Patriotu podkāsts

Latvijas 96. dzimšanas dienas rīta kafija kopā ar "Tautskolas 99 Baltie zirgi" vadītāju Ojāru Rodi. Runājam par to, kas atšķir zināšanas no gudrības, kāpēc ārzemniekiem būtu jābrauc uz Latviju mācīties un kā skola var palīdzēt cilvēkam nonākt pie saskanīgas dzīvošanas…

Latvijas svētku nedēļā palūkosimies uz to, ko romantiskie latvieši un praktiskie latvieši velk mugurā, liek kabatā, sien ap roku un tur piemiņā par dzimteni - aplūkosim tos simbolus, kas, dzīvojot svešumā, viņiem atgādina par Latviju. Vai tie būtu gredzeni, rotas, lakati, dūraiņi vai vēl kas cits?

Pēc Otrā pasaules kara Mirdzas Mālas divi brāļi bija nacionālie partizāni, bet viņa – partizānu sakarniece. 1949. gadā viņu izsūtīja uz Sibīriju. Pēc pieciem gadiem viņa atgriezās un apmetās uz dzīvi Iecavā, kur bijušajā sovhoza mājā mīt arī šodien. Ko sirmā kundze atceras par to laiku, par draugiem un nodevību, par Sibīriju un dzīvi padomju Latvijā pēc atgriešanās no ieslodzījuma. Mirdzas kundze, kuras mūžs jau ietiecies devītajā gadu desmitā, stāsta arī par savu ikdienu šodien.

Notiks kino tūre „Latvijas kino Latvijai“. Kino tūres ietvaros būs iespējams noskatīties starptautiskos kinofestivālos atzītas un pašmāju skatītāju vidū populāras filmas – dokumentālo īsfilmu “Štābs Ipiķi”, spēlfilmu “Modris” un animācijas filmu “Akmeņi manās kabatās”, kā arī tikties un piedalīties diskusijā ar filmu režisoriem. Par kino tūri stāsta režisors Ivars Zviedris.

Lāčplēša dienā diskutējam par to, kādām vajadzētu būt filmām, kas rosinātu Latvijas iedzīvotājos patriotisma jūtas un atgādinātu par būtiskiem Latvijas vēstures notikumiem. Diskusijā piedalās vēsturnieks Kaspars Zellis, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks un kinooperators Raits Valters.

„Par patriotisko kino uzskatu tādu kino, kas liek notrīsēt sirdij vai kādām šūnām. Kad tu iznāc ārā no kino un nevari vairs mierīgi darīt ikdienas lietas, tu sāc pārdomāt, ko esi redzējis," atzīst Raits Valters. Viņš norāda, ka nav svarīgi, kurā laikā cilvēks dzīvojis, bet, ja viņa no ekrāna teiktais ir patiess, „es jūtu līdz un esmu lepns par savu valsti”.

„Patriotiskā kino valsts elements ir svarīgs,” bilst Klāvs Sedlenieks un skaidro, ka plašākā nozīmē patriotiskais kino var būt jebkas, kas raisa patriotiskas jūtas. Šaurākā ziņā patriotismu parasti saista ar militārām un cīņas epizodēm, tad tas būtu saistīts ar lieliskām, atdarināšanu vērtām darbībām vai to, kas raisa šīs cēlās jūtas.

Kaspars Zellis norāda, ka definīcija, ko īsti saprotam ar patriotismu, ir stipri neskaidra. Viņa formulējums: „Veiksmīgākais šajā gadījumā būtu vadošajam politiskajam režīmam atbilstošs sociālpolitiskā mita pastiprināšanai veltīts mākslas darbs. Atkrīt tie motīvi, ko bieži pārprotam ar patriotismu. Dažas partijas mēģina to monopolizēt savam viedoklim. Šajā gadījumā tas ir kaut kas globālāks – valsts politiskais režīms, kas balstās uz noteiktām vērtībām, kuras nav nekas ēterisks, jo ir iestrādātās likumdošanā. Ja mākslas darbs pastiprina šīs vērtības un palīdz veidot kopības apziņu, tad darbu var saukt par patriotisku.”

1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš. Pirmais lielais militārais konflikts, ko pirms 2. Pasaules kara sauca par dižo karu. Šī kara ietekmē neatkarību ieguva vairākas valstis, tostarp Latvija. Bet Lāčplēša dienu, svinēt sāka tikai pēc gada.

Pirmais pasaules karš bija kas nepieredzēts. Politiskais zemteksts Eiropā liecināja, ka agri vai vēlu Eiropas valstis iesaistīsies lielā karā, jo iemeslus tam meklēja teju atklāti. Pulvera mucu 1914. gadā aizdedzināja Gavrila Princips, kad raidīja nāvējošos šāvienus Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda virzienā. Šis uzbrukums, protams, bija tikai formāls iemesls, lai izraisītu plašāku karu.

Iemesls 1. Pasaules karam bija Vācijas hegemonija. 19. gadsimtā šī spēcīgā Eiropas valsts ieguva savu nedalīto ietekmi, bet izrādījās, ka ar to bija par maz. Vācu precēm nebija pietiekami lielu noieta tirgu, jo valsts bija nokavējusi kolonizācijas laikmeta labākos gadus. Tāpēc bija nepieciešama izplešanās, lai vācu tautai būtu iespējas attīstīties. Vācijas impērijas blokam pievienojās Austroungārija, kura bija visnemierīgākā valsts Eiropā. Tā apvienoja tik daudz dažādu tautu un minoritāšu, ka Balkānu valstis vien varēja izraisīt Eiropas karu. Krievijas impērija uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt slāvu tiesības Balkānos, ko atbalstīja Serbija. Tikmēr brūkošā Osmaņu impērija izmisīgi centās atrast izdzīvošanas ceļu. To sabrukšanas posmā bija gatavi sadalīt visi.

Francija, Lielbritānija un Krievija bija tās, kuras nolēma radīt savienību pret Vāciju un Austroungāriju. 1. Pasaules karš ar to īpašs, ka savu galu tajā dabūja uzreiz četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas.

1918. gada 11. novembrī pulksten 5:12 no rīta, Vācijas delegācija, maršala Foša dzelzceļa vagonā, parakstīja kapitulācijas aktu. Pēc sešām stundām tas stājās spēkā un par godu kara beigām tika izšauta 101 lielgabala zalve, kas simbolizēja pēdējos šāvienus lielajā karā.

Šis bruņotais konflikts pavēra ceļu vairākām valstīm uz savu brīvību. Sabruka Austroungārija, Osmaņu impērija, brīvību ieguva arī Baltijas valstis. Taču Lāčplēša diena, kuru svin 11. novembrī, ir saistāma ar 1919. gadu.

Pirmais pasaules karš pārsteidza pašu Krievijas impēriju. Ja cars sākotnēji nebija noraizējies par savu stāvokli, tad 1917. gada revolūcijā viņa vietā jau nāca boļševiki. Vācu karaspēka daļas, kas palika Baltijā pēc kara beigām, negribēja pieļaut atsevišķu valstiņu izveidošanos. Tāpēc arī Latvijai neatkarība 1918. gadā nebūt vēl nenozīmēja mierīgu dzīvi. Vācieši centās mazināt lielinieku armijas interesi atgūt vecās impērijas sastāvā Latviju un citas Baltijas valstis, bet apvienotajam vācu un krievu karaspēkam Pāvela Bermonta vadībā, negribējās pieļaut komunistu ienākšanu savā ietekmes zonā. Visu šo interešu vidū Latvija kā neatkarīga valsts šķita drauds visām karojošajām pusēm. 1919. gads aizritēja cīņās par Latvijas teritoriju, līdz oktobrī Bermonta spēki pienāca pie Rīgas. Sākās cīņa par galvaspilsētu un jaundibinātās Latvijas valdībai bija skaidrs - cīņas būs grūtas, jo izšķirošas.

Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. 11. novembrī, gadu pēc 1. Pasaules kara beigām, Lāčplēša dienā godinām visus, kas piedalījās savas valsts brīvības kaldināšanā. Tā nav pateicība tikai karavīriem vai komandieriem, tā ir arī pateicība politiķiem, ierēdņiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem. Brīvprātīgajiem un armijas virsniekiem, veciem un jauniem. Visiem, kas, spītējot bailēm un briesmām, nostājās par savu valsti. Tik nozīmīgi arī Latvijai ir izšķiroši divi gadi, kurus vieno 11. novembris.

Garozu ģimene jeb "garoziņas", kā viņus dēvē Zemessardzes 17. bataljona kapteinis Madis Biete, ir 12 bērnu ģimene, no kuras 10 atvases darbojas Zemessardzē. Lāčplēša dienā ar viņiem tiekamies Ģimenes studijā. Studijā saruna ar četriem no kuplās ģimenes - Imantu, Ivaru, Aivaru un Ievu.

Ja valstij draudētu reālas briesmas, cilvēki būtu gatavi aizstāvēt Latviju, pārliecināti Lāčplēša dienas diskusijas par patriotismu mūsdienās dalībnieki raidījumā "Krustpunktā".

Diskusijā piedalās Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas centra vadītājs Kaspars Timma, Nacionālo bruņoto spēku kaprālis Sergejs Samarins, spēles "Jaunie Rīgas sargi" koordinatore Sandra Galgāne un jaunietis no Lielvārdes Kārlis Kristiāns Kriņģelis.

Kārlis Kristiāns Kriņģelis bilst, ka arī liela daļa jauniešu dotos aizstāvēt savu valsti, lai arī šodien ikdienā viņi neizrāda savas patriotisma jūtās. Arī Sandra Galgāne ir pārliecināta, ka savu valsti aizstāvētu ne tikai latvieši, bet arī Latvijas cittautieši. Viņa norāda, ka pieteikumos spēlei "Jaunie Rīgas sargi" saņem fanastiskas motivācijas vēstules arī no mazākumtautību bērniem, kas apliecina savu uzticību valstij. Sergejs Samarins uzskata, ka tajā mirklī, ja valstij draudētu briesmas, tu piecelsies un iesi un tad vairs nav būtiska tava tautība. Par sevi viņš saka: "Es piedzimu Latvijā, tā ir mana zeme."

Kaspars Timma atzīst, ka patriotisms prasa rūdījumu. Vai tauta būtu gatava aizstāvēt savu zemi? "Sākumā būtu grūti, jo esam pieraduši būt brīvi. Vēlāk nebūtu cita varianta, kā cīnīties pretim. Latvieši nav tā tauta, kas spētu pakļauties totalitāriem režīmiem," vērtē Timma. Viņš arī pārliecināts, ka Latvijas cittautieši aizstāvētu savu valsti un nevēlētos dzīvot totalitārā iekārtā. Timma arī velk paralēles ar notikumiem Latvijā 1918. un 1919. - ne jau uzreiz bija daudzskaitlīga armija, tā izauga pamazām.

Godinot Latvijas Brīvības cīņu dalībniekus,latviešu karavīrus un patriotus, Latgalē daudzviet notiks lāpu un svecīšu gājieni, piemiņas brīži kapos, kā arī tiks atklātas izstādes un rīkoti koncerti.

Raidījumā Zināmais nezināmajā sarunas par vēsturi. Pirms 78 gadiem – 1936. gada 11. novembrī – iesvētīja Rīgas Brāļu kapus. Vispirms Zanes Lāces intervija ar pieminekļu restauratoru Edgaru Janočko par skulptūru grupas „Ievainotie jātnieki” restaurācijas darbiem un Brāļu kapu atjaunošanas darbiem. 1915. gadā tika parakstīts pirmais Brāļu kapu ierīkošanas projekts un uzsākts darbs pie to izveides. Svinīgi iesvētīti Rīgas Brāļu kapi tika 1936. gada novembrī. Kopš tiem laikiem, protams, šis piemiņas ansamblis ir piedzīvojis pāris atjaunošanas darbus laika zoba skartajiem tēliem, taču tāda pamatīga un rūpīga restaurācija tika uzsākta tikai pirms pāris gadiem. Kopā ar Zani Lāci ieskatīsimies šo darbu procesā un jau paveiktajā.

Starp citu, šodien, 11. novembrī, Rīgas Brāļu kapu fondam sadarbojoties ar Latvijas Televīziju, notiks ziedojumu vākšanas akcija turpmākajiem restaurācijas darbiem - heraldisko tēlu «Zemgale» un «Kurzeme», Strēlnieku bareljefu un 10 apriņķu ģerboņu atjaunošanai.

To, ka pagājušā gadsimtā daudzas jo daudzas valstis uz savas zemes pieredzēja divus pasaules karus, ļoti labi zinām un par to cēloņiem, sekām, kritušo karavīru skaitu arī esam runājuši ne reizi vien… Bet ko mēs zinām par to, kāda bija šī kara ikdiena cilvēkiem, kas devās karot? Lai vairāk iedziļinātos karavīru sadzīvē abos pasaules karos, saruna studijā ar Latvijas kara muzeja I Pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Ilzi Krīgeri un Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu ekspozīcijas kuratoru Kārli Dambīti.

Rīgas Brāļu kapi

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="48929" layoutid="0" layout="" static=""}

Latvijā nav lielāka memoriāla karavīru atdusai par Rīgas Brāļu kapiem. Tajos atdusas aptuveni divi tūkstoši karavīru. Jau tālajā 1914. gadā Rīgas rātei tika lūgts kritušos karavīrus apglabāt noteiktos kapos un vienā, noteiktā vietā. Turklāt bija jāparedz, ka apbedījuma vietas varētu ar laiku tikt apstādītas ar kokiem, ap to varētu izveidot žogu, ierīkojot īpašu karavīru atdusas vietu. Brāļu kapi oficiāli tika atklāti tikai 1936. gadā, lai gan pirmos kritušos strēlniekus — Andreju Stūri, Jēkabu Voldemāru Timmu un Jāni Gavenasu — tajos apbedīja jau 1915. gada oktobrī. Kapsētai tolaik bija izraudzīts neliels kāpu uzkalniņš blakus Meža kapiem, taču karš nebeidzās, un kāpās tika apbedīti arvien vairāk un vairāk kritušo. Lai kapsētu varētu paplašināt, tai vajadzēja plānu un to savulaik izstrādāja Rīgas pilsētas galvenais dārznieks Andrejs Zeidaks.

1920. gadā sāka spriest par kapu arhitektonisko un māksliniecisko izdaiļošanu, tika rīkoti vairakkārt konkursi un 1922. gadā tajā tika uzaicināts piedalīties arī tēlnieks Kārlis Zāle. Viņš tolaik bija ieradies Rīgā, lai piedalītos konkursā par Brīvības pieminekļa projektu. Pirmmetu Brāļu kapiem izstrādāja tēlnieks Kārlis Zāle, arhitekts Aleksandrs Birzenieks, Pēteris Feders un Andrejs Zeidaks.

1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā tika likts Rīgas Brāļu kapu izbūves pamatakmens. Tālākajos gados tapa arī turienes slavenākās skulptūras un tēli, un kapus svinīgi iesvētīja 1936. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, klātesot Valsts prezidentam un valdībai. Brāļu kapu iekārtošana prasīja 21 gadu, un tas ir pirmais šāda veida ansamblis Eiropā - šis memoriālais ansamblis ir izcirsts no Allažu šūnakmens, smilšakmens un Itālijas travertīna.

Brāļu kapos ir apbedīti aptuveni divi tūkstoš karavīru, no kuriem 200 ir nezināmi. 1915. gadā kapos sāka apbedīt Pirmā pasaules kara kaujās kritušos strēlniekus, vēlāk nošautos kareivjus, kas atteicās cīnīties ar cara armiju. 1919. gada pavasarī tur apbedīja Brīvības cīņās kritušos latviešu strēlniekus, bet pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Brāļu kapos apbedīja Latvijas armijas virsniekus. Padomju okupācijas gados - 1958. gadā tur tika apbedīti Otrajā pasaules kara laikā kritušie kareivji un partizāni. Pats Brāļu kapu skulptūru ansambļa autors Kārlis Zāle šajos kapos tika apbedīts 1942. gadā, bet kapu arhitekts Aleksandrs Birzenieks savam līdzgaitniekam tur pievienojās 1980. gadā.