Patriotu podkāsts

Pēteris Apkalns ir vienīgais mācītājs, kurš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

„Pēc studijām Tērbatas universitātē Pēteris Apkalns sākotnēji kļuva par Cēsu lauku draudzes mācītāju, tur tika ordinēts. Bet 1916.gadā Pirmā Daugavgrīvas strēlnieku pulka vadība uzaicināja viņu kļūt par šī pulka mācītāju un garīgā atbalsta sniedzēju kareivjiem. Nav noslēpums, ka tika domāts ne tikai par to, lai karavīrs būtu paēdis, padzēris un apģērbts, bet arī par to, lai viņš būtu psiholoģiski un morāli gatavs karot. Lai spētu pieņemt arī nāves tuvumu,” saka vēsturnieks Arnis Strazdiņš.

Jau dažus mēnešus pēc uzaicinājuma no Daugavgrīvas strēlnieku pulka Pēteris Apkalns saņēma lūgumus arī no pārējiem latviešu strēlnieku bataljoniem, aicinot kļūt par visu bataljonu kara mācītāju.

"Tajā laikā, 1916.gada rudenī, presē rakstīja apmēram šādi: „Pēteris Apkalns ir nozvērinājis gandrīz visus latviešu strēlniekus, pavadot bataljonus uz cīņu, apmācību vietās un pat pozīcijās. Viņš ir atstājis savu draudzi un atnācis uz karalauku, kur viņam jauna draudze – vairāki desmiti tūkstošu jaunu dvēseļu.”,” presē rakstīto citē Strazdiņš.

Interesants fakts – būdams mācītājs, Apkalns savu Lāčplēša ordeni nevarēja nēsāt pie krūts kā citi.

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis.

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".

Latvijas armijas virsnieks pulkvežleitnants Alberts Ameriks ir viens no apmēram 250 Lāčplēša ordeņa kavalieriem, kuri Otrā pasaules kara beigās vai pēc kara devās trimdā. Bet Ameriks ir vienīgais, kurš 1990.gadu sākumā, jau vairāk nekā 90 gadu vecumā, atgriezās uz dzīvi Latvijā. Viņš bija arī pēdējais Latvijā dzīvojošais Lāčplēša kara ordeņa kavalieris.

„Latvijā Ameriks atgriezās no Kanādas 1992.gadā un uzreiz kļuva par sava laikmeta slavenību,” stāsta Mārtiņš Vāveris. „Viņš bija trimdas pārstāvis, kurš atgriezies, turklāt vēl Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Viņš arī bija no cilvēkiem, kas nebaidījās paust savu stingru viedokli un nostāju konkrētos jautājumos. Savās runās viņš allaž iekļāva kādu stingru, simbolisku vēstījumu, un vienmēr aicināja mazāk runāt, bet vairāk darīt,” piebilst vēsturnieks.

Lāčplēša kara ordeni Alberts Ameriks ieguva par 1919.gada aprīļa kauju pie Zušu mājām netālu no Vaidavas stacijas. „Viņš izrādīja īpašu drošsirdību, arī nāves briesmas bija ļoti tuvu, jo viņš tika ievainots galvā. Viņš neatstāja ierindu, turpināja atsist pretinieku uzbrukumu un paglāba vairākus savus rotas biedrus no briesmīga iznākuma. Turklāt tā bija tikai trešā kauja, kurā viņš piedalījās. Ameriks pats vēlāk kādā intervijā ir teicis, ka, iesaucot armijā, viņš bijis tikai zaļš jauneklis,” stāsta Vāveris.

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis.

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".

Viens no izstādē „11 varoņstāsti” izceltajiem Lāčplēša kara ordeņa kavalieru stāstiem atgādina, ka par Latvijas neatkarību karoja un ne tikai latvieši. Izstādē viņus reprezentē vācbaltietis Konrāds Dekerts.

„Viņš viennozīmīgi bija spilgta un kolorīta personība – gan pēc saviem uzskatiem, gan pēc rīcības,” stāsta vēsturnieks un viens no izstādes kuratoriem Arnis Strazdiņš.

Dekerts dzimis vācbaltiešu ģimenē Iršu pagastā, Hiršenhofas kolonijā, skolotāju ģimenē, ieguvis labu izglītību. „Pirmā pasaules kara gados viņš iestājās Krievijas impērijas armijā, bet viņa ceļš aizveda līdz pat Francijai. Tur viņš iestājās franču ārzemnieku leģionā un tā sastāvā, karojot dažādās frontēs, tika līdz pat Āfrikai,” atklāj vēsturnieks.

1919.gadā Konrāds Dekerts atgriezās Baltijā kā franču militārās misijas virsnieks un spiegs. Viņš bija iefiltrēts Pāvela Bermonta armijas rindās, kur, pateicoties savām labajām svešvalodu zināšanām, slepeni ievāca informāciju un nodeva to sabiedrotajiem un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai. „Šī informācija sekmēja jaunajai Latvijas valstij veiksmīgu Bermontiādes iznākumu, un tādēļ viņš saņēma Lāčplēša kara ordeni,” stāsta Strazdiņš.

Vēlāk Dekerts strādāja par zvērinātu advokātu, specializējās tirdzniecības jautājumos un bija valdes loceklis vairākos uzņēmumos.

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis.

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis. Šodien Latvijas Radio  sākam stāstu sēriju par pieciem Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem, kuru stāsti pašlaik skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".

Pirmais stāsts par Elzu Žiglevicu, vienu no trim sievietēm, kas saņēmusi Lāčplēša kara ordeni. Par viņu Latvijas Radio stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieki Arnis Strazdiņš un Mārtiņš Vāveris.

„Elza Žiglevica bija studente un Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgā, kura aktīvi iesaistījās darbā karavīru apgādes un ēdināšanas punktā. 1919.gada 10.oktobrī viņas ar palīdzības korpusa draudzeni Emīliju Jātnieci devās uz Esplanādi, nesot ēdienu Latvijas armijas karavīriem, un cieta pretinieku mestas granātas sprādzienā. Cieta abas, bet Elza – daudz smagāk,” stāsta vēsturnieks Arnis Strazdiņš.

„Viņas kājas tika pamatīgi sadragātas, un nekavējoties ar pulkveža Jorģa Zemitāna mašīnu viņa tika aizvesta uz Pilsētas 1.slimnīcu, kur viņai veica operāciju. Lai gan pirmajās dienās pēc operācijas viņa vēl rakstīja draudzenei optimistisku cerību pilnu vēstuli, ka „drīz vien atkal kopā varēsim staigāt”, diemžēl viņa neatlaba un 29.oktobrī nomira. Viņai bija 21 gads.”

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".

Tiekamies ar Ponomarenko ģimeni, kuri uzskata, ka par patriotismu nav skaļi jārunā, bet vajadzības gadījumā jāspēj aizstāvēt savus tuvākos un savu valsti. Tēta Igora karjerai Zemessardzē un bruņotajos spēkos nu seko arī dēls Deivids un meita Adrija, ar kuriem saruna Ģimenes studijā.

Patriotismu nevar izmērīt un tas nav skaļi jādeklarē, uzskata Ponomarenko ģimene. Ģimenes galva Igors atzīst, ka pietiek ar to, ka vajadzības gadījumā esi gatavs uzvilkt formastērpu un izpildīt to, ko uzskati par savu pienākumu. Šādu apziņu viņš nodevis tālāk saviem bērniem Adrijai, kas ir Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadete un gatavojas kļūt par virsnieci, un Deividam, kurš pats saka, pilnveido sevi un savas zināšanas, darbojoties Zemessardzē. Sarunā klātesoša ir arī Adrijas mazā meitiņa meitiņa Emīlija.

Un kā jau svētku reizē, Adrija ir izcepusi arī kūku. Tāpat vien cept kūku nevar, pirmāmkārtām, jāizdomā, kam cepsi, jeb, kā saka Deivids, jāsāk ar simts gramiem prieka.

1990. gada 4. maijā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. Jau dažus gadus šajā dienā aicina svinēt Baltā galdauta svētkus. Arī šogad Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs aicina rīkot Baltā galdauta svētkus par godu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai – vienai no būtiskākajām pieturzīmēm Latvijas simts gados. Cilvēku domas dalās par to, ko tad īsti vajadzētu svinēt un vai Baltā galdauta svētki neaizēnos ziņu vēsturiski nozīmīgo Neatkarības atjaunošanas dienu.

Raidījumā Pēcpusdiena viedokli izsaka vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, Latvijas valsts simtgades biroja pārstāve Linda Pastare, izdevēja un žurnāliste Inga Gorbunova un pulkvedis Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris un arī parādes komandieris Māris Simsons.

Tikko no Latvijas simtgadei veltītas koncertturnejas Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā atgriezies Latvijas Radio koris!

Kopā ar savu galveno diriģentu un māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu tas vairākās koncertprogrammās prezentēja izcilus Eiropas kormūzikas piemērus, tostarp būtisku akcentu liekot uz mūsdienu latviešu komponistu īpaši rakstītiem meistardarbiem.

Linkolna centra rīkotajā koncertā Ņujorkā notika Jura Karlsona Latvijas Radio korim veltītā opusa OREMUS pasaules pirmatskaņojums.

Par to, kā korim klājies atbildīgajos koncertos, kāda bijusi publikas atsaucība, kādas atziņas gūtas un kādi ir tuvākās nākotnes plāni, intervijā Intai Pīrāgai stāsta Latvijas Radio kora direktore Dace Bula.

Žils Verns raksta par 80 dienām apkārt zemeslodei. Bet Latvijas Radio korim, izrādās, tik daudz laika nemaz nevajag: triju nedēļu laikā tas pabijis gan Austrālijā, gan Amerikā un Kanādā. Liela daļa koncertu bijuši saistīti ar mūsu valsts nozīmīgo jubileju.

Dace Bula atklāj, ka darbs pie tik nozīmīgās turnejas rīkošanas aizsācies jau pirms pusotra gada. "Rezultāts ir absolūti brīnišķīgs, un ieguldītais darbs atmaksājies pārpārēm. Kopumā turnejā pavadījām trīs nedēļas - jau nākamajā dienā pēc "Zemgales gredzena"pēdējā uzveduma devāmies uz Austrāliju ar izrādi "Kara daba", kam sekoja koncerti Amerikā un Kanādā. Kā zināms, projekts "Kara daba" tapa sadarbībā ar Hotel Pro Forma 2011. gadā, un kopš tā laika apceļojusi visu pasauli, bet Adelaide bija tālākais punkts," stāsta Dace Bula. Opera izrādīta festivāla ietvaros, kas ir viens no vadošajiem visā Austrālijā.

"Publika bija ļoti, ļoti ieinteresēta, uzmanīga, atsauksmes - vislabākās. Burtiski pirms pāris dienām saņēmām atzinības rakstu no Dienvidaustrālijas premjerministra, kurš atzīst, ka mūsu izrāde ir jauna lappuse festivāla attīstībā un tiekam gaidīti atkal."

Savukārt Amerikā izskanējuši trīs kora solokoncerti trijās atšķirīgās vietās. "Turnejas koncertprogrammas tapa ciešā sadarbībā ar katras koncertprogrammas veidotājiem - pildījām viņu pasūtījumu. Programmas tika veidotas kopīgi, diskutējot par labāko, jo viņi labi pazīst savu auditoriju un zina, ko tā sagaida. Tur ir savs pastāvīgais klausītājs. Līdz ar to tas bija kopdarbs, lai varētu parādīt kora stiprās puses un arī to, kas svarīgs klausītājam."

Sarunas gaitā kora direktore atzīmē: "Grbējām, lai Amerikā skan latviešu mūsdienu komponistu mūzika - būtu bijis arī grēks neizmantot situāciju un nepasūtīt ko jaunu.

Pirms diviem gadiem pasūtījām jaundarbu Jurim Karlsonam, un šī darba pirmatskaņojums notika Nujorkā, 13. novembrī. Spriežot pēc publikas reakcijas, klausītājiem šis darbs ārkārīgi patika. Šim opusam noteikti būs garš mūžs.

Latvijā tas tiks pirmatskaņots 11. decembrī Rīgas Domā."

Vēl īpaši brīnišķīgi izskanējis Santas Ratnieces darbs Chu Dal, kas pēc Sigvarda Kļavas ierosinājuma tapis pirms desmit gadiem.

"Latvijas Radio korim īstā vieta ir baznīcas - no četrām koncertvietām trīs patiešām bija baznīcas ar lielu muzikālu priekšnesumu vēsturi, ieskaitot Sv. Marijas baznīcu Ņujorkā," atklāj Bula.

Kopumā koncerti izskanēja White Light Festival Ņujorkā, Sv. Jaunavas Marijas baznīcā, Daremā, Djūka Universitātes kapellā,

Vašingtonas Kongresa bibliotēkā un festivālā Sound Streams Toronto, Kanādas apvienotajā baznīcā.

Interesanti, ka ASV koris atgriezīsies jau pavisam drīz: februārī četros koncertos Kenedija centrā Vašingtonā skanēs kora opera NeoArctic.

Bet jau 27. novembrī Latvijas Radio koris piedalīsies filmu festivāla 2ANNAS atklāšanā, nodrošinot skaņu celiņu 1930. gada vēsturiskajai mēmajai filmai "Lāčplēsis". "Manuprāt, tas būs ļoti interesanti - skatīties vēsturisko filmu un klausīties mūsdienu mūziku," - tā Dace Bula.

Raidījumā "Mūsu leģendas" dzejnieks Jānis Peters stāstīs par laiku, kad tapa Latvija. Par personībām, kuras gluži kā gājputni no visurienes atgriezās dzimtenē, lai piedalītos jaunās valsts celšanā, runāsim arī par pirmo un otro emigrācijas vilni, izgaismojot tādu fenomenu kā Rīgas krievu studentu korporācija Ruthenia kas darbojās Latvijas Universitātes paspārnē, par Latvijas sabiedrību brīvvalsts gados, studentu korporācijām, to sapņiem un  biedru likteņiem...

Tiekamies ar latviešiem Gēteborgā viņu rīkotajās svinībās un atskatāmies uz simtgades kulminācijas svinībām pasaulē.

Tik tuvu Latvijai – maza, un ļoti sirsnīga latviešu kopiena mīt Gēteborgā, Zviedrijā. Gēteborgas latviešiem ir sava biedrība un 18. novembra svētki katru gadu, un, jo īpaši šogad, ir svinīgākais brīdis biedrības dzīvē. Saruna ar svētku organizētājām Ilzi, viņas meitu Dainu, un Inu, kura savulaik ieradās Zviedrijā ar bēgļu laivām, divām mammām – Magdalēnu un Kristīni, kā arī Martu – skolnieci, kura priecājas sevi saukt par latvieti un zviedrieti.

Runājam par diviem albumiem – Latvijas valsts jubilejā “Vilkači” iepazīstinājuši ar savu veikumu, savukārt drīz tuvojas Rahu the fool debijas  albuma prezentācijas balle.