latvijasradio.lsm.lv - RSS

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere 

Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52".

Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa).

Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm.

Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla.

Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā.

Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas. 

Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts.

Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino.

Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits.

Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1]

Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem.

Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats.

"Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā. 

1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2] 

Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba".

Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!""

1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk.

Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā."

Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi".

Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus."

Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3]

Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies.

-----------

[1] Cīņa, 1919.09.04.

[2] Kino, 1929. Nr. 4

[3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūts (LaSER) augusta beigās kopā ar Rīgas pašvaldību organizēja attālinātu krīzes situācijas izspēli, lai noskaidrotu, cik gatavi iedzīvotāji ir praktiski rīkoties ārkārtas apstākļos, izmantojot sev pieejamos resursus un zināšanas. Viens no galvenajiem secinājumiem – kopējā iedezīvotāju sagatavotība un prasmes rīkoties krīzē ir ārkārtīgi zemas. Viens no ieteikumiem – vairāk rīkot regulāras praktiskas mācības, tostarp arī simulācijas.

Par to, kādas iespējas iedzīvotājiem ir šobrīd apgūt prakstiskas civilās aizsradzības prasmes un zināšanas, Annas Apīnes ierakstā.

Arvien satraucošāks noskaņojums politiķu augstākajās aprindās valda par ASV prezidenta Donalda Trampa draudiem Dānijai atņemt Grenlandes salu. Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele intervijā Latvijas Radio raidījumā Labrīt sacīja, ka starptautiskajās tiesībās jau kādu laiku ir vērojama spriedze, ko darīt demokrātiskajai pasaulei, redzot, ka izplatās nevis demokrātija, bet autokrātija.

Tomēr par Grenlandes situāciju tiesnese Ziemele izteicās, ka tas neesot salīdzināmi, jo Dānija un Grenlande nav nevienā autokrātijas tīklojumā. Taču pašlaik starptautiskajās tiesībās notiekot tektoniskas pārmaiņas par to, kā pasaule reaģēs katrā gadījumā.

Līdz 18. augustam Kuldīgas novada muzejā skatāma nozīmīga muzeja krājuma izstāde „Saglabāts. Kuldīgas novada muzejs 1935–2025”, kas veltīta muzeja 90 gadu jubilejai. To papildina īpaša telpa, kas paredzēta bērnu auditorijai. Lai sarežģītu vēstures un kultūras saturu varētu izstāstīt bērniem un jauniešiem saprotamā un aizraujošā veidā, darbā ”pieņemts” jauns muzeja talismans – rudais runcis Dakstiņš, kurš turpmāk aktīvi piedalīsies muzejpedagoģijas nodarbībās. 

„Muzeja jaunums ir mūsu rudais runcis Dakstiņš. Īstenībā Dakstiņš rosījās prātā krietnu laiku, tas tādēļ, ka mums te ir kaķītis, kurš samērā regulāri ierodas viesos, un tad viņš saritinās man uz vestes. Kabinetā parasti es viņam noklāj vestīti, un tad viņš tur mierīgi gulšņā.”

Ideja par kaķa talismana radīšanu virmojusi jau vairākus gadus, tagad tā realizējusies, stāsta idejas īstenotāja un muzejpedagoģe Baiba Vētrāja. Muzejā sācis mājot rudais runcis Dakstiņš, arī vārds tam nav dots nejauši, bet cieši saistīts ar Kuldīgas vērtībām un vēsturi.

Briselē viena no lielākajām politiskajām cīņām šogad būs par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. Kā zināms, Eiropas Komisija rosina pamatīgi reformēt līdzšinējo budžeta uzbūvi un apvienot līdz šim atsevišķi esošās programmas vienā lielā fondā. Tas skar arī lauksaimniekus, kuriem šobrīd tiek lauvas tiesa no Eiropas Savienības budžeta. Gan lauksaimnieki, gan daudzi Eiropas Parlamenta deputāti ar šo ieceri nav apmierināti un uzskata, ka zemniekiem nevajadzētu konkurēt ar pašvaldībām par naudu.

Raidījumu klausieties audio pielikumā. Pirmajā 2026.gada raidījumā „No pamatiem līdz jumtam” mūsu klausītāji ir iesūtījuši šādus jautājumus.

1.jautājums. Vēlos uzdot jautājumu par pareizu jaunbūves griestu „pīrāgu”. Jaunbūves projektā ir paredzēti aukstie bēniņi, tos siltinās ar beramo EKO vati. Kāda būtu soļu secība un izmantojamā plēve?

2.jautājums. Iegādājos lauku māju kurā ir brants. Koka stāvbūve ir apmūrēta ar ķieģeļiem. Esmu ķēries pie remonta darbiem. Mājas sapuvušās koka daļas izzāģēju un no keramzīta blokiem mūrēju pa jaunu. Labošanas procesā atradu vietu no kuras sēne ienāk mājā un bojā koka daļas. Tie ir pamati, kuri ir mūrēti no šūnakmens. Starp šūnakmens savienojumiem ir acīmredzamas sēnes poras. Šobrīd es lieku starp pamatiem un keramzīta blokiem jaunu aizsargu – ruberoīdu. Bet vai ar to būs pietiekami? Varbūt pamati ir no iekšpuses un ārpuses ar kaut ko jāapstrādā, lai sēne netiek līdz koka konstrukcijām? Veselās koka konstrukcijas apstrādāšu ar antiseptiķi. Vai šāda apstrāde kokam būs pietiekama? Vai vēl jāveic kādas darbības? Mājas 1. stāvā tiks lieta jauna apsildāma, betona grīda. Varbūt arī tas palīdzēs apstādināt sēnes kustību?

3.jautājums. Griestos sēnīte, no trešā līdz pirmajam stāvam. Ko darīt?

Gada pirmajā raidījumā Piespēle runājam par sporta veidu, kas pasaulē arvien uzņem apgriezienus un piesaista jaunus līdzjutēju pūļus - tā ir profesionālā šautriņmešana. Lielā intervija ar Latvijas labāko šautriņmetēju Madaru Razmu, kurš 2025. gada nogalē pasaules čempionātā sasniedza trešo kārtu, bet pasaules rangā ir 45. vietā.

Nedēļas topā:

Trampa draudi Grenlandei izpelnās starptautisku nosodījumu.

Par ASV rīcību Venecuēlā spriež ANO Drošības padomes ārkārtas sanāksmē. Latvijas politiķi ASV rīcību komentē visai atturīgi.

Atklās jaunu vilciena līniju Tartu - Rīga.

Sākusies jaunā tenisa sezona, Austrālijas atklātajā čempionātā spēlēs trīs Latvijas pārstāves.

Pēc tam, kad pasauli pārsteidza ASV īstenotā operācija Venecuēlā, sagūstot tās līderi Nikolasu Maduro, eiropieši uzdod jautājumus par to, vai Grenlandi var sagaidīt līdzīgs liktenis. Šādi jautājumi izskan ne bez pamata, jo prezidents Donalds Tramps ir atkārtoti izteicies, ka Grenlandei vajadzētu kļūt par Savienoto Valstu daļu, sadusmojot Grenlandes un Dānijas amatpersonas. 

Pēc Venecuēlas Tramps ir draudējis arī Kolumbijai, apsūdzot to kokaīna kontrabandā uz ASV un neizslēdzot iespēju, ka Vašingtona varētu veikt militāru operāciju arī pret Kolumbiju. Bet jā, mūs, eiropiešus, vairāk uztrauc Grenlande.

Tas, ka Donalds Tramps ir iekārojis Grenlandi, nav nekas jauns. Esam vairakkārt no viņa dzirdējuši, ka viņš vēlētos, lai šī valsts kļūst par daļu no ASV, ka amerikāņiem tā ir nepieciešama, ka tas nāktu par labu visiem. Arī viceprezidents Dž.D.Venss bija viesojies Grenlandē, un vēl nesen traci ap šo resursiem bagāto salu uzjundīja arī tas, ka ASV iecēla īpašo sūtni Grenlandē. Taču skaidrs, ka šobrīd, kad ASV ir īstenojusi šādu operāciju Venecuēlā, izskan jautājumi - vai un kurš būs nākamais? Un ņemot vērā Trampa izteikumus attiecībā uz šo Dānijai piederošo salu, saprotams, ka eiropieši ir bažīgi. Tramps žurnālistiem atkārtojis nesen teikto, ka Savienotajām Valstīm Grenlande nepieciešama drošības dēļ un viņa ieskatā, Dānija salai pienācīgu drošību nevar sniegt.