(ne)Diplomātiskās pusdienas

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par vienu no mūsu tuvākajām, bet nebūt ne tām draudzīgākajām kaimiņvalstīm - Baltkrieviju. Pievēršamies nevis Baltkrievijas rezīma radītajiem hibrīddraudiem, bet gan pēdējo mēnešu un nedēļu notikumiem. Tas ir stāsts par atbrīvotajiem politieslodzītajiem.

Diemžēl pēdējo gadu laikā, runājot par Baltkrieviju, mums vairāk jāpievēršas gan tiešiem, gan netiešiem apdraudējumiem no Minskas puses. Esam pieredzējuši bēgļu spiedienu uz abu valstu robežas, dažāda cita veida hibrīduzbrukumus, kaut vai pieminot tos pašus gaisa balonus ar cigaretēm. Tas kalpo diviem mērķiem - pirmkārt, lai turpinātu izdarīt spiedienu gan uz Latviju, gan Lietuvu, un, otrkārt - lai pārbaudītu mūsu spējas reaģēt uz šīm atklātajām un koordinētajām provokācijām

Tomēr šoreiz pievēršamies nevis Baltkrievijas rezīma radītajiem hibrīddraudiem, bet gan pēdējo mēnešu un nedēļu notikumiem, kas, no vienas puses, ir ārkārtīgi iepriecinoši, no otras - liek uzdot virkni jautājumu. Tas ir stāsts par atbrīvotajiem politieslodzītajiem.

Šogad esam piedzīvojuši jau trīs apjomīgas politieslodzīto atbrīvošanas. Brīvībā ir nonācis pazīstamais blogeris Sjarhejs Tsihanouskis, prezidenta amata kandidāts Viktors Babarika, demokrātisko spēku koordinācijas padomes pārstāve un viena no 2020. gada protesta akciju redzamākajām sejām Marija Kaļesņikava. Arī Nobela miera prēmijas laureāts un ilggadējais cilvēktiesību aizstāvis Aļesjs Bjeļatskis un daudzi citi. 

Pirms vairākiem mēnešiem otrajā atbrīvošanas kārtā uz brīdi brīvībā nonāca arī viens no ietekmīgākajiem Aleksandra Lukašenko režīma pretiniekiem, prezidenta amata kandidāts Mikola Statkēvičs, kurš gan nepakļāvās prasībai pamest valsti, izlauzās no autobusa un diemžēl atkal ir nonācis cietumā. Brīvībā ir nonācis arī filozofs un metodologs Vladimirs Mackēvičs. Lielākā daļa no šiem atbrīvotajiem pašlaik atrodas Lietuvā, Polijā vai Ukrainā, kas sola palīdzēt ar nokļūšanu Eiropas valstīs. Taču daudziem pašlaik ir grūtības nokārtot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai ceļošanas dokumentus.

Nenoliedzami, jebkura politieslodzītā atbrīvošana ir milzīgs sasniegums un arī prieka un cerības vēsts baltkrieviem un Lukašenko režīma pretiniekiem. Taču ir viens liels, liels BET.  Pat vairāki. Pirmkārt, politieslodzītie nav atbrīvoti tāpat vien. Ir notikušas ASV prezidenta Donalda Trampa pārstāvju sarunas ar Aleksandru Lukašenko, un apmaiņā pret politieslodzītajiem ir mīkstinātas gan sankcijas pret baltkrievu aviokopāniju “Belavia”, gan arī pret kālija eksportu. Otrs - politieslodzīto Baltkrievijā diemžēl īpaši mazāk nav kļuvis. Jau atbrīvošana augustā pierādīja, ja tiek atbrīvoti 50 cilvēki, aptuveni tāds pats skaits jaunu politieslodzīto uzreiz nokļūst cietumā. Un pašlaik politieslodzīto skaits joprojām pārsniedz tūkstoti.

Raidījumā neDiplomātiskās pusdienas pievēršamies starptautiskās drošības tēmai, kuru, šķiet, mūsu reģionā ir aizēnojuši citi notikumi. Kodolieroči ir varas simbols – ja valstij tie ir, tai ir arī politiskās ietekmes sviras. Tāpēc šodien mūsu „ēdienkartē” ir Irāna – valsts, kurai, vismaz oficiāli, nav kodolieroču, tomēr kura alkst tos iegūt.

Kodolieroči pasaulē ir deviņām valstīm – Krievijai, ASV, Ķīnai, Francijai, Lielbritānijai, Pakistānai, Indijai, Izraēlai un Ziemeļkorejai. Lai gan Irāna apgalvo, ka tās kodolprogramma mērķēta tikai uz civilām vajadzībām, nav šaubu, ka tā labprāt redzētu sevi šo valstu bariņā. Pasaule uzmanību Irānas kodolprogrammai pievērsa 2025. gada jūnijā, kad starp Izraēlu un Irānu izcēlās 12 dienu karš. Tajā Izraēla un vēlāk arī ASV veica triecienus Irānas kodolobjektiem, visvairāk mērķējot uz urāna bagātināšanas rūpnīcām Natanzā un Fordo, Isfahānas kodoltehnoloģiju centru, Būšehras atomelektrostaciju, Arākas smagā ūdens reaktoru un Teherānas pētniecības reaktoru.

Vairākas domnīcas apkopojušas satelītu uzņēmumus, kuros var redzēt, ka Natanzā, Fordo un Isfahānā šobrīd nenotiek nopietni atjaunošanas darbi. Pie objektiem Natanzā nav mēģināts pat piekļūt – ASV iznīcināja ēkas, pārvēršot tās gružu kaudzēs, kas bloķē galvenos ceļus. Savukārt Isfahānā darbinieki cenšas piekļūt diviem ieejas tuneļiem – tur attīrīšanas darbi ir sākuma stadijā. Taba-Tesa centrifūgu komponenšu ražošanas rūpnīca Karadžā ir praktiski iznīcināta – šobrīd tur nekas nenotiek. Vairāki mazāki kodolobjekti, kuros nekad nav bijuši starptautiskie novērotāji, arī praktiski iznīcināti.

Jāsaka, ka Irāna nepadodas un tagad tā koncentrējas uz citu objektu būvniecību. Piemēram, kalnos 1,6 kilometru attālumā no Natanzas turpinās centrifūgu ražošanas rūpnīcas būvniecība. Satelīta attēlos var redzēt, ka kopš 30. jūnija tur uzcelta liela siena gar visu perimetru. Jūlijā Teherāna paziņoja, ka uzsākti darbi pie Būšehras objekta atjaunošanas.

Kodolobjektu atjaunošana vai būvniecība ir ilgs process, tomēr to vēl vairāk apgrūtinās arī tas, ka 12 dienu karā nogalināti Irānas 12 vadošie kodolzinātnieki. Augsti kvalificēto zinātnieku zaudējums kopumā palēninās kodolpētījumus, jo cilvēku apmācīšana aizņem ilgu laiku un arī resursus. Un kodolprogrammas atjaunošanu neatvieglo arī rietumvalstu sankcijas.

Raidījumā (ne) Diplomātiskās pusdienas runājam par piekto  lielāko Eiropas Savienības valsti, par valsti ar strauji augošu ekonomiku un trešo lielāko armiju NATO – par Poliju. Decembrī rit jau septītais mēnesis, kopš Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja opozīcijas kandidāts Karols Navrockis.

Atgādinām, ka Polijas valdību vada premjers Donalds Tusks no centriski labējās partijas “Pilsoniskā koalīcija”. Tā ir lielākā un vadošā partija koalīcijā, kura sastāv no apvienības “Trešais ceļš” un kreisi centriskās partijas “Jaunie kreisie”. Parakstot sadarbības līgumu, trīs partijas apņēmās nostiprināt Polijas vietu ES un NATO.

Koalīcija jau 2023. gadā apņēmās izlabot astoņus gadus pie varas pabijušās labējās nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” jeb PiS, tā teikt, pastrādāto – novērst valdības politisko spiedienu uz tiesām, atcelt abortu aizliegumu, mazināt ietekmi uz medijiem un militārajiem dienestiem, kā arī nošķirt baznīcu no valsts. Lai gan koalīcijas partiju uzskati dažās jomās, piemēram, jautājumos par seksuālajām minoritātēm un enerģētiku, atšķiras, tās spēja sadarboties, lai atjaunotu Varšavas un Briseles attiecības.

Tomēr līdz ar nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” kandidāta Navrocka nākšanu pie varas, valdības darbs nekļuva vieglāks – Polijā prezidentam ir tiesības uzlikt veto valdības likumprojektiem. Tāpat partijai lojālie cilvēki strādā arī citās valsts iestādēs – tātad arī tur Navrockim ir ietekmes sviras. Cerot mazināt “Likums un taisnīgums” ietekmi, Tusks, uzreiz pēc Navrocka uzvaras, pārkārtoja valdību. Viņš samazināja ministru skaitu no 26 līdz 21, izveidoja divas ministrijas – Enerģētikas ministriju un Finanšu un ekonomikas ministriju. Nomainīja gan iekšlietu ministru, gan tieslietu ministru, šajā amatā ieceļot Valdemāru Žureku – bijušo tiesnesi, kurš pretojās “Likums un taisnīgums” tiesu reformām. Lielākais ieguvējs no šīm pārmaiņām ir konservatīvais ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, kuru Tusks iecēla par savu vietnieku.

Jāsaka gan, ka tieši Tuska centieni mainīt “Likums un taisnīgums” veiktās tiesu reformas atkal kļūst par vienu no lielākajiem sadursmes punktiem starp Tuska valdību un Navrocka biroju. 12. novembrī Navrockis bloķēja 46 tiesnešu kandidātus, kurus izvirzīja Tusks. Prezidenta galvenais arguments – valdība virza tiesnešus, kuri atklāti apstrīd valsts konstitūciju un normas. Viņš Tuska valdību apsūdzēja mēģinājumā sagrābt varu, tiesnešu amatiem virzot sev lojālos cilvēkus. Jāpiebilst, ka Tusks ir solījis novērst “Likums un taisnīgums” izmaiņas tiesu sistēmā, lai uzlabotu attiecības ar Briseli un atgrieztu tās finansējumu Varšavai. To ES bija iesaldējusi, jo bažījās par tiesu sistēmas korumpēšanu. Tātad varam redzēt, ka lēmums par tiesnešiem ir nonācis strupceļā.

Lai gan pēc Navrocka nākšanas pie varas, Tusks izturēja uzticības balsojumu, valdības darbs šobrīd ir paralizēts ne tikai tiesu sistēmas jautājumos. Šeit vainojamas prezidenta veto tiesības. Navrockis, iespējams, tīši paralizē valdības darbu un likumprojektu pieņemšanu, lai gūtu vēlētāju atbalstu 2027. gadā gaidāmajās vēlēšanās. Navrockis varētu tīši nostādīt valdību neērtā situācijā, iesniedzot tādus priekšlikumus, kas tautā gūst popularitāti, bet Tusks tos neapstiprina, jo tas negatīvi ietekmētu Polijas ekonomiku.  Piemēram, Navrockis vēlas atbrīvot ģimenes, kurās ir vismaz divi bērni, no nodokļiem, kā arī samazināt PVN likmes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par kaut ko ļoti ikdienišķu, gandrīz banālu, bet patiesībā – dziļi politisku, par atkritumiem. Mēs tos izmetam, aizveram miskasti un pieņemam, ka kaut kur tie pazūd. Taču patiesība ir daudz sarežģītāka. Katrs banāna mizas gabals, plastmasas iepakojums, salūzis lādētājs vai vecs telefons ir daļa no globālas sistēmas, kas ir daudz lielāka, netīrāka un politiski jutīgāka, nekā mēs to iedomājamies.

Pasaule šobrīd saražo vairāk nekā 2,1 miljardus tonnu sadzīves atkritumu gadā, un tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam šis skaits sasniegs 3,8 miljardus tonnu. Pat turīgas valstis vairs nespēj tikt galā ar šo apjomu. Un neērtā patiesība ir tāda, ka mēs kontrolējam ļoti maz no tā, kas notiek ar mūsu atkritumiem pēc tam, kad tie pamet mūsu mājas. Atkritumiem ir pašiem sava dzīve – un bieži vien arī savs “ceļojuma maršruts”, kas stiepjas daudz tālāk par mūsu valsts robežām.

Raidījumā mēģinām saprast, kāpēc atkritumi ir problēma, kā globālā sistēma tos “regulē”, kā valstis tirgojas ar atkritumiem un kāda vara patiesībā ir valstu rokās?

Kāpēc būtu jādomā par atkritumiem no ārpolitikas perspektīvas? Atkritumi ikdienā nešķiet politisks jautājums. Mēs tos uztveram kā sadzīves detaļu, nevis kā daļu no starptautiskās politikas, ekonomikas vai drošības. Taču patiesībā atkritumi ir kā spogulis, kas atklāj globālās nevienlīdzības struktūras, tehnoloģisko atkarību un valsts varas robežas. Un pats svarīgākais ir tas, ka atkritumi nepazūd. Plastmasa var palikt vidē vairākus simtus gadu, elektroniskie atkritumi satur toksiskas vielas, kas uzkrājas augsnē un ūdenī, bet kodolatkritumi ir bīstami līdz pat 100 000 gadiem. Tieši atkritumi ir viens no tiem jautājumiem, kas pārdzīvo politiskās sistēmas, valstu robežas un pat civilizācijas, lai arī cik dīvaini būtu to teikt.

Atkritumu politika starptautiskajās attiecībās var veicināt konfliktus. Piemēram, Dienvidaustrumāzijas reģiona valstis slēdz savas ostas nelegālām plastmasas kravām. Attīstības valstis protestē pret to, ka tās tiek izmantotas kā attīstīto valstu izgāztuves. Orbītā valstis strīdas par to, kam jāuzņemas atbildība par satelītu atkritumiem. Kad Ķīna 2018. gadā pieņēma lēmumu aizliegt plastmasas atkritumu importu, pasaules pārstrādes sistēma sabruka dažu mēnešu laikā.

Atkritumi nav tikai tehniska problēma - tie ir atkarības, nevienlīdzības un politiskās varas jautājums.

Uz papīra atkritumu aprite pasaulē ir stingri regulēta. Svarīgākais starptautiskais līgums ir 1989. gadā parakstītā Bāzeles konvencija, kas paredz bīstamo atkritumu pārvietošanas kontroli. Valstīm ir jāpiekrīt importam, jāsaņem dokumentācija, jāizseko kravas. Taču praksē šo sistēmu caurvij caurumi un trivializētas procedūras. Tiek lēsts, ka līdz 30 % atkritumu sūtījumu pasaulē tiek transportēti, pārkāpjot Bāzeles konvenciju - kravas bieži vien tiek nepareizi marķētas, klasificētas kā “pārstrādājamas”, vai vienkārši netiek fiziski pārbaudītas.

Eiropas Savienība izmanto stingrākus instrumentus, pieminot Atkritumu sūtījumu regulu, taču arī Eiropas Savienība ir starp pasaules lielākajiem atkritumu eksportētājiem, jo iekšējā pārstrādes jauda nespēj pārstrādāt saražoto apjomu. Jau tas vien parāda regulējuma robežas.

Šoreiz uz "pusdienu galda" raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas viena no ekonomiski vislielākajām un politiski visdinamiskākajām valstīm Dienvidamerikā – Argentīna. Kopš Havjēra Mileja nākšanas pie varas 2023. gada nogalē, tur ir piedzīvotas daudzas straujas ekonomiskas pārmaiņas. Kāda tad šobrīd ir situācija Argentīnā, kāpēc Latvijā vajadzētu tai pievērst uzmanību, un ko mēs varam no tās mācīties?

Mileja nākšana pie varas bija tāda kā politiskā vētra Argentīnā. Viņš sevi pieteica kā pilnīgu alternatīvu līdzšinējām politiskajām elitēm, pat sevi dēvējējot par „anarhokapitalistu”. Viņa solījums valstij – nogriezt tēriņus kā ar motorzāģi. Bet, lai saprastu šo revolūciju, ir svarīgi atskatīties uz to, kas notika pirms tam.

Pirms Mileja nākšanas pie varas Argentīna bija kritiskā situācijā. Tā bija izsmelta – gan burtiski, gan simboliski: ikgadējā inflācija 2023. gada beigās sasniedza 200%; puse iedzīvotāju bija nonākuši zem nabadzības sliekšņa; valsts budžets gadiem bija deficītā; centrālā banka drukāja naudu, lai segtu izdevumus; korupcija bija dziļi iesakņojusies valstī.

Politiskā elite – Peronisti, kas desmitgadēm dominēja varā – šķita atrauta no sabiedrības realitātes.

Tieši šajā kontekstā Milejs parādījās kā „sistēmas grāvējs”. Viņa kampaņa bija vienlaikus teatrāla un brutāli konkrēta. Viņš solīja dolārizāciju, centrālās bankas likvidāciju, masīvus tēriņu samazinājumus. Viņš runāja ne tikai pret valdību, bet pret valsts struktūru kā tādu. Un acīmredzot, sabiedrība bija gatava šim šokam.

Jau pirmajos mēnešos Milejs sāka ekonomisko „šoka terapiju”. Viņš samazināja valsts budžeta izdevumus par vairāk nekā 5% no IKP, apcirpa subsīdijas elektrībai, degvielai un transportam, iesaldēja valsts algu palielinājumus, apstādināja publiskos projektus un samazināja reģionālo atbalstu. Šo pasākumu rezultātā valsts budžets 2024. gada pirmajos mēnešos sasniedza pārpalikumu – pirmo reizi vairāk nekā 15 gadu laikā.

Mineapoles Federālo rezervju bankas galvenais ekonomists Huans Pablo Nicolini stāsta par Argentīnas ekonomisko situāciju un Mileja reformu ietekmi uz bezdarbu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas saruna par Latvijai, pārējām Baltijas valstīm un principā visām NATO dalībvalstīm nozīmīgu tematu. Tie ir šī gada NATO samitā Hāgā pieņemtie jaunie nosacījumi alianses aizsardzības politikas veidošanā.

Tieši šodien, Lāčplēša dienā, kad pieminam mūsu varoņus un Latvijas neatkarības vērtību, apzināmies, ka brīvība un valsts neatkarība nav pašsaprotamas vienības, jo tās ir jāsargā un jālolo, un to cena reizēm ir ļoti augsta. Tāpēc, spriežot par NATO jaunajiem mērķiem un to, kā rīkosies dažādas valstis, mēs to darām no vietas, kur brīvības saglabāšana nav tikai ideja — tā ir praktiska nepieciešamība. Mums jābūt gataviem sargāt un aizstāvēt savu valsti pret ikvienu, kas to apdraud. Skaidrojam, ko esam apņēmušies un kā to centīsimies kolektīvi paveikt?

NATO jaunā vienošanās paredz ļoti ambiciozu mērķi — tuvākās desmitgades laikā aizsardzībai atvēlēt 5 % no IKP. Tas ir ievērojams lēciens no līdzšinējās 2 % vadlīnijas, kuru pat šobrīd nespēj izpildīt astoņas no 32 dalībvalstīm.

Taču svarīgi ir uzsvērt, ka 3,5 % no šī 5 % apjoma būs jānovirza tiešajiem militārajiem izdevumiem, kas ir bruņotajiem spēkiem, ekipējumam un bruņojumam, savukārt papildu 1,5 % var tikt ieguldīti plašākā drošības kategorijā.

Šī sadaļa ir definēta ļoti plaši, ļaujot valstīm to izmantot arī aktivitātēm, kas tikai netieši saistītas ar aizsardzību — piemēram, kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, kiberdrošībai, civilās aizsardzības un noturības stiprināšanai, inovāciju attīstībai un aizsardzības industrijas kapacitātes palielināšanai.

Praksē tas nozīmē, ka valstīm būs jāiesniedz ikgadēji plāni ar skaidru un ticamu grafiku, kā šis mērķis tiks sasniegts. Un ap 2029. gadu NATO veiks nopietnu izvērtējumu — vai solījumi tiek pildīti reāli, ne tikai uz papīra. Tātad, ko tas nozīmē realitātē? Faktiski Eiropa pāriet no “miera laika ekonomikas” uz “drošības ekonomiku”. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir mainījusi pieeju: vairs negaidām krīzi, lai sāktu mobilizēt spēkus, bet veidojam spējas būt gataviem uzreiz — ar pastāvīgāku militāro klātbūtni austrumu flangā, ar tehnikas iepriekšēju izvietošanu un ar daudz lielākiem munīcijas krājumiem.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas uz pusdienu paplātes ne tikai lielākā demokrātija pasaulē un strauji augošā ekonomika, bet arī valsts, kas diemžēl palīdz uzturēt Krievijas kara mašinēriju. Tā ir Indija.

Indija – valsts, kura cenšas nosēdēt uz diviem krēsliem. Deli kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā cenšas ieņemt it kā neitrālu nostāju. Indijas premjers Narendra Modi uzsver, ka viņa valsts atbalsta “konflikta”, kā viņš to dēvē, risinājumu dialoga ceļā. Tieši tādēļ Indija no vienas puses ir sniegusi Ukrainai humāno palīdzību, bet no otras – turpināja draudzēties ar Krieviju.

Indija ir viena no tām valstīm, kas nav atbalstījusi ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas, kurās Krievijas karš Ukrainā tiek nosodīts. Indija parasti atturas no balsošanas, skaidrojot, ka “konfliktu” jārisina pie sarunu galda.

Īstenībā, Indijai un Krievijai ir ilgas sadarbības saites ANO. 20. gadsimtā Krievija kļuva par Indijas stratēģisko partneri, kas ANO Drošības padomē vairākas reizes uzlika veto balsojumos pret Indiju. Piemēram, balsojumā pret Indijas iebrukumu un Goa aneksiju 1961. gadā vai arī Indijas-Pakistānas karu 1971. gadā. Tāpat arī Indija atturējas no balsojumiem, kas vērsti pret Krieviju ANO Ģenerālajā asamblejā, piemēram, 1968. gadā Indija nebalsoja pret PSRS iebrukumu Čehoslovākijā un atturējās balsot 2001. gada rezolūcijā pret Krievijas darbībām Čečenijā.

Indija neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1947. gadā, un kopš tā laika Krievija kļuva par tās svarīgāko militāro partneri. Kā nekā, bet Indijai kaimiņos ir Pakistāna un Ķīna, ar kurām tai nav diez ko labas attiecības. Tātad Indija kļuva atkarīga no PSRS un vēlāk arī Krievijas ieroču piegādēm. Lai gan šobrīd Indija paplašina militārā aprīkojuma un ieroču importa partneru skaitu, tostarp ASV, tā joprojām ir atkarīga no Krievijas tehnoloģijām.

Var pieminēt Modi diplomātisko “žonglēšanu”. 2024. gada jūlijā, pēc Krievijas diktatora Vladimira Putina ielūguma, Modi valsts vizītē apmeklēja Maskavu. Kamēr Modi un Putins spieda rokas un uzņēma draudzīgas fotogrāfijas, Krievija veica masīvu uzbrukumu Ukrainai. Cieta bērnu slimnīca Kijivā. ANO Cilvēktiesību uzraudzības misija paziņoja, ka civilie mērķi un bērnu slimnīca, visticamāk, bija tīšs Krievijas mērķis. Tas, protams, bija milzīgs trieciens Modi reputācijai. Krievijas publiskā nosodīšana nozīmētu netralitātes pārkāpumu, tādēļ Modi lēma iet citu ceļu. Augustā viņš devās uz Ukrainu, kur tikās ar valsts prezidentu Volodimiru Zelenski. Šī vizīte tika nodēvēta par vēsturisku notikumu, jo tā bija pirmā Indijas premjera vizīte Kijivā kopš 1992. gada.

Protams, tas bija pirmām kārtām, lai, tā teikt, attīrītu savu reputāciju, jo Indiju kritizēja ASV un Eiropa, tomēr Modi vizīte Kijivā norādīja arī uz Indijas centieniem nezaudēt saites ar abām pusēm. Varam spriest, ka Indijas un Ukrainas attiecības nav bijušas ciešas un Deli, visticamāk, atbalsta Kijivu Rietumvalstu spiediena dēļ, kā arī demokrātiskās valsts statusa vārdā. Tomēr centieni attiecības uzlabot un “saglabāt līdzsvaru uz abiem krēsliem” ir.

Modi ticies arī ar Trampu, šī gada februārī ierodoties vizītē Baltajā namā. Lai vai kā, tā bijusi vairāk biznesa tikšanās, nekā valsts vizīte. Modi un Tramps panāca vienošanos par ASV ieroču, kā arī naftas un gāzes, pārdošanas apjomu Indijai palielināšanu, tirdzniecības saišu stiprināšanu un sadarbību militārajā un aizsardzības jomā. Varētu šķist, ka katrs velk Indiju uz savu pusi, bet Deli īpaši nepretojas – Modi sanāk vienoties ar visām pusēm.

--

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Reti kurš konflikts jau gadu desmitiem ir radījis tik daudz emociju, viedokļu, centienu panākt mieru un faktiski sabiedrības viedokļa un atbalsta instrumentalizāciju no abām karojošajām pusēm, kā Tuvo Austrumu Izraēlas un Palestīnas konflikts.

Bet šoreiz nerunāsim par pašu konfliktu, politikas lēmumiem un vadošo diskursu. Tā vietā uzdosim citu jautājumu: kāpēc ir tik grūti runāt par Palestīnu un Izraēlu? Kāpēc pētnieki, žurnālisti, mākslinieki un pat sabiedrības grupas tik bieži saskaras ar negatīvu reakciju, boikotiem vai pilnīgu apklusināšanu, paužot savu viedokli šo notikumu ieskatā? Un raidījums (ne)Diplomātisko pusdienas veltīts „cancel culture” jeb latviešu valodā – atcelšanas kultūras jēdzienam. 

Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, kur piekļuve informācijai ir nepieredzēti liela un pašizpausmes iespējas — vismaz demokrātiskās sabiedrībās — nekad nav bijušas lielākas. Tomēr paradoksālā kārtā tieši brīdī, kad cilvēka balsis var izplatīties tālāk un ātrāk nekā jebkad agrāk, saskaramies arī ar jaunām ierobežojumu, apklusināšanas un pielāgošanās spiediena formām.

Sabiedrības polarizācija, kad katra puse tic savai patiesībai un negrib pat pieļaut domu, ka viņiem var nebūt taisnība, nav nekas jauns. Tā ir mūsu iedzimtā psiholoģiskā īpatnība, ka visu pasauli dalām “mēs” un “viņi” jeb “savējie” un “svešie”. Tas ir politikas, valstu un pat ģimeņu kā kopumu pamatu pamats. Mūsdienās, sakrītot divām parādībām – sociālo mediju kļūdainajam algoritmam un tradicionālo mediju sensacionālismam. Sociālie mediji, kā zinām, mūs ātri ieliek burbulī, kurā cirkulē tikai mums interesējoša vai patīkama informācija. Mēs vairs neredzam citus viedokļus ne tikai par to pašu jautājumu, bet pat citus jautājumus. Sākam dzīvot mazās specifiskās kopienās.

Tikmēr tradicionālie mediji – prese, žurnālisti, televīzija, radio, kas cenšas konkurēt par sabiedrības uzmanību un klikšķiem, par reitingiem, tiecas izcelt ekstrēmo, sensacionālo, neparasto, neloģisko. Rezultātā, visa informācijas telpa kļūst par kliegšanu un bļaušanu, kurā vairs nav skaidrs, kas ir vērtīgs un kas pelavas.

Brīdī, kad šīs dažādās cilvēku uztveres patiesības saduras, tās nekļūst par mierīgu dialogu – tās saskrienas kā bruņoti vilcieni. Tikai viens viedoklis ir pareizs un otram vispār nevajadzētu pastāvēt. Šeit vairs nav par otras puses pārliecināšanu, bet par otras puses viedokļa atcelšanu.

Lai arī pats termins – atcelšanas kultūra radās apmēram 2018. gadā, kā parādība, tas ir eksistējis jau iepriekš. Visbiežāk tas bija kā “publisks nosodījums” firmām, aktieriem, politiķiem un citiem, kuru rīcība neatbilda ētiskām vai pat likumiskām normām.

Sociālo mediju laikmetā šis masu publiskais mobings internetā jau kļuva par ieroci. Tādēļ mūsdienās par “cancel culture” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas tiek atlaistas no darba, publiski lamātas un ignorētas par plašākai sabiedrībai nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis.

Atcelšanas kultūra teorētiski ir par atbildību: apturēt kaitīgu runas izpausmi, nepieļaut naidu, aizsargāt sabiedrību. Taču praksē, runājot kaut vai par Palestīnu un Izraēlu, tā bieži rada paradoksu. Tā vietā, lai veicinātu atbildību, samazinās diskusija. Tā vietā, lai radītu nianses, pieaug polarizācija. Tā vietā, lai būtu dialogs, iestājas viedokļu dzēšana, un nepareizā viedokļa paudēju publiska lamāšana un apsaukāšana. Pat ne viedokļa intelektuāla kritika, bet paša cilvēka pazemošana. Un šeit nav runa tikai par sociālo tīklu kampaņām. Tas attiecas uz institūcijām – universitātēm, izdevniecībām, valdībām –, kas izlemj, ka daži skatījumi ir pārāk riskanti, lai tos atļautu.

Aplūkojam dažus piemērus ASV un Eiropas valstīs.

Ir pagājis gandrīz mēnesis kopš 28. septembrī notikušajām Moldovas parlamenta vēlēšanām, kurās tika veikta izšķiroša izvēle starp eiropeisku attīstības ceļu vai atgriešanos Krievijas ietekmes sfērā. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva proeiropeiskā “Rīcības un solidaritātes partija” jeb PAS ar aptuveni 50% balsu. Tā ieguva apmēram 55 no 101 vietām, nodrošinot stabilu vairākumu. Savukārt galvenais prokrieviskais spēks – “Patriotu bloks” ar bijušo Moldovas prezidentu Igoru Dodonu tā vadībā – palika tālu aiz muguras, saņemot tikai aptuveni 24% balsu. Jautājums tagad ir – kas notiks tālāk?

Vēlēšanu rezultāti bija daudz labāki nekā aptaujas un eksperti bija paredzējuši, lai arī vēlēšanās piedalījās vien 52% balstiesīgo.

Vēlētāju aktivitāte pirmajā brīdī liek domāt, ka arī paši Moldovas balsotāji šīs vēlēšanas uzskatīja par eksistenciālām, tomēr šādu zemu līdzdalību veicina vairāki savstarpēji saistīti faktori. Pirmkārt, Moldovā jau ilgstoši valda zema sabiedrības uzticība politikai un valsts iestādēm. Atkārtoti korupcijas skandāli, lēnas reformas, un prioritātes, kuras nesakrīt ar balsotāju vēlmēm rada sajūtu, ka nav jēgas balsot. Otrkārt, šo vilšanos pastiprina arī politiskā polarizācija un ģeopolitiskā spriedze. Daži pilsoņi uzskata, ka vēlēšanas ir kļuvušas nevis par iespēju izvēlēties partiju, kura spētu vislabāk risināt sistemātiskās problēmas, ar kurām tu saskaries, bet par ārpolitisku dueli.

Treškārt, Moldovai ir liela ārvalstīs dzīvojoša diaspora, kurai ne vienmēr ir iespēja piedalīties vēlēšanās. Un, visbeidzot, ceturtkārt, regulāras dezinformācijas un ietekmes kampaņas, kā arī mēģinājumi pirkt balsis vēl vairāk grauj uzticību sistēmai. Piemēram, pirms pēdējā Moldovas referenduma tika ziņots pat par mēģinājumiem “nopirkt simtiem tūkstošu balsu”.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas pievēršamies vienam no karstākajiem jautājumiem globālajā politikā – mākslīgā intelekta attīstībai. Apskatīsim lielvalstu – Amerikas Savienoto Valstu un Ķīnas –, kā arī Eiropas Savienības skrējienu pēc ietekmes, varas un kontroles.

Mākslīgais intelekts vairs nav tikai modes vārds tehnoloģiju pasaulē. Ar mākslīgā intelekta palīdzību uzņēmumi veicina savstarpējo konkurenci iepriekš neredzētā līmenī, mākslīgā intelekta tehnoloģijas spēj pārvaldīt un vadīt sabiedrības un pat šodien izmantojot mākslīgo intelektu tiek karoti kari. Ne velti tāpēc pastāv ticējums, ka tā lielvara, kas izvirzīsies vadībā mākslīgā intelektā jomā starptautiski jeb uzvarēs šajā skrējienā, iegūs ne tikai gudrākos čatbotus, bet veicinās arī varas un ietekmes pārsvaru ekonomiski, militāri un pat sociāli.

Dzīvojot tehnoloģiju laikmetā, mainās arī mūsu saprašana par lielvaru ietekmes veidošanas noteikumiem. Atgriežoties pie konkurences starptautiski, mākslīgā intelekta ietekmes pazīmes katrai valstij var būt atšķirīgas. Dažiem tie ir ātrākie modeļi. Citiem kontrole pār noteikumiem. Bet vēl citiem – mākslīgā intelekta izmantošana visur, kur vien iespējams. Tādējādi šīs nedēļas epizodē aplūkosim trīs lielvaru (ASV, Ķīnas un Eiropas Savienības) sacensību mākslīgā intelekta jomā no trīs dimensijām – tehnoloģiju skrējiens, noteikumu spēles un globālās konkurence. Un beigās centīsimies atbildēt uz jautājumu: kurš tad patiesībā ir priekšā?