Patriotu podkāsts

Novembris, šķiet, visvairāk asociējas ar valsts svētkiem. Vispirms Lāčplēša diena, kad atceramies savus karavīrus, pēc tam arī 18. novembris – Latvijas proklamēšanas diena. To jūt arī mediju saturā. Reportāžas un tiešraides no svētku pasākumiem, vēstures tematika un vienkārši cilvēku sajūtas piepilda mediju telpu. Svētku nedēļā raidījmā Mediju anatomija mēģinām saprast, ko nozīmē patriotisms medijos.

Vai medijiem jābūt patriotiskiem? Varbūt patriotiem ir jābūt žurnālistiem? Ko mēs vispār saprotam ar šiem jēdzieniem? Šie ir daži jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes sarunā ar žurnāla "IR" galveno redaktori Nelliju Ločmeli, vēsturnieku, Vidzemes augstskolas pētnieku Gati Krūmiņu un sabiedrisko darbinieku Daini Īvānu, kurš pārstāv to žurnālistu paaudzi, kas rakstīja atmodas laikā.

Dziedātāja Viktorija Majore kopā ar domubiedriem pirms valsts svētkiem aicina uz diviem latviešu komponistu mūzikas koncertiem. 14. novembrī ar saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini Rīgas Domā tiks atskaņoti Ērika Ešenvalda skaņdarbi, bet 15. novembrī svētku koncertā "Tev, Latvija" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā mūzika saspēlēsies ar gaismu, satiekoties ar basu Edgaru Ošleju, ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju un LNSO stīgu kvaretu (Raimonds Melderis, Sandis Šteinbergs, Arigo Štrāls un Jānis Rinkulis). 

Rīgas Domā piektdien gaidāmajā pasākumā “Ešenvalds par Ešenvaldu. Mūzika un tikšanās ar komponistu” klāt būs arī pats komonists, lai dalītos ar klausītājiem pārdomās un stāstos par skaņdarbu tapšanu, iedvesmu un nozīmi.

Koncerta “Tev, Latvija” programmā iekļauti Jāzepa Mediņa, Jurjānu Andreja, Aivara Kalēja, Jāņa Ivanova, Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas, Riharda Dubras un Raimonda Tigula mūzika. Pārlikumā balsij un ērģelēm izskanēs prologs Jāņa Mediņa operai "Uguns un nakts", Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" būs dzirdams versijā soprānam, Arigo Štrāla spēlētajam altam un ērģelēm, bet Ulda Stabulnieka dziesma “Tik un tā” - duetam un stīgu kvartetam.

Jaundarbu pirmatskaņojumi Orķestra “Rīga” svētku koncertos. Saruna ar diriģentiem Valdi Butānu un Artūru Oskaru Mitrevicu.  

Atzīmējot Lāčplēša dienu, koncertā Torņakalna baznīcā (Rīgas Lutera baznīcā) 11. novembra vakarā Orķestris “Rīga”, diriģenta Artūra Oskara Mitrevica vadībā atskaņos latviešu komponistu laikmeta liecības, kas, pieminot Brīvības cīņās kritušos karavīrus, simbolizē mūsu identitātes un sakņu apzināšanu mūsdienu pasaules un mūzikas kontekstā.

Orķestris “Rīga” atskaņos Artūra Maskata “Tango”, Ilonas Breģes skaņdarbu “Sāga”, kā arī Riharda Zaļupes simfonisko svītu pūtēju orķestrim “Palatine Celebration”. Savukārt, starptautiski atzītā komponiste Santa Ratniece, pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma, radījusi jaundarbu “Purva gaisma”, kura pasaules pirmatskaņojums izskanēs koncertā “Rīvības gaismā”.

Savukārt 18. Novembrī Orķestris “Rīga” sarūpējis klausītājiem muzikālu svētku dāvanu. Pēc Orķestra “Rīga” aicinājuma ģitārists un komponists Mārcis Auziņš radījis jaundarbu “Maiden Voyage” pūšaminstrumentu orķestrim, kas koncertā “Latvijas skaņu raksti” VEF Kultūras pilī  piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu.

Valsts svētkos skanēs arī Mārtiņa Miļevska dinamiskais un saturiski kontrastējošais skaņdarbs “Četras impresijas”, kā arī Andra Sējāna kompozīcija “Karavāna”. Tās idejas pamatā ir Jozefa Haidna “Atvadu simfonijas” fināls, kur mūziķi pa vienam atstāj skatuvi, taču, pretstatā Haidnam, Sējāns izvēlējies apgrieztu muzikālā procesa attīstību.

Novembra svētku laikā pirktākā patriotiskā prece - piespraude ar karoga lentīti. Iedzīvotāji vairāk pērk arī preces karmīnsarkanos toņos un ar latvju rakstu zīmēm.

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis – rīt, 11. novembrī, atzīmēsim Lāčplēša dienu, pēc nedēļas - 18. novembri, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu. Uzņēmējiem, kas ražo preces ar Latvijas simboliku, gatavošanās šiem svētkiem sākas jau augustā. Piemēram, uzņēmumā “Latvijas tekstils” šogad apdrukāta 100 kilometrus gara lenta valsts karoga krāsās. Lai gan vislielākā interese par precēm ar Latvijas simboliem bija Latvijas simtgadē, katru novembri vairāk pērk gan piespraudes valsts karoga krāsās, gan galdautus un apģērbus ar latviskām spēka zīmēm, šīs preces arī ved kā dāvanas uz ārvalstīm.

„Mēs esam viens no tiem uzņēmumiem, kas vairāk strādā tieši ar tautisko, etnogrāfisko mantojumu, cenšamies modernizēt šos rakstus, pielāgot mūsdienu tehnoloģiju prasībām.”

Oskars Polmanis ir uzņēmuma „Latvijas tekstils” dibinātājs un vadītājs un ar viņu tiekamies uzņēmuma veikalā Matīsa ielā, kur var apskatīt daļu no 10 000 precēm, ko uzņēmumā ražo. Vaicāju, ko visvairāk pērk novembrī?

„Pirktākā lieta pirms 11. un 18. novembra noteikti ir karogu lentas visos iespējamos izmēros, platumos un tā tālāk, bet, protams, ka top prece ir mazās karoga piespraudītes. Karogi, nu, tā jau arī ir jūsu specifika? Jā, tieši šogad lielie karogi tiek ražoti kultūras namiem, lieliem mastiem, dekorācijām uz ielām un tamlīdzīgi. Ja kādreiz bija populāri, ka pirka šos rokās turamos karodziņus uz parādēm lai ietu, tad šobrīd tā līkne ir mazinājusies.”

Uzņēmums „Latvijas tekstils” pastāv 15 gadus un tajā strādā 10 darbinieki. Nākotnes plāni saistīti ar darbības paplašināšanu Igaunijā, vēlāk Skandināvijas valstīs. Lai gan uzņēmuma nosaukumā ir vārds „tekstils”, uzņēmumā neražo audumus, bet izmanto digitālo druku un tikko par 15 000 iegādāta DTF tehnoloģija, kas ļaus apdrukāt arī apģērbus.

"Teikšu, kā ir: šobrīd notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā. (..) [Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem.  Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs par to, ka "Dzirnu" dzimšanas dienā savai tautai varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" uzsver aktieris un režisors Intars Rešetins-Pētersons, kurš Agra Daņiļeviča vadītās deju skolas "Dzirnas" 40. jubilejas zīmē iestudējis izrādi "Indulis un Ārija". Tās pirmizrāde notiks "Xiaomi Arēnā" Lāčplēša dienā – 11. novembrī.

Inta Pīrāga: Ja paskatāmies uz Raiņa lugu "Indulis un Ārija" – tik daudz iestudējumu kopš Raiņa laikiem bijuši, sākot ar Jauno Rīgas teātri līdz pat šodienas Nacionālajam teātrim. Tomēr dejas valoda noteikti prasa citu izteiksmes veidu. No kaut kā ir jāmāk atteikties, kaut kas jāizvirza priekšplānā. Kā notiek šajā gadījumā?

Intars Rešetins-Pētersons: Sākšu atbildi ar skrejceļu, nevis lidojumu... Šo "bērniņu" sevī nēsāju jau septiņus ar pusi gadus: līdz ar to, ka manī joprojām rit dailēniešu asinis, šo iestudējumu sākotnēji gribēju īstenot Dailes teātrī uz tā simto jubileju. Un šī nepieciešamība manī nav zudusi vēl šodien.

Esmu to izauklējis, uzrunājot ļoti daudzus teātrus, tai skaitā arī Nacionālo teātri, un man prieks, ka arī viņi nu iestudējuši "Induli un Āriju", jo tā tēma ir tik vitāli svarīga… Teikšu, kā ir: notiek karš, un ir jārunā par tām tēmām, par kurām tu pats dedz. Tā kā esmu zemessargs, tad, manuprāt, šis iestudējums ir tieši laikā, vietā un jēgā.

Kāpēc ar "Dzirnām"? Kāpēc dejā? Man ir tik brīnišķīga komanda... Viss sākās ar to, ka uzrunāju Valteru Pūci, kurš radījis pasaules līmeņa muzikālo materiālu. Tas tiešām ir lidojums, un zvaigznes tā sastājušās…

Kad pirmo reizi izdzirdēju, kā šo mūziku spēlē "Sinfonietta Rīga", asaras bira kā pupas. Tas ir tik tīrs darbs – tā muzikālā pasaule. Ja arī es vai mēs ar Agri būsim "sadarījuši muļķības", tad, aizverot acis, mūzika būs pārlaicīga. Tur to kodu ir tik daudz!

Tik daudz asociāciju, tik daudz laba materiāla, kas tev iedod tos ieročus rokās, jo šobrīd tieši mūzika mums diktē visu žanru, raksturu un uzstādījumu: tai pakārtota ir gan deja, gan skatuve, gan kostīmi, gan arī mūsu dramaturģiskais materiāls.

Esmu iestudējuma režisors, idejas autors un dramatizētājs, bet šis vienalga ir kopdarbs, jo katrs profesionālis, ko esmu uzaicinājis, nāk ar savu pienesumu.

Man ir brīnišķīgs scenogrāfs Aigars Ozoliņš – viņš ir tik dziļš, tik dzīvesgudrs. Un man tik ļoti patīk, ka viņš mani dzen strupceļā un uzdod tik daudz gudru jautājumu, ka naktī nevaru aizmigt, kamēr neesmu tos atrisinājis. Man ir tāda pleca sajūta!

Tāpat Jana Čivžele, kas domā par kostīmiem un palīdz man izstāstīt vizuālo valodu. Šie ir pienesumi, un mēs ar Agri lipinām šos stāstus kopā: es pasaku, kāda tēma jārisina, bet Agris to ieliek dejas valodā. Šis ir brīnišķīgs piedzīvojums! Esmu laimīgs, ka, pirmkārt, mana ideja, ko tik daudzus gadus esmu auklējis, tiek realizēta, un priecīgs arī par to, ka savai tautai "Dzirnu" dzimšanas dienā varam uzdāvināt mums tik nepieciešamo kopības sajūtu.

Esmu Kārļa Auškāpa un Mihaila Gruzdova students, un šie pedagogi man ielikuši tādus pamatus, ka tieši komandā ir spēks. Mūsu izrāde sākas ar paceltu dūrīti – ka esam viens veselums, ka nepadosimies un sitīsimies...

[Gribas] iedot tautai to pārliecību, ka "mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba", kā saka Rainis. Ir jāprot iestāties par tām vērtībām, par kurām pirms vairāk nekā simt gadiem rakstījis Rainis. Tas šodien tik precīzi atbalsojas ar notikumiem Ukrainā. Viss iet pa spirāli. Jo mēs vienalga kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. 

Šo stāstu es stāstu caur Pudiķa prizmu, caur sava skolotāja prizmu: mans skolotājs Agris Daņiļevičs, kurš man mācīja dejas, kad biju Dailes teātra 8. studijas aktieris, manā vīzijā sadzirdēja potenciālu, un es viņam uzticēju Pudiķa lomu; arī galvenā inscenētāja, vadošā horeogrāfa lomu. Bet stāstu izstāstu caur Pudiķa prizmu, uzdodot jautājumus: vai mēs kara laikā varam mīlēt ienaidnieku, vai tomēr sava cilts ir svarīgāka? Jo šis stāsts ir par identitāti; tas ir tik liels, jo ir par to, vai mums būt vai nebūt.

Izrāde beidzas apļveida kompozīcijā: ja mēs sākām ar to veselo vienu dūrīti, tad mazais Zuks, Uģa brālis, kad Uģis jau ir tajā saulē, pašās, pašās beigās iznāk, paceļ to dūrīti un savā bērna balstiņā saka: "Kūriem būt!" Un tad visi pārējie pievienojas. Tās ir pamatlietas, kas mums šodien jāatgādina. Protams, pāri visam ir cilvēkmīlestība. 

Un te nu mēs nonākam pie saldā ēdiena... Šo stāstu mēs tīru varam izstāstīt tikai ar bērniem. Tā enerģija, tā attieksme, tā griba, tā tīrā izpratne par to, kā tā pasaule šodien griežas – vistīrāk to var izstāstīt tikai nevainīgs bērns. Un tas ir tik aizkustinoši! Tie ir mūsu bērni. Viņi ir brīnišķīgi! Tik talantīgi, tik dzidri, ar tādu atdevi, ar skaidru izpratni par vērtībām – to redzu mūsu kopīgajās aktiermeistarības nodarbībās. Mēs atklāti runājam par notikumiem pasaulē un kā tas var skart mūs; kāda ir bijusi mūsu vēsture. Viņiem šis ir tāds izglītojošs materiāls – tomēr no 13. gadsimta mēs te esam pastāvējuši – tie kūri, tie pagāni. Bērnu sirsniņas paveras un acis iemirdzas, un mēs visi vienā veselumā strādājam – tas ir tik aizkustinoši! 

Mēs abi ar Agri, manu mīļo skolotāju, kā tādi "veci muļķi" sēžam mēģinājumos, skatāmies un raudam. Visu laiku raudam... Jo tie bērni ir mūsu nākotne, un viņu dēļ mēs arī visu darām. Mūsu visu dēļ.

Ļoti svarīgi, ka šajā iestudējumā piedalās atšķirīga vecuma bērni, jo iesaistītas dažādas "Dzirnu" paaudzes.

Šis ir jubilejas iestudējums, lieluzvedums, uz kuru apzināti tikuši uzaicināti dzirnieši no pašiem, pašiem pirmsākumiem.

Tur ir mani elki: kad biju jauns puika, no laukiem atnācis uz Rīgu, redzēju, kā dejo "Dzirnas" – tur ir tie paši vīri, nu jau ar bārdām, kas bija mani, jauna puikas, elki, un viņi dejo ar jauno paaudzi!

Tāpat "Dzirnu" senči ir klāt. Tas ir ģimenes pasākums, te ir iesaistīti pilnīgi visi. Jūs pareizi atzīmējāt pārmantojamību. Tās vērtības, tas latviskais kods, kas ir "Dzirnās", tiek nodots no paaudzes uz paaudzi, tāpēc viss tik jauki saslēdzas.

Vai arī mēģinājumu procesā pēkšņi mēdz uzšķilties kas tāds, par ko jūs pirms tam neesat idomājies, bet redzot, kā dejo dzirnieši, rodas jaunas idejas?

Jā, viennozīmīgi! Šis ir brīnišķīgs jautājums. Tāpēc man ir tik interesanti un tāpēc esmu tik ļoti iededzies.

Pirmo reizi kā režisors strādāju tieši ar kustību izrādi, un tas ir pilnīgi cits paņēmiens, kā līdz šim esmu strādājis televīzijā, seriālu vidē, kino vai teātrī. Deja un zīmes ir absolūti maģiskas!

Brīdī, kad atnāc uz mēģinājumu, iedod uzdevumu, tev ir bijis savs redzējums, un te parādās maģiskums: izrādās, caur kustību var pateikt daudz vairāk, nekā esmu savu ideju paudis vārdos! Tā ir tik brīnišķīga skola! Es atkal jūtos kā students, mācos, redzu un saprotu. Un vēlreiz gribētu akcentēt to, ko teicu jau sākumā: šis ir absolūts komandas darbs. Mēs viens otram nākam talkā nevis kritizējot, bet ar padomu – cits cita idejām pieslēdzamies, kā labāk darīt.

Un cik interesanti: Agris arī saviem deju skolotājiem uzticējis konkrētus uzdevumus, konkrētas horeogrāfijas. Redzu, kā viņi viens otru "inficē" ar "radīšanas bacili"... Arī bērni piedalās ar savām idejām, ar saviem piedāvājumiem. Arī Induļa un Ārijas atveidotāji veidojuši daļu no horeogrāfiskajiem zīmējumiem un paņēmieniem. Un kas man ir tik ļoti būtiski, iestudējot jebkuru darbu – un šis nav izņēmums – ka konkrētais darbs arī pašam izpildītājam, pašam māksliniekam ir ļoti, ļoti personisks. Tas ir mūsu kopējās enerģijas radītais bērniņš, un mēs ļoti ceram, ka viņš būs dzīvotspējīgs un patiks arī pārējiem, jo enerģija nāk no malu malām...

8. maijā aprit 80 gadi kopš Eiropā noslēdzies viens no 20. gadsimta traģiskākajiem posmiem – Otrais pasaules karš. Latvijā un citviet Eiropā šajā dienā piemin nacisma sagrāvi un godā Otrā pasaules kara upurus. Viens no atceres brīžiem notika arī Rīgā, Brāļu kapos.

Parlamentārieši nav gatavi noraidīt ieceri par brīvdienu Lāčplēša dienā, lai arī skaidrs, ka Saeimā šim priekšlikuma trūkst vairākuma atbalsta. Atbalsta nav arī piedāvājumam 11. novembrī noteikt saīsinātu darba dienu. Par šo tematu šodien kārtējo reizi diskutēja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, vienojoties frakcijām dot mēnesi laika jautājuma atkārtotai izvērtēšanai.

Latvijas Radio jau iepriekš vēstīja, ka Saeimā nav vairākuma atbalsta nu jau vairāk nekā 12,5 tūkstošu iedzīvotāju parakstītajam aicinājumam par svētku dienas un brīvdienas noteikšanu 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Ar šādu vēstījumu sākās arī šīsdienas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde, apkopjot frakciju viedokļus. Atbalstu šai idejai pauž Nacionālās apvienības un „Stabilitātei” frakcijas.

Raidījuma Pāri mums pašiem viesis 4. maijā vakarā ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Sveicu visus šajā svētku dienā, nu jau jāteic, ka svētku vakarā, un sveicienus sūtām arī bīskapam Andrim Kravalim. Tieši šajā dienā pirms sešiem gadiem Rīgas Domā tika konsekrēts par bīskapu. Lūk, tāda mums ekumēniskā sadraudzība, par ko arī prieks. Un arī šorīt mūsu valsts svētki sākās ar ekumēnisko dievkalpojumu Rīgas Domā, ko radioklausītāji varēja dzirdēt arī tiešraidē. Un gluži tāpat kā 18. novembrī, arī 4. maijā cilvēki gaida, ko sacīs Vanags, ko sacīs pārējie konfesiju vadītāji, un vēlēsies saprast vai atšifrēt no sacītā mūsu šī brīža realitātes raksturojumu no garīga skatu punkta. Tātad – kādā teritorijā mēs atrodamies, kas ir tās aktualitātes? Par to arī sarunājamies.

Taču vispirms - kāds jums pašam ir bijis 4. maijs 1990. gadā, kad neatkarība mūsu valstī tika atjaunota ar šo tiešām leģendāro balsojumu?

Raidījumā skan bijušo Latvijas Radio darbinieku Aivara Berķa (1936.-2020.), Māras Krontāles un Ingrīdas Ābolas atmiņas par laiku, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Publiciste, rakstniece un arī radio žurnāliste Marina Kosteņecka runā par Baltā galdauta svētkiem un šodienas paaudzi.

Bet sadaļā "Radio relikvija" Māra Rozenberga stāsta par Ziņu dienesta dīvānu, kas ir liecinieks vairākiem būtiskiem notikumiem Latvijas vēsturē.

1990. gada 4. maijs Augstākās padomes ēkā, tagadējā Saeimas namā notiek deputātu balsu skaitīšana par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ēkas ārpusē laužu pūlis ar neatslābstošu interesi seko līdz šim procesam, pārējie, kas  atrodas ārpus Vecrīgas, pieplakuši pie TV  ekrāniem vai radioaparātiem. Toreizējai ziņu diktorei Mārai Krontālei tā bija brīvdiena, taču savu atbalstu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai Māra pauda mājās pie klavierēm, spēlējot Latvijas Republikas himnu.

Savukārt kādreizējā raidījuma „Krustpunktā” producente Ingrīda Ābola 1990. gada 4. maijā tūlīt pēc tam, kad tika paziņoti balsu skaitīšanas rezultāti, kas liecināja, ka ir pieņemta Neatkarības deklarācija, devās uz krastmalu, kur cilvēki  pulcējās uz  mītiņu.

Sapulcējušos tautu Daugavmalā uzrunāja pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs un viens no deputātiem Dainis Īvāns. Un kā pirms desmit gadiem tapuša ierakstā apgalvoja nu jau mūžībā aizgājušais Aivars Berķis, toreizējais  Latvijas Rdio lauksaimniecības redakcijas vadītājs, tad gan Īvānam, gan citiem tautfrontiešiem radio ēters allaž bija atvērts.

Marina Kosteņecka pirms intervijas brīdina par remonta trokšņiem aiz sienas. „Kad skanēs šī intervija?” viņa prasa sarunas beigās, kad mikrofons jau izslēgts, Saku, ka 4. maijā četros pēcpusdienā pēc ziņām.

„Redziet, nekas nav nejaušs, 1991. gadā augusta puča dienās sapratu, ka  man ir jāaiziet uz radio un tiešajā ēterā jāpasaka, ka es nezinu, kas notiks tuvākajā laikā, jo  morāli biju gatava, ka omonieši mani savāks un būšu pirmo izsūtīto rindās. Tāpēc vēlējos aiziet uz radio un pateikt klausītājiem, ka neesmu apmetusi kažoku uz otru pusi, ka mums jāpārcieš šie laiki un drīz nāks labākas dienas. Todien tieši četros pēcpusdienā šī mana runa izskanēja radio.” Tā  skaidro  publiciste, rakstniece, radio žurnāliste,  viena no Tautas frontes dibinātājām, cīnītāja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cilvēks, kas vienmēr rīkojies  saskaņā ar  savu sirdsapziņu.

Šodien atzīmējam Deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 35. gadadienu. 1990. gada 4. maijā par deklarāciju nobalsoja 138 toreizējās Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti no pavisam 201 ievēlētā. Šis rezultāts nebūtu iespējams bez visa līdz tam notikušā Trešās atmodas procesa, par kura nozīmīgāko virzītāju kļuva 1988. gada rudenī izveidotā Latvijas Tautas fronte. Doma par šādas organizācijas radīšanu izskanēja dažus mēnešus agrāk - 1988. gada jūnijā notikušajā Latvijas radošo savienību plēnumā.

Raidījumā pieskārāmies 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas priekšvēsturei un apstākļiem. Stāsta Trešās atmodas un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesa aktīvi dalībnieki - nu jau mūžībā aizgājušais dzejnieks un publicists Viktors Avotiņš, selekcionārs un žurnālists Jānis Rukšāns, ģeogrāfs Valdis Šteins, publicists, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns un jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Tālavs Jundzis.