latvijasradio.lsm.lv - RSS

Cik ilgi vien cilvēki pastāv, tie stāsta pasakas. Par to, kā cēlusies zeme un debesis, kā pasaulē parādījušies cilvēki un kāpēc dzīvnieki ir tādi vai citādi.

Nozīmīga loma šajās pasakās ir pārvērtībām. Sasafrasas de Bruinas pasaku grāmata "Cik ilgi vien cilvēks pastāv", kas iznākusi Jāņa Rozes apgādā, uzbur, piedāvā, arī aicina ieraudzīt citādas pasakas. Mums zināmās pasakas izlasām citām – mākslinieces un pasaku stāstītājas Sasafrasas de Bruinas acīm.

Tulkotāja Inga Karlsberga biežāk latvisko grāmatas no vācu valodas, ir tapuši arī tulkojumi no nīderlandiešu valodas – kā šajā gadījumā. Ingu Karlsbergu uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku.

G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā".

Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do".

Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer".

Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus.

Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts.

Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī.

Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Jautājums par Grenlandi ir ļoti principiāls un Latvijai būtu jābūt ar savu skaidru un noteiktu nostāju. Tā Latvijas Radio teica Rīgas Stradiņa universitātes lektors, analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors, ārpolitikas eksperts Mārtiņš Vargulis.

Latvijai nevajadzētu baidīties skaidri teikt, kādu starptautisko kārtību mēs redzam, sevišķi runājot par valstu suverenitāti, neatkarību un integritāti – kas bija nosacījumi, kā mēs paši atguvām neatkarību, uzskata Vargulis.

Viedokli izsaka arī Latvijas TV raidījuma Kas notiek Latvijā vadītājs Jānis Domburs.

Pirms 35 gadiem barikādēs nozīmīgi uzdevumi bija arī mediķiem. Doma baznīcā vien ik dienu uzturējās ap simts mediķu – daļa no viņiem devās dežūrās uz barikādēm. Medicīnas punkti bija arī Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio, Augstākajā padomē un Ministru kabinetā. Liels bija mediķu ieguldījums, glābjot barikāžu laikā sašautos, operāciju zālē pat ziedojot savas asinis operatoram Gvido Zvaigznem. 

Latvijas Radio Rīgas Domā tikās ar Pēteri Apini, kurš tikai dažas dienas pirms barikādēm bija kļuvis par Ārstu biedrības prezidentu un organizēt mediķu darbu sarežģītajā situācijā īsti nebija gatavs. Tomēr ideja, ka mediķiem jābūt gataviem palīdzēt, ja būtu cietušie, izplatījās spontāni. Mediķi pulcējās, kaut dažbrīd tas notika stihiski un neorganizēti. 

20. janvārī, kad bija barikāžu kulminācija, arī pats Apinis kopā ar medicīnas studenti Inesi Ozolu, vēlākā olimpiskā medaļnieka Mārtiņa Rubeņa mammu, devies zem trasējošajām lodēm Bastejkalnā, jo bijusi informācija, ka tur vēl ir ievainotie. Taču visi bijuši aizvesti un Apinis nožēlo, ka tā arī nav izdevies noskaidrot, kas bija tie neatliekamās palīdzības mediķi, kuri bija gatavi riskēt ar dzīvību un strādāt zem lodēm. 

Vecrīgā vien vairākās vietas dežurēja ārsti un medmāsas. Doma baznīcā un arī citviet tapa pat operāciju zāles. Telpa, kur tā tolaik ierīkota, tagadējā katedrālē gan vairs nav pieejama. 

Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas (Zaļo un zemnieku savienība) parakstītā vēstule Nobela komitejai, rosinot 2025. gada Miera prēmiju piešķirt ASV prezidentam Donaldam Trampam, neatsauksies uz Latvijas drošības situāciju. Tā domā Latvijas Transatlantiskās organizācijas vadītāja Sigita Struberga.

Viņa atzina, ka diez vai Latvijas amatpersonu šāda veida dokumenti ietekmēs prēmijas pieķiršanu vai nē. Vienlaikus Struberga uzsvēra, ka amatpersona šajā situācijā pauž visas valsts nostāju.

Tā kā Laikmetīgās mākslas muzeja izveide Latvijā joprojām nav dienas kārtībā, tad uzsvars tiks likts uz Mākslas muzeja ”Arsenāls” izveidošanu par laikmetīgās mākslas vadošo institūciju. Šai saistībā tapis jauns Latvijas Vizuālās mākslas departaments ”Arsenāls”, kas divu gadu laikā izstrādās saturisko programmu, lai 2028.gadā apmeklētājiem durvis vērtu moderns un daudzpusīgs muzejs, kas būtu līdzvērtīgs spēlētājs visā Baltijas reģiona kultūras telpā. 

Jau vairāk nekā 30 gadu, kopš Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs tie solīts, bet kā netop, tā netop. Uz šo ēku vairs gaidīt nav laika, jo laikmetīgās mākslas procesi notiek, un tie ir jāpēta, jāorganizē un jārāda sabiedrībai.

Nacionālais mākslas muzejs uz šo misiju turpmāk liks īpašu akcentu. Pagājušajā gadā muzejā darbu uzsāka Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļa Artas Vārpas vadībā, šogad izveidots Vizuālās mākslas departaments ”Arsenāls”, ko vada Līna Birzaka-Priekule ar mērķi izveidot šobrīd rekonstrukcijā esošo Mākslas muzeju ”Arsenāls” kā starpdisciplināru laikmetīgās mākslas mājvietu, kas apmeklētājiem durvis vērs pēc diviem gadiem.

Ļoti svarīga procesa sastāvdaļa ir jaunieguvumi. Pērn muzejs veicis mūsdienu un laikmetīgās mākslas iepirkumus par kopējo summu 200 000 eiro, šim mērķiem novirzot daļu no muzeja pašu ieņēmumiem. Kolekcijas papildinātas gan ar pieredzējušu meistaru, gan jaunu autoru darbiem. Pievērsta uzmanība arī līdz šim mazāk dokumentētām parādībām, stāsta Laikmetīgās mākslas muzeja nodaļas vadītāja Arta Vārpa.

Laikmetīgās mākslas klātesamību sabiedrībā Arta Vārpa uzskata par ļoti svarīgu aspektu un jo īpaši šobrīd.

Līdzās mākslas darbu apskatei izstādēs un ekspozīcijās topošais Mākslas muzejs ”Arsenāls” piedāvās vēl daudzas citas programmas un aktivitātes, stāsta Līna Birzaka-Priekule.

Plānots, ka apmeklētājiem Mākslas muzejs ”Arsenāls” durvis vērs pēc diviem gadiem.

ASV prezidenta Donalda Trampa centieni iegūt kontroli pār Dānijai piederošo autonomo teritoriju Grenlandi pārauguši tirdzniecības konfliktā ar Eiropas sabiedrotajiem. Baltā nama saimnieks paziņojis, ka domstarpību dēļ Grenlandes jautājumā no nākamā mēneša imports no vairākām Eiropas valstīm tiks aplikts ar papildu muitas nodokli. Uz šī fona Eiropas Savienībā (ES) izskanēja aicinājums kā atbildi Trampam izmantot ES pretpiespiešanas instrumentu. Tikmēr ekspertu vidū izsaka šaubas, ka šī instrumenta aktivizācija notiks. 

Donalds Tramps paziņoja par papildu 10% ievedmuitu noteikšanu astoņām Eiropas valstīm, kuras pēc Baltā nama saimnieka kārtējiem izteikumiem par nepieciešamību pārņemt Grenlandi ASV kontrolē, nosūtīja savus militāros spēkos uz šo Dānijai piederošo salu. Tramps arī atzīmēja, ka muitas nodevu likme varētu tikt paaugstināta līdz 25%, brīdinot, ka tarifi saglabāsies "līdz brīdim, kad tiks panākta pilnīga un galīga Grenlandes iegādes vienošanās".

Reaģējot uz šādu notikumu attīstību, Eiropas valstu līderi brīdināja, ka tarifu draudi rada bīstamas lejupejošas spirāles draudus un Eiropas Savienība (ES) ir gatava aizstāvēties. Šajā sakarā blokā apsver atbildes pasākumus. Vienu no tiem, proti, iedarbināt ES Pretpiespiešanas instrumentu, piedāvāja Eiropas otrā lielākā ekonomika Francija. Izmantojot pretpiespiešanas instrumentu, kas līdz šim nekad nav ticis pielietots, 27 valstu bloks varētu piemērot plašu pretpasākumu klāstu. Turpina ING bankas galvenais ekonomists Karstens Bžeskis.

Šajās dienās aprit 35 gadi kopš 1991. gada barikādēm, kad mums ar pašu spēkiem nācās nosargāt savu zemi pret OMON specvienībām. Tādējādi barikādes ir kļuvušas par tautas vienotības simbolu. Cilvēki gāzmaskās Vecrīgā, inerta tautas masa trolejbusos un veikalos, kā arī Interfrontes organizēts mītiņš ASK stadionā 15. janvārī. Tādas ir vēsturnieka Valda Klišāna atmiņas par barikāžu laiku Rīgā, ko viņš galvenokārt aizvadīja, dežūrējot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Šodien tā laika notikumus vēlreiz atsauksim atmiņā "Starpbrīdī" kopā ar vēsturnieku, mācību grāmatu autoru un Latvijas Universitātes pasniedzēju Valdi Klišānu.