„Tā ir milzīga priekšrocība satikties ar tik daudziem un tik dažādiem cilvēkiem, ko es Latvijā dzīvojot nekad nebūtu izdarījusi. Cilvēki ir milzīga Latvijas bagātībā un ceru, ka Latvijā to apzinās,” sarunā raidījumā Kultūras Rondo atklāj Berlīnes latviešu bērnu un kultūras biedrības vadītāja Vinija Folkmane.

Latvijas dzimšanas dienu gaida un svin arī latvieši visā pasaulē, piemēram, Berlīnē Latvijas vēstniecībā  11. novembrī tikās  latviešu diasporas organizāciju vadītāji Vācijā, pēc tam dziedāja, dejoja, klausījās Laimas Jansones kokles spēli.

Folkmane atzīst, ka biedrības mērķis ir radīt atmosfēru, kas ļauj saprast, ka latviskums nav svešs un bīstams; rādīt bērniem, ka tas, ar ko viņi atšķiras, ir tas īpašais. Nav jākaunas, ka viņi ir latvieši.

Folkmane atklāj, ka pati ar ģimeni uz Berlīni pārcēlusies 2010. gadā un 2011. gadā sākusi darboties Berlīnes latviešu skoliņa. Piecu gadu laikā ir daudz izdarīt, jo iesākumā bijusi maza grupiņa bērnu un strādājuši trīs skolotāji. Šobrīd ir četras grupas, sākot ar zīdaiņiem līdz 14 gadus veciem pusaudžiem, ar kuriem strādā sešas skolotājas, kurai katrai sava tuvā nozare.

„To, kas mums ir, varam novērtēt, kad paskatāmies no zināma attāluma. Tā tas bija man,” bilst Folkmane, jo arī viņa, pēc profesijas ekonomiste, par latvietību kā vērtību aizdomājusies, esot ārpus Latvijas. „Latvijā ir tik daudz vērtību, kam jāpievērš uzmanība. Un tā ir patiesa vērtība, ar ko jālepojas un jānes tālāk,"  tā Folkmane.

Folkmane skaidro, ka viņai ir svarīgi, ka bērni turpina runāt latviski, un lai arī ģimenē visi sarunājas latviski, vide ļoti ātri pārņem. Par skoliņas darbību runājot, viņa atzīst, ka bērnu iesaistīšana „latviskajā būšanā” ir atkarīga no vecākiem.

Cik latviski mēs esam grāmatās? Lūk, jautājums, uz kuru atbildi rodam, pētot Dagmāras Prībergas grāmatu "Mežģīņu mantojums Latvijā. Senās mežģīnes. Praktiskā grāmata", kas ļauj kaut nedaudz apjaust, cik bagāts ir mūsu nemateriālais kultūras mantojums. Savukārt kulinārā mantojuma bagātību līdztekus Latvijas dārzu skaistumam un latviešu dzimtas stāstu dažādībai atklāj "Lauku avīzes" izdotās grāmatas.

Gaisma ausa – šo frāzi no Ausekļa un Jāzepa Vītola kora dziesmas „Gaismas pils” festivālam „Staro Rīga” par vadmotīvu izvēlējušies tā rīkotāji. Valsts svētku nedēļā jau devīto gadu  rīdzinieki un galvaspilsētas viesi ir aicināti vakara pastaigā izbaudīt gaismas mākslas darbus un objektus.

"Festivāls „Staro Rīga” ir cieši saistīts ar dažādam tehnoloģijām, tas acīmredzot ir pamudinājis daudzus objektu veidotājus šogad pievērsties interaktīvām lietām, skatītāji ir ne tikai pasīvi vērotāji, bet arī paši kļūst par dalībniekiem," Kultūras Rondo atklāj festivāla kuratore Diāna Čivle. Piemēram, minoties ar riteni, varēs radīt pats savu gaismas objektiņu, vai pie Sv. Pētera baznīcas izveidot savu unikālu ornamentu kombināciju.

Ja grib apmeklēt visus objektus, būs jānoiet gandrīz ap 40 kilometru, atklāj Čivle, jo festivāla „Staro Rīga” objekti ir arī Ziemeļblāzmā. Pilsētas centrā izvietotos gaismas objektus raiti ejot var paspēt aplūkot arī vienā vakarā.

Kopā ar mūsējiem Rīgā savus fantāzijas darbus rādīs mākslinieki no Austrālijas, Baltkrievijas, Beļģijas, Francijas, Japānas, Kanādas, Libānas, Lietuvas, Portugāles, Spānijas un Vācijas. Objekta “Pieskaries gleznai” mākslinieks Māris Kalve uzskata, ka "sākotnēji gaismas festivāls ir it kā izklaide, šķiet kā konfekte, ko ātri apēd, medijam un festivālam attīstoties atrodam, ka tas izteiksmes līdzeklis, lai kaut ko pateiktu". Arī Jaņa Rozentāla uzburšanā uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādes objektā “Pieskaries gleznai”, ko veido Māris Kalve, katrs pats varēs darboties. Lai "ieslēgtu gleznu" būs vajadzīgs sešu plaukstu pieskāriens, tas nozīmē, ka kopā jāsanāt trim cilvēkiem.

Čivle norāda, ka arī vienkāršas gaismas instalācijas var izstāstīt stāstu, pārvērš pilsētvidi, ļauj uz lietām pilsētā paskatīties savādāk. Viņa stāsta, ka festivālā „Staro Rīgā” būs apdzīvoti visi Vecrīgas laukumi: Līvu laukumā būs abažūru buķetes, Rātslaukumā – lielizmēra gaismas instalāciju puķu dārzs, Doma laukumā būs Austrālijas mākslinieces veidotie lielie gaismas truši. Visus objektus ieslēgs 17. novembrī pulksten 17. Informācija par visiem gaismas objektiem pieejama mājaslapā staroriga.lv.

Gaismas festivālu „Staro Rīga” varēs baudīt no 17. līdz 20. novembrim. Un 18. novembrī festivālam papildus gaismu dos tradicionālais Uguns noformējums.

Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā ielūkojamies vēsturē - precīzāk, vēršam skatu uz 1918. gadu - ja citās valstīs tas vairāk atmiņā palicis kā laiks, kad beidzās Pirmais pasaules karš, Latvijas vēsturē, protams, tas bija lielais pagrieziena punkts, kad tiek dibināta Tautas padome un proklamēta Latvijas valsts. Latvijas kā neatkarīgas valsts pirmie mēneši nebija iedomājami bez divām institūcijām – Tautas padomes un Pagaidu valdības. Tautas Padome pastāvēja pusotru gadu un tās darbība nebija vienkārša - tolaik valdīja gan politiskā nevienprātība, gan arī apkārt notiekošie nemierīgie procesi, protams, ietekmēja Tautas padomes darbību.  Kādi notikumi un diskusijas virmoja tolaik partiju starpā Tautas padomē, un kāda tad bija Latvijas valsts savos pirmajos mēnešos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Baltijas Starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers.

Dienu pirms Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 17. novembrī, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad K. Barona) ielā 3 uz kopīgu sanāksmi sanāca deviņu nacionālo organizāciju pārstāvji. Šajā apspriedē dibināja Latvijas Tautas padomi – Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Dibināšanas sēdē vienbalsīgi pieņēma padomes politisko platformu un ievēlēja amatpersonas.

Pēc Zemnieku savienības rosinājuma par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja Jelgavas advokātu, pazīstamo latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku Jāni Čaksti. Par LTP priekšsēdētāja biedriem ievēlēja juristu Gustavu Zemgalu no Radikāldemokrātiskās partijas un publicistu Marģeru Skujenieku no sociāldemokrātiem. Šajā pašā reizē arī izraudzījās nākamās valdības Ministru prezidentu. 

 

Ikdiena Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara

Lai arī 1918. gada 11. novembrī beidzās Pirmais pasaules karš un 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tomēr jaunajai valstij attīstīties kavēja gan kara sekas, gan pēc Latvijas proklamēšanas sekojošās divus gadus ilgās atbrīvošanas cīņas iesākumā ar vācu okupācijas karaspēku un vēlāk ar Krievijas Sarkano armiju. Aktīvā karadarbība Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies teju uz pusi. Kāda bija dzīve Latvijā tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, ko tolaik varēja nopirkt veikalos, kā tika apmācīti bērni un kāda bija situācija slimnīcās, stāsta Latvijas Kara muzeja starpkaru  vēstures nodaļas vadītāja  Barba Ekmane.

 

20. sākumā Eiropā plosās Spāņu gripa

1918. gadā, kamēr mēs tuvojāmies Latvijas dibināšanas brīdim un kopā ar pārējo Eiropu gaidījām Pirmā pasaules kara beigas, visā pasaulē plosījās nežēlīga gripa, kas uzņēma pandēmijas apmērus. Spāņu gripas dēļ dzīvību zaudēja gandrīz pieci procenti pasaules iedzīvotāju un ar to laikā no 1918. līdz 1920. gadam slimoja katrs trešais pasaules iedzīvotājs. Šo gripu dēvēja par Spāņu gripu un tā bija neparasta daudzējādā ziņā.

Vispirms jau, ar gripu ierasti slimo bērni, veci un novārguši cilvēki, taču šī gripa masveidā skāra jaunus un spēcīgus cilvēkus. Mūsdienu pētījumi, kuros sīkāk analizēti sasaluši gripas paraugi, apliecinājuši, ka jaunu un spēcīgu cilvēku imūnā sistēmā gripas vīrusa ietekmē darbojusies pārāk aktīvi, tādejādi radot tā saucamo citokīnu vētru - tas nozīmē, ka imūnsistēmas reakcija kļūst nekontrolēta un pārlieku daudzas imūnšūnas koncentrējas vienā reģionā.

Neviens nav īsti drošs, kā Spāņu gripa izplatījās - daļa pētnieku apgalvo, ka tā sākusies Ķīnā, citi - Amerikas Savienotajās Valstīs, taču pirmie upuri bija karavīri.

Spāņu gripas simptomi parādījās strauji un strauji arī progresēja. Vispirms pacienti sāka just vājumu, drudzi, spēcīgi klepot un ar klepu aplipināja apkārtējos. Vēlāk klepus pārauga smakšanā, līdz nereti iestājās nāve.  Spāņu gripa tiek uzskatīta par lielāku pandēmiju modernajos laikos, pārslogojot slimnīcas, kurās jau tobrīd trūka medicīnas personāla, kas vairāk bija piesaistīts darboties kara zonās.

Taču interesants ir arī stāsts par to, kā radies nosaukums - spāņu gripa. Kara laikā valstis, kuras skāra šī gripa, faktu par to ilgstoši noklusēja un vienīgā valsts, kas par to ziņoja, bija neitrālā Spānija. Kļūdaini tika uzskatīts, ka Spānijā sirgstošo ir visvairāk - atšķirībā no citām valstīm, Spānijas laikraksti netika cenzēti, ziņojot par saslimšanas gadījumiem jau agrīnajā epidēmijas stadijā.

"Neatliekamās sarunas" viesis - muzikologs, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs Arvīds Bomiks.

Viņš vēsta par 18. novembrī RLB Lielajā zālē gaidāmo Valsts svētkiem veltīto komponista Jāņa Ivanova mūzikas koncertu "Manas dzimtenes pusē", kurā skanēs meistara 14. simfonija, Čellkoncerts, kora un solo dziesmas, kā arī latgaliešu tautas dziesmu apdares.

Ar šo koncertprogrammu jau pabūts komponista dzimtajā pusē Preiļos. "Man vienmēr šķiet, ka Latgale ir ar sāpi - cilvēkos, sadzīvē, bet šie cilvēki ir ļoti stipri. Braucot uz Preiļiem, atzīmējām arī Lāčplēša dienu," stāsta Arvīds Bomiks. Viņš arī uzsver: "Mums, Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijai, ir tradīcija ik gadu valsts svētku programmu veltīt kādam izcilam latviešu komponistam. Ja sauktu pēc kārtas, visi galvenie meistari būtu minēti - Jāzeps Vītols, Jurjānu Andrejs, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Ādolfs Skulte. Jānis Ivanovs mums bija jau simtgadē. Uzskatām, ka tas ir mūsu pienākums to darīt, un ne jau tikai tikai valsts svētkos - mums jāgodina mūsu izcilie cilvēki."

Arvīds Bomiks arī atzīmē, ka jau daudzus gadus šo koncertu sarīkošanā RLB sadarbojas ar Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un tās lieliskajiem kolektīviem.

16. novembrī Mazajā ģildē Starptautiskā Baha kamermūzikas festivāla ietvaros koncertā ar moto "Vārds jaunajiem" dzirdēsim vijolnieci Madaru Liepiņu un pianistu Daumantu Liepiņu.

Beidzamo reizi ar viņiem tikāmies pirms pusgada, un toreiz Daumantam priekšā bija nopietns uzdevums - Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojums. Tobrīd viņi abi - māsa un brālis - dzīvoja liela notikuma gaidās: Madaru un Daumantu gaidīja studijas Ingezundas mūzikas augstskolā Zviedrijā. Kā viņiem tur šobrīd klājas?

"Tā ir neliela pilsētiņa netālu no Norvēģijas robežas, mežu un kalnu ieskauta - tāds īsts dabas nostūris, kur atrodas mūsu mūzikas augstskola, kas pavisam nesen sākusi bakalaura programmu un drīzumā sāks arī maģistru - tā ir skola ar brīnišķīgām vingrināšanās iespējām, ar ļoti labiem instrumentiem - visai dzīvu klaviernodaļu un arī stīgu nodaļu," stāsta Daumants. "Tā nav lielpilsēta, bet gan mierīga vieta - iedvesmojošs dabas nostūris, un esmu ļoti priecīgs, ka bijusi iespēja te mācīties jau divarpus mēnešu."

Savukārt Madarai šī skola nozīmē burvīgu ieguvumu - uz gadu viņai uzticēts izcili augstvērtīgs instruments:

"Nekad nevarēju iedomāties, ka varēšu spēlēt tik labu vijoli! Ar labiem instrumentiem ir tā, ka pie tiem nav jāpierod, bet gan vienkārši jāmāk labi spēlēt - un tad šis instruments skan!"

Pats par sevi saprotams, ka Madaras un Daumanta studiju mērķis bijuši arī labi skolotāji. "Uz šo dabas nostūri braucām tieši tāpēc, ka tur ir izcili pedagogi," uzsver Daumants. "Neskatoties uz klusumu, te notiek rokas turēšana uz pasaules pulsa. Jūtos ļoti saistīts ar to."

Mūziķi atklāj, ka mācību un radošais kalendārs ir ļoti noslogots - ir bagātīgas iespējas uzstāties uz vietas, lai gan Daumants pa šo laiku paspējis gan koncertēt ar Helsinkborgas simfonisko orķestri, atskaņojot Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, gan piedalīties Džordžes Enesku konkursā Bukarestē ar ļoti īsu sagatavošanās laiku. "Tas devis lielu grūdienu attīstībā, kas bija mans mērķis," teic pianists, kurš šim konkursam sagatavojis vairāk nekā divu stundu garu programmu.

Arī abiem ir iespēja spēlēt kopā, taču nu priekšā sirsnīga programma - kopspēle Baha kamermūzikas festivāla ietvaros.

"Šis stāsts aizsākās manās klavesīna stundās pie profesores Ainas Kalnciemas, kura sacīja tā - gribētos tevi dzirdēt Baha festivālā, un paņem arī savu māsu līdzi," smaidot stāsta Daumants.

"Baroka repertuārs gan nav  tas, ko abi esam daudz spēlējuši; barokam tuva arī Mocarta Solmažora sonāte, kas ir ļoti barokāla. Par pārējo repertuāru gan ir cits stāsts."

Koncerts iekļaujas ne tikai festivālā, bet arī Latvijas Valsts svētku laikā. Vai ilgas pēc dzimtenes abus mūziķus Zviedrijā nenogurdina? Daumants prāto - grafiks esot tik aizņemts, ka nav laika prātot, vai kā trūkst. Tikām Madara gluži sievišķīgi savu brāli papildina: "It kā jau viss mums ir, taču ir kaut kāda saikne - apziņa, ka vienmēr Latvija būs vieta, kur mūs gaida visvairāk.

Šobrīd, svētku laikā, kaut kas gaisā virmo, cilvēki ir savādāki - jūtas laimīgāki, īpašāki, šie taču ir mūsu visu svētki! Man ļoti gribējās mājās...

Atzīšos, ka pirmais mēnesis bija traks. Nevar teikt, ka Zviedrijā kā trūktu - taču ir lietas, kuras var dabūt tikai mājās. Domāju, ka ikvienam ir kaut kas, ar ko viņš jūtas nedaudz piesiets Latvijai."

Godinot Brīvības cīņās kritušos Latvijas karavīrus, šodien visā Latvijā un arī ārpus tās svin Lāčplēša dienu.

Tuvojas Latvijas simtgade un par to dzirdam ne tikai Latvijā, bet arī latviešu diasporā visā plašajā pasaulē. Kādi pasākumi gaidāmi un kā latvieši Latvijā un pasaulē „programmē” šos svētkus?

11. novembris, Lāčplēša diena, man ir ļoti svarīgs un nozīmīgs laiks, kad cenšos atcerēties mūsu karavīrus, kuri šobrīd ir dienestā un kuri tajā bijuši tuvākā un tālākā pagātnē, atklāj raidījuma Īstenības izteiksme veidotāja Ina Strazdiņa.

Šajā laikā cenšos padomāt arī par karavīriem vispār, senākos vēstures posmos, par viņu misiju un uzdevumiem, par tiem, kuri ir bijuši spiesti doties karā un aizstāvēt dzimteni, un kāpēc man pašai īpaši šķiet cilvēki, kuri šodien izvēlas armiju kā profesiju, ceļu, kura būtība ir aizstāvēt citus un cena ir pati augstākā – dzīvība.

Kā ierasts Lāčplēša diena ir laiks, kad uzklausīt karavīru personiskos stāstus, portretēt viņus, taču šoreiz nolēmu pievērsties savā ziņā ļoti neparastam un varbūt arī filozofiskam tematam, pie kura nonācu nejauši vēl vasarā. Raidījumā Īstenības izteiksme stāsts par maizi kara laukā – par īsto un simbolisko, par fizisko un arī garīgo, par to, kas ar to saistās, bez kuras karavīrs īsti nav cīnītājs un kas var izšķirt kaujas un uzvaras, gan vēsturiskās, gan personiskās.

Šodien aizsākas filmas „Dvēseļu putenis” veidotāju rosināta akcija, kuras laikā cilvēki ir aicināti dalīties ar savas dzimtas atmiņu stāstiem par Pirmo pasaules karu, strēlniekiem un Brīvības cīņām. Atmiņu stāstus un fotogrāfijas cilvēki lūgti nest uz Rīgas Latviešu biedrības namu vai sūtīt uz filmas veidotāju e-pastu [email protected] līdz novembra nogalei. Viss materiāls tiks apkopots un nākotnē būs pieejams „Dvēseļu puteņa” virtuālajā muzejā, tāpat tas ļoti noderēs filmas veidotājiem, lai filmas stāsts izdotos pēc iespējas autentiskāks.