latvijasradio.lsm.lv - RSS

2026. gada pirmajā sestdienā "Klasikas" studijā tiekamies ar aktieri Gundaru Āboliņu – ne tikai tāpēc, ka Gundaram tuvojas 66. dzimšanas diena (tā būs 7. janvārī), bet arī tāpēc, ka klajā nākusi jau kārtējā aizraujošā grāmata viņa tulkojumā. 

"Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristīne Jurjāne, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava!" Tā 12. decembra rītā savā feisbuka kontā rakstīja Gundars Āboliņš, liekot saausīties gan tiem, kuri jau zina, ko nozīmē "Moooaaahhh!", gan tiem, kuri neko par to nezina, savukārt ir noskatījušies izrādi "Kritiens augšup", kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 24. oktobrī.

Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup", ko Gundara Āboliņa tulkojumā klajā laidusi Ivetas Mielavas vadītā izdevniecība "Upe tuviem un tāliem", dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu šoreiz aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ikkatrā darbībā: vai tā ir zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt turēties līdzi...

Liene Jakovļeva: Domāju, ka ne viens vien Ziemassvētkos zem eglītes saņēma tavu tulkoto grāmatu. Vai tev ir zināmi cilvēki, kuriem šo grāmatu izdevies jau izlasīt?

Gundars Āboliņš: Ir!

Esmu saņēmis atsauksmes un ziņas no cilvēkiem, kuri grāmatu jau paspējuši izlasīt. Man liekas, īsākais izlasīšanas laiks bija sešas stundas. Tas gan ir liels skrējiens. Es jau ieteiktu lasīt tā pa gabaliņam, izbaudot un nesteidzoties.

Kamēr mēs 1. janvārī baudījām "Vīnes filharmoniķu" Jaungada koncertu "Klasikas" tiešraidē, tu pats biji Vīnē: brauci turp, lai satiktu Joahimu Meierhofu un arī viņa mammu, kura nu jau ir zvaigzne gan grāmatā, gan Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kritiens augšup". Izdevās satikties?

Izdevās gan! Vispirms nopirku lidmašīnas biļeti, tad pasūtīju istabiņu un tikai tad tiku arī pie biļetes uz izrādi-lasījumu. Vāciski runājošajās zemēs – Vācijā, Austrijā, Šveicē – šādi lasījumi ir ļoti populārs žanrs. Grāmatas "Var krist arī augšup" lasījumā piedalījās pats Joahims Meierhofs, un tur klāt bija arī viņa māte Suzanna Meierhofa! Tas notika nelielā teātrī blakus Belvederas pilij.

Pēc lasījuma satiku arī autoru – pasēdējām pie viņa grimētavā. Grāmata man bija līdzi: palūdzu autoram autogrāfu, un uzdāvināju grāmatu arī viņam pašam. Joahims ļoti nopriecājās par dizainu!

Tieši par to gribēju tev vaicāt…

Lūkasa Krānaha Vecākā 1546. gadā gleznoto eļļas krāsas gleznu "Mūžīgās jaunības avots" Joahims piemin savā grāmatā, runājot par to, kā saglabāt mūžīgo jaunību jeb kā atjaunoties – tur ir aina, kurā autors tieši par to raksta. Kad ar mākslinieci Kristīni Jurjāni runājām par to, kā grāmatu ietērpt, teicu – "ietinam" to gleznā! Izrādījās, ka šī glezna ir ļoti tuva arī pašai Kristīnei Jurjānei, tāpat kā viņas vecākiem, kuri bija gleznotāji. Tāpēc Kristīne uzreiz tam piekrita. (..)

Kā tev šķiet: vai priekšroka, lasot tevis tulkoto grāmatu, ir tiem, kuri jau paspējuši noskatīties izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, vai tiem, kuri to nav redzējuši?

Kā kuram. Ir cilvēki, kuri vispirms izlasa grāmatu un tad skatās izrādi. Ne ar kādu īpašu interpretāciju mēs izrādē necenšamies skatītājus pārsteigt – tas ir grāmatas lasījums ar aktierspēles elementiem. Bet –

uz skatuves ir tikai kāda piektā daļa no tā, kas ir grāmatā! Tā ka arī pēc izrādes noskatīšanās droši var lasīt grāmatu: tā ir plašāka un tajā ir vēl citi stāsti, kas mūsu izrādē nav iekļuvuši, jo varbūt ne tik labi padodas skatuvei. Tā mēdz būt.

Tā ka es neteiktu, ka viens variants ir labāks par otru. Kā kuram.

Vai atgādināsi par savu satikšanos ar Joahimu Meierhofu un viņa rakstīto? Jo tieši pirms gada mēs ar tevi runājām par Joahima grāmatu "Ak, šī plaisa! Sasodītā plaisa!" Kas viņā ir tāds, kas tevi saista un nelaiž vaļā?

Viņa dzīves izjūta. Viņa humora izjūta. Viņa interese un kaislība uz niansēm un detaļām, kas arī man ir ļoti tuvas. Galu galā – mēs esam amata brāļi, tāpēc jūtu arī to, kas viņa tekstos rakstīts starp rindām. Satikāmies Minhenes Kamerteātrī 2015. gadā tieši šādā lasījumā, kad tikko bija iznākusi viņa grāmata "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" vācu valodā. Pārpildītajā Minhenes Kamerteātra zālē sēdēju uz trepītēm gaismotāju ložā un redzēju, kā viņš pats lasa savu grāmatu…

Tobrīd tev taču vēl nebija ne domas par to, ka tu varētu viņa grāmatu tulkot?

Droši vien mugurkaulā starp kādiem skriemeļiem kaut kas nočirkstēja, jo es uzreiz turpat arī to grāmatu iegādājos, izstāvēju rindu un palūdzu autogrāfu. Joahims droši vien to neatceras, jo tur nāca viens pēc otra. Bet mēs satikāmies arī kā kolēģi. Diemžēl ne vienā izrādē, bet vienā teātrī gan – gan Minhenē, gan Vīnē. Pirms tam bijām tikušies arī Cīrihē.

Katrā ziņā Joahimam ir liels prieks, ka šī grāmata ir iznākusi [latviešu valodā], un viņš, tikko būs iespējams, atbrauks uz Latviju arī pats. Runājām, ka Rīga skaistāka ir pavasarī – aprīlī, maijā. Un brauks ne tikai viņš – brauks arī mamma! (..)

Vai viss, kas rakstīts šajā grāmatā, tiešām ir taisnība? Vai Joahims tiešām ir tāds, kādu viņš sevi atspoguļo grāmatā? Un māte? Man šķiet, ka viņa ir vienkārši traka sieviete!

Bija skaists dialogs.

Māte, lai situāciju nogludinātu, saka – nē, nē, tik daudz to viskiju jau mēs nedzeram. Uz ko Joahims atbild – jā, kā tad... (Smejas.)

(..) Šī grāmata no autora puses ir ļoti, ļoti atklāta. Viņš raksta arī par savām kļūdām, saviem klupieniem. Ne jau velti sākumā bija iecerēta grāmata par teātri, bet rakstīšana neraisījās. Un tad viņš aizbrauca uz laukiem pie mātes…

Vairāk – audioierakstā!

Muzikanta karjeru Artūrs Uškāns sācis kā Rēzeknes rajona Kaunatas ciema estrādes ansambļa un Rēzeknes rajona kultūras nama estrādes orķestra "Uškāna jaunskunga kapela" vadītājs. Viņš spēlē visu - akordeonu, ermoņikas, kokli, dūdas, stabuli, mandolīnu, elektroniskos taustiņinstrumentus, ģitāru un bungas. Artūrs joprojām ir arī etnoroka grupas "Laimas Muzykanti" sirds, vada etnogrāfisko ansambli "Vabaļis" un darbojas vēl divās grupās - "Ogas" un "Ducele". Šogad entogrupa "Laimas Muzykanti" atzīmē savu 30 gadu jubileju. 

Raidījumā skan:

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- kas klausās, tas zina!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.

Latvijas jauno zinātnieku apvienībai decembrī apritēja 20 gadi. Patlaban tā pulcē ap 300 biedru un arī pērn jauno pētnieku pulks kopumā ir palielinājies. Taču ar kādiem izaicinājumiem saskaras organizācija, kā arī par akadēmisko brīvību, starptautisko konkurenci un jauno pētnieku vietu zinātnes nozarē, sarunā ar Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāju Oskaru Teikmani.

Kā jūs skaidrotu, kāda ir šīs organizācijas loma, virsmērķis? Kāpēc jaunajiem zinātniekiem ir būtiska sava kopiena, kurā var pulcēties, pārrunāt kaut kādas lietas?

Oskars Teikmanis: Ja man būtu jādefinē, kas ir Latvijas Jauno zinātnieku apvienības virsmērķis, es teiktu, ka tas ir veicināt to, ka Latvijā ir vairāk jauno zinātnieku. Pasaule arvien vairāk pieprasa to, ka ir tiešām ļoti augsti izglītoti cilvēki valstī, un vēsturiski arī Latvijai nav izdevies izveidot tik lielu zinātnieku īpatsvaru kā, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs un Rietumeiropā. Ir jūtams, ka mums ir nepieciešamas šīs jaunās asinis ar cilvēkiem, kas ir pieraduši strādāt pie jaunu zināšanu apgūšanas.

Turklāt vēl ir tas aspekts, ka tie, kas izvēlas Latvijā uzsākt doktorantūras studijas, ļoti bieži - aptuveni 70% gadījumu - nonāk situācijā, kur viņi beigās izvēlas tomēr pārtraukt šīs studijas. Nereti tas ir tāpēc, ka ir kaut kādas sistemātiskas problēmas, vai uznāk galēja vientulība, tāda sajūta, ka vienkārši nav atbalsta ne no kurienes, vai arī kāds projekts beidzas.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, viena lieta, ko šī kopiena var darīt, ar ko mēs varam palīdzēt, ir iedot sajūtu, ka tu neesi viens, kas cīnās ar šādām lietām. Mēs varam apmainīties ar domām, mēs varam kopīgi strādāt pie kopējiem mērķiem, un mēs varam arī runāt ar sistēmas veidotājiem, lai to uzlabotu mūsu un visu pārējo zinātnieku vajadzības.

Janvāris ir maestro Raimonda Paula 90. jubilejas mēnesis. To atzīmējot, programmā Labrīt” visu janvāri piektdienās savā redzējumā par maestro dalīsies populāri cilvēki, kuriem ir īpaši cieša sadarbība ar viņu.

Pirmais no viņiem – Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, kurš saka – Raimonds Pauls savā ziņā mūs kā tautu ir uzrakstījis mūzikā. 

Pēdējo piecu gadu laikā aktieris Andris Keišs ar maestro Raimondu Paulu kopā izveidojuši jau trīs programmas, skatāmas mūzikas namā ”Daile”. Katra no tām īpaši spilgti atklājusi kādu maestro personībai raksturīgu šķautni.

Veidojot pirmo programmu ”Suni ārā nedzenama nakts” ar Ojāra Vācieša dzeju, Raimonds Pauls dalījies savās atmiņās par dažādu laiku spožām kultūras personībām, ko viņš saticis un pazinis un Andrim Keišam tā bijusi ļoti bagātinoša un vēsturi atdzīvinoša pieredze.

Andris Keišs: ”Maestro man stāstīja, kā viņš ir Ojāru Vācieti saticis, kā viņš ir ar Imantu Ziedoni strādājis, kā viņš ir ar Jāni Pauļuku, tā teikt, ”ņēmies”, un caur viņu tā Latvijas kultūras dzīve ļoti atdzīvojās un kļuva ļoti taustāma manā apziņā. Tas bija pirmais kopdarbs.

Otrais darbs bija un vēl joprojām ir ”Vīrieši labākos gados”, kas atvēra maestro humora pusi, kuru mēs visi ļoti labi zinām un novērtējam. Kā mēs redzējām, pat tad, kad maestro saņēma ļoti augsto valsts apbalvojumu, kuru pirms tam ir saņēmis tikai Rainis, tātad, viņš kļuva par Lielā Krusta komandieri, arī tad viņš tomēr pasmaidīja. Tā ir satriecoša īpašība, kas mani ļoti iedvesmo.

Un pats pēdējais mūsu kopdarbs ir ”Šekspīra soneti” kopā ar Intaru Busuli. Un tur es savukārt varu redzēt to jaudīgo un azarta pārpilno džeza mūziķi, kāds ir maestro. Intars Busulis vienmēr improvizē un vienmēr tā azartiski maestro paķer uz zoba un maestro ar klavierēm atbild tik neticami un tik skaisti. Un tas pierāda, ka viņš savos 90 tomēr ir jauneklības un radīšanas gara pilns.”

Ar kādu akordu vai uzsitienu pa klavieru taustiņiem Raimonds Pauls mēdz atbildēt ne tikai koncertos, bet arī ikdienišķās sarunās, jo ar klavierēm ir gluži vai kā viens veselums.

Andris Keišs: ”Kad tu, piemēram, piezvani maestro, un viņš ir savā mājā, tad tu vienmēr dzirdēsi klavieru skaņas fonā, un tās klavieres papildina viņa teikto. Ja tu gribi līdz galam saprast, ko maestro domā, tad klausies, kāds akords tajā brīdī skan. Maestro pasaka domu un pēkšņi ir tāds minorīgs piesitiens uz taustiņiem, tad tu saproti – ak, tāda tā doma, tā doma uzreiz iegūst kaut kādus spārnus, lai ātrāk aizlidotu līdz manai apziņai.”