latvijasradio.lsm.lv - RSS

Turpinoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, ukraiņi šogad konstatējuši jauna veida „Šahed” tipa kaujas dronus, ko Krievija raida uz Ukrainu. Droniem ir piestiprināts arī pārnēsājamais zenītraķešu komplekss, kas visdrīzāk uzstādīts lai cīnītos pret ukraiņu gaisa telpas sargiem.

Ukrainas mediji vēsta, ka 4.janvārī fiksēts „Šahed” kaujas drons, kuram augšpusē ir  piestiprināts zenītraķešu komplekss. Drons aprīkots arī ar videokameru un radio modemu, līdz ar to varētu būt bijis iespējams to vadīt no Krievijas, “pārredzot” reālo situāciju uzbrukuma brīdī, un veikt triecienus, piemēram, pa ukraiņu aviāciju. Par to vēsta medija „Ukrainas Pravda”, aizsardzībai veltītais portāls, kur redzamas arī šī „Šaheda” fotogrāfijas. Šīs pārnēsājamās pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas ir paredzētas zemu lidojošu gaisa mērķu, piemēram, helikopteru, lidmašīnu, dronu un spārnoto raķešu iznīcināšanai un šie ieroči var būt aprīkoti ar dažāda veida munīciju. Šis nav vienīgais uzlabojums, kas pēdējā laikā konstatēts „Šahediem”. Medijs vēsta, ka uz kāda cita „Šahed” drona atrasts arī infrasarkanais prožektors, lai cīnītos pret Ukrainas dronu pārtvērējiem un lidmašīnām.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropologu un politiķi Andri Šuvajevu par politiku kā profesiju, demokrātijas problēmām, par uzticību publiskajai varai un nākotnes domāšanu.

2026. gads ir Saeimas vēlēšanu gads. Sabiedrība ar zemu uzticību publiskajai varai, ar draudiem par ārēju finanšu ietekmi uz vēlēšanu procesiem. Sarūk uzticība medijiem. Tajā pašā laikā jaunākā paaudze pēdējos 30 gadus Latvijas vēsturē uzskata par zelta laikmetu. Latvijas politikas situācija no tajā iesaistītā skatupunkta. Vai un par ko Latvijas politiķi spēj vienoties, vai valsts saglabāšana ir retorisks vai pavisam konkrēts jautājums - par to saruna ar sociālantropologu un Saeimas deputātu, kurš iesaistījās parlamentārajā politikā pirms trim gadiem no partijas "Progresīvie" un kurš iepriekš pētījis arī sociālās nevienlīdzības aspektus sabiedrībā, Andri Šuvajevu.

Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis kādā rakstā par politiku apgalvoja, ka politikā iet tie cilvēki, kuri nevar realizēties pamatprofesijā. Jūs arī esat vairākkārt rakstījis par to, ka tūlīt nāks jaunā paaudze, kas visu nomainīs. Tas bija, vēl pirms jūs pats kļuvāt par politiķi. Kā kā ir ar šo profesionalizācijas aspektu, ja skatāmies tādā Vēbera kontekstā, cilvēki, kuri strādā politikā, vai cilvēki, kuri dzīvo no politikas?

Andris Šuvajevs: Politika ir profesija. Neapšaubāmi. Viņai tādai arī ir jābūt. Tās prasmes un zināšanas, kas ir nepieciešamas labam politiķim, manuprāt, nav pat atrodamas citos amatos. Gan spēja vadīt komandas, gan spēja izprast politisko laukumu, kas bieži vien ir tas sarežģītākais, jo daudzi cilvēki, kuriem ir ļoti skaidri politiskie priekšstati, vēlme mainīt lietas, bet ir ļoti grūti ieiet politiskā vidē, kur tie spēles noteikumi... Man jāizmanto vārds spēle, jo bieži vien tā ir spēle. Spēles noteikumi ir citi, un spēles noteikumi nemitīgi mainās, un ir grūtības pielāgoties šiem nemitīgi mainīgajiem noteikumiem. Fakts, ka jebkurā brīdī tas instrumentu klāsts, kas ir pieejams, lai rīkotos kā politiķis, nav ļoti skaidri definēts. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis, cik radošs tu esi tajā, kā tu izmanto šos  instrumentus un vai tu spēj radīt jaunus instrumentus, lai veidotu politisku darbību. 

Fakts, ka šis ir tik nenoteikti, ir tas, kas ļoti daudziem cilvēkiem, ieejot politikā, manuprāt, ir ļoti sarežģīti. Tāpēc tā noteikti ir profesija. Un tie cilvēki, kurus redzam politikā ilgstoši, ne velti mēs viņus redzam ilgstoši, viņi ir izkopuši šīs prasmes un savā ziņā arī šo mākslu. Manuprāt, tas nav slikti. Jautājums, vai mēs piekrītam vai nepiekrītam viņiem, ir cits. 

Ja jautā man personiski, cik lielā mērā es vēlos pilnībā šim nodoties un atlikt malā varbūt akadēmiskos jautājumus? Ir tik daudz vēl ko darīt un tik daudz ko mācīties. Politika noteikta ir tik piesātināta vide, ka no viņas izkāpt ir ļoti grūti. Vai tas ir cilvēciski labi? Tur man varbūt ir jautājuma zīme. Ir tik daudz jautājumu, ar kuriem ikdienā jāstrādā, ir  liela intensitāte, vadot partiju, būt medijos, būtu sadarbībā ar koalīcijas partneriem. Aiziet mājās un atslēgties no tā ir praktiski neiespējami. Tas noteikti ietekmē to, cik lielā mērā mēs esam kopumā spējīgi veidot labu politisko vidi. Ir ļoti viegli vienkārši tajā visā pazust. Līdz ar to ir, manuprāt, svarīgi jebkuram labam politiķim spēt izkāpt ārā no tā.

Ja jūs būtu iesūtīts pētnieciskais aģents politikā, kas būtu tie jautājumi, kurus jūs tur redzat?

Andris Šuvajevs: Man būtu jāpadomā. Pirms trim gadiem man nebija ļoti skaidru pētniecisko jautājumu, kurus es sev uzdevu. Vairāk tas bija mēģinājums iepazīties ar šo vidi, kurā es esmu. Tagad, ja es skatītos, manuprāt, viens no interesantākajiem jautājumiem, kas būtu jebkuram pētniekam, kam ir pieeja savā ziņā šādiem jautājumiem, būtu jautājums par to, kā top politika?

Tas arī nav tik pašsaprotams jautājums par to, kā skaidra vīzija jeb ideja pārtop reālos lēmumos un kas ir visas iesaistītās puses, visi iesaistītie līmeņi, kas piedalās idejas tapšanā. Redzēt, kā politika bieži vien šo ideju padara neizmantojamu. Piemēram, par sociālo nevienlīdzību. Skatīties un analizēt to, kādā veidā paši politiķi runā par šo sociālās nevienlīdzības tēmu, vai ir izpratne, vai tā ir prioritāra jebkādā veidā. 

Ikdienā, strādājot ar ļoti daudziem jautājumiem, tas, ko es nezināju vai par ko apjausma bija diezgan maza, ir nenormālais jautājumu daudzums, kas ir katru nedēļu uz mana galda lielā mērā.

Daudzi tādi jautājumi, kuros es noteikti neesmu eksperts un kur ir nepieciešamība ļoti ātri iedziļināties, ātri izprast, formulēt pozīciju un viņu pārstāvēt gan iekšēji partijā, gan pēc tam arī publiski.

Politikas temps ir milzīgs, un līdz ar to šādā kontekstā, manuprāt, skatīties un vērtēt, kā top politika, kā top lēmumi, es domāju, tas būtu viens aizraujošs temats.

--

Andris Šuvajevs ir ir Saeimas deputāts, partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētājs. Ieguvis socioloģijas bakalaura grādu Glāzgovas universitātē un maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Oksfordas universitātē. Ir Rīgas Stradiņa universitātes docētājs. Kā ekonomikas antropologs pētījis postpadomju ekonomikas vēsturi, valsts antropoloģiju un moderno monetāro teoriju. Bijis rīcībpolitikas pētnieks domnīcā "Providus", kā arī darbojies finanšu žurnālistikā portālā "TVNET". 

Bieži runājam par to, kā bērns sāk runāt un kas palīdz un traucē lasītprasmes attīstīšanai? Tiek uzsvērts, cik svarīgi, ka bērns māk lasīt, kļūstot par skolēnu. Šoreiz Ģimenes studijā vēlamies pievērsties nedaudz fonā atstātajai matemātikai. Ko varam darīt mājās, lai radītu bērnam interesi un prieku par matemātiku? Kā bērns matemātiku mācās pirmsskolā un cik liela nozīme veiksmīgā tālākizglītībā ir tam, kā ar skaitīšanu sokas bērnudārzniekam?

Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes "Annele" vadītājas vietniece Dagnija Vigule, pirmsskolas skolotāja Mairita Švirksta, kura vada matemātikas seminārus pirmsskolas skolotājiem un vecākiem, privātās pirmsskolas "CreaKids" vadītāja Ilze Griga, četru bērnu mamma ar pieredzi Montesori pedagoģijā un mājmācībā Evelīna Sproģe.

Sākotnēji visās Baltijas valstīs bija līdzīgi, bet tagad esam palikuši vienīgie, kuri joprojām uztur obligāto 2. pensiju līmeni. Lietuvieši līdzīgi kā igauņi ir lēmuši ļaut šo naudu iztērēt. Vai Latvijai jāiet līdzīgs ceļš? Ekonomisti jau kritizēja valdību, kad tā samazināja 2. līmeņa daļu par labu pirmajam, lai gan šis lēmums pieņemts uz laiku. Vērtējam kaimiņvalstu pieredzi un to, ko no tās vajag vai nevajag paņemt. Vai esam gudrākie vai muļķākie starp kaimiņiem šajā jautājumā? Krustpunktā analizē Latvijas Bankas Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure, Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Edmunds Jurēvics (Jaunā vienotība), Saeimas Budžeta un nodokļu komisijas deputāts Arturs Butāns (Nacionālā apvienība), Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis un ekonomists Latvijas Universitātes rektors Gundars Berziņš. 

Šo raidījumu (ne)Diplomātisko pusdienas būtu vajadzējis veltīt Venecuēlai, taču šoreiz pievērsīsimies kādai citai valstij, kura arī Venecuēlas kontekstā atkal varētu nonākt uzmanības centrā. Tā ir Taivāna. Šoreiz pievērsīsimies tās iekšpolitikai, nevis ārējam spiedienam no Ķīnas – kā tas parasti ir, runājot par Taivānu.

Ķīnas spiediens ir radījis paradoksu, jo pretojoties autoritārai varai, Taivāna spiesta ātri reaģēt – kas dažbrīd nav pārredzami, raisot jautājumus par to, cik demokrātiski ir Taivānas iekšpolitiskie procesi.  Pagājušā nedēļā Pekina veica divu dienu militārās apmācības “Taisnīguma misija 2025”. Tās notika gaisa un jūras telpā ap Taivānu. Mācības sarīkotas pēc tam, kad ASV un Taivāna noslēdza vienošanos par rekordlielu ieroču paketi Taibejai 9,5 miljardu eiro apmērā.

Tieši Ķīnas agresīvā politika pret Taivānu un nemitīgs spiediens, ko Pekina veic gan ārēji, piemēram, ar šādām mācībām, gan arī iekšēji, piemēram, ar informācijas manipulācijas kampaņām, tiešā veidā iedragā Taivānas demokrātiju. Proti, reaģējot uz ārējo apdraudējumu, Taivāna pieņem arvien stingrākus iekšpolitiskos lēmumus, kas brīžiem varētu šķist nedemokrātiski.

Starptautiskajā mērogā Taivānu nereti slavē par to, ka tā spējusi ieviest liberālu un demokrātisku sistēmu. Tomēr kopš 2024. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām Taivāna piedzīvo politisko krīzi. Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskās progresīvās partijas jeb DPP kandidāts Viljams Lai. Tā atzīmēta kā demokrātijas uzvara, tomēr tieši tas ieveda Taivānu iekšpolitiskajā krīzē.

Otrā pieminētā partija ir nacionālistu “Gomiņdana” partija jeb KMT. Zīmīgi tas, ka abas partijas apsūdz viena otru par draudiem Taivānas demokrātijai. Neraugoties uz DPP uzvaru un prezidenta amata izcīnīšanu, partija vienlaikus zaudēja notikušajās parlamenta vēlēšanās. Tur KMT, izveidojot koalīciju ar mazāku opozīcijā esošo Taivānas tautas partiju jeb TPP, guva vairākumu. Tātad prezidenta amatu ieņem vienas partijas kandidāts, bet parlamentu kontrolē opozīcijā esošā partija.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Pasaules Dabas fonds sagatavojis jaunāko zivju gidu, kurā apkopotas tās zivis, kuras zvejot un uzturā lietot varam droši un kuras prasa īpašu aizsardzību. Tāpat šobrīd aktīva ir kampaņa par saldūdens un Baltijas jūras ekoloģisko veselību, kas aizvien pasliktinās. Par visu plašāk stāsta Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens projektu vadītāja Sintija Tocs-Macāne un "Rīgas ūdens" Bioloģiskās attīrīšanas stacijas “Daugavgrīva” vadītājs Māris Zviedris.

Šogad raidījumā Zināmais nezināmajā uz klimata un laikapstākļu aktualitātēm, jautājumiem un problēmām paraudzīsimies no mazliet cita skatu punkta. Proti, tās būs sarunas ar cilvēkiem, kurus tie visvairāk skar.

Ja pērn vairāk tie bija pētījumi un datu analīze, sarunas ar dažādu nozaru pētniekiem, kuri skaidroja klimata jautājumus, tad šogad tās būs sarunas ar to profesiju pārstāvjiem, kuri ikdienā vairāk vai mazāk saskaras ar laikapstākļiem, klimata jautājumiem, nozares, ko būtiski ietekmē apkārtējā vide. Ir tapis saraksts, kurā ietverta 51 profesija sarunām visiem šī gada raidījumiem.

Janvārī skanēs sarunas ar ceļu uzturētāju, mežzini, arī zemledus makšķernieku. Bet pati pirmā saruna ar Ozolkalna slēpošanas trases īpašnieku Ģirtu Kaļķi. Ieraksts tapa vēl pērnā gada izskaņā uzreiz pēc Ziemassvētkiem, kad trase sāka sezonu un pirmo dienu bija atvērta slēpotājiem.

Lai arī šķiet, ka ziema iestājusies salīdzinoši vēlu, Kaļķis atzīst, ka šī ziema nav sliktākā.

Runājot par nākotni un laikapstākļu ietekmi uz nozari kopumā, viņš vērtē, ka nebūtu slikti, ja kalnu slēpošana Latvijā kļūt par valsts nedaudz atbalstītu nozari tautas sporta virzienā. 

Tā nav vēlme pēc regulāra atbalsta, kā tas, piemēram, ir lauksaimniekiem, kas atbalsta maksājumus un dotācijas saņem arī tad, ja gads ir labs. Slēpošanas trases vēlas atbalstu restrukturizācijai, lai var radīt infrastruktūru, ar kuru pelnīt citos gadalaikos. Trases tad paliktu tikai tām reizēm, kad iestājas sals, var ražot sniegu un aicināt slēpotājus.