(ne)Diplomātiskās pusdienas

Vēl pagājušajā nedēļā Krievijas, ASV un Ukrainas pārstāvji tikās Turcijā, lai spriestu par Ukrainas kara risinājumu. Šoreiz raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienu nerunāsim par kara izbeigšanu, bet gan par pašu Turciju. Valsti, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm gan tās kaimiņos, gan citos reģionos.

Iespējams, esat pamanījuši, ka nereti Turciju Rietumvalstu medijos dēvē par “neērto” sabiedroto. Šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, kad turpinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, kad turpina uzplaiksnīt konflikti un kari Tuvajos Austrumos, nepārtraukti tiek pārbaudīta un testēta NATO kā starptautiskas organizācijas izturība un noturība. Un diemžēl nereti šī izturība tiek testēta ne tikai pret konkurentiem vai pretiniekiem, bet lielākoties organizācijas iekšienē.

Turcijas gadījums ir ļoti specifisks, taču ne pietiekami apspriests starptautiskajās attiecībās. Turcija kļuva par NATO dalībvalsti jau 1952. gadā un šobrīd starp kopumā 32 dalībvalstīm tai ir otra lielākā armija aiz ASV. Nereti tiek teikts, ka Turcijai ir kā vārti starp Eiropas un Āzijas kontinentiem un Turcijas kājas ir novietotas abos. Līdz ar ģeogrāfisko novietojumu tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu karos un konfliktos, kā arī NATO misijās Afganistānā un Balkānu reģionā Kosovā.

Tomēr, lai arī Turcija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, tā vairākkārtēji ir izvēlējusies piekopt citu politiku starptautisko attiecību īstenošanā. Šobrīd visredzamākais piemērams ir Krievijas karš pret Ukrainu, kur Turcija, ja tā var teikt, spēlē abās frontēs. No vienas puses, tā neatbalsta Ukrainas pievienošanas NATO, taču kopš kara sākuma ir militāri palīdzējusi Ukrainai, piegādājot vidēja augstuma bezpilota kaujas lidaparātus “Bairaktar”. Tā arī bija viena no galvenajām valstīm, kas palīdzēja vienoties par Melnās jūras tā saukto “graudu līgumu”.

No otras puses, Turcija saglabā neitrālu pozīciju attiecībās ar Krieviju. Abas valstis var uzskatīt par stratēģiskajiem sāncenšiem reģionā, bet par spīti tam ekonomiskās attiecības tiek saglabātas. Turcija iepērk Krievijas gāzi, kā arī uzņem tūkstošiem krievu tūristu. Krievija šobrīd arī būvē Turcijas pirmo atomelektrostaciju valsts dienvidos.  Un, protams Turcija arī atteicās sekot Rietumvalstu piemēram, piemērojot sankcijas Krievijai.

Raidījumu veido arī Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Lai arī pēdējā laikā mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām politiskām un ģeopolitiskām cīņām gan Eiropā, gan citur pasaulē, šoreiz vēlamies runāt par vēl kādu mazāk apspriesto lielvaru cīņas lauku – kosmosu.

Lai arī par kosmosu mēs tradicionāli runājam kā par kaut ko ļoti tālu, nezināmu, neizmērāmu un nebeidzami izpētāmu lietu, mūsdienu realitāte liek uz šīm astronomiskajām lietām paskatīties arī no politiski militārās un aizsardzības skatu punkta. Lai arī paši mēs varbūt esam tikai maza daļiņa no šiem milzīgajiem kosmosa izpētes procesiem, cīņas par šo sfēru ir ārkārtīgi vērienīgas.

Tie, kas ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, noteikti atcerēsies, cik liela nozīme tā laika politiskajā un vēsturiskajā retorikā bija ASV un PSRS cīņai un sāncensībai par sasniegumiem kosmosa izpētē. Pirmais mākslīgais pavadonis un pirmais cilvēks izplatījumā, ja tā var teikt, tika Padomju Savienībai, pirmā izsēšanās uz Mēness un atspoļkuģu raķešu jeb šatlu sistēma – Savienotajām Valstīm. Tālais un nezināmais kosmoss daudziem maziem puikām likās nepiepildāms sapnis.

Abu lielvaru sāncensība patiesībā bija izvērsusies arī abpusēji izdevīgā sadarbībā, jo arī pēc „šatlu” programmas beigām 2011. gadā Krievijai līdz 2019. gadam faktiski piederēja monopols cilvēku nogādāšanai kosmosā. ASV Kosmosa izpētes aģentūra šajā laikā Krievijai samaksāja aptuveni 4 miljardus dolāru, lai nogādātu savus astronautus Starptautiskajā kosmosa stacijā, ko abas valstis izveidoja un apsaimnieko kopā.

Amerikas Savienotās Valstis arī turpināja pirkt 70. gados izstrādātos, Krievijā ražotos raķešu dzinējus, jo tie bija ļoti efektīvi un salīdzinoši daudz lētāki. Faktiski šādu dzinēju pirkšana apstājās tikai 2022. gadā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā.

Lai arī jauno dzinēju pirkšana ir apstājusies, savulaik nopirktie krievu raķešu dzinēju krājumi gan vēl nav beigušies. Tie joprojām tiek izmantoti ASV visilgāk izmantojamajās raķetēs „Atlas V” un teorētiski ir paredzēti vēl vismaz 14 šādu raķešu starti. Taču ASV Kongress ir uzdevis šo palaidējraķešu ražotājam izstrādāt jaunu sistēmu „Vulcan Centaur”, kurā tiktu izmantotas galvenokārt ASV ražotas detaļas. Līdz šo sistēmu pabeigšanai gan vēl kāds laiks paies.

Starp citu, viens no mērķiem abu konkurējošo lielvaru sadarbībai pēc Aukstā kara beigām bijis tas, ka amerikāņi esot vēlējušies nodrošināt darbu krievu raķešu inženieriem, lai viņi turpinātu strādāt ASV labā, nevis, piemēram, izstrādātu raķešu dzinējus kādai citai nedraudzīgai valstij.

   Tā vien izskatās, ka pati Krievija nav nemaz tā draudzīgākā valsts. 2024. gadā Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji arvien aktīvāk sāka apgalvot, ka Krievija jau gadiem strādā pie tāda kodolieroča, kurš kosmosā varētu iznīcināt veselas satelītu sistēmas. Piemēram, Īlona Maska kompānijas „SpaceX” izstrādātos „Starlink” satelītus, kas palīdz nodrošināt interneta pārklājumu arī Ukrainā karojošajiem.

Par Īlonu Masku un viņa darbībām mēs varam nereti pasmieties, bet par nesenajām politiskajām aktivitātēm pat pašausmināties, taču viņa kosmosa izpētes ambīcijas ir tiešām vērā ņemamas. Viņa kompānijas izstrādātās raķetes spēj gan nogādāt kravas un cilvēkus kosmosā, gan atgriezties uz Zemes, viņa plāni strādāt pie Marsa izpētes un potenciāli nākotnē nodibināt tur arī cilvēku apmetni ir vairāk nekā ambiciozi.

Arī kompānijas „Amazon” dibinātājam Džefam Bezosam ir ambīcijas piedalīties kosmosa izpētē. Un liekas, ka šo pasaules bagātāko cilvēku atklātā simpatizēšana Donaldam Trampam daļēji ir saistīta arī ar vēlmi iegūt valsts vadības labvēlību savām kosmosa programmām.

Kolēģi no dažādām amerikāņu domnīcām brīdina, ka, par spīti šiem redzamākajiem komerciālajiem sasniegumiem, ASV arvien vairāk riskē zaudēt savu neapšaubāmo pārākumu kosmosā.

„Council of Foreign Relations” domnīca nesen veica plašu kosmosa pētījumu projektu, kurā tika uzsvērta nepieciešamība pēc daudz jēgpilnākas kosmosa izpētes un aizsardzības industrijas sadarbības. Eksperti bija aicinājuši noteikt dažādas kosmosa sistēmas par kritisko infrastruktūru, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu.

Savukārt Mičela institūta pētnieki uzsver, ka ASV drīz var piedzīvot vēl vienu tā dēvēto “Sputņika momentu”, proti, nogulēt konkurentu izlēmīgās darbības. Eksperti uzsver, ka ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskas pārmaiņas, bet arī domāšanas pārmaiņas, jo Krievija un Ķīna jau gadiem ir aktīvi strādājušas pie tā, lai savas kosmosa sistēmas militarizētu.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas saruna par arvien pieaugošu problēmu pasaulē, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tā ir saistīta narkotisko vielu tirdzniecību un kontroli.

Jau kādu laiku starptautisko attiecību uzmanības centrā ir arī ASV prezidenta Donalda Trampa izpildītais solījums noteikt visaptverošus tarifus trim ASV galvenajām tirdzniecības partnervalstīm Kanādai, Ķīnai un Meksikai. Ieviešot šos tirdzniecības tarifus, Tramps minēja "ārkārtējos draudus", ko rada fentanils, nāvējošs un ļoti spēcīgs sintētiskais opioīds, un kas ir izraisījis tā saukto opioīdu epidēmiju ASV.

Tās sakarā prezidents Tramps šobrīd daļēji vaino Meksiku un Ķīnu nespējā novērst šo nelegālo narkotiku plūsmu uz ASV.

Statistika ir diezgan graujoša, jo saskaņā ar ASV slimību kontroles centra datiem kopš 2000. gada vairāk nekā viens miljons cilvēku ASV ir miruši no narkotiku pārdozēšanas, no kuriem lielākā daļa bija opioīdu dēļ. 2023. gadā pēc fentanilu saturošu zāļu maisījumu lietošanas nomira vairāk nekā 74 000 amerikāņu. Fentanils un sintētiskie opioīdi ir ātri kļuvuši par galveno nāves cēloni amerikāņiem vecumposmā no 18 līdz 45 gadiem.

Kas īsti fentanils ir un kāpēc tas prasa tik daudzas dzīvības?

Fentanils faktiski ir ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas zāles. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gados kā spēcīgs intravenozs pretsāpju līdzeklis. Šobrīd farmaceitisko fentanilu var lietot pirms operācijas, ko ārsti izrakstījuši, lai mazinātu stipras sāpes pēc operācijas vai iekšējo slimību progresējošās stadijās. Tomēr ar laiku fentanilam tika radīti analogi jeb citas sintētiskās kombinācijas un piejaukumi, ko galvenokārt var atrast tikai melnajā tirgū un to lietošana ir pat vairāk atkarību izraisoša.

To raksturo kā augsti bīstamu, jo ķīmiskā piejaukuma fentanils ir aptuveni 50 reizes spēcīgāks nekā heroīns un līdz pat 100 reizēm spēcīgāks par morfiju. Tik vien kā 2 mg fentanila dozas var būt letāla deva cilvēkam. Tas nozīmē, ka fentanila lietošanai nav nepieciešama liela deva, kas attiecīgi norāda, ka šī viela ir viegla svara ziņā un ir viegli pārvadājama. Pamatojoties uz ASV Narkotiku apkarošanas pārvaldes datiem, viens kilograms nelegāli iegādāta fentanila no Ķīnas, kas izmaksātu aptuveni 5000 ASV dolāru, var nelegālajā tirgū sniegt ieņēmumus vairāk nekā 1,5 miljonu ASV dolāru apmērā.

Diemžēl vēl viens svarīgs aspekts šī opioīda epidēmijas izraisīšanā ir tas, ka nelegālajā tirgū to var iegādāties par salīdzinoši zemu cenu, kas pietuvināta heroīna cenai. Tā kā šis opioīds ir daudzas reizes spēcīgāks, tas ne tikai ir vairāk atkarību izraisošs, bet arī vairāk apdraud veselību. Bieži vien cilvēki nevar saņemt legālo fentanilu, tāpēc izvēlas lietot heroīnu, jo faktiski ģimenes ārsti ir izraisījuši atkarību no pretsāpju līdzekļiem.

Kāds sakars šim ir ar Meksiku un Ķīnu, pamatojoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem?

Diemžēl, lielākā daļa fentanila kontrabandas nonāk ASV caur tās robežu ar Meksiku. Kontrabandisti to lielākoties sūta transportlīdzekļos vai kopā ar gājējiem, kuri var ceļot ar nelielu, viegli noslēpjamu narkotiku daudzumu. Vidējais konfiscētais svars parasti nav lielāks par 1,2 kilogramiem, tomēr tas satur vairāk nekā 50 000 nāvējošu devu. Pēc ASV datiem, par to ir lielākoties atbildīgas divas Meksikas narkotiku karteļu organizācijas - “Sinaloa kartelis” un “Jalisco jaunās paaudzes kartelis”, pārvaldot lielāko daļu ražošanas un izplatīšanas tīklu. Tomēr laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam vairāk nekā 86% fentanila tirgotāju bija tieši ASV pilsoņi. 

No otras puses, Ķīna ir bijis dominējošais fentanila ievešanas avots, jo Ķīna ir pazīstama kā liela dažādu ķīmisko vielu ražotāja. Lielākā daļa fentanila, kas kontrabandas ceļā ievests ASV no Meksikas, ir izgatavots no Ķīnā ražotām ķīmiskām vielām. Šeit gan jāpiebilst, ka 2019. gadā Ķīna klasificēja fentanilu kā kontrolētu narkotisko vielu un vēlāk sarakstam pievienoja dažas no ķīmiskajām vielām, kas tika izmantotas tā pagatavošanai, tomēr tas nav apturējis nelegālos tirgotājus apiet likumu.

Pēc tam, kad Donalds Tramps paziņoja par tarifu ieviešanu, Meksika uz kopīgās robežas ar ASV izvietoja papildus 10 000 karavīru, cenšoties apkarot narkotiku kontrabandu. Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma ir arī pastiprinājusi tiesībsargājošos centienus un uzlabojusi sadarbību ar ASV valdību, viņas administrācijai konfiscējot tūkstošiem kilogramu fentanila un arestējot vairāk nekā 6 000 ar narkotiku kontrabandu saistītu personu.

Starptautisko attiecību pētnieki arī ir norādījuši, ka ASV un Ķīnas pasliktināto ekonomisko attiecību sakarā sadarbība narkotisko vielu plūsmas ietekmēšanā var izrādīties pat mazāk sekmīga nekā pirms tam.

(..)

Diemžēl teju visi pasaules reģioni un valstis ir savstarpēji iesaistītas narkotiku ražošanā, tirdzniecībā un arīdzan lietošanā, radot šo ne tikai par katras valsts iekšpolitisko problēmu, bet par kopēju pasaules problēmu. ANO Narkotiku un noziedzības biroja Pasaules narkotiku 2024. gada ziņojumā parādās arī dati par Baltijas valstīm, norādot pieaugošo tendenci tieši jaunu psihoaktīvu vielu, kā izotonitazēna, protonitazēna un metonitazēna lietošanā, arvien biežāk tiek konstatēti narkotisko vielu pārdozēšanas un nāves gadījumi tieši Igaunijā un Latvijā.

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Aleksis Gūsdīls (Alexis Goosdeel) uzsver, ka dati ir apstiprinājums tendencei, ka narkotikas ir visur. Centra ziņojumā arī uzsvērts, ka vardarbība un korupcija ir cieši saistīta ar narkotiku tirdzniecību un to lietošanu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas kā vienmēr šķetināsim neērtu tēmu, šoreiz pievēršamies valstij ar otro vecāko konstitūciju pasaulē – Polijai.

Polija pirmo rakstisko konstitūciju pieņēma 1791. gadā, tomēr tajā nekas netika minēts par prezidentu, jo tad Polija bija monarhija. Polija veica izmaiņas konstitūcijā 1921. gadā, iekļaujot tajā arī prezidenta lomu un līdz ar to arī prezidenta vēlēšanas. Tad prezidentu ievēlēja Nacionālā Asambleja. 1990. gadā konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, nosakot, ka prezidentu ievēlēs tauta. 18. maijā notiks astotās tiešās prezidenta vēlēšanas Polijā.

Kā jau demokrātijā, šajās vēlēšanās piedalās vairākas partijas, tomēr mēs lielāku uzmanību veltīsim diviem redzamākiem kandidātiem. Lielākā opozīcijas partija “Likums un taisnīgums” jeb saīsinājumā PiS, no kuras nāk šī brīža Polijas prezidents Andžejs Duda, prezidenta vēlēšanām izvirzīja vēsturnieku Karolu Navrocki, kurš ieņem konservatīvu nostāju un politikā uzsver nacionālās identitātes nozīmīgumu. Savukārt “Pilsoniskā koalīcija”, no kuras nāk Polijas premjerministrs Donalds Tusks, izraudzījās Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, liberālu politiķi, kurš iestājas par progresīvām reformām.

Raidījumu veido arī Beāte Livdanska un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Jau vairāk nekā trīs gadus mēs ik dienu lasām ziņas par notikumiem Ukrainā un pagājušajā nedēļā mūs atkal šokēja ziņas par nežēlīgu triecienu Sumu pilsētai. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc raidījuma epizodi nolēmām veltīt militārai tēmai, stāstot par to, kas ir bieži pieminētās ballistiskās raķetes.

Ballistiskās raķetes ir pašvadāma strateģisko ieroču sistēma, kas pārvietojas pa ballistisku trajektoriju. Šī trajektorija izskatās kā parabola. Tās var pārnēsāt parastās sprāgstvielas, kā arī bioloģisku, ķīmisku vai pat kodolieroču munīciju. Parastās raķetes tiek darbinātas ar reaktīvo dzinēju, bet ballistiskās – ar raķešu dzinēju. Tas ļauj ballistiskām raķetēm darboties ārpus Zemes atmosfēras, jo tām nav nepieciešams skābeklis degvielas dedzināšanai.

Ballistiskās raķetes tiek klasificētas kategorijās, pamatojoties uz to darbības rādiusu. Ir maza darbības rādiusa ballistiskās raķetes, kas pazīstamas arī kā “takstiskās” raķetes, saīsinājumā SRBM. Tās sasniedz mērķi, kas atrodas mazāk nekā 1000 kilometru rādiusā. Tad ir vidēja darbības rādiusa – MRBM - ballistiskās raķetes, kuras sasniedz mērķi rādiusā līdz 3000 kilometriem. Trešā kategorija ir tālā darbības rādiusa ballistiskās raķetes jeb IRBM, kuras iznīcina mērķi līdz 5500 kilometriem. Un tad ir starpkontinentālās ballistiskās raķetes – ICBM, kuru darbības rādiuss pārsniedz 5500 kilometrus.

Tad vēl pastāv arī hiperskaņas raķetes. Galvenā hiperskaņas raķešu priekšrocība ir to ātrums – tās pārvietojas piecas reizes ātrāk par skaņu. Tātad hiperskaņas raķetei būtu nepieciešama vien 1 stunda un 40 minūtes, lai veiktu attālumu no Pekinas līdz Ņujorkai caur Eiropu. To darbības rādiuss variē, piemēram, Krievijā slavenais „Kinzhal” darbojas līdz 480 kilometru rādiusam, bet ASV „Dark Eagle” – 2700 kilometru rādiusā.

Pastāv arī no zemūdenes palaižamās ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss ir no 4000 līdz 12 000 kilometru, piemēram, ASV „Trident” darbības rādiuss sasniedz tieši 12 000 kilometru. Tātad, ir daudz un dažādas ballistiskās raķetes.

Tomēr viens ir skaidrs, tās visas ir ļoti dārgas. Kā liecina internetā pieejamā informācija, ASV piederošā ICBM – „Minuteman” – maksā 7 miljonus ASV dolāru. Tikpat izmaksā arī Krievijā populārā „Voyevoda”. Ir arī daudz dārgākas ballistiskās raķetes, piemēram, tā pati ASV piederošā „Trident” izmaksā vairāk nekā 30 miljonus ASV dolāru.

Ballistiskās raķetes ir ļoti grūti identificēt un notriekt, tādēļ pretgaisa aizsardzības sistēmas ir vēl dārgākas nekā raķetes. Piemēram, ASV pretraķešu aizsardzības sistēma THAAD izmaksā no 1 miljarda līdz 1,8 miljardiem ASV dolāru, bet "Patriot" - 400 miljonus dolāru.

Pēc raķešu pārtveršanas, pretgaisa aizsardzības sistēmas ir jāpārlādē – tas nozīmē, ka ir jāpērk arī papildus pārtvērēja raķetes. Piemēram, viena THAAD pārtvērēja raķete maksā 12 miljonus, bet Patriot - 4 miljonus ASV dolāru.

(..)

Ballistisko raķešu izmantošana piesārņo arī vidi  un tā ir svarīga tēma, par kuru runājam ļoti reti. Uzmanību vairāk piesaista ballistisko raķešu apdraudējums cilvēku dzīvībām, jo tie tomēr ir ieroči, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt nosprausto mērķi.

Šobrīd Krievija izmanto savas ballistiskās raķetes asiņainā karā pret Ukrainu, kas savā veidā padarīja mūsu robežas drošākas. Līdz 2022. gada 24. februārim Krievija koncentrēja savu militāro spēku un veica apmācības pie Baltijas valstu robežām, bet tagad lielākā daļa Krievijas spēku ir pārvirzīti uz fronti Ukrainā. Tomēr mūs vēl joprojām apdraud Krievijas ballistiskās raķetes Kaļiņingradā.

Lai labāk izprastu šo apdraudējumu, komentāru lūdzām sniegt Tonijam Lorensam, Starptautiskā Aizsardzības un drošības centra Aizsardzības politikas un stratēģijas programmas vadītājam.

Raidījumu veidoja arī Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskajās pusdienās saruna par sievietes lomu Tuvajos Austrumos. Daudziem prātā nāk negatīvas asociācijas – un tam, protams, ir savi iemesli. Taču šī tēma prasa daudz rūpīgāku iedziļināšanos sarežģītajā vēsturē, politiskajā un kultūras kontekstā, kā arī katras valsts unikālajā attīstības ceļā.

Tuvie Austrumi nav vienots veselums, ko varētu skatīt caur vienu formulu. Tas ir ārkārtīgi daudzveidīgs un plašs reģions, kurā ietilpst valstis ar ļoti atšķirīgām politiskajām iekārtām, tradīcijām, kultūras normām un sabiedrības struktūrām.

Tieši tāpat arī apzīmējums “musulmaņu sieviete” nav viennozīmīgs vai universāls.  Sieviešu tiesību apjoms, ikdienas realitāte, iespējas un izaicinājumi var krasi atšķirties atkarībā no valsts likumiem, ģimenes struktūras, sabiedriskās domas un arī pašas sievietes izpratnes. Pastāv lielas atšķirības starp konservatīvām monarhijām, piemēram, Saūda Arābiju, un sekulārākām valstīm, piemēram, Tunisiju vai Libānu. Irāna, piemēram, ir teokrātija, bet Turcija – laicīga republika ar islāma partiju pie varas. Arī sieviešu loma šajās valstīs attīstījusies dažādos virzienos.

Lai arī reģiona valstis lielākoties ir islāmticīgas, tas nebūt nenozīmē, ka islāms visur tiek izprasts un praktizēts vienādi. Jau kopš islāma pirmsākumiem, kad pravietis Muhameds nodeva pirmos Korāna vēstījumus, reliģijas pamatprincipi ir tikuši plaši interpretēti, gan teoloģiski, gan juridiski un politiski. Gadsimtu gaitā šīs interpretācijas ir pielāgojušās konkrētās valsts vēsturei, politiskajām norisēm un sociālajām tradīcijām. Tas, ko mūsdienās uztveram kā “islāma normas”, bieži ir noteikta režīma versija par to, kas nereti vairāk balstīta patriarhālā kultūrā, nevis svēto rakstu būtībā.

Ttāpēc plaši izplatītais priekšstats par islāmu kā sievietes apspiedošu reliģiju bieži vien ir konkrētu interpretāciju rezultāts, nevis ticības kodols. Mēs bieži dzirdam stāstus par sieviešu apspiešanu – piemēram, piespiedu plīvura nēsāšanu, aizliegums strādāt vai pat iziet vienatnē no mājas. Bet šīs ir konkrētās sabiedrības normas un tradīcijas, nevis reliģijā iekodēta pārliecība.

Vislabāk reliģijas un tradīciju atšķirības, kā arī interpretāciju nianses, var izskaidrot sieviete no reģiona. Tāpēc sniegt komentāru aicinājām Faru Adamu, dzimuma un attīstības pētnieci, Rīgas Juridiskās augstskolas Intensīvās programmas un Kairas Universitātes absolventi.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies tēmai, par kuru attīstītajām valstīm, lielākoties jau Eiropas Savienībai un ASV īsti nepatīk runāt. Skaidrojam, cik ļoti pasaules lielvalstis – ASV, Ķīna un Eiropas Savienība (šoreiz vērtēsim kā vienu vienību) – ir atbildīgas par klimata pārmaiņām un to seku izpausmi attīstības valstīs.

Izmantojam Pasaules Bankas mērījuma skalu, kas nosaka valstu dalījumu tā sauktajā attīstības skalā, starp augstu ienākumu valstīm, vidēji augstām (upper middle) jeb attīstītajām valstīm un vidēji zemākiem (lower-middle) un zemu ienākumu valstīm jeb attīstības valstīm, pamatojoties uz vairākiem faktoriem kā labklājība, ienākumi, ekonomiskā un industriālā attīstība.

Vispirms par to, cik daudz ASV, Ķīna un Eiropas Savienība šobrīd ir atbildīgas par klimata piesārņojumu. Starp pasaules 20 lielākajām piesārņotājvietām, Ķīna pēdējos gados ir bijusi lielākā klimata piesārņotāja, veidojot gandrīz 30% no globālajām emisijām. Un kopumā Ķīna, Indija, ASV un Eiropas Savienība 2022. gadā bija atbildīgas par 83% no visas pasaules saražotajām emisijām. Ķīnas gadījumā lielākais piesārņojuma avots ir izmešu gāzu, lielākoties C02 palaišana atmosfērā, kas ir radies ražošanas rezultātā. Interesanti, ka Ķīna, neraugoties uz augstajām emisijām, ir arī līderis investīciju ziņā atjaunojamo energoresursu jomā, taču turpina būvēt ogļu rūpnīcas gan iekšzemē, gan ārvalstīs.

Otrs vēsturiski lielākais piesārņotājs ASV 2022. gadā bija atbildīgas par aptuveni 15% kopējo pasaules emisiju. Šeit gan jāpiemin, ka ASV joprojām ir viena no lielākajām emisijām uz vienu iedzīvotāju, sasniedzot 14–16 tonnas uz vienu cilvēku gadā, savukārt Ķīnas emisijas ir aptuveni 7–8 tonnas, un Eiropas Savienības iedzīvotājiem atševišķi veidojot vidēji 6–7 tonnas gadā. Eiropas Savienība šobrīd ir uzrādījusi lielāko uzlabojumu emisiju samazināšanā, salīdzinot ar industrializācijas periodu, kurā, pēc zinātniskiem aprēķiniem, esam paspējuši piesārņot pasauli ārkārtīgi daudz.

Industrializācijas periodā un līdz pat šī gadsimta sākumam kopā ar Ziemeļameriku esam atbildīgi par 60% visu pasaules emisijām un kopumā 2022. gadā vien izlaidām 50 gigatonnas jeb 50 miljardus tonnu planētu apsildāmu gāzu.

Diemžēl klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas notiek arvien biežāk un spēcīgāk. Un diemžēl klimata pārmaiņu radītās sāpes netiek sadalītas taisnīgi. Āfrika un Dienvidamerika ir atbildīgas tikai par 3% no pasaules kopējām emisijām laika gaitā, kopumā attīstības valstis cieš vissmagāk, lai gan tās emitē daudz mazāk siltumnīcefekta gāzu. Šobrīd attīstības valstu reģioni ir pakļauti estremālākiem laikapstākļiem, okeāniem kļūstot vidēji siltākiem un pastiprinot tropisko vētru varbūtību un, ietekmējot tādus reģionus kā Karību jūras reģions, kā arī Filipīnas un Mozambiku.

Jāpiemin arī pieaugošais sausums un karstuma viļņi, kur temperatūras paaugstināšanās rezultātā tiek veicināti ilgstoši sausuma periodi tādos reģionos kā Subsahāras Āfrika, Indija un Centrālamerika, iznīcinot labību un ūdens avotus. Papildus ledāju kušana un tīra ūdens trūkums Himalajos ietekmē Indu, Gangu un Jandzi upi, kas apgādā ar ūdeni miljardiem cilvēku. Pretēji sausumam, tādas zemas valstis kā Bangladeša, Maldīvu salas un Klusā okeāna salu valstis saskaras ar eksistenciāliem draudiem, ko rada jūras līmeņa celšanās, savukārt pēkšņi plūdi ietekmē tādus reģionus kā Pakistāna un Indonēzija.

Raidījumu veidoja arī Sāra Elizabete Vīnberga no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Ir cilvēki, kuri no sirds tic gan mūsu indēšanai no lidmašīnām, lielvaru vēlmei kontrolēt visus pasaules iedzīvotājus un citām sazvērestības teorijām. Tāpēc arī raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par sazvērestības teorijām.

Mūsu mērķis nav reklamēt kādu no šīm teorijām, taču arī akadēmiskajā vidē kādureiz nākas atzīt, ka dažai labai teorijai ir arī sava daļa pamatojuma. Turklāt pēdējā laikā, redzot to, cik veiksmīgi ar šādām teorijām, spekulācijām, nepatiesiem apgalvojumiem spēlējas dažu lielvalstu vadītāji, nākas atzīt, ka arī politologiem un starptautisko attiecību pētniekiem paveras milzīgs lauks turpmākai pētniecībai.

Par Rotšildu ģimenes varu pār pasauli, Džordža Sorosa neiedomājamām spējām kontrolēt visu pasauli (pēc dažu domām arī Latvijas Radio) un citiem līdzīgiem apgalvojumiem savulaik esam stāstījuši arī “ Diplomātisko pusdienu” raidījumos iepriekšējo piecu gadu laikā. Bet, tā kā pašlaik pasaulē notiek diezgan ievērojamas tektoniskas pārmaiņas, nolēmām, ka būtu interesanti paskatīties uz dažādām sazvērestības teorijām, kas saistītas ar mums pavisam tuvu reģionu – ar Eiropu un Eiropas Savienību.

Laikā, kad Eiropu kritizē gan Donalds Tramps, gan Vladimirs Putins, aplūkojam dažas no tām un, iespējams, mēģinām arī atspēkot. Piemēram, ir tā dēvētais Kodenhova-Kalergi plāns. Šī teorija tika izstrādāta 20. gadsimta sākumā un tās autors ir austriešu-japāņu politiķis un arī Čehoslovākijas un Francijas pilsonis Ričards fon Kodenhovs-Kalergi. Viņš prognozēja, ka pasaule pamazām virzīsies pretī kontinentu līmeņa federācijām, kur Eiropa būtu viens vienums, Amerika – otrs un tā tālāk. Dažādi aizspriedumi ar laiku pazustu, cilvēce kļūtu par vienu rasi – cilvēku rasi.

Šī ideja ir veiksmīgi izmantota, lai apgalvotu, ka Eiropas elites mērķis ir atbrīvoties no dažādām Eiropas kultūrām un tautībām. Vēlāk, modificējot Kalergi plānu, ir radusies Lielās aizvietošanas teorija. Proti, tas esot Eiropas Savienības līderu plāns izmantot dažādas migrācijas krīzes, lai radītu Arābu Eiropu jeb Eirābiju.

Zināma loģika šajos apgalvojumos ir, jo migrācija tiešām ir kļuvusi par ļoti aktuālu jautājumu daudzās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā, Francijā, Itālijā, Zviedrijā un citur, kur ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un Āzijas skaitliski kļūst par arvien lielāku spēku, radot nopietnus izaicinājumus gan vietējiem iedzīvotājiem, gan politiķiem. Vai to varētu uzskatīt par apzinātu plānu iznīdēt Eiropas kultūras vai tautības – visticamāk, nē. Tas, ka šī daudzviet pret bēgļiem un ieceļotājiem labvēlīgā politika ir parādījusi kopējās sistēmas nepilnības, tas gan ir fakts.

Dzīvojot Eiropas Savienībā, bieži dzirdam tādus vārdus, kā cilvēku līdztiesība, vienlīdzība un diskriminācijas izskaušana. Tomēr Indijā visas šis demokrātiskās vērtības tiek pārkāptas jau gadu simtiem pastāvošā dzīvesveida, precīzāk, varnu/ kastu sistēmas dēļ.

Indija ir lielākā demokrātija pasaulē, tomēr cilvēki tur dzīvo pēc noteikta dalījuma grupās, kas, pēc daudzu vēsturnieku domām, radās pirms 3000 gadiem. Varnu/ kastu sistēma ir tik sena, ka pāris vārdos izskaidrot to, kas tā ir un kāpēc tā vēl joprojām ietekmē Indijas sabiedrību, ir grūti.

Ir vairākas varnu/ kastu sistēmas rašanās teorijas. Piemēram, tradicionālā teorija nosaka, ka sistēmai ir dievišķā izcelsme – visi cilvēki radās no Bramhas, dievības ar četrām galvām, četrām rokām, ķermeņa un kājām. Piederību varnai un kastai noteica tas, no kuras ķermeņa daļas ir nākuši cilvēka senči.

Rasu teorija nosaka, ka sistēma radās pēc ariju, Centrālāzijas tautas, ierašanās Indijā. Ariji pakļāva Indijas iedzīvotājus, nosakot viņiem zemākas kastas. Jāpiebilst, ka nav viennozīmīgu pierādījumu, ka ariji kādreiz vispār ir bijuši Indijā. Pastāv arī reinkarnācijas teorija. Tā nosaka, ka cilvēks dzimst noteiktā kastā savu darbību iepriekšējā dzīvē dēļ. Politiskās teorijas piekritēji apgalvo, ka šo sistēmu radīja turīgākie cilvēki, lai pakļautu nabadzīgākos. Sistēma ir, ja drīkst tā teikt, instruments, lai ekspluatētu zemākas kastas piederīgos.

Šai teorijai atbilst arī tas, ka Lielbritānija okupācijas laikā izmantoja varnu/ kastu sistēmu, lai pakļautu Indijas iedzīvotājus un noturētu viņus stingros grožos.

Starp varnam un kastām pastāv noteiktas atšķirības. Varna nozīmē "krāsa", tāpēc varna ir saistīta ar cilvēka rasi un nodarbošanos. Taču kasta nozīmē “piedzimšana” un ir saistīta ar cilvēka dzimšanu noteiktā kastā. Tādēļ varnas atsevišķos gadījumos cilvēks var mainīt, bet kastu ne. Varnas ir tikai četras, taču ir zināms, ka pastāv 3000 kastu un 25 000 apakškastu.

Šī sistēma liek cilvēkiem dzīvot noteiktā hierarhijā, kas rada lielāko diskrimināciju arī mūsdienās. Pēc tradicionālās teorijas, kas arī ir populārākā Indijas sabiedrībā, hierarhijas augšgalā ir brahmaņi, kas nāca no Brahmas galvas. Viņi tradicionāli ir bijuši priesteri. Kšatriji jeb karavīri un valdnieki nāca no Brahmas rokām. Vaišjas jeb tirgotāji tika radīti no viņa augšstilbiem. Apakšā ir šudras, kas radās no dievības kājām. Šudras ir bijuši lētais darbaspēks. Pastāv arī nepieskaramo šķira jeb daliti, kas nav pieskaitāmi nevienai no varnām vai kastām – nabadzīgākie cilvēki, kuriem nav gandrīz nekādu tiesību. Viņi veica visu netīrāko un smagāko darbu.

Dalitu nosaukums “nepieskaramie” radās, jo viņu klātbūtne tika uzskatīta par netīru un aptraipošu - augstāku kastu piederīgie steidzās nomazgāties, ja uz viņiem krita dalita ēna.

Kastu sistēmai ir negatīvās sekas arī mūsdienu Indijā, piemēram, ekonomiskās un intelektuālās attīstības kavēšana, liekot indivīdiem darboties tikai vienā, noteiktā profesijā. Otrkārt, daudzas politiskās partijas pārstāv noteiktu kastu intereses, bieži vien neievērojot citu kastu vēlmes. Tas noved pie sava veida politiskā monopola, kad uzvaru gūst kāda partija. Un, protams, starpkastu konflikti un naidīgums.

Spēcīga diskriminācija un cilvēku apspiešana Indijā valdīja līdz pat 1947. gadam, kad Indija ieguva neatkarību, un 1950. gadam, kad tika pieņemta jaunā konstitūcija, kas aizliedza diskrimināciju uz kastu pamata. Dalitu statuss tika aizliegts un uz papīra tas vairs nepastāv. Konstitūcijā uzsvērts, ka nevienu pilsoni nedrīkst pakļaut diskriminācijai reliģijas, rases, kastas, dzimuma vai dzimšanas vietas dēļ. Tomēr arī šobrīd varnu/ kastu sistēma pastāv un ietekmē cilvēku dzīvi. Piemēram, cilvēku piederību konkrētai kastai joprojām var noteikt pēc viņa uzvārda.

Jaunā konstitūcija ir pieņemta jau vairāk nekā pirms 70 gadiem, tomēr vai jaunāko paaudžu attieksme pret varnu/ kastu sistēmu atšķiras no vecāko paaudžu uzskatiem? Šo jautājumu uzdevām Latvijā dzīvojušam interneta satura veidotājam un studentam, indietim Gokulam.

Raidījumu veido arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka.

Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas jau ir pierasts pieskarties neērtiem jautājumiem, tāpēc šoreiz vēlamies parunāt par vīriešiem un pret viņiem vērsto vardarbību konfliktos.

Runāsim par dziļām sāpēm, kaunu un stigmu, kas ir sastopama runājot par vardarbību pret vīriešiem bruņotajos konfliktos, it īpaši ja runa iet par seksuālo vardarbību. Visu pirms, gan vēlamies pateikt, ka ar cieņu apzināmies, cik liela problēma šī ir sievietēm, un ne tikai bruņoto konfliktu laikā, bet arī ikdienā un teju jebkurā sadzīviskā situācijā.

Seksuālā vardarbība pret sievietēm un meitenēm konflikta zonās bieži ir sistemātiska un stratēģiska, to izmanto, lai terorizētu iedzīvotājus, iznīcinātu kopienas un īstenotu etnisko tīrīšanu. ANO ģenerālsekretāra gada ziņojumos par konfliktu saistītu seksuālo vardarbību konsekventi izcelta izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība un citas seksuālas zvērības.

Starp citu, seksuālā vardarbība kara laikā tagad starptautiskajās tiesībās tiek uzskatīta par kara noziegumu, lai arī ilgu laiku tika saukta par tā dēvēto kara blakusproduktu.

Lai gan ANO un dažādās nevalstiskās organizācijas cenšas panākt situācijas uzlabošanos, mēs pat īsti nesaprotam, cik problēma ir liela. Viss, ko varam apzināties ir tas, ka vardarbība pastāv tikpat ilgi, cik jebkurš konflikts vai karš, un tā kā 20. gadsimtā vien vēsturē ir uzskaitīti apmēram 150 lielie konflikti un kari, zosādas metas iztēlojoties vardarbības pret abiem dzimumiem apmērus.

Jāpiebilst, ka vardarbība pret vīriešiem bruņotos konfliktos bieži vien tiek uzskatīta par pašsaprotamu, jo tieši vīrieši lielākoties tiek izvēlēti kaujai un ir nāvējošas vardarbības galvenie mērķi. Piemēram, kaujinieki bieži vēršas pret civilajiem vīriešiem, kas tiek uztverti kā potenciāli draudi vai kaujinieki, vīrieši tiek izvēlēti masu slepkavībām, nāvessodu izpildei un piespiedu vervēšanai.

Tas, kas nav pašsaprotams un par to netiek pietiekami runāts, ir ar konfliktiem saistīta seksuāla vardarbība pret vīriešiem. Lai gan seksuāla vardarbība parasti vairāk tiek saistīta ar sievietēm, arī vīrieši un zēni tiek pakļauti izvarošanai, seksuālai spīdzināšanai, dzimumorgānu kropļošanai, piespiedu kailumam un cita veida seksuālai vardarbībai kara zonās.

Piemēram, 2010. gada pētījumā Kongo Demokrātiskās Republikā 24% vīriešu ziņoja, ka ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību, kas ir katrs piektais vīrietis. Šie noziegumi bieži tiek izmantoti kā pazemošanas, kontroles vai spīdzināšanas paņēmiens, kā arī dažreiz, lai apliecinātu dominējošo stāvokli vai "sievišķotu" (feminizētu) ienaidnieku.

Bieži vien zēni un jauni vīrieši arī tiek nolaupīti, iesaukti karadienestā vai piespiesti kļūt par bērnu karavīriem. Saskaņā ar  ANO ziņojumiem bruņotos konfliktos jebkurā brīdī ir iesaistīti līdz pat 300 000 bērnu un lielākajā daļā tie ir zēni vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Kopumā pēdējo 20 gadu laikā vairāk nekā 60 valstis ir izmantojušas bērnus karavīrus, pakļaujot tos piepiesdu militārajām mācībām, un piespiežot tos pastrādāt dažādas zvērības dažreiz pret savu ģimeni.