilnīgi jauns. Jau koloniālajos laikos lielvaras izmantoja uzspiestus “līgumus” un juridiskus dokumentus, lai it kā attaisnotu teritoriju pārņemšanu. Papīrs dažreiz bija tikpat svarīgs kā lielgabals. Atšķirība ir tā, ka šodien tas notiek globālā līmenī – ar starptautiskajām tiesām, ANO dokumentiem un konvencijām.

Tieši tāpēc juridiskā karadarbība atkal kļūst par svarīgu elementu mūsdienu stratēģiskajā konkurencē. Toties var rasties jautājumi, kā izskatās juridiskās karadarbības instrumenti. Kā tie atšķiras no ikdienas tiesāšanās?

Iespējams, ka gada beigās esat pamanījuši, ka izdevniecībā “Strāva” izdota vēl viena grāmata  – “7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija”, kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Viens no projekta vadītājiem, rakstnieks Lauris Bērziņš sarunā ar “Kultūras rondo” izceļ, ka pēdējos piecos gados Latvijā ir literatūras bums. Rakstīšana esot modē. Kā ir Igaunijā un Lietuvā? Un kas kopīgs un atšķirīgs Baltijas jauno autoru starpā?