Patriotu podkāsts

Kādas svētības ir mūsu tautas pamatos un kā tās atbalsojas mūsdienās

"Mēs nākam no saknēm, un vainagu visa pasaule sauc par Latviju. Mēs to apdzīvojam un piepildām. Te noris mūsu dzīves ar to priekiem un skumjām. Uz mums guļ seno laiku svētība. Tāpēc mēs esam. Un esam tik gudri, talantīgi, varoši, stilīgi, burtiski - likteņa apdāvināti," raksta Gundars Ceipe savā grāmatā "Dieva tautas dzimšana. Latvieši".

Mūsu tauta zina, kas ir apspiestība, paverdzināšana, pazemošana, bet tā arī zina, kas ir svētības – Dieva dotas. Kādas svētības ir mūsu tautas pamatos un kā tās atbalsojas mūsdienās – par to saruna raidījumā Pāri mums pašiem. Raidījuma viesi Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs Krists Kalniņš un teologs un vēsturnieks Brāļu draudzes misijas vadītājs Gundars Ceipe.

Skaļi un lustīgi, svinīgi un aizkustinoši, ar degsmi, milzu entuziasmu un darbu, kas ieguldīts diasporā pienākusi valsts simtās jubilejas svētku kulminācijas nedēļa! Šos svētkus sagaidīsim ar latviešiem Čikāgā - vienu no lielākajām latviešu biedrībām ASV.

Daļa diasporas latviešu svētkos brauks uz Latviju, lai Simtgades svētkus izbaudītu dzimtenē un tēvzemē, bet daļai tas nav iespējams, tāpēc skaļi jo skaļi svētkus atzīmēs Latvijas Piektajā novadā. Kā svētkus sagaidīs Čikāgas latvieši? Saruna ar Čikāgas latviešu biedrības vadītāju Armandu Birkenu, biedrības pārstāvi Gundegu Puidzi, Līgu, kuras meita svētkus sagaidīs vectēvu dzimtenē, un pasākuma apmeklētājiem.

Alūksnes vēsturē paliekošas pēdas ir atstājis 7.Siguldas kājnieku pulks, kuru pilsētā dislocēja 1921. gadā. 20. - 30. gados pulka karavīri aktīvi iesaistījās Alūksnes labiekārtošanā un arī kultūras dzīvē - Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino izrādīšanu, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Raidījumā Latvijas pērles izstaigājam 7.Siguldas kājnieku pulka piemiņas vietas un izzinām tā devumu Brīvības cīņās. Par pulka dzīvi Alūksnē stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

„Nedaudz gados garnizona karavīri pratuši pārvērst miegaino pilsētiņu gandrīz līdz nepazīšanai. Pilsoņi it kā atdzīvojušies, kļuvuši apzinīgāki, valstiskāki. Pulkā viscaur novērojams centības gars, darba prieks. Ļoti labi attīstīts arī sports,” tā par Alūksnē dislocēto 7. Siguldas kājnieku pulku rakstīts 1924. gada 7. janvārī preses izdevumā „Aizsargs” bet tā pirmsākumi meklējami 1919. gadā, kad norisinājās brīvības cīņas pret vācu iebrucējiem un lielinieku karaspēku.

7. Siguldas kājnieku pulka karavīri piedalījās Brīvības cīņās Ventspilī, Liepājā, Rīgā, Jelgavā, kā arī vēlāk cīnījās pret lieliniekiem un pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu.

„7.Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri „Dragon” un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Kara ostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola. 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180953" layoutid="0" layout="" static=""}

1921. gadā 7.Siguldas kājnieku pulku dislocē Alūksnē. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes jaunajā pilī," vēsta Alūksnes muzeja materiāli.

Turpinot šķirstīt pagājušā gadsimta laikrakstus par 7.Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, atrodam rakstu, kurā teikts, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā, „ …kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām".

"20. – 30. gados 7.Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā.

Pulka karavīri Tempļa kalnā un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Karavīri regulāri piedalījās sporta sacensības dažādās disciplīnās – vieglatlētikā, brīvajās kustībās, kājbumbu spēlē, soļošanā, slēpošanā, šaušanā un virves vilkšanā.

Bija organizēti dažādi priekšlasījumi, valodu kursi, kā arī balles. Valsts un pulka svētkos pilsētas ielās organizēja militārās parādes, skatītājos pulcējot plašu iedzīvotāju skaitu. Nozīmīgs pasākums bija arī pulka jubilejas svinības, kuras ar savu klātbūtni pagodināja augsta ranga Latvijas valsts amatpersonas," vēsta Alūksnes muzeja materiāli.

Pilsētā bijuši arī divi karavīru veikali, kur varēja nopirkt labākas kvalitātes preces par zemākām cenām.

1940. gada 5. jūlijā Alūksni piemeklēja lielais ugunsgrēks, kurā nodega 67 dzīvijamās mājās. Dzēšanā piedalījās arī 7.Siguldas kājnieku pulks. Tā kā ugunsnelaime notika laikā, ka Latviju jau bija okupējis Sarkanās armijas karaspēks, tad minēto ugunsgrēku plecu pie pleca kopā dzēsa gan padomju, gan Latvijas armijas karavīri.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="180955" layoutid="0" layout="" static=""}

Bet atgriežoties pie notikumiem Latvijas brīvvalsts laikā, 1937. gada avīzē „Latvijas Kareivis” var lasīt par Alūksnē notikušajām 7.Siguldas kājnieku pulka šaušanas sacensībām un interesants ir balvu saraksts labākajiem šāvējiem: 1. vietas ieguvējs saņēma Gēringera firmas rokas pulksteni, 2. vietas ieguvējs - galda pulksteni, tālāk balvu sarakstā seko ēdamkarotes, zupas karotes, sudraba tējkarotes, nazis, dakšiņas un sudraba papirosu etvija.

Savukārt „Malienas ziņās” 1939 gada 15. jūnijā vēsta, ka "pulka karavīri vienmēr darbojušies ciešā kontaktā ar Alūksnes sabiedrību gan dažādos kulturālos, gan saimnieciskos pasākumos. Attiecības izveidojušās īsti sirsnīgā garā. Tādēļ katra alūksnieša vēlējums - pulka karavīriem stāvēt arvien modri savās sargvietās par dzimtenes ārējo un iekšējo drošību! 

1929. gada pavasarī mītņu rajonā Alūksnē pulks sāka stādīt augļu dārzu. Līdz šai dienai dārzā jau iestādīti 600 augļu koki, 1900 ogulāju krūmi un 2300 aveņu krūmi. Arī citos pulka novietojuma rajonos sākti iekārtot augļu. Kopš 1937. g. pulkam ir sava siltumnīca."

Gan „Pulka telts”, no kuras palikušas tik drupas, gan atjaunotais skatu tornis, gan Alūksnes garnizona kapi – tās visas ir liecības par 7.Siguldas kājnieku pulka dzīvi šajā pilsētā, bet pulka piemiņa tiek glabāta rakstos, stāstos un fotogrāfijās.

“Sākoties padomju okupācijai, Latvijas armiju pārdēvēja par Tautas armiju, un 1940. gada 17.septembrī 7.Siguldas kājnieku pulka vienības beidza pastāvēt, savukārt tā karavīrus pārskaitīja 285.strēlnieku pulkā. Virsniekus nošāva, daļa karavīru devās trimdā, daudzi krita Otrajā pasaules karā,” stāsta Zanda Pavlova.

Svētrīts. Mācītāja Elmāra Pļaviņa pārdomas Lāčplēša dienā,.pieminot ikvienu, kas piedalījās Brīvības cīņās, kas neuzgrieza muguru šai valstij grūtā brīdī, bet ticēja, ka šo valsti ir jānosargā un ka tās pastāvēšana ir dzīvības vērta.

Pirms 30 gadiem, 1988. gada 11. novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Mazāk zināms ir stāsts par Karoga grupu – cilvēkiem, kas stāvēja aiz šī notikuma.

Šim raidījumam būtu jāsākas ar dokumentālām skaņām no 1988. gada 11. novembra pēcpusdienas Rīgas pils Svētā gara tornī, kad tajā pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem tika uzvilkts brīvās Latvijas karogs. Korespondentu esot bijis daudz. Taču līdz šodienai saglabājušies un atrodami vien īsi melnbalti kadri kinohronikā „Padomju Latvija”. Daugavmala ir cilvēku pilna, tornī Ēvalds Valters un Alberts Bels velk mastā karogu. Fonā skan Latvijas himna.

Atmiņas par pirmā karoga uzvilkšanas aizkulisēm cenšamies restaurēt raidījumā Īstenības izteiksme.

4. maija Baltā galdauta svētki ir ļoti neformāls kopā sanākšanas pasākums, kad pie viena galda var svinēt gan ģimenes, gan kaimiņu, gan draugu lokā. Kā noķert svētku sajūtu ne tikai svētku dienā, kādi pavasarīgi ēdieni būtu liekami galdā un kā ir tad, kad virtuvē saimnieko uzreiz trīs vienas ģimenes paaudzes, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot sarunā ar Signi Meirāni un viņas meitām Paulu un Emīliju un Signes mammu Jutu Vanagu.

Aizvadīta Latvijas 99. dzimšanas diena, tāpēc šoreiz raidījumā palūkosimies, kā svētkus sagaidīs tautieši pasaulē nākamajā gadā, kad Latvijai apritēs simts! Sākot ar vispasaules latviešu zaļumballi, beidzot ar īpašo Latvijas pastmarku Brazīlijā – tautieši svētkiem gatavojas jau trīs gadus. Saruna ar Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvi Latvijā Jāni Andersonu un Kultūras ministrijas Latvijas valsts Simtgades biroja Reģionālo un nevalstisko projektu vadītāju Jolantu Borīti. Tāpat raidījumā sekojam līdzi Karoga ceļam – Latvijas valsts karogam, kurš ir bijis klātesošs biedrību un skoliņu dibināšanā, kā arī ļoti emocionālos un privātos mirkļos ģimenes lokā 12 valstīs un 3 kontinentos. Par to stāsta Lelde Kristiāna Vozņesenska.

1919. gada 11. novembrī Rīga tika atbrīvota no Bermonta karaspēka. Lai godinātu Brīvības cīņu dalībniekus, Latvijā sāka atzīmēt Lāčplēša dienu. Tikai sākumā to vēl tā nesauca. Pēc gada, 1920. gada 11. novembrī, tika godināti pirmie Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Tie bija cilvēki, kas palīdzēja nosargāt tik trauslo Latvijas neatkarību, kas tika iegūta tikai pirms nepilna gada.

 

Pirmais pasaules karš, kas beidzās 1918. gada 11. novembrī, atnesa vairākām valstīm neatkarību. Lielie ģeopolitiskie pārmaiņu vēji radīja labvēlīgu augsni neatkarības idejām, kuras arī centās izmantot vairāku tautu patrioti. Latvijas brīvība nebūtu bijusi iespējama bez revolūcijas Krievijā, kas atnesa 22 neatkarības gadus.

Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, cepures līksmības gaisotnē vēl nevarēja mest gaisā. Tautu un jauno valsti gaidīja milzīgi pārbaudījumi jeb Brīvības karš, kas tad arī noteica, būs iespējama Latvijas pastāvēšana vai nē. Tā sauktā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija jeb Bermonta karaspēks nevēlējās pieļaut mazu, neatkarīgu valstiņu parādīšanos. Tāpat šādu valstiņu rašanās nebija izdevīga Baltijā palikušajām vācu karaspēka daļām. Tā kā karā bija iesaistītas trīs ieinteresētās puses, uz mierīgu dzīvi neviens nevarēja cerēt.

1919. gada novembrī Latvijas karavīri atguva Rīgu. Tāpat tika izcīnītas vairākas svarīgas kaujas ārpus galvaspilsētas, bet galvenais, tika iegūta milzīga pašapziņa un milzīgas emocionālais pacēlums. Latvijas karavīru Brīvības cīņās bija mazāk par svešzemniekiem, viņu apgāde un bruņojums arī bija sliktāks, taču varonība un cīņasspars izšķīra kara likteni. Lāčplēša diena gluži kā tautas vienīgais eposs, iedeva tautai vīziju, bet šīs dienas svinēšana bija visas valsts pateicība tiem, kas šo valsti izveidoja – tie bija visi tie patrioti, kuri netrīcēja nāves priekšā, bet darīja visu, lai karoga mastā lepni plīvotu Latvijas karogs.

Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu 1919. gadā. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. Interesanti, ka pirmajā gadā Lāčplēša dienu nesvinēja kā Brīvības cīņu uzvaras dienu. 1920. gada 11. novembrī Lāčplēša kara ordeni saņēma pirmie 288 brīvības cīņu dalībnieki - Latvijas armijas karavīri, strēlnieku pulka karavīri un arī ārzemnieki, kas palīdzēja nosargāt Latvijas neatkarību. Laikam ejot, 11. novembri pārsauca par Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētkiem.

Padomju laikos tādas Lāčplēša dienas nebija. To atkal sāka svinēt sāka svinēt 1988. gadā. Savukārt 1988. gadā, to uzdrošinājās atcerēties paši drosmīgākie. Cilvēki pirmo reizi nolika piemiņas svecītes pie Rīgas pils, bet gadu vēlāk, 1989. gadā, Latvijas Tautas fronte un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība oficiāli ieviesa 11. novembri kā Lāčplēša dienu. Tā kā starp dzīvajiem vairs nebija palikuši īstie šīs dienas varoņi, 11. novembris kļuva par brīdi, kad pateikties karavīriem un viņu komandieriem, palīgiem un karavīru ģimenēm, arī politiķiem un ierēdņiem, kā arī parastiem līdzpilsoņiem - veciem un jauniem, kuri tālajā 1919. gadā, redzēja sapni par savu valsti.

Pie Latvijas Kara muzeja 6. novembrī iededza Brīvības cīnītājiem veltītu piemiņas ugunskuru, kas degs līdz pat Lāčplēša dienas vakaram. Šodien Latvijas Kara muzejā arī atklāja akciju "Uzdāvini lentīti", kuras laikā ikviens ir aicināts salocīt sarkanbaltsarkano lentīti sev, saviem tuviniekiem, kā arī, lai to kādam uzdāvinātu. Aizsardzības ministrija aicina iemūžināt lentīšu locīšanu un dāvināšanu fotogrāfijās vai video, lai dalītos ar tiem sociālajos tīklos.

Raidījumā Pēcpusdiena Latvijas Kara muzeja direktore Aija Fleija stāsta par pasākumiem, kas notiks muzejā, gaidot Lāčplēša dienu.

Viedokli izsaka uzņēmuma Latvijas tekstils īpašnieks Oskars Polmanis.

"Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt zemessarga pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt komandieru pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem."

Šādu zvērestu nodod katrs, kurš iestājas Nacionālo bruņoto spēku struktūrā.

Zvērestu ir devuši arī Zemessardzes Studentu bataljona komandieris majors Pēteris Suveizda un vecākais zemessargs Edgars Kupčs no Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljona.

Viņi sarunā atklāj brīvprātīgā militārā dienesta nozīmi, stāsta, kāpēc pievienojās bruņotajiem spēkiem un skaidro, kas notiek Zemessargu mācībās.