Patriotu podkāsts

Pirms 35 gadiem pēc padomju armijas asiņainā uzbrukuma civiliedzīvotājiem pie televīzijas torņa Viļņā 13. janvārī iedzīvotāji arī Rīgā sāka pulcēties Doma laukumā, lai aizstāvētu Latvijai stratēģiski svarīgus objektus. Pilsētā sāka ierasties arī smagā lauksaimniecības tehnika, lai celtu barikādes. Godinot barikāžu aizstāvjus, no šodienas, 13. janvāra, līdz 20. janvārim Rīgā un citviet Latvijā noritēs koncerti, piemiņas pasākumi, ekskursijas, atmiņu stāstu vakari, foto izstādes un citas aktivitātes.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Kārli Silu par Latvijas valsts veidošanos pirms 107 gadiem, par parlamentārisma vēstures analoģijām un "zelta laikmetu" vēsturē.

Katra paaudze vēsturi pārraksta no jauna, jo ir vairāk avotu un mainās politiskie vēstures diskursi. Kārlis Sils ir jaunās paaudzes vēsturnieks, savu disertāciju aizstāvējis Florencē un pētījis Kārļa Ulmaņa varas periodu Latvijā, demokrātijas zaudēšanu, parlamenta atlaišanu. 

Latvijas valsts ir nodibināta pirms 107 gadiem. Tātad 56 gadi bez okupācijas, 51 gads, kad valsts turpināja pastāvēt trimdā kā sapnis, kā sociāla atmiņa. Šoreiz raidījumā par tiem 56 gadiem Latvijas valsts vēsturē, kas lika pilsoņiem organizēt valsti un veidot valsti. 

Vai savas valsts pastāvēšana, ja mēs domājam arī par šo numeroloģisko aspektu - cik gadi un kādā kontekstā, vai tā ir tāda pašsaprotama lieta? 

Kārlis Sils: Domāju, ka tā noteikti nav pašsaprotama lieta. Tā noteikti nav arī nejaušība. Ja mēs skatāmies uz to, kā varēja rasties Latvija pirms 107 gadiem, tad priekšnoteikumi tam, lai cilvēki Latvijas teritorijā, Latvijā, principā jau spētu veiksmīgi pašorganizēties neatkarīgā valstī, bija izveidojušies jau kādas 2-3 paaudzes iepriekš. Nerunājot par elitēm - vācbalti bija pašorganizēties spējīgi jau gadsimtiem ilgi. Tātad kopš 19. gadsimta 60. gadiem pakāpeniski izveidojās spēcīga latviešu elite, kas bija spējīga veiksmīgi un sekmīgi pēc tam organizēt valsti. 

Tāpat tie cilvēki, kas veidoja Latvijas valsti, bija gluži tāpat kā visi eiropieši, impēriju laikmeta bērni. Tas jāņem vērā, vai tie būtu Francijas pilsoņi, Lielbritānijas pilsoņi, Krievijas impērijas pilsoņi vai Austroungārijas pilsoņi, un arī mazāko valstu pilsoņi, visi dzīvoja impēriju laikmetā, kas beidzās ar Pirmo pasaules karu un revolūcijām. Līdz ar to varbūt tā daļa, ko mūsdienās grūtāk saprast, ka vēl 1915., 1916. gadā neviens nerāvās dibināt Latvijas neatkarīgu valsti uzreiz, lai gan priekšnoteikumi daudzējāda ziņā bija izpildīti. Sākotnēji tās cerības bija saglabāt kaut kādu lielāku ekonomisku ietvaru, kurā varētu attīstīties sekmīgāka ekonomika, vienlaikus iegūstot pēc iespējas lielāku nacionālo autonomiju Latvijai. Protams, revolūcijas un straujā notikumu attīstība pēc Februāra revolūcijas, pēc boļševiku apvērsuma, pēc Vācijas revolūcijas noveda pie tā, ka šī elite, kura jau bija pietiekami pašpārliecināta, izlēma dibināt Latvijas valsti. Pēc tam nākamos 20 gadus pēc kara beigām valsti samērā sekmīgi arī pārvaldīja. Tie rezultāti un sasniegumi bija pietiekami iespaidīgi un spēcīgi, lai pierādītu to problēmu, kas pastāvēja nosacīti vecajās valstīs kā Francija vai Lielbritānija, vai Itālija, vai ASV, kur bija skepse, vai šīs jaunās, pēcimperiālās valstis spēs pastāvēt. Latvija spēja pastāvēt ļoti labi. 

Latvijas neatkarības atjaunošanā veiksmes faktors varbūt pat bija nedaudz lielāks tajā ziņā, ka Padomju Savienība sabruka. Un tas veids, kā viņa sabruka, bija ārkārtīgi veiksmīgs mums. Un otrs veiksmīgais faktors bija tas, ka par spīti tam, ka cilvēku spēja pašorganizēties padomju laikā bija daudz mazāka un sākotnēji valsts elitei bija daudz kļūdu un problēmu, milzīgā veiksme bija tā, ka bija Eiropas Savienība un iespēja izdarīt to, ko būtu gribējuši darīt arī Latvijas elites pārstāvji 1918.-1919. gadā, iekļauties lielāka ekonomiskā vienībā, saglabājot ļoti lielu nacionālu suverenitāti un principā valsti. Tātad mēs iegūstam labāko divām pasaulēm. 

Kas ir tava motivācija, ja mēs paliekam pie tās tēzes, ka katra jauna paaudze kaut kādā ziņā veido skatījumu uz vēsturi no jauna, kāpēc tevi interesēja tieši šis periods Latvijas vēsturē? 

Kārlis Sils: Ja mēs paskatāmies uz to, kas ir sarakstīts līdz šim par starpkaru periodu, diemžēl jāsaka, ka pastāv milzīgi caurumi zināšanās un konceptualizācijā. Attiecībā tieši uz Ulmaņa autoritārās vadības periodu ir divi punkti, kas ir samērā labi izpētīti. Viens ir apvērsums un tā cēloņi, un otrs ir okupācija, okupācijas process. Arī šeit ir pietiekami daudz bijušas debates, un vairāk jautājums ir - vai ieņemt vienu, vai otru pozīciju. Bet, manuprāt, kaut ko fundamentāli jaunu pateikt nav iespējams. 

Turpretī attiecībā uz to periodu, kas ir starp 1934. un 1939. gadu, ir daudz lielāks konceptuāls caurums zināšanās un, manuprāt, daudz neskaidrību un neizpētītu jautājumu. Tā ir pirmā lieta. Otrā lieta, kāpēc izvēlējos 1938. gadu kā sava pētījuma beigu laiku, jo, manā ieskatā, ar 1938. gada otro pusi aizvien vairāk tas, kas notiek Latvijā, ir cieši saistīts ar to, kas notiek starptautiskajā vidē. Tas, kā autoritārā valdība organizē valsti, kas ir autoritārās valdības prioritātes un ko vēlas panākt Ulmanis, aizvien vairāk saistās ar to, kā saglabāt drošību, kā navigēt cauri starptautiskajai kārtībai. Līdz ar to daudzos veidos tas, kā tiek veidots autoritārās valdības un valsts paštēls, vairs nav tikai atkarīgs no tā, kas ir svarīgs sākotnējā uzstādījumā. 

Te mēs nonākam pie jautājuma par to, kas ir šis, manuprāt, ļoti neveiksmīgais teorētiskais koncepts pēc nosaukuma nacionalizācija, kas ienāca 90. gados akadēmiskā vidē. Ekonomiskā izpratnē nacionalizācija nozīmē, ka mēģina valsts vai grupas panākt, pirmkārt, to, ka starp iedzīvotājiem primārā ir nacionālā identitāte vai etniskā identitāte, pretstatā, kā tas bija līdz 19. gadsimtam, kad primāras bija kārtas un reliģiskā identitāte. Tā ir viena nacionalizācijas puse. Otra nacionalizācijas puse ir veidot zināmu homogenizāciju jeb vienveidošanu šajā izvēlētajā nacionalizējamā grupā. Vai arī no valsts viedokļa veidot kopīgu valsts nacionālistisku sajūtu pār dažādām grupām. Tā ir nacionalizācijas jēdziena būtība.

--

Kārlis Sils ir vēstures zinātņu doktors, savu disertāciju par tēmu "Sējot sēklu, lai novāktu vienotības ražu: Nacionalizācija, fašisms un imperiālisma mantojums autoritārajā Latvijā" aizstāvējis Eiropas Universitātes institūtā Florencē. Savulaik vadījis radio "Naba" raidījumu "Vēstures ķīlis", "Delfi" un "National Geography" projektus "Latvijas atklājējs", regulāri rakstījis rakstus portālam LSM.lv un žurnālam "Rīgas Laiks". Lasa lekcijas skolēniem, studentiem un vēstures interesentiem. Viņa pētnieciskās intereses ir vērstas uz Latvijas un Rīgas vēsturi starp 1860. gadu un 1940. gadu un vēsturiskās atmiņas lomu mūsdienu sabiedrībā.

Svinīgā Saeimas sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 107.gadadienai. Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas uzruna.

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni.

Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Viņš ir dzimis un audzis Lielbritānijā, viņa - Latvijā. Abi runā latviski un abu sirdis pieder Latvijai. Bet šobrīd viņu dzīve aizrit Notingemā, Lielbritānijā. Tur abi rūpējas par visu latvisko sev apkārt, rīko svētkus, svin latvietību un šķiet, ka cer kādu dienu dzīvot Latvijā.

Atbilstoši raidījuma Globālais latvietis 21. gadsimts nosaukumam ar abiem latviešiem sastopamies Portugālē, kur abi ir atbraukuši brīvdienās uz savu brīvdienu māju. Ak, jā, viņu sauc Baiba, bet viņu - Karls, jeb kā Baiba viņu sauc - Kārlis. Un vēl viņš ir ne tikai latvietis, bet viņā plūst arī igauņu asinis un ir cieša saikne ar Portugāli. Portugālē tiekamies ar Baibu Dobeli un Karlu Kelku (Kelk).

Kur paliek mazais lepnais karoga nesējs, kad parādās dabiska un nepieciešama vēlme visu apšaubīt? Vai pusaudži arī "deg" par Latviju un sauc sevi par patriotiem un vai šo piederības sajūtu savai valstij pieaugot var pazaudēt, īpaši, ja ģimenē tā nav pašsaprotama vērtība. Par patriotismu un Latvijas mīlestību pusaudžu vecumā saruna Ģimenes studijā pirms valsts svētkiem.

Sarunājas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības "Zvaigzne ABC" vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks un lektors, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris, Rīgas 40. vidusskolas direktore Jeļena Vediščeva un Jaunsardzes centra direktora vietnieks mācību un izglītības jautājumos Uldis Zupa.

Visapkārt "Staro Rīga". Latvija gatavojas 18. novembrim, mūsu valsts dzimšanas dienai, un gadiem ilgi bijām pieraduši, ka arhibīskaps savā svētrunā Rīgas Domā izgaismo aktuālākās lietas sabiedrībā. Varētu sacīt, arī šī brīža "garīgo temperatūru", ka viņš uzrādīs bīstamās zonas un sāpīgākās problēmas, kā arī iespējamos risinājumus, par ko mēs kā tauta varētu domāt. Tā tās bija līdz šim. Tagad jau pavisam tuvu atkal ir 18. novembris, un no Rīgas Doma, protams, būs tiešraide pulksten 9, un jaunajam arhibīskapam Rinaldam Grantam būs daudz kas svarīgs un nozīmīgs mums sakāms noteikti.

Bet pirmssvētku laikā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu emeritus Jāni Vanagu.

Kā jūs jūtaties šajā pirmssvētku laikā?

Jānis Vanags: Es jūtos kā jau Latvijas patriots pirms valsts svētkiem. Gaidu to ar prieku, ar tādu lepnuma apziņu izliku pie savas mājas Latvijas karogu patriotiskajā nedēļā. Jāatzīstas, ka es jūtos drusku atvieglots, ka man šoreiz nav tik liela atbildība jānes. Man nav jāgatavo uzruna valsts svētku atklāšanas dievkalpojumā, bet es varu gaidīt, ko man dos svētkos? Ko es saņemšu? Ko es iegūšu? Un es domāju, ka tas būs skaisti.

Uzruna jums nav jāgatavo, tomēr jūs par Latviju domājat un nevar būt nemaz citādāk. Jums ir arī savs vērtējums, skatījums, piemēram, par šībrīža situāciju Latvijā. Ja jums būtu jārunā 18. novembrī no kanceles, kas būtu tas, ko jūs būtu gribējis teikt?

Jānis Vanags: Parasti jau es mēdzu ļoti gatavoties 18. novembra sprediķiem, tāpēc es tā vienā šāvienā nevarēšu atbildēt uz tādu jautājumu. Man būtu nopietni jāpadomā, ja jūs man to jautājat. Tā sajūta, protams, ir zināms apbēdinājums par to, kas ir piedzīvots pēdējā laikā. Es jau bieži esmu par to runājis, ka mums vajadzētu meklēt to, kas mūs vieno. Pēdējā laikā, taisni pirms valsts svētkiem, man liekas, mēs esam tā sanīdušies un tik daudz visādus vārdus cits par citu teikuši, ka pēc tādu vārdu noklausīšanās liekas pat dīvaini kaut kā runāt, ka mums ir kopīga Latvija, vai kopīgas vērtības, kaut kādi kopīgi ideāli. Tas bija tā diezgan dramatiski.

"Etnovēstīs" atskatāmies uz Latviešu folkloras krātuves pētnieku grupas semināru ciklu "Latviešu folkloristika trimdā" otro semināru ""Labieša" dievi", tiekamies ar muzikālās apvienības "Straume" pārstāvi Nikolasu Mūrnieku par gaidāmo koncertu "Straume. Mūzika. Mājas…", kā arī uzzinām par gaidāmajiem novembra notikumiem.

* Pagājušajā ceturtdienā Latviešu folkloras krātuves pētnieki kopā ar muzeju "Latvieši pasaulē" turpināja semināru ciklu "Latviešu folkloristika trimdā", un 13. novembrī notika šī cikla otrais seminārs, kas bija veltīts tēmai ""Labieša" dievi". Klausītājiem bija iespēja uzzināt vairāk par "Labieti" – nozīmīgāko dievturu kustības žurnālu, kura pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 30. gadu Latvijā. Par aktuālo Latviešu folkloras krātuvē stāsta projekta vadītāja Rita Zara un pētnieks Dr. philol. Gatis Ozoliņš.

* 19. novembrī Rīgā, Spīķeru koncertzālē, notiks koncerts "Straume. Mūzika. Mājas". Mūzikas grupa "Straume" aicina klausītājus uz latviskuma piesātinātu vakaru, kur senie tautasdziesmu teksti satiekas ar jaunu oriģinālmūziku un jaunu muzikālu interpretāciju. Plašāk par gaidāmo stāsta grupas mūziķis, sitaminstrumentālists Nikolass Mūrnieks.