latvijasradio.lsm.lv - RSS

Karls Ristikivi šo savdabīgo romānu (ja gribat - klejojumu) sācis rakstīt 1951. gada Vecgada vakarā. Igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romāns "Dvēseļu nakts" sākas ar sajūtām par pēdējo Vecgada nakti, kad vieni līksmo, bet dažiem gribas pazust  vienatnē un klusumā. Un romāns beidzas, kad pulkstenis sit 12, taču mēs nezinām, cik daudz laika ir pagājis.

Reins Rauds  gan raksta, ka neko nevajadzētu teikt ne par autoru, ne romānu, bet vienkārši lasīt, taču mēs ar tulkotāju no igauņu valodas Maimu Grīnbergu tomēr izlemjam, ka Radio mazā lasītava jaunajā gadā jāsāk ar nelielu stāstu par igauņu rakstnieku Karlu Ristikavi, kas latviešiem mazāk pazīstams kā igaunim Reinam Raudam.

Romāns jau nosaukts par "Orfeju Stokholmā", tam veltīti daudzi pētījumi, arī par personāžu vārdiem, kas nav nejauši. Romāns "Dvēseļu nakts ieved kādā noslēpumainā namā, kas pilns ar dīvaini ģērbtiem, nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži sauc tevi vārdā. Varbūt tomēr pazīstami, tikai aizmirsti? Te nu gan katram savas interpretācijas iespējas. Vēstītājs klīst pa šo namu un  nevar atrast izeju, bet patiesībā viņš šo izeju nemeklē,

Atceroties, ar kādām domām katrs pavadījām veco gadu, lasām igauņu trimdas rakstnieka Karla Ristikivi romānu "Dvēseļu nakts".

Raidījumu atbalsta:

Vai ir iespējams sazināties ar cilvēku, kurš ir dzīvojis pirms simts gadiem? Par to runājam ar Šveicē dzīvojošo Aldu. Lasām Edgāra Silēna grāmatu "14-14". Papļāpājam arī par pļāpāšanu.

Jaunajā raidījumā Pieturvietas ieklausīsimies mūsu valodas nokrāsās, iepazīsim mazciemu dzīvi – pagātnes matojumu un šodienas realitāti, satiksim Latvijā dzīvojošās mazākumtautības. Pirmā pietura – Limbažu novada Pāles novadpētniecības muzejā, kur ieklasāmies Pāles izloksne un dzejā Svētciema izloksnē, kā arī  uzzinām, kā taisa brūno gaļu.

Pirmajā raidījumā, runa ir par izloksni. Vai varat pateikt, kur tā runā? Daudzi droši vien teiks, ka izklausās pēc kurzemniekiem, bet nē, arī  Vidzemes lībiešu pēcteči norauj vārdiem galotnes. Vai zinājāt, ka latviešu  valodā ir trīs dialekti? Tie lielie zari ir vidus dialekts, no kā veidojusies mūsu literārā valoda, tad ir augšzemnieku dialekts, kādā runā visā Latgalē un vēl Vidzemes Austrumu  un Dienvidaustrumu daļā, un lībiskais dialekts, kas piemīt Ziemeļkurzemes un Ziemeļvidzemes runājošiem. Un uz šiem zariem ir vairāki simti pazarīšu, proti. 512 izlokšņu. Tātad, lai iepazītu šo krāsaino valodas buķeti ir jādodas ceļojumā pa dzimto zemi un jātur ausis vaļā.

Pirmā pietura Limbažu novada Pāles pagasta centrā, kur uzklausām ne tikai vietējo, bet dzejas rindās arī kaimiņciema izloksni, iepazīstam Vidzemes lībiešu vēsturi un uzzinām, kā senāk dēvēja Pāli lībiešu valodā. Būs recepte brūnai gaļai.   

Pāles novadpētniecības muzejs ir vieta, kur var atrast informāciju par  Vidzemes lībiešu vēsturi, senām vietējām dzimtām un viņu pēctečiem, un tieši tāpēc arī te uz šī raidījuma ierakstu ir sapulcējušies vairāki vietējie iedzīvotāji. Tie ir Ansis Kārnups, Ausma Ozoliņa, Dace Kārnupe, Margita Kārnupe, Rasma Noriņa un Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja Liene Noriņa- Šeikina

Tieši Rasma Noriņa ir tā, kas vairāk nekā divdesmit gadus ir pētījusi senās Metsepoles jeb Vidzemes līvu zemes vēsturi un tās iedzīvotāju dzimtas kokus, tāpēc arī viņai vaicāju par izloksnes atšķirībām starp Kurzemes un Vidzemes runājošajiem.

Turpinājumā par lībisko mantojumu Pālē stāsta skolotāja Margita Kārnupe, kurai vaicāju, ko nozīmē folkloras kopas „Malībieš”, kurā viņa piedalās, nosaukums.

Runājot par savu sakņu apzināšanos, Rasmas meita, Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja Liene Noriņa-Šeikina ir optimistiski noskaņota, jo šai pusē jaunā paaudze ir ieinteresēta pētīt savu izcelsmi un lepoties ar lībiskajām saknēm.

Sarunā cits caur citu Ansis, Dace un Margita Kārnupi un Ausma Ozoliņa  uzteic Rasmas Noriņas veikumu, meklējot radus un palīdzot katram veidot dzimtas koku. Ja reiz teju katrs otrais Pālē ir radinieks, tad interesanti uzzināt, vai te ir arī kāds vienots dzimtas ēdiens. Nē, tāds tomēr neesot, katrā ģimenē savs gardums. Bet Ausma Ozoliņa un Dace Kārnupe labprāt padalās ar brūnās gaļas recepti.

Agrāk, kad kāva jēru, pāri palicis tikai kvieciens…

Bet brūno gaļu gatavo no subproduktiem.

Plaušas, aknas, mēli, nieres un mazliet pavēderes gaļas kārtīgi savāra un samaļ. Ļaut atdzist un sazelēt. Tā ir brūnā gaļa. Ļoti garšīgi!

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas pie konkursa "Sējējs" pagājušā gada laureāta nominācijā "Bioloģiskā lauku saimniecība" - Jāņa Tiltiņa Tukuma novada Vānes pagasta zemnieku saimniecībā "Birznieki". Saimniekošanu pirms 33 gadiem uzsāka Jāņa vecmāmiņa Millija Antone, turpināja mamma Aija Rence, bet tagad saimnieko Jānis Tilitiņš. Viņš ikdienā rūpējas par 260 kazām, ganībām un pats arī gatavo 14 dažādu veidu sieru no kazas piena. Mamma kārto grāmatvedību, bet pārējie ģimenes locekļi palīdz paveikt lielos darbus un uzņemt viesus Mājas kafejnīcu dienās.

Latvieši vienmēr ir bijuši ideālisti, bet akls ideālisms un sekošana līderim ir bīstama – saka režisore Māra Ķimele. Par savu vecmāmiņu režisori un kāpēc pati brauca mācīties uz Maskavu, par Kroderu, Šekspīru un lauku skolām – saruna ar Māru Ķimeli Laikmeta krustpunktā.

Zinātkāri, iespējams, mantojusi no savas vecāsmammas režisores Annas Lācis. Pati izdomājusi, kā sevi pieteikt režijas studijām un izdarījusi to spoži. Visu savu dzīvi saistījusi ar teātri un aktieru izglītošanu lugās, mudinājusi skatītājus ieraudzīt to, kas tajā brīdī aktuāls, pat ja viena luga iestudēta atkārtoti. Un kas ir aktuāls? Viņas darbus caurvij cilvēcība un vēlme izprast cilvēka rīcību, kas svarīga ir vienmēr – dažādos režīmos, iekārtās, vēsturiskos pagriezienos. Un vai tas nav aktuāli šodien, tāpat kā vakar un kā būs rīt? Laikā, kad cilvēkiem ir tik daudz iespēju kaut ko zaudēt un arī pa spēkam noturēt, saruna ar  režisori un pedagoģi Māru Ķimeli.

Raidījums skan īsu brīdi pēc gadu mijas 2026.gada janvārī. Atradu, ka 1979. gada sākumā žurnālā "Liesma" esat izteikusi tādu novēlējumu – spēt dzīvot un mīlēt cilvēkus pēc visa, kas uz Zemes ir bijis un vēl būs. Vai šim novēlējumam jūs šobrīd pievienotu kaut ko citu? Vai joprojām ticat, ka tas ir galvenais?

Māra Ķimele: Jā, jo notiek tik drausmīgas lietas, ka pazaudēt spēju mīlēt ir vienkārši.

Varbūt jums prātā kāda lugas aina vai kāda lugas daļa, vai kāds citāts, ar kuru jūs varētu varbūt raksturot to, ko mēs šobrīd piedzīvojam?

Māra Ķimele: Nē, laikam citādi nepateikšu.

Valmieras teātrī repertuārā šobrīd ir jūsu režisētā Gunāra Priedes luga "Zilā". Šī ir jau otrā reize, kad iestudējat šo lugu. Kāda bija šī sajūta atgriezties pie "Zilās"?

Māra Ķimele: Tā bija, protams, izrāde par jauniešiem, jo tajā lugā centrālais tēls ir jauns puisis un tie vecāki man toreiz šķita mazāk svarīgi. Šoreiz ir abi svarīgi, tomēr, es domāju, pēc lugas tas vairāk ir stāsts par Rasmu, par latviešu sievieti, kura ir paštaisna. Tas ir tāds atskats, kā mēs paši nepamanām, ka mēs iznīcinām savu dzīvi ar savām rokām. Un, protams, kā vienmēr vainojam citus.

Ļoti precīzs, manuprāt, raksturojums daudzām lietām, kuras mēs šajā laikā piedzīvojam. Man vienmēr ir licies būtiski, vai cilvēki spēj caur lugu, caur daiļdarbu, tur iekodēto vēstījumu spēj attiecināt uz citām dzīves situācijām. Ne obligāti tam ir jāizpaužas tieši šeit kā ģimenē, tas var būt valsts mērogā. Vai tā arī jūs to saredzat, kad jūs liekat šos akcentu, ko gribat konkrētā lugā izcelt?

Māra Ķimele: Tā struktūra jau droši vien ir līdzīga visos tādos… viņa nemainās faktiski, vai nu tikai mazākā, vai lielākā mērā. Šo lugu taisot es nedomāju par valsti, bet tieši par to, ka mēs parasti nepaskatāmies uz sevi. Vienmēr liekas, ka citi kaut ko dara ar mums un lielākoties mēs paši darām to ar sevi. Es tomēr uzskatu, ka cilvēks ļoti lielā mērā ir pats savas dzīves veidotājs, pats savas laimes kalējs.

Un sevis apzināšanās vai apzināšanās par savu rīcību bieži vien nav tā primārā, ar ko cilvēks nodarbojas.

Māra Ķimele: Jā. Es gribētu gandrīz tādu Jaungada vēlējumu teikt - vairāk apzināties, ko es pats daru, tieši konkrēti es. Protams, ka skatoties apkārt un vēl tālāk, ir tik daudz briesmīgu lietu, bet laikam jāsāk ar sevi. Es domāju, atskatoties uz vienu dienu savā dzīvē, cik daudz aplamības katrs cilvēks izdara. Sīkas, maziņas.

Kuras beigās varbūt vienā brīdī saslēdzas.

Māra Ķimele: Viņas tā veido, veido, veido. Ja vēl runātu par domām, ko mēs domājam. Nē, vajag tīrīt sevi pa priekšu.

(..)

Neviļus atkal esmu atradusi citātu, kurā domājam par sevis pārvarēšanu. Tiešām šobrīd grūtību netrūkst. Un es nedomāju par sadzīviskām grūtībām. Tās vienmēr tomēr cilvēki pamanās pārvarēt. Bet grūtības, kas ir tiešām nācijām, cilvēcei šobrīd svarīgas grūtības, kuras mēs vērojam vai ar kurām jau paši saskaramies. Vai jūs arī teiktu, ka tas, kas palīdz tās pārvarēt, ir visdrīzāk mēs paši, jo ne jau vienmēr notikumu gaita ir tāda, kuru mēs spējam ietekmēt, un tā gandrīz nekad nenotiek tādā ātrumā un laikā, kā mēs gribētu. 

Māra Ķimele: Jā, tās lielās lietas ir nesaprotamas. Man laikam lielākais šoks pagājušajā gadā bija Trampa paziņojums, ka jebkura armija, kura ir spēcīga un spējīga, drīkst iekarot citas valstis, ja viņai ir pietiekoši daudz resursu. Ka tas ir normāli un tās teritorijas, protams, tad ir jāatstāj tiem iekarotājiem. Un vēl lielāks šoks - tas, ka visi to akceptē. Saprotams - to jau mēs visi zinām, ka tas ir bizness un karš ir bizness. Un karš notiek tādēļ, ka kādam ir bizness. Bet ka cilvēki nespēj sadoties, apvienoties un to apturēt, tas ir šokējoši. Es arī nezinu, ko lai dara? Mēs esam gājuši ielās, mēs esam protestējuši, mēs esam likuši saulespuķes logos un pārsvītrojuši Putina ģīmi, briesmīgo, bet viņš mierīgi turpina ar faktiski visu valstu atbalstu. Labi, es varu lepoties, ka Latvija to neatbalsta, bet tāpat arī mūsu valdības vīri ir spiesti izteikties piesardzīgi. Es, skatoties valdības līmenī, neredzu, ka kāds pateiktu – kā, Tramp, ko tu runā te tagad!

Retorika pret Ameriku ir piesardzīga.

Māra Ķimele: Protams. Mūs draugi, viņi mūs atbalsta. Līdz ar to tādā veidā sākas tā pakalpiņu būšana un viņa aug augumā. Protams. Un kaut kā visi to uztver normāli, ka mēs atļaujam jebkuram… Iekaros Latviju –  tieši tāda pati reakcija būs. Neko. Viņiem ir resursi, viņiem ir spējas. Kādreiz Pēteris I šeit valdīja, tātad tas pieder Krievijai. Kas tā par runāšanu! Ja Ukraina, kura neko nav darījusi, lai uzbruktu, bet viņai uzbrūk, viņa nekādā veidā nav provocējusi šo karu. Mierīgi milzīga lielvalsts ar pārējo valstu atbalstu saka – jā, ok, viss ir kārtībā, tā var būt. Atstājiet tās teritorijas. Nu nekas, varbūt kādreiz pēc 1000 gadiem jūs viņas atgūsiet. Neuztraucieties. Mani tas šokē.

Kuram cilvēkam pasaulē nervi ir no dzelzs un sirds no zelta? Šo Kārļa Freimaņa un pārējās pagājušā gada ģimeņu izvirzītās mīļmīkliņas Greizajos ratos min Sīpolu ģimene no Durbes: mamma Ieva, sešgadnieks Miķelis un Ievas mamma, ome Aija Melle.

2025. gada otrā pusgada mīļmīkliņas uzdod: Annika Eļļuka, Agnete Andersone, Olivers Sīpols, Kārlis Freimanis, Inese Auziņa, Laura Siliņa, Jānis Eduards Medenis, Zigmunds Otto, Imants Gaidukēvičs, Paulis Bārzdiņš, Haralds Pauniņš, Ainārs un Baiba Pankjāni.

Vai novecošana un nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru savā jaunajā dokumentālajā filmā ”Frankenšteins 2.0” atbildi meklē režisors Dāvis Sīmanis.

Lai pētītu mūsu sabiedrības apsēstību ar nemirstību, viņš pirms vairākiem gadiem ar radošo grupu devās ceļojumā uz dažādām valstīm, kur sastapa zinātniekus, tehnoloģiju pionierus un pašpasludinātus nemirstības praviešus. Izziņas ceļojumā gūtās atziņas tad arī apkopotas filmā, kas veidota nedaudz ironiskā intonācijā un ar veselīgas skepses piedevu.

Ceļu pie skatītājiem Latvijas kinoteātros filma sāks 14.janvārī.

Filmai tāds diezgan draudīgs nosaukums – ”Frankenšteins 2.0”. Ko tas par filmu pasaka un kādā intonācijā tas būtu jāizrunā?

Dāvis Sīmanis: Visticamākais jāizrunā mazliet ironiskā intonācijā. Kā mēs zinām, Mērijas Šellijas romānā doktors Frankenšteins savu Frankenšteina briesmoni saliek kopā no dažādu mirušu cilvēku daļām un atdzīvina ar elektrības spēku. Attiecīgi šis tēls savā ziņā ir draudīgs, bet viņā ir arī, protams, kaut kas komisks, ņemot vērā, ka viņš nespēj pietiekami kognitīvi iesaistīties dzīvē un komunicēt normālā veidā.

Nu un mēs esam nonākuši tādā laikmetā, kurā izrādās, ka zinātne varēs kaut ko līdzīgu izdarīt. Varbūt ne ar mūsu dzīvēm, bet vismaz to paaudžu dzīvēm, kas mums sekos.

Cilvēkus varēs izveidot no kaut kādām daļām – tehniskām, digitālām vai biotehnoloģiskām daļām, iesaistot arī, protams, mūsu pašu ķermeņu elementus. Vai arī, piemēram, mūs atdzīvinot pēc kaut kāda laika, ja mēs tiekam iesaldēti, guļot kādā krioniskā cisternā.

Tāpēc arī šajā gadījumā tā ir Frankenšteina otrā versija jeb jaunā atnākšana. Bet, protams, ar lielu, lielu ironijas devu, ņemot vērā, ka šobrīd tas viss vēl ir futuroloģiskā līmenī, kaut arī ļoti daudzas lietas zinātnē jau ir pavirzījušās uz priekšu. Savā ziņā tā ir ķeršanās pie salmiņa un nevēlēšanās varbūt apzināties līdz galam savu galīgumu un to, ka agrāk vai vēlāk arī mēs nomirsim un nāve mūs notvers.

Jā, mēs mēģinām uz to paskatīties nevis no lāsta viedokļa, bet tieši otrādi, varbūt ar tādu mazliet cerību, joku un vienlaikus arī mēģinājumu saprast, kur mēs vispār šobrīd visās šajās tehnoloģijās un šajās nākotnes prognozēs atrodamies.