Patriotu podkāsts

Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi.

Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā.

Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt?

Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo

mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs…

Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem?

Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida)

Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums?

Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam.

Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ. 

Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks?

Jā, lielā mērā. Manuprāt,

katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu;

šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti.

Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša.

Jā, tieši tā.

Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu?

Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju. 

Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā.

Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti!

Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi.

Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas.

Vairāk – ierakstā.

Viņi visi ir dzimuši pēc 1991.gada. Par viņiem saka – jaunie, daudzsološie. Saksofonists Aigars Raumanis, Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, režisore Ildze Felsberga un filozofs Toms Babincevs. Valsts svētku noskaņās interesējamies, kā jaunie mākslinieki sevi redz un izjūt šodienas kultūrtelpā un sabiedrībā kopumā.

Saruna ar vienu no spožākajiem jaunākās paaudzes mūziķiem – saksofonistu Aigaru Raumani, kurš ir ne tikai vairāku starptautisku konkursu laureāts, bet arī šībrīža Latvijas radio 3 „Klasiska” rezidences mākslinieks.

Studijā arī viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunajiem aktieriem – Valmieras teātra aktieris Krišjānis Strods, kurš par Krustiņa lomu Blaumaņa „Pazudušajā dēlā” saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu, un pats atzinis, ka šī loma ir pacēlusi pašapziņu profesionāli. Viņa purā arī „Četri balti krekli”.

Lai arī viņa filmas taisa tikai beidzamos trīs gadus, tas netraucē jaunajai režisorei jau gūt atzinību un balvas. Nupat Ildzes Felsbergas dokumentālā filma „Sliktie dzīvnieki” īsfilmu festivāla „2ANNAS” saņēma Baltijas labākās īsfilmas balvu. Profesionāļi ir novērtējuši arī viņas diplomdarbu – īsfilmu „Kur saulīte nakti guļ?”.

Skaidrojam arī, ko nozīmē būt jaunajam filozofam, izdot žurnālu „Tvērums” un pašam noteikt – ko rakstīt un ko, nē? To jautājam Tomam Babincevam.

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!"

Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.

Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.

Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.

"Kad ideja iekož galvā..."

Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?

Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.

Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?

Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.

Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?

Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā. 

Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt? 

Žanri ir dažādi.

Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.

Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?

Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā.

Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli.

Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.

Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.

Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt. 

Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to.

Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!

Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka. 

Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba. 

Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv. 

Īsi par Viku

Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

1. maijā Latvijā brīvdiena ir ne tikai par godu Darba svētkiem, bet arī Satversmes sapulces sasaukšanas dienai. Aprit 105 gadi kopš Latvijas pirmā parlamenta pirmās darba dienas, kad sāka izstrādāt Latvijas konstitūciju jeb Satversmi, kas ir galvenais mūsu valsts likums, kurā atrunātas Latvijas vērtības, tiesības, pienākumi un valsts pārvaldes struktūra.

Kā un kāpēc vairāk nekā gadsimtu izkoptajā likumā vērtības vajag saglabāt, un vai Satversme joprojām ir aktuāla? Par to saruna ar Augstākās tiesas senatoru, Latvijas Universitātes asociēto profesoru un grāmatas „Satversmes iztulkošana” autoru Jāni Plepu.

Vārdu “satversme” pirms vairāk nekā pirms 150 gadiem izgudroja valodnieks un jaunlatvietis Atis Kronvalds, veidojot no vārda “tvert”. Viņa galvenais vēstījums: “cilvēki pieņēmuši likumus, lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes”. Kā jūs domājat, vai visi Latvijas iedzīvotāji var pilnīgi un droši patverties vai tomēr šajā jumta likumā laika gaitā radušies kādi robi?

Jānis Pleps: Patiešām konstitūcijas jēga ir katram garantēt brīvību, cilvēktiesības un īpaši vājākajiem, jo stiprākais sevi var pasargāt vai nu ar spēku, vai ar naudu, ietekmi, bet to vājāko vajag aizsargāt sabiedrībā. Un tā ir konstitūciju jēga visā Eiropā. Tas ir dokuments, uz kuru atsaucoties, katrs var pieprasīt taisnību, tas lai pret viņu izturētos godīgi, respektēt viņa cilvēka cieņu. Un tas, no otras puses, ir valsts un arī sabiedrības uzdevums dot šo aizsardzību, respektēt vājāko katru atsevišķo personību ar viņa īpatnībām, savdabību, unikalitāti.

Ja mēs raugāmies uz Satversmi, Satversme darbojas, un tā arī ir tā būtiskā ziņa, jo mēs redzam, ka

Satversme tiek piemērota tiesās – Satversmes tiesā, administratīvajās tiesās, citās tiesās – un mēs varam redzēt, ka cilvēki nāk uz tiesu, atsaucas uz Satversmi, prasa aizsardzību, un tad, kad tas spriedums dod šo aizsardzību, kāds likums, piemēram, tiek atzīts par neatbilstošu Satversmei, mēs varam redzēt, ka tas strādā.

Droši vien neviena konstitūcija nebūs perfekta. Un droši vien arī, ja mēs skatāmies, katram ir kaut kāda vīzija, kā vajadzētu izskatīties ideālajai Satversmei. Bet šeit vēl viena būtiska lieta, ka mēs esam kā sabiedrība kopā. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgs kaut kāds vairākums, kas spēj vienoties par kaut ko. Un šeit ir tā doma, ka katram kaut kur ir mazliet jāpiekāpjas, jārēķinās, ka varbūt nebūs tā, kā man gribētos, bet visā kopumā vajadzētu būt pareizai virzībai uz priekšu.

Un galvenais ir nepazaudēt šo ideju, ka Satversme aizsargā vājāko grūtā brīdī un nebaidīties pašam iestāties, prasīt savu tiesību aizsardzību. Tas ir ļoti svarīgi, ka katrs iedzīvotājs zina, ko Satversme sola un ir gatavs un prasmīgs, zinošs, kā par to iestāties, kā to pieprasīt.

Šonedēļ atzīmējam 35 gadus, kopš pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija. Domājot, stāstot un kādam arī atceroties 4. maiju 1990. gadā, daudziem acu priekšā ir tie kadri, ka no Saeimas, toreiz Augstākās Padomes ēkas, nāk ārā tikko par nobalsojušie deputāti. Protams, stāsti, ko stāstām cits citam, kur katrs tajā brīdī ir atradies, kurš pie radioaparāta, kurš varbūt ir Daugavas krastmalā bijis tai mirklī. Tomēr Latvijas neatkarības ideja bija aizvien dzīva arī trimdā. Tuvojoties 4. maijam, raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts mudina aizdomāties par to, cik sazarota visā pasaulē bija ideja par Latvijas neatkarības atgūšanu un kāda bija trimdas latviešu loma, lai mums būtu iespēja atgūt neatkarību.

Sarunājas vēsturniece, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētniece Maija Krūmiņa, muzeja "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde un bijušais diplomāts un arī Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gadā Andris Teikmanis.

Latvijā 25. martā piemin komunistiskā genocīda upurus. Pirms 76 gadiem padomju vara izsūtīja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 000 bērnu. Pieminot deportācijas upurus, daudzviet  norit dažādi piemiņas pasākumi.

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus?

Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.

 

--

20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi.

Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anitens, video mākslinieks – Toms Zeļģis.

Koncertu tiešraidē varēs klausīties arī Latvijas Radio 3 "Klasika".

Šogad atzīmējam jau 34. gadadienu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Tas bija izšķirošs posms Latvijas un Baltijas nāciju virzībā uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, kulminācija sabiedrības nevardarbīgajā cīņā par atbrīvošanos no totalitārās padomju sistēmas žņaugiem. Raidījumā Šīs dienas acīm redzējums uz tā laika norisēm, kādu dažādos gados snieguši šī raidījuma viesi.

Ik gadu šajās dienās pieminam 1991. gada barikādes, kas bija liktenīgs pagrieziena punkts mūsu valsts vēsturē. Tolaik Doma laukumā dega ugunskuri, skanēja dziesmas un aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, bet radioēkā darbs ritēja cauri diennakti, bija gan bailes un arī pleca sajūta. Radio bijušie un esošie kolēģi atceras darba režīmu tajās janvāra dienās un namā izveidoto izeju briesmu gadījumā - šauru laipu starp otrā stāva logiem pagalmā. Bet par uzrunu pie mikrofona 13. janvāra naktī stāsta Trešās Atmodas laika līderis, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Aicināju viņu atcerēties to laiku, kad naktī  uz 13. janvāri pienāca pirmās ziņas par  padomju militāristu ieņemto televīzijas torni Viļņā un tur nošautajiem civiliedzīvotājiem. Dainis Īvāns, toreiz Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, steidzās no Augstākās Padomes nama (tagad - Saeimas ēkas) uz Radio studiju, lai aicinātu tautu aizstāvēt nesen atjaunoto neatkarību.

Raidījumā skan fragments no rekonstruētās Daiņa Īvāna runas speciāli Virdžīnijas Lejiņas veidotajam seriālam „Likteņa līdumnieki” bet Dainis Īvāns turpina atcerēties  barikāžu laiku.

 Vēl vienā fragmentā skan toreizējā ziņu diktora Arguta Keirāna balss. Diemžēl nav saglabājušies ieraksti, kur dzirdama Arguta kolēģes Aritas Grīnbergas balss, lasot ziņas 1991. gada 13. janvārī, bet Aritai, šodien zināmai kā raidījuma „Monopols” producentei un vadītājai, ir arī spilgtas atmiņas par barikāžu laiku radiomājā.

--

Šķirstu paplānu, nobružātu, tumši zaļos dermatīna vākos iesietu kladi, kādas pagājušā gadsimta otrajā pusē pārdeva ikvienā kancelejas preču veikalā. Lapas izraibinātas pierakstiem: LTF domes sēdes translācija, nakts dežūras, dienas ziņu apskats, Arvo Perta skaņdarbs… Šādus pierakstus 1991.gada janvāra barikāžu dienās veica toreizējā programmu direktora vietniece Dārija Juškeviča, kura tajās dienās bija atbildīga par to kas izskan ēterā.

Tāpat kā žurnālisti un diktori, tāpat Radio darbojās, kā Dārija Juškeviča teica, ābola otra puse, jeb tehniskie darbinieki, kas strādāja pie skaņu ierakstu ruļļiem un uzmanīja, kas un kā skanēja ēterā. Arī citiem Radio darbiniekiem tolaik bija ātri jāpielāgojas ārkārtas režīmam: ikdienišķu telefona zvanu un dokumentu drukāšanas vietā, nu jādežūrē pie telefona un ar karstiem jaunumiem  jāskrien uz ziņu redakciju. Tā to laiku atceras toreizējā Latvijas Radio priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Ozola sekretāre Linda Lucāne.

Šogad aprit 34 gadi kopš 1991. gada barikādēm. Šo notikumu atmiņu centrā vienmēr bijis cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu piedalīties barikādēs Latvijas nākotnes vārdā. Barikāžu atceres gadadienas koncerta centrā 20. janvārī būs tā laika bērni, kuriem 1991. gadā bija pieci, seši vai desmit gadu, un kuri šobrīd pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi.

Kam un kā radās doma veidot Barikāžu atceres koncertu kā multimediālu izrādi? To jautājām Orķestra "Rīga" diriģentam Valdim Butānam. "Šis koncerts ir ļoti personīgs, jo, veidojot programmu, esmu ielicis arī daļu no savām sajūtām un pieredzes." 

"Klasikas" studijā viņš stāsta gan par skaņdarbiem, kas koncertam izvēlēti, lai liktu domāt par dziļām un nopietnām lietām, lai katrs klausītājs tos varētu piepildīt ar savu saturu un atmiņu zibžņiem. Diriģents dalās arī savās sajūtās, ko bērnībā pieredzējis no Barikāžu laika, un šīs atmiņas ir personīgas.

Savukārt komponists Jēkabs Jančevskis telefonsarunā atceras laiku, kad strādājis pie Dailes teātra izrādes "Brands", un kādu iespaidu šis saturs uz viņu atstājis, atklāj arī izmaiņas, kādas gaidāmas, un pauž prieku, ka koncertā piedalīsies aktrise Ieva Segliņa. Arī Jēkabam Jančevskim vēsturiskas tēmas ir tuvas. 

Barikāžu atceres koncertu no Rīgas Doma 20. janvāra vakarā plkst. 18 raidīsim arī tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā.