(ne)Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršam uzmanību Sīrijai – valstij, kas gandrīz 13 gadus dzīvoja, ja tā var teikt, piemirstā pilsoņu karā, taču pēc diktatora Bašara al-Asada krišanas 2024. gada nogalē Sīrija šobrīd piedzīvo trauslu politisko pāreju. Un 5. oktobrī Sīrijā notika arī pirmās parlamenta vēlēšanas “pēc Asada” laikmetā.

Sīrijā aizvadītās vēlēšanas izskatās kā demokrātijas sākums pēc gadu desmitiem ilgās autoritārās valdīšanas. Taču, iedziļinoties vēlēšanu struktūrā, reālajā sabiedrības līdzdalībā un ārējo spēku lomā, aina kļūst daudz sarežģītāka. Bet sāksim ar to – kā Sīrija vispār nonāca līdz šai situācijai?

2024. gada decembrī al Asada režīms sabruka pēc nemiernieku ofensīvas, ko lielākoties vadīja grupējums Hay’at Tahrir al-Sham (HTS) un citi sabiedrotie grupējumi. Daudziem sīriešiem tas nozīmēja autoritārisma beigas un jau 2025. gada martā tika izveidota pārejas valdība bijušā nemiernieku līdera Ahmeda aš-Šaraa vadībā.

Līdz ar Ahmeda aš-Šaraa nākšanu pie varas tika pieņemta pagaidu konstitūcija jeb “konstitucionālā deklarācija”, kas noteica piecu gadu pārejas periodu. Vecais parlaments tika izformēts, un tagad tiekot veidotam no jauna, izmantojot jaunu vēlēšanu sistēmu. Lai gan vēlēšanu izsludināšana nozīmē valsts pagrieziena punktu demokrātijas virzienā, ir jāpiemin, ka jaunā valdība faktiski nekontrolē visu Sīrijas teritoriju. Kurdu spēki joprojām dominē ziemeļaustrumos, drūzu kopiena Svedeijā prasa autonomiju, bet dažādi vietējie kaujinieku grupējumi turpina darboties savās zonās. Arī al Asada režīma lojālisti pilnībā nav pazuduši. Līdz ar to šīs vēlēšanas var uzskatīt par ļoti sarežģītu mēģinājumu salikt kopā sašķeltu valsti.

Sākotnēji vēlēšanas bija paredzētas septembra vidū, taču līdz ar sarežģīto situāciju reģionos tālu no valsts galvaspilsētas Damaskas, velēšanas tika pārceltas uz pagājušo svētdienu. Uz papīra tās izskatās kā svarīgs solis institūciju atjaunošanā, taču vēlešanu sistēmas dizains raisa nopietnas bažas. No 210 parlamenta vietām 140 tiks aizpildītas netieši – caur vēlēšanu komitejām. Savukārt 70 vietas jeb trešdaļu no parlamenta tieši iecels prezidents Šaraa. Tas nozīmē, ka izpildvara ne tikai uzrauga procesu, bet būtiski kontrolē tā rezultātu. Turklāt vairākos reģionos kā Svedeijā un Rakkā vēlēšanas drošības apstākļu dēļ vispār nenotika, tādējādi arī iezīmējot kā nacionālās pārstāvniecības ideja ir stipri apšaubāma.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas turpinām runāt ārpolitikas tēmām, kas dažādu apstākļu un situāciju dēļ ir, mūsuprāt, nepietiekami atspoguļota sabiedrībā.

Lai gan klimata pārmaiņas un vides politika ir vienas no apspriestākajām politikas jomām šobrīd, ir lietas par ko it īpaši politikas lēmumu pieņēmēji un pati Eiropas Savienība (ES) kopumā ne vienmēr vēlas atzīt, kur nu vēl runāt par šo.

Pēdējo 20 gadu laikā klimata pārmaiņas un vides politika ir kļuvušas par vienām no apspriestākajām politikas jomām. Eiropas Savienībai ir drosmīgs solījums: līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Šī ir vīzija, kas ir 2019. gadā uzsāktā Eiropas "zaļā kursa" pamatā. Uz papīra tā ir pasaulē vērienīgākā klimata stratēģija — līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55%, investēt atjaunojamajos energoresursos un pārveidot lauksaimniecības un enerģētikas nozares klimatam draudzīgākas.

Galvenās "zaļā kursa" iniciatīvas ietver “Fit for 55” paketi, ES oglekļa ievadkorekcijas mehānismu, ES atmežošanas regulu un pārveidojošus pasākumus mobilitātes jomā, piemēram, plānoto jaunu benzīna un dīzeļdegvielas automašīnu pārdošanas pakāpenisku pārtraukšanu līdz 2035. gadam. Lai gan "zaļais kurss" tiek plaši slavēts kā līdz šim vērienīgākais ES klimata ceļvedis, tas ir izraisījis arī kritiku par tā sociālo taisnīgumu, ietekmi uz globālajām piegādes ķēdēm un plašākām sekām videi.

Raidījumā vēlamies pievērst pastiprinātu uzmanību elektrotransportlīdzekļu ražošanai un izmantošanai, pozitīvajām un ēnas pusē.

Pirmajā brīdī skan lieliski – elektrotransportlīdzekļi nerada izplūdes gāzes. Tas nozīmē tīrāku gaisu pilsētās, mazāk slāpekļa dioksīda un smalko daļiņu, kā arī mazāk priekšlaicīgas nāves gadījumu, kas saistīti ar gaisa piesārņojumu. Eiropas Savienībā transporta nozare ir atbildīga par aptuveni 25 procentiem no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām, tāpēc ceļu satiksmes emisiju samazināšana ir būtiska, lai sasniegtu klimata mērķus. Otrkārt, elektrotransportlīdzekļi savā kalpošanas laikā var emitēt līdz pat 70% mazāk CO₂ nekā benzīna automašīnas. Tas, protams, ir arī atkarīgs no tā, cik tīrs ir elektrotīkls. Tādās valstīs kā Francija vai Zviedrija, kur dominē atjaunojamie energoresursi un kodolenerģija, ieguvumi klimata jomā ir milzīgi. Treškārt, elektrotransportlīdzekļi ir arī energoefektīvāki. L​ai gan iekšdedzes dzinēji tērē salīdzinoši daudz enerģijas siltuma veidā, elektrotransportlīdzekļi lielāko daļu savas enerģijas izmanto, lai faktiski pārvietotu automašīnu.

Daudziem politikas veidotājiem elektrotransportlīdzekļi ir kā modernas, zaļas Eiropas simbols.

Bet ir arī otra puse. Elektrotransportlīdzekļi var piesārņot mazāk tā lietošanas laikā, taču tie piesārņo daudz vairāk ražošanas laikā, tādējādi atklājot tā saucamo Eiropas „zaļā kursa” ēnas pusi. Katra elektrotransportlīdzekļa sirds ir tā akumulators, un tā izgatavošanai nepieciešams milzīgs daudzums izejvielu. Viena akumulatora izgatavošanai nepieciešami aptuveni 8 kilogrami litija, 35 kilogrami niķeļa un 14 kilogrami kobalta. Tos nav viegli iegūt.

Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas turpinām vērtēt smagos politiskos jautājumus pasaulē, un šoreiz atgriežamies Eiropas kontinentā, lai parunātu par Franciju – valsti, kuras politisko situāciju varētu raksturot ar vienu vārdu – trausla. Četru gadu laikā jau pieci premjerministri, galēji labējā Nacionālā apvienība turpina uzņemt apgriezienus, un sagaidāmās prezidenta vēlēšanas 2027. gadā.

Sākam ar 2024. gada 6. – 9 . jūniju – Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šīs vēlēšanas visā Eiropā parādīja, ka galēji labējās partijas sāk politiski nostiprināties: Orbāna “Fidesz”, Vildersa “PVV”, Vācijas “AfD”, un stāsts nebija citādāks Francijas gadījumā. Lepēnas un Bardella Nacionālā apvienība izcīnīja 30 vietas, kamēr Makrona koalīcijas partija tikai 13. Tas bija sistemātisks šoks.

Īsi pēc šīm vēlēšanām Makrons paziņoja, ka atlaiž Nacionālo asambleju – vienu kameru no Francijas parlamenta – un sasauc ārkārtas vēlēšanas. Kāda tad varēja būt viņa motivācija, lai pēc sagrāves Eiropas Parlamentā riskētu arī ar valdību un koalīciju valsts parlamentā?

Tā visticamāk nebija laba ideja, bet tajā brīdī Makrons saskatīja divus galvenos argumentus vēlēšanu vajadzībai. Pirmkārt, Makrons uzskatīja, ka Francijas tautai Eiropas Parlamenta vēlēšanas nerūp tik ļoti, cik tai rūp valsts vēlēšanas. Viņš uzskatīja, ka Francija tauta neļaus Nacionālajai apvienībai nākt pie varas Francijā. Otrkārt, Makrons visticamāk uzskatīja, ka uzvara pār Nacionālo apvienību šajās ārkārtas vēlēšanas apslāpēs vēju, kas tik tikko bijis iepūsts Lepēnas partijas burās, tādā veidā mazinot iespēju, ka tā uzņems apgriezienus un pieaugs spēkā.

Ideja laikam ir laba, un pirmajā brīdī Makronam izdevās atturēt Nacionālo apvienību, ar savu partiju iegūstot 159 vietas, kamēr Nacionālajai apvienībai atstājot 142. Tas, ko Makrons tomēr neparedēja, ir kreiso koalīcijas uzvaru pār abām iepriekšminētajām partijām. Jaunā populārā fronte/Jaunā tautas fronte ieguva veselas 180 vietas, būtībā uzvarot šajās vēlēšanās. Izveidojās trīs lieli bloki, no kuriem nevienam nebija vairākums. Bija jāveido koalīcija.

Raidījumā (ne)Diplomātiskas pusdienas neierasts skatījums uz militārām apmācībām. Tās ir nepieciešamas, bet  diemžēl piesārņo vidi un rada tai kaitējumu.

Šodien, 16. septembrī, rit pēdējā Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību „Zapad 2025” diena. Lai gan Satversmes aizsardzības birojs paziņoja, ka „Zapad” radītais apdraudējums Latvijai ir zems, Nacionālie bruņotie spēki pastiprināja valsts gaisa telpas novērošanu, bet Lietuva to slēdza uz robežas ar Baltkrieviju. Arī Polija slēgusi robežu. Nav šaubu, ka šīs mācības lielā mērā ir Rietumu nervu kutināšana, tomēr tās rada apdraudējumu, par kuru neviens tā īsti nerunā vai neaizdomājas.

Mācības ir neatņemamas valstu aizsardzības stiprināšanai. Pēdējā laikā tās kļuvušas īpaši svarīgas un par tām dzirdam arvien biežāk. Piemēram, līdz 20. septembrim Baltijas jūras reģionā Vācijas vadībā turpinās „Quadriga” mācības, bet līdz 2. oktobrim Latvijā notiek „Namejs”. Karaspēka treniņi domāti, lai izstrādātu labāku valsts aizsardzību, tomēr tiem ir negatīva ietekme uz vidi.

Iepriekšējā sezonā, runājot par ballistiskajām raķetēm, pieminējām, ka raķešu izmēģinājumi piesārņo dabu. Tomēr arī karavīru regulārās mācības piesārņo vidi un kaitē tai.

Kaitējumu dabai un videi rada arī gatavošanās militārām mācībām – ieroču un tehnikas ražošana, kam nepieciešami resursi, metāls, enerģija un telpa. Tehnikas un ieroču apkope un uzglabāšana arī atstāj savu pēdu. Tomēr, kad runājam par militārām mācībām un vidi, pirmais kas nāk prātā, – tanki un cita smagā tehnika, kā arī lidaparāti sadedzina lielu daudzumu degvielas, dažādi lādiņi sprāgst un to šķembas lido visos virzienos, treniņu vietā izdalās kaitīgas vielas. Piemēram, svins, bismuts, varš un volframs. Tās visas ir toksiskas augsnei, ūdenstilpnēm, gaisam un visām dzīvām radībām.

Apmācības ir arī ļoti skaļas, piesārņojot vidi ar trokšņiem. Bet ne tikai aktīvas mācības rada videi kaitējumu, to nodara arī poligonu izbūve.

Raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas šīs sezonas pirmo sēriju mēs sākām ar ASV un Donaldu Trampu. Vienlīdzības principa ietvaros šķita, ka ir tikai godīgi otro sēriju veltīt Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Krievijas agresijas orķestrētājs un multipolārās pasaules idejas aizstāvis savā 25 gadu garajā prezidentūras laikā ir centralizējis visu Krievijas varu ap sevi. Krievija acīmredzami ir autoritāra valsts, kuras priekšgalā ir līderis, ap kuru šajos gados ir izveidojies un nostiprinājies Putina personības kults. Kā līdz tam esam nokļuvuši?

2000. gadā, kad Putins kļuva par prezidentu, uz papīra viss izskatījās demokrātiski — bija spēkā 1993. gada konstitūcija ar visām iestādēm, kas paredzētas liberālai valstij, un cilvēkiem varēja šķist, ka Krievija turpina iet demokrātijas ceļu.

Tomēr realitātē Krievija diezgan ātri pagriezās autoritārisma virzienā. Te rodas jautājums — kāpēc sabiedrība uz to nereaģēja ar dusmām vai masveida protestiem? Atbilde slēpjas tajā, ka Putins faktiski ir leģitīms, vismaz sākotnēji principā godīgi ievēlēts politiskais līderis. Vienlaicīgi viņa valdīšanu šobrīd par īsti leģitīmu ir grūti uzskatīt no demokrātiskā un tiesiskā viedokļa Viņš pats ir „orķestrējis” Krievijas konstitūcijas labojumus, apspiedis politisko opozīciju, neļaujot tai piedalīties vēlēšanās un arī falsificējis vēlēšanu rezultātus.

Bet vēl 2000. gadu sākumā šķita, ka Putins būs Jeļcina demokrātiskuma turpinātājs.

Tieši šeit parādās “harizmātiskās līderības” fenomens — vienkāršiem vārdiem sakot, cilvēki seko viņam, jo apbrīno viņa personīgās īpašības. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas politika bija haotiska — nebija stipru partiju, nebija aktīvu pilsonisko organizāciju. Tas pavēra iespēju tādam līderim kā Putinam izvirzīties priekšplānā. Cilvēki viegli pieķērās līderim, kurš šķita spējīgs atnest stabilitāti.

Un šis pieķeršanās process pakāpeniski ar valsts mediju un lojālo politiķu atbalstu kļuva par arvien izteiktāku un skaļāku dievināšanas kampaņu. Sevišķus apgriezienus tā uzņēma pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Krievija uzbruka Ukrainai 2014. gadā. Tad masveidā parādījās krekli un krūzītes ar Putina attēlu un viņu slavinošiem saukļiem. Ieskaitot, piemēram, tās, kur Putins tika nosaukts par “vispieklājīgāko cilvēku”.

Masveidā Putins tika attēlots kā vienīgais, kurš spētu glābt Krieviju. Kremļa mediji aktīvi šo tēlu uzturēja, stāstot, ka ekonomikas izaugsme 2000. gados ir tikai viņa nopelns, ka viņš ir tas, kurš izveda valsti no 90. gadu haosa, un vienlaikus stiprināta ideja, ka Krievija atrodas ienaidnieku ielenkumā un vajag stipru vadoni, lai izdzīvotu.

Domājot par to, ar kādu tēmu uzsākt raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu, tālu nebija jāmeklē. Ārpolitikas jomā uz mēles gala, ja tā var teikt, ir Donalda Trampa vārds. Mūsu reģiona iedzīvotājiem, nenoliedzami, vislielākā interese ir par Trampa solījumiem un mēģinājumiem ātri izbeigt karu Ukrainā, taču šoreiz gribētu parunāt par Trampa deklarēto “Amerika pirmajā vietā” politiku. Cik tā ir bijusi ārpolitiski un ekonomiski veiksmīga pašām Amerikas Savienotajām Valstīm pirmajos astoņos Trampa otrās prezidentūras mēnešos?

Dažreiz gribas teikt, ka runa nemaz nav par Ameriku pirmajā vietā, bet gan par Donaldu Trampu pirmajā vietā. Jā, spēcīgi un pamanāmi līderi starptautiskajā politikā nav nekas neparasts, taču Amerikas Savienotās Valstis līdz šim bija pazīstamas ar varas līdzsvara principu “checks and balances”, taču pašlaik ASV notiekošais liek uzdot jautājumus par zināmām līdzībām ar dažu labu autoritāru režīmu.

Šī gada laikā ļoti daudz arī Latvijas Radio ziņās esam stāstījuši gan par dažādiem pretrunīgi vērtētiem ārpolitiskiem lēmumiem, gan par pretrunīgi vērtēto Trampa tarifu politiku faktiski pret visu pārējo pasauli. Augstas ievedmuitas, draudi sabiedrotajiem un konkurentiem, tirgus lejupslīdes un fondu biržu milzīgie zaudējumi, atkāpšanās no draudiem, un jaunie tirdzniecības līgumi. Īsti „amerikāņu kalniņi”.

Raidījumā “(ne)Diplomātiskās pusdienas” stāsts par to, kā pasaules ūdeņi ir sadalīti, ko mēs varam tajos darīt un kas tajos atrodas. Kopumā starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās jūras ir sadalītas vairākās zonās, katru no kurām regulē atšķirīgi tiesiskie režīmi un galvenais tiesiskais regulējums, kas regulē šīs jūras zonas, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), kas pieņemta 1982. gadā.

Kā tad pasaules jūras tilpnes ir sadalītas? Visu pirms mums ir valstīm piekrītošie teritoriālie ūdeņi, kas stiepjas līdz 12 jūras jūdzēm jeb apmēram 22 kilometriem no krasta jūrā. Vai precīzāk runājot – no bāzes līnijas, ko parasti nosaka bēguma atzīme gar krastu. Šajā apgabalā piekrastes valsts, piemēram Latvija, īsteno pilnīgu suverenitāti pār gaisa telpu, ūdeni, jūras gultni un zemes dzīlēm. Principā līdzīgi kā tās suverenitāte uz sauszemes. Tomēr ārvalstu kuģi, tostarp militārie kuģi, saglabā tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu caur šiem ūdeņiem, ja vien to tranzīts neapdraud piekrastes valsts mieru, kārtību vai drošību.

Aiz teritoriālajiem ūdeņiem atrodas pieguļošā zona (Contiguous zone), kas stiepjas līdz 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijas. Lai gan šajā teritorijā valstīm nav pilnas suverēnās tiesības, tās šajā zonā var piemērot īpašus likumus, kas saistīti ar muitu, nodokļiem, imigrāciju un piesārņojumu. Šī tiesiskā režīma mērķis ir ļaut valstīm novērst vai sodīt to iekšzemes likumu pārkāpumus, kas notiek to teritorijā vai teritoriālajos ūdeņos. Tālāk uz āru atrodas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ), kas var stiepties līdz 200 jūras jūdzēm jeb apmēram 360 kilometriem no bāzes līnijas. EEZ ietvaros piekrastes valstij ir suverēnas tiesības izpētīt, izmantot, saglabāt un pārvaldīt dabas resursus gan ūdens slāņos, gan jūras gultnē.

Tomēr citas valstis saglabā kuģošanas un pārlidojumu brīvību šajā zonā, kā arī tiesības ierīkot zemūdens kabeļus un cauruļvadus, ja vien šīs darbības atbilst piekrastes valsts likumiem un starptautiskajām saistībām. Ja tagad lūkojamies uz Latviju starptautiski – mūsu robežas ir daudz lielākas, ja ņemam vērā mūsu tiesības uz jūru. Apkopojot mūsu teritoriālo ūdeņu, blakus zonas apjomu un piederību ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai, Latvijas jūras teritorija aptver aptuveni 55 000 kvadrātkilometru, kas ir teju tikpat liela kā mūsu sauszemes teritorija. Beigu beigās tomēr neesam tik maza valsts.

Tādēļ skaidrojam, kā ir ar Latvijas kuģošanas spējām un vai tiešām tik bēdīga ir situācija, ka nereti nācies dzirdēt medijos vai no atsevišķiem politiķiem. Šo jautājam pieredzējušam kapteinim, entuziastiskam kuģotājam un burāšanas skolas „Nautica.lv” dibinātājam Askoldam Hermanim.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas esam izlēmuši pievērsties kādam pavisam tuvu esošam, ne visai ērtam un potenciāli ļoti bīstamam kaimiņam. Proti, Kaļiņingradas apgabalam.

Valodnieki gan ir aicinājuši izmantot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko Kēnigsberga. Ir vēl arī versija izmantot senprūšu vārdu Kunigsgārbe vai Tvāngste. Kamēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, mēs gribētu palikt pie Kaļiņingradas. Kaut vai tādējādi parādot to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests.

No vēsturiskajiem nosaukumiem, protams, izvairīties neizdosies. Kēnigsberga tika dibinātas kādus gadus 50 pēc Rīgas, kā teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronētie vietējie karaļi.

Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru. Piemēram, tieši šeit savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, šeit izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Šeit mācījies arī tāds apgaismības domātājs kā Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārendta.

Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Starp citu, lietuviešiem tika atļauts palikt. Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam, kā tādai simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem.

Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Bija visai loģiski, ka tieši šeit tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp, kara flote, jo galu galā vēl pirms kāda laika Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā. Taču paši varat iedomāties, ko nozīmēja šāda ar Krievijas sauszemes teritoriju nesaistīta reģiona turpmāka pastāvēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma, īpaši jau vēl pēc tam, kad kaimiņos esošās Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO.

Diskusijas par  ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau aukstā kara laikā. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā Kaļiņingrada bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Taču vēl pirms gadiem 20 šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Arī pašlaik Kaļiņingradas apgabals tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu.

Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt jau kaimiņos esošajās Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā, piemēram, ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem.

Lietuvas specdienesti faktiski jau  pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību. Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodoties Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas. Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Nevienam droši vien nav noslēpums, ka Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lielbritānijas karaļnamu. Tomēr, kā jau ierasts, tēmu aplūkojam no skatupunkta, kurš parasti tiek pieklusināts.

Jau gandrīz 1200 gadus Angliju un Lielbritāniju pārvalda monarhi. Kopš 827 gada karaļa vai karalienes amatu ieņēmusi 63 monarhi. Tieši monarhs ir senākā valsts pārvaldes sistēmas daļa, tomēr laika gaitā karaļa un karalienes vara ir mazinājusies. Mūsdienās monarham ir vairāk ceremoniāla loma. Neskatoties uz to, ka britu karaļnamam mūsdienās ir ierobežota vara, tas tomēr ir Lielbritānijas seja. Tādēļ notiekošais karaļnamā tiek plaši apspriests ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē.

Tieši tādēļ pievēršamies britu karaļnama intrigām, kas saistītas ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu. Jāsaka gan, ka ar šo pāri ir saistīti daudzi strīdi karaliskajā ģimenē. 2021. gadā Harijs un Megana piedalījās ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas intervijā, kas, ja drīkst tā teikt, uzspridzināja internetu. Tajā Harijs un Megana pirmo reizi publiski izskaidroja to, kādēļ lēma aiziet no karaliskās ģimenes 2020. gadā. 2022. gadā „Netflix” izlaida dokumentālo filmu “Harijs un Megana”. Sešās epizodēs pāris apsprieda karaliskās ģimenes netīrākos noslēpumus. Gan intervijā, gan filmā karaliskā ģimene tika apsūdzēta mediju manipulācijā un rasismā.

Pāris atklāja, ka starp karaļnamu un presi ir noslēgts “neredzamais līgums”. Tas paredz, ka daži ģimenes pārstāvji tiks labvēlīgi atspoguļoti presē, apmaiņā pret citu ģimenes locekļu personīgās informācijas noplūdi. Harijs pastāstīja, ka starp medijiem un karaļnamu šī vienošanās jau noslēgta sen, tomēr, Meganai, ienākot ģimenē, preses un karaliskās ģimenes sadarbība tika satricināta, jo tajā iejaucās tieši Harijs. Prese arvien biežāk publicēja aizskarošus rakstus par Meganu, kuru Harijs sāka aizstāvēt.

Raidījumu palīdzēja izveidot arī Albīne Hlopņicka.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skaidrojam, kā valdība, vēlēdamās aizsargāt savus iedzīvotājus no terorisma, kļuva par cilvēktiesību pārkāpēju. Minot terorismu, varētu domāt, ka dosimies uz Tuvajiem Austrumiem, kas jau gadu desmitiem tiek asociēti ar vietu, kur rodas un darbojas lielākie teroristiskie grupējumi. Nē, mēs dosimies uz citu pasaules malu – mazāko valsti Centrālamerikā, proti, Salvadoru.

Salvadora starptautisko mediju redzeslokā arvien biežāk nonāk tās valdības nežēlīgās cīņas pret bandām dēļ. Bandas, kuras starp citu tika dibinātas Losandželosā, Mara Salvatrucha, ko dēvē par MS-13, un Barrio-18 tika ievestas Salvadorā masu deportāciju rezultātā tieši no ASV. Starp abām bandām izcēlās cīņa par ietekmi, ko mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no asiņainākām bandu cīņām pasaulē.

2015. gadā Salvadora atzina MS-13 un Barrio-18 par teroristiskām organizācijām. Salvadoras, kuru pastāvīgi plosa bandas un cīņas starp tām, iedzīvotāji 2019. gadā par prezidentu izvēlējās Najibu Bukeli, kurš solīja “sagraut” bandas un atbrīvot Salvadoru no tām. Šeit gan gribu piebilst, ka ASV pētnieki no Kolumbijas Universitātes un Vilsona Centra apgalvo, ka kopš Bukeles nākšanas pie varas demokrātija Salvadorā piedzīvo krīzi.

Vēl pirms kļūšanas par prezidentu, Bukele ieņēma Salvadoras galvaspilsētas Sansalvadoras mēra amatu. Bukele, būdams mērs, mēģināja noslēgt vienošanos ar bandām, lai ne tikai mazinātu vardarbību pilsētā, bet arī modernizētu tās centru. Bukeles vienošanās ar MS-13 un Barrio-18 paredzēja, ka bandas gūs ekonomiskos un politiskos labumus, ja vardarbība starp tām samazināsies un tās palīdzēs mēram virzīties uz priekšu politiskajā karjerā. Taču vienošanās nenesa pozitīvus rezultātus. Bukele tika apsūdzēts sadarbībā ar bandām un valsts Konstitūcijā noteikto normu neievērošanā.

Raidījuma izveidē piedalījās arī Albīne Hlopņicka.