(ne)Diplomātiskās pusdienas

Lai arī šobrīd visas pasaules uzmanība ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem un situācijai Irānā, raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skatāmies nedaudz tālāk uz Austrumiem. Japānā nesen notikušās ārkārtas vēlēšanas potenciāli ir iezīmējušas izšķirošu brīdi valsts turpmākajā attīstībā gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.

Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru ir guvusi Liberāldemokrātiskā partija (LDP), izcīnot 316 no 465 vietām parlamenta apakšpalātā. Šis ir lielākais partijas panākums kopš tās dibināšanas 1955. gadā, kā arī ievērojams kāpums kopš iepriekšējā sasaukuma. Tomēr jāteic, ka šāds vēlēšanu iznākums nav nejaušība. Japānas valdību pašlaik vada LDP pārstāve Sanaje Takaiči, un šīs vēlēšanas ir bijušas tieši viņas stratēģiskais triumfs.

 

Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās "maltīte" ar spožu fasādi, taču strīdīgu pildījumu: Krievijas maigā vara caur kultūras centriem. Bet vai stāsts tiešām ir tikai par kultūru?

Kultūras diplomātija pēc būtības ir valsts īstenota stratēģija, kas pielieto valodu, mākslu, izglītību un pašu kultūru kā instrumentu, lai veicinātu savstarpēju sapratni starp valstīm, stiprinātu attiecības un veidotu pozitīvu tēlu pasaulē. Demokrātiskās valstīs šī stratēģija balstās uz līdzvērtību, atklātību un draudzību, taču, acīmredzami, ne visas valstis to izmanto līdzīgiem mērķiem.  Krievijas nami un bēdīgi slavenais Maskavas nams Latvijā nav tikai par koncertzālēm un valodas kursiem, bet bieži vien ietekmes mezgliem informācijas, diplomātijas un izlūkdarbības līmenī.

Krievijas nami, zināmi arī kā Krievijas Zinātnes un kultūras centri, ir kultūras diplomātijas institūcijas, ko vada Krievijas valdība kā daļu no savas maigās varas instrumentiem. Tās saknes meklējamas Padomju Savienības “draudzības” un kultūras centru tīklā, bet 2008. gadā šī sistēma tika institucionalizēta ar „Rossotrudņičestvo”, Krievijas federālo aģentūru, sadarbībai ar NVS, tautiešiem ārzemēs un starptautiskajai humānajai sadarbībai.

Oficiāli „Rossotrudņičestvo” uzdevums ir līdzīgs kā Gētes institūta Vācijā vai Francijas kultūras instutūtam, proti, veicināt valodas apguvi, kultūras izplatīšanu un Krievijas tēla stiprināšanu ārzemēs. Bet ar laiku šī aģentūra ir kļuvusi par būtisku Kremļa stratēģisko ietekmes rīku. Pēc 2014. gada Krimas aneksijas un īpaši pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, šie centri aizvien biežāk ir kļuvuši par propagandas un dezinformācijas izplatīšanas platformām.

2021. gadā šiem centriem tika piešķirts jauns nosaukums – “Krievijas nami” jeb “Russian Houses”, lai tos padarītu pievilcīgākus un vieglāk saprotamus kā “Rossotrudņičestvo”. Tika uzsākta arī paplašināšanās politika – izveidojot filiāles ārpus galvaspilsētām, stiprinot sadarbību ar vietējām organizācijām un diasporas grupām.

Taču atšķirībā no Gētes institūta vai Francijas institūta, Krievijas nami ļoti tieši koncentrējas uz “tautiešu” politiku – uzturēt stipras emocionālās un valodas saites ar Krieviju, neatkarīgi no ģeopolitiskā konteksta. Formāli tie piedāvā valodu kursus, koncertus, izstādes un apmaiņas programmas, bet neoficiāli stiprina prokrieviskus naratīvus un veicina Kremļa ģeopolitisko dienaskārtību.

Tieši šo mērķi varēja saskatīt arī bēdīgi slavenajā Maskavas namā Rīgā. To atklāja 2004. gadā kā kultūras un biznesa centru, kā vietu, kur Krievija caur koncertiem, filmu festivāliem un valodu nodarbībām uzturēja saikni ar Latvijas krievvalodīgo kopienu.

Bet šī saikne nebija tikai kultūras rakstura. Latvijas drošības iestādes gadiem to uzraudzīja. Tika norādīts, ka pasākumos klātesošas bija arī izteiktas politiskas notis – nereti kritizēta Latvijas valodas politika, izplatīti naratīvi par “Krievijas pasauli” un padomju nostalģiju. Šāda “maigā ietekme” kļuva par vienu no Kremļa instrumentiem Latvijas informatīvajā telpā.

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Maskavas nama liktenis kļuva neizbēgams. 2024. gadā Saeima pieņēma īpašu likumu, kas atļāva atsavināt šo ēku par labu valstij. Tās īpašnieki tika iekļauti ES sankciju sarakstā, kamēr Latvija paziņoja, ka ēku pārdos un iegūtos līdzekļus novirzīs palīdzībai Ukrainai.

Kad runājam par varu Eiropas Savienībā, parasti domājam par samitiem, sankcijām, paplašināšanos vai veto tiesībām. Taču patiesībā viens no ietekmīgākajiem dokumentiem Briselē ir Eiropas Savienības daudzgadu budžeta finanšu shēma (Multiannual Financial Framework) jeb MFF.

Kad Eiropas Savienība vienojas par savu ilgtermiņa budžetu, tā vienkārši nelemj par to, cik daudz naudas tērēt. Tā nosaka savas prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem un principā Eiropas Savienības daudzgadu budžets nosaka gada izdevumu griestus politikas kategorijām. Priekšlikumu sagatavo Eiropas Komisija. Tas jāpieņem vienbalsīgi Eiropadomē un tam nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij ir veto tiesības. Jāpiebilst, ka pašreizējais daudzgadu budžets aptver 2021.–2027. gadu periodu. 2018. gada cenās tā apjoms ir 1,074 triljoni eiro. Pašreizējās cenās – aptuveni 1,2 triljoni eiro. Tas ir aptuveni 1–1,1% no ES kopējā nacionālā ienākuma.

Papildus šai summai tika izveidots pagaidu atveseļošanas instruments „NextGenerationEU”, reaģējot uz Covid-19 krīzi. Tas ļāva Eiropas Komisijai aizņemties līdz 750 miljardiem eiro 2018. gada cenās, aptuveni 806,9 miljardus eiro pašreizējās cenās laika posmā no 2021. līdz 2026. gadam. Šī kopējā parāda atmaksa sāksies 2028. gadā un turpināsies līdz 2058. gadam. Saskaņā ar Komisijas aizņemšanās plāniem un 2020. gada Pašu resursu lēmumu, ikgadējie atmaksas maksājumi var sasniegt 15 līdz 25 miljardus eiro gadā, atkarībā no refinansēšanas nosacījumiem un jauno ieņēmumu avotu apjoma. Un tieši šīs saistības tiešā veidā ietekmēs 2028.–2034. gada daudzgadu budžetu.

Ir brīži, kad atsevišķi skandāli uz īsu laiku izgaismo sistēmas, kas parasti ir klātesošas, bet neredzamas. Arī šajā raidījumā esam izlēmuši pievērsties tā dēvētajai Epstīna lietai. Nevienam nav noslēpums, ka šī gada sākumā ASV Tieslietu departaments publiskoja miljoniem dokumentu, kas saistīti ar Džefriju Epstīnu un viņam izvirzītajām apsūdzībām cilvēku tirdzniecībā un nepilngadīgo seksuālā izmantošanā.

Dokumentu publiskošana tika pamatota ar caurskatāmības nepieciešamību, taču drīz vien vairāk nekā 9000 failu tika uz laiku izņemti no publiskās piekļuves, jo radās bažas, ka daļa materiālu nav pietiekami anonimizēti un var atklāt upuru identitāti. Mediji vienlaikus uzsver būtisku juridisku niansi: personu vārdu parādīšanās šajos dokumentos pati par sevi nenozīmē noziedzīgu rīcību. Vārdi var būt minēti dažādu iemeslu dēļ, kā kontaktpersonas, nepārbaudītu liecību ietvaros vai trešo personu piezīmēs. Taču, neskatoties uz šiem precizējumiem, sabiedriskās rezonanse ir nepārprotama un arī pašsaprotama. Šī lieta pievērš uzmanību jautājumam, kas sniedzas daudz tālāk par vienu cilvēku, vienu tīklu vai vienu valsti.

Jaunākajos mediju pētījumos, analizējot dokumentu kopumu, arvien skaidrāk iezīmējas Epstīna tīkla starptautiskais raksturs. Atsevišķi Eiropas mediji norāda, ka dokumentos atkārtoti parādās Eiropas pilsētas kā loģistikas un kontaktu punkti, arī Rīga. Šie fakti arī liecina par to, ka Epstīna darbība nebija izolēta vienā valstī, bet balstījās plašākā, transnacionālā infrastruktūrā. Līdz ar to rodas jautājums ne tikai par to, kas pastrādāja noziegumus, bet arī par to, kā ekspluatācija kļūst iespējama un kāpēc tā turpinās?

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par pilsoņu karu, par ko teju neviens vairs nerunā. Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā pasaule ir iemācījusies sadzīvot ar pilsoņu karu šajā valstī.

Pirms pieciem gadiem, 2021. gada 1. februāra agrās rīta stundās, Mjanmas armija īstenoja valsts apvērsumu. Karavīri aizturēja ievēlētos līderus, tostarp civilās valdības pārstāvjus, izslēdza telefona sakarus un internetu un izsludināja ārkārtas stāvokli. Militārie līderi apgalvoja, ka 2020. gada vēlēšanās notikusi krāpšana, taču starptautiskie novērotāji šīs vēlēšanas lielākoties uzskatīja par ticamām. Dažu dienu laikā miljoni izgāja ielās. Valsts ierēdņi pārtrauca darbu. Studenti, ārsti, skolotāji - veselas sabiedrības daļas pievienojās kustībai, kas kļuva pazīstama kā Pilsoniskās nepakļaušanās kustība. Un tad sākās apšaudes.

Tas, kas sākās kā protesti, kļuva par pretošanos. Tas, kas sākās kā pretošanās, pārauga bruņotā konfliktā. Un diemžēl šodien Mjanma atrodas vienā no sarežģītākajiem pilsoņu kariem pasaulē. Kara mērogs ir satriecošs. Jaunākie ziņojumi liecina, ka kopš 2021. gada apvērsuma gājuši bojā vairāk nekā 92 000 cilvēku. Apmēram 3,5 miljoni cilvēku ir pārvietoti valsts iekšienē, bet kopējais piespiedu pārvietoto cilvēku skaits pārsniedz četrus  miljonus. Tajā pašā laikā aptuveni 16 miljoniem cilvēku – gandrīz trešdaļa valsts iedzīvotāju – ir nepieciešama humanitārā palīdzība, lai nodrošinātu pārtiku, pajumti un medicīnisko aprūpi.

Valsts ir sašķelta. Daži aprēķini liecina, ka armija faktiski kontrolē tikai apmēram 20 procentus valsts teritorijas, kamēr pretošanās spēki un etniskās bruņotās organizācijas kontrolē lielas lauku un pierobežas teritorijas. Un tomēr politika turpinās, vismaz formāli. 2025. gada beigās un 2026. gada sākumā militārā valdība organizēja nacionālās vēlēšanas. Daudzām opozīcijas partijām tika liegta dalība, tūkstošiem politisko ieslodzīto joprojām atradas cietumos, un vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz aptuveni 55 procentiem, kas ir būtiski mazāk nekā iepriekšējās demokrātiskajās vēlēšanās. Militāri atbalstītās partijas ieguva pārliecinošu parlamenta kontroli.

Piecus gadus pēc apvērsuma Mjanmā ir vēlēšanas, bet nav stabilitātes. Ir valdība, bet nav leģitimitātes. Un ir globāla izpratne, bet ļoti maz globālas rīcības. Lai saprastu, kāpēc pasaule ir darījusi tik maz, lai apturētu karu, ir jāieskatās neērtajā telpā starp vērtībām un stratēģiju - vietā, kur patiesībā notiek lielākā daļa ārpolitikas.

Raidījumu veido arī doktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas runājam par aktuālo, kas ir bijusi liela daļa mūsu ikdienas jau vairāk nekā 20 gadus. Un tā ir eirozona. Temata aktualitāte ir saistīta ar Bulgāriju, kas no 2026. gada 1. janvāra ir pievienojusies eirozonai, tādejādi kļūstot par tās 21. dalībvalsti. Šī ir bijusi pirmā monetārās savienības paplašināšanās kopš Horvātijas pievienošanās 2023. gadā.

Eirozona ir Eiropas Savienības dalībvalstu monetārā savienība, kas par savu oficiālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Tā sākotnēji izveidojās 1999. gadā, kad eiro tika ieviests bezfiziskā veidā. Tas tika darīts apzināti, lai tirgiem, bankām un valdībām dotu laiku pielāgoties un izvairīties no loģistikas haosa, pirms valūta 2002. gadā nonāca cilvēku makos. Eiropas Centrālā Banka šo maiņu apraksta kā vēsturē lielāko un tā tik tiešām arī ir, jo togad eiro banknotes un monētas tika ieviestas 12 valstīs.

Vēlāk valstu pievienošanās eirozonai vairs nebija automātiska. Pašlaik, lai Eiropas Savienības dalībvalsts varētu pievienoties eirozonai, tai ir jāizpilda vairāki konverģences kritēji jeb saistoši juridiski un ekonomiski nosacījumi, kas tika noteikti līdz ar Māstrihtas līgumu. Šie kritēriji ir zema inflācija, stabilas valsts finanses, stabils valūtas kurss un procentu likmes, kas ir saskaņotas ar eiro zonu. Teorētiski šie kritēriji nodrošina to, ka eiro ieviešana nedestabilizē ne jauno dalībvalsti, ne arī savienību.

Dalībvalstīm arī nav noteikta termiņa, cik ātri tām būtu jāiestājas eirozonā. Tāpēc ES valstis var izstrādāt savas stratēģijas, kā izpildīt eiro ieviešanas nosacījumus. Tikai pēc stratēģiju realizācijas sākas lēmumu pieņemšanas process, kura ietvaros atbildīgās Eiropas Savienības institūcijas lemj, vai eirozonas kandidātvalstis ir izpildījušas visus nosacījumus un ir gatavas ieviest eiro. Ja to sniegtais atzinums ir labvēlīgs – var sākties ieviešanas process, ko pašlaik arī dara Bulgārija.

Raidījumu veido arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats par "lawfare" jeb juridisko karadarbību. Tas ir stāsts par to, kā likums vairs nav tikai instruments taisnīguma nodrošināšanai, bet arvien biežāk kļūst par politiskas cīņas un militāra konflikta sastāvdaļu.

Pēc būtības juridiskā karadarbība ir situācija, kad likums kļūst par ieroci. Tas ir brīdis, kad valstis, politiķi un retos gadījumos arī privāti spēlētāji izmanto tiesības nevis tikai tāpēc, lai meklētu taisnību, bet lai uzvarētu politiskā cīņā vai nostiprinātu savas pozīcijas konfliktā. Tas nenozīmē, ka likums tiek atcelts. Gluži pretēji – tas tiek izmantots ļoti aktīvi, tikai citā veidā.

Citiem vārdiem sakot, ja agrāk starptautiskajā vidē galvenais instruments bija armija, tad šodien mēs runājam par hibrīddraudiem un hibrīdpasākumiem. Šajā stāstā acīmredzot sava loma ir arī juristiem ar tā saucamo juridisko karadarbību. Tieši tāpēc starptautiski konflikti šobrīd notiek arī tiesas zālēs, juridiskajos paziņojumos, diplomātiskajās notās un preses konferencēs.

Nereti mērķis ar juridisko karadarbību ir ietekmēt pretinieka rīcību: palēnināt viņu, diskreditēt, piespiest mainīt kursu vai vismaz radīt politisku un juridisku spiedienu. Un tas nav nekas pilnīgi jauns. Jau koloniālajos laikos lielvaras izmantoja uzspiestus “līgumus” un juridiskus dokumentus, lai it kā attaisnotu teritoriju pārņemšanu. Papīrs dažreiz bija tikpat svarīgs kā lielgabals. Atšķirība ir tā, ka šodien tas notiek globālā līmenī – ar starptautiskajām tiesām, ANO dokumentiem un konvencijām.

Tieši tāpēc juridiskā karadarbība atkal kļūst par svarīgu elementu mūsdienu stratēģiskajā konkurencē. Toties var rasties jautājumi, kā izskatās juridiskās karadarbības instrumenti. Kā tie atšķiras no ikdienas tiesāšanās?

(ne)Diplomātisko pusdienu ēdienkartē temats, kas šķietami "izlecis" no starptautisko attiecību mācību grāmatām un atgriezies ASV ārpolitikas priekšplānā. Tā ir Monro doktrīna jeb kā tās atjaunoto variantu dēvē  – Donro doktrīna. Tomēr šoreiz tas nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Monro doktrīna ir 19. gadsimta ASV ārpolitikas doktrīna, kura būtībā bija klaji vienkārša: Eiropas impērijas lai paliek savā okeāna pusē, kamēr ASV neatkarīgi attīstīsies savā. Toreiz ideja cēlās no raizēm par tālāku Eiropas koloniālismu Rietumu puslodē un par šo pašu lielvaru strīdu importēšanu ASV sfērā.

Monro doktrīna būtībā bija pirmais lielais paziņojums, ka Rietumu puslode nav vienkārši vēl viena pasaules daļa, taču īpaša politiska telpa, kurā darbojas citi noteikumi un kurai ir cits noteicējs. Lai arī sākumā ASV to vēl nevarēja īstenot ar spēku, toties idejiski tā spēja ielikt pamatus.

Sākotnēji Monro doktrīna bija pilnīgs blefs. ASV jūras spēki nekādā veidā nevarēja konkurēt ar Eiropas militāro varu. Tā laika ASV jūras spēku apmērs bija salīdzināms drīzāk ar Itāliju, nevis ar Lielbritāniju. Būtībā vienīgais iemesls, kāpēc doktrīna vispār nostrādāja, ir tāpēc, ka tā bija izdevīga tā laika Britu impērijai, kura palīdzēja to īstenot un ievērot.

Ar laiku Monro doktrīnu papildināja Rūzvelta secinājumi, kas ASV faktiski pasludināja par galveno drošības garantu un kārtības uzturētāju Latīņamerikā. Tas deva Vašingtonai  attaisnojumu tālākai darbībai reģionā, lai novērstu Eiropas iejaukšanos. Tieši uz šī pamata vēlāk, Aukstā kara laikā, noveda pie iejaukšanās tādās valstīs kā Dominikānas Republikā, Nikaragvā un Haiti. Tā ir vēsture, kuru Latīņamerika labi atceras, pat ja Vašingtonā par to dažreiz ir ērtāk klusēt.

Tomēr Monro doktrīna pēc aukstā kara beigām sāka kļūt mazāksvarīga. ASV sāka sniegt lielāku priekšroku partnerības un cieņas politikai Rietumu puslodē. Piemēram, 2013. gadā toreizējais valsts sekretārs Džons Kerijs paziņoja, ka “Monro doktrīnas laikmets ir beidzies”. Kurš būtu domājis, ka tikai pēc mazliet vairāk nekā 12 gadiem šis temats atkal nonākts starptautiskajā dienaskārtībā?

Realitāte vienkārši bija tāda, ka ASV skatījumā Rietumu puslode bija kļuvusi par gandrīz pašsaprotamu ietekmes fonu. Tā bija šķietami droša telpa, kurā nekas būtiski nevarēja mainīties bez Vašingtonas ziņas. Tāpat lielāku prioritāti bija jāpievērš Tuvajiem Austrumiem, īpaši pēc 11. septembra, kā arī Ķīnas un Krievijas pieaugošajai ietekmei un aktivitātēm starptautiskajā vidē.

21. gadsimts sākās ar optimismu par globalizāciju kā starptautiskās labklājības un pasaules kārtības virzītājspēku. Tikmēr 11. septembra notikumi veidoja izpratni par sarežģītiem, starptautiskiem drošības draudiem, kas prasīja pāreju uz spēcīgāku daudzpusēju sadarbību. ASV bija šīs sistēmas neapstrīdētā līdere, kamēr citu lielvaru kapacitāte bija ierobežota. Tomēr šobrīd mēs dzīvojam citā vidē. Globalizācija sastopas ar arvien lielākiem ģeopolitiskiem šķēršļiem, lielvaru konkurence atgriežas, un ASV vairs nejūtas kā vienīgais spēlēs noteikumu noteicējs. Tas automātiski liek daudz nopietnāk skatīties uz to, kas notiek pašai vistuvāk – savā pagalmā, Rietumu puslodē.

Šie notikumi šķietami ir atdzīvinājuši Monro doktrīnu, izvelkot to no vēstures grāmatu lappusēm un piemērojot reālā politikā. Tomēr tā šoreiz ir savādāka. Tas vairs nav stāsts par neatkarību no Eiropas impērijām, bet stratēģisks skatījums par kontroles un ietekmes nostiprināšanu un konkurentu izstumšana no savas stratēģiskās telpas.

Šo raidījumu (ne)Diplomātisko pusdienas būtu vajadzējis veltīt Venecuēlai, taču šoreiz pievērsīsimies kādai citai valstij, kura arī Venecuēlas kontekstā atkal varētu nonākt uzmanības centrā. Tā ir Taivāna. Šoreiz pievērsīsimies tās iekšpolitikai, nevis ārējam spiedienam no Ķīnas – kā tas parasti ir, runājot par Taivānu.

Ķīnas spiediens ir radījis paradoksu, jo pretojoties autoritārai varai, Taivāna spiesta ātri reaģēt – kas dažbrīd nav pārredzami, raisot jautājumus par to, cik demokrātiski ir Taivānas iekšpolitiskie procesi.  Pagājušā nedēļā Pekina veica divu dienu militārās apmācības “Taisnīguma misija 2025”. Tās notika gaisa un jūras telpā ap Taivānu. Mācības sarīkotas pēc tam, kad ASV un Taivāna noslēdza vienošanos par rekordlielu ieroču paketi Taibejai 9,5 miljardu eiro apmērā.

Tieši Ķīnas agresīvā politika pret Taivānu un nemitīgs spiediens, ko Pekina veic gan ārēji, piemēram, ar šādām mācībām, gan arī iekšēji, piemēram, ar informācijas manipulācijas kampaņām, tiešā veidā iedragā Taivānas demokrātiju. Proti, reaģējot uz ārējo apdraudējumu, Taivāna pieņem arvien stingrākus iekšpolitiskos lēmumus, kas brīžiem varētu šķist nedemokrātiski.

Starptautiskajā mērogā Taivānu nereti slavē par to, ka tā spējusi ieviest liberālu un demokrātisku sistēmu. Tomēr kopš 2024. gada prezidenta un parlamenta vēlēšanām Taivāna piedzīvo politisko krīzi. Prezidenta vēlēšanās uzvarēja Demokrātiskās progresīvās partijas jeb DPP kandidāts Viljams Lai. Tā atzīmēta kā demokrātijas uzvara, tomēr tieši tas ieveda Taivānu iekšpolitiskajā krīzē.

Otrā pieminētā partija ir nacionālistu “Gomiņdana” partija jeb KMT. Zīmīgi tas, ka abas partijas apsūdz viena otru par draudiem Taivānas demokrātijai. Neraugoties uz DPP uzvaru un prezidenta amata izcīnīšanu, partija vienlaikus zaudēja notikušajās parlamenta vēlēšanās. Tur KMT, izveidojot koalīciju ar mazāku opozīcijā esošo Taivānas tautas partiju jeb TPP, guva vairākumu. Tātad prezidenta amatu ieņem vienas partijas kandidāts, bet parlamentu kontrolē opozīcijā esošā partija.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Gada noslēdzošais raidījums (ne)Diplomātiskās pusdienas būs patiešām par diplomātiju. Un nediplomātisks. Jo stāsts ir par diplomātu dzeršanas paradumiem.

Skaidrs, ka tēma ir jutīga un dažiem var likties arī kā kamols kaklā, bet šo stāstu par visiem minētajiem un domātajiem cilvēkiem stāstām ar visdziļāko cieņu. Tādēļ sākam ar kādu senu joku par diplomātiem: “Zināt, kāda ir atšķirība starp kamieli un diplomātu? Kamielis var iet trīs dienas bez dzeramā. Diplomāts var trīs dienas dzert un nekur neiet.”

Šis daļēji ilustrē problēmu. Bet vispirms gribētos parunāt par alkohola vietu diplomātijā, tādēļ piedāvājam parunu, kuru nesen izteica kāds čehu diplomāts nesen: “Diplomāti karo ar aknām, nevis ieročiem.”

Aptaujātie diplomāti ir minējuši: “Ja nedzer, tad ar tādu savējie nerunā.” Vai arī “Ja nedzer, tad tā ir pozīciju atreferēšana.” Respektīvi, ir nepieciešamas papildus kopējās intereses, sociālie apstākļi vai hobiji, kas svešus dažādu valstu vienas specifiskas profesijas cilvēkus savstarpēji satuvina. Turklāt alkohola ietekme, kas atraisa mēli, tiek uzskatīta vēl par papildus argumentu, kādēļ bez dzeršanas risināt padziļinātas diskusijas un pat spiegot ir grūti.

Ne velti alkohols tiek saukts par “sociālo lubrikantu”, jo tas visbiežāk atraisa cilvēkus un iedrošina runāt par lietām, kuras citādāk tiktu uzskatītas par tabu. Attiecīgi – diplomātijas slepenības, daudznozīmīgo izteikumu, divdomīgo joku, vispārējā aizdomīguma un paranojas apstākļosalkohols iegūst gan funkcionālu, gan mitoloģisku lomu.

Daudzos gadījumos, protams, alkohola pasniegšana pusdienās, pieņemšanās un vakariņās ir neatņemama sastāvdaļa arī kultūras produktu un pārtikas produkcijas reklāmai. Ļoti bieži ar alkoholu cienā vai to dāvina liels skaits vēstniecību. Kanādiešu ledus vīns, slovēņu  bumbieru brendijs, taivāniešu viskijs, latviešu balzāms vai tik daudzo valstu dažādie vīni ir bieži sastopami diplomātu darbā. Nemaz nerunājot par vīniem, kas tie uztverti kā pašsaprotami pie ēdiena.

Raidījuma tapšanas laikā aptaujātie Latvijas diplomāti gan norādīja uz vienu būtisku tendenci – alkohola loma sāk mainīties un mazināties arī diplomātiskajā darbā. Padomju Savienības un hruščoviskās diplomātijas tradīcijas mūsdienu diplomātu paaudzes vidū ir mazāk izplatītas nekā tas bija 1990. gados un tā laika ballītēs, kur šņabis dominēja. Krievu dzeršanas kultūra arī Latvijas Ārlietu ministrijā esot bijusi izteikta. Bez alkohola vispār nekas uz priekšu neesot gājis. Mainoties arī mūsdienu sabiedrības attieksmei pret alkoholu, cilvēkiem iegūstot vairāk līdzekļu cita veida un veselīgākām izklaidēm, arī diplomātijā alkohola loma transformējās. Lai gan, strādājot Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā jādzer tikšanos laikā esot gandrīz obligāti vēl šobrīd.

Kultūras izmaiņas, kad koris un kopēja skriešana palīdz nodibināt uzticamākus kontaktus, ir jauna un specifiska parādība. Daudzviet un daudzos gadījumos klasiskais izaicinājums vēl jo projām ir aktuāls. Proti, diplomāti ir pakļauti alkoholam savas darba specifikas dēļ ne tikai iepriekš minēto iemeslu dēļ. Runa ir par to, ka diplomāti, tostarp vēstnieki, atrodas specifiskos apstākļos.

Pirmkārt, atrodoties ārvalstīs, tas ir pastāvīgs dienests 24 stundu garumā un ikviens notikums – liels vai mazs – lek pēkšņi reaģēt. Otrkārt, norīkojums, parasti uz trim gadiem, uz citu valsti atstāj iespaidu uz personīgās dzīves veidošanas iespējām, jo ne visi partneri vēlas braukt līdzi un pārtraukt savas karjeras. Treškārt, šis pats terminētais darbs arī neļauj normāli veidot un uzturēt pat draudzības ne tikai savās mājās, bet arī uzņemošajā valstī. Ceturtkārt, draudzību veidošana uzņemošajā valstī ar vietējiem vai citiem diplomātiem ir izaicinoša arī darba specifikas dēļ, kur uzticēties kādam ir apgrūtinoši. Piektkārt, arī uzticēšanās pašu vienas vēstniecības kolēģu starpā var būt bieži pat neiespējama atšķirīgo raksturu un karjeras cīniņu dēļ. Sestkārt, 1961. gada Vīnes konvencija, kas regulē valstu diplomātiskās attiecības, paredz gan imunitāti pret sodiem, gan nodokļu atvieglojumus, tostarp arī alkoholam. Un tās, protams, ir papildus iniciatīvas šajā vientulībā vērsties pie „Džeka” vai „Džonija” kompānijas.