Patriotu podkāsts

1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace.

Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem.

Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā

"Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace.

„Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa.

Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja.

Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace.

Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas.

„Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis.

Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace.

„Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu.  Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace.

Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace.

Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā.

„Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace.

Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums.

Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā.

Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem

Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”.

„Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.”

Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim.

„Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera.

Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace.

Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves.

„Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem.

Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace.

Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris

Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas.

Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”.

„Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace.

Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs.

Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.

Par izrādi "Dievs. Daba. Darbs" Valmieras Drāmas teātrī un "Pūt, vējiņi" Latvijas Nacionālajā teātrī diskutē teātra kritiķe Undīne Adamaite un filosofs, meditācijas skolotājs Ilmārs Latkovskis. Raidījumu vada dramaturgs Lauris Gundars.

Komponistam Arturam Maskatam šis novembris ir īpaši radošs un bagāts ar vairākiem pirmatskaņojumiem. Viens no tiem izskanēs Valsts simtgades grandiozajā svētku koncertā, kas 18. novembrī plkst. 16:30 skanēs Latvijas Nacionālajā teātrī un "Klasikas" tiešraidē...

Jau šajā nedēļas nogalē atzīmēsim simto gadadienu kopš Latvijas Republikas proklamēšanas. Pasākumi noritēs ne vien galvaspilsētā, bet teju visos Latvijas novados un arī pagastos. Noritēs svinīgi koncerti, sadziedāšanās, folkloras pasākumi, spēles, svētku rīta saullēkta sagaidīšana, iedzīvotāju godināšana un daudzi citi pasākumi.

Brīvības piemineklim – Latvijas brīvības simbolam – allaž bijusi liela un vēsturiska nozīme. Šogad 18.novembrī pie pieminekļa ritēs svinīgs muzikāls notikums „18.11” . Tas iecerēts kā multimediāls stāsts, kurā galvenais stāstnieks pats Brīvības piemineklis, ar tēlnieka Kārļa Zāles vēstījumu – caur valsts pamatvērtībām uz brīvību un izcilību. Koncertuzveduma pamatā valsts vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza, ko runās dažādi cilvēki no visas Latvijas. Šajā koncertā piedalīsies ap 600 dalībnieku.

Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma” skanēs muzikālajā notikumā pie Brīvības pieminekļa, arī citi Latvijas valsts vēsturē svarīgi skaņdarbi, kā arī dzeja un proza par mums būtiskām lietām. Koncerta režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs atklāj, ka, staigājot garām Brīvības piemineklim, mēģinājis sajust vietu un esot Brīvības laukumā, likumsakarīgi radusies iecere par Brīvības pieminekli kā galveno stāstnieku.

“Simtgades svinīgajam notikumam ļoti likumsakarīgi nonācu pie tā, ka pašā piemineklī, tēlnieka Kārļa Zāles pieminekli ir iekodēts brīvības stāsts, iekodēts ļoti burtiskā nozīmē,” skaidro Reinis Suhanovs. “Pamatnē konkrētas tēlu grupas - Latvju tautas dziedātāji un Karavīru miera gājiens, četros stūros tādas pamatvērtības - ģimene, tēvzemes sargi, strādniecība, gara darbinieki, kāpjot augstāk, Lāčplēsis, Vaidelotis un pašā vainagā - Brīvība ar trīs zvaigznēm rokā. Šis stāsts būtībā ir tik loģisks no konkrētā, no ikdienas cilvēku līdz šim ne tikai lokāli nozīmīgajiem, bet vispārcilvēciski nozīmīgajam stāstam.”

Suhanovs min, ka, pētot 30. gadu fotogrāfijas, atklājis, ka cilvēki pulcējās visapkārt piemineklim.

“Likās, ka šodien tās tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bet varbūt vajadzētu atgriezties pie tās sajūtas, ka mēs sastājamies apkārt ap pieminekli. Ieskaujam viņu, jo viņš ir uz visām pusēm vērsts, un mēģināt pašu pieminekli apdzīvot, būt kā uz skatuves,” atklāj Suhanovs.

Scenārija autori Ievu Struku uzreiz aizrāvusi Brīvības pieminekļa kā stāstnieka ideja un atgādināt, kādi tēli un kāds vēstījums ietverts piemineklī, šķitis svarīgi.

“Varbūt mēs esam sastapušies ar informāciju, kas ir ciļņos redzams, bet ciļņu ir daudz, dienas, steiga - liela, un es domāju, neviens no garāmgājējam patiesībā neaizdomājas par to, cik būtiska informācija ir ietverta pašā piemineklī,” uzskata Ieva Struka.

Struka bilst, ka viņai pašai viens no mīļākajiem ir cilnis "Darbs".

“Katru reizi tagad, kad es eju garām, es apskatos, kāds tomēr tas Kārlis Zāle bijis tālejoši domājošs, ka viņš uz mūžu savam mūža darbam ir pielicis arī savus vaibstus, jo strādnieka tēlā Kārļa Zāles vaibsti. Es katru reizi, tagad to zinot, sasveicinos un saku – sveiks, meistar Kārlis Zāle,” atklāj Struka

Tāpat svarīgs ir cilnis “Važu rāvēji”, kas ir ar skatu uz Brīvības bulvāri.

“Tu saproti, ka tur vairs nav nekādas piesaistes Latvijai vai latviešiem, nav runa par latviešu brīvību vai Latvijas brīvību. Runa ir par cilvēka iekšējo brīvību, cilvēka fizisko brīvību, brīvību kā pašu augstāko vērtību un cik mēs tomēr ikdienā ļoti reti par to aizdomājamies, ko tas nozīmē un ko nozīmē saraut šīs važas.

Tā, spriedze, kas tur iekšā ir daudz spēcīgāka, nekā mēs varam aizdomāties, ņemot vērā, ka daļa no mums un, paldies Dievam, ka tāda daļa pieaug, vispār nezina, kas ir nebrīvība, vai dzīve nebrīvībā, un par tādām lietām ir vērts domāt,” analizē Struka.

Pārmantojamība ietverta pieminekļa tēlu grupās "Ģimene" vai "Tēvzemes sargi".

“Protams, ka šādos svētku pasākumos latviešiem ir ārkārtīgi svarīgi dziedāt, un mums ir ļoti daudz dziesmu, kuras ir emocionāli mums nozīmīgas, ar kurām esam saauguši. Tās ir klasiskas dziesmas, kā “Lauztās priedes”, tās ir Atmodas laika dziesmas, kā “Dzimtā valoda”, un tās arī mūsdienu komponistu dziesmas, kā Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesma”, kuras mums saistās ar lielām tautas, daudz mums saistās, ar ko dara emocionāli vērtībām, viņiem šīs emocionālā saikne.

Un brīnišķīgi sakrīt tas, ka šīs dziesmas ļoti loģiski turpina tēlu grupās ietverto ideju, kā, piemēram, Piektā gada cilnis un Dārziņa dziesma ar Raiņa vārdiem Lauztās priedes,” stāsta Suhanovs.

Koncertā piedalīsies Rīgas jauniešu kori, kā arī Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir Māris Sirmais, taču dziesmu izvēle notikusi, diskutējot atklāj Reinis Suhanovs. Brīžiem diskusijas bijušas garas

Brīvības pieminekļa cilnis “Dziesmas”, kas turpina piemineklī ietverto domu, un autori, kas rakstījuši par brīvību, par tās izcīnīšanu ir šī koncerta pamats. Struka vērtē, ka dziesmas ir bijis vieglāk izraudzīties, jo tās tiek biežāk un plašāk izmantotas, grūtāk bijis izraudzīties literāros tekstus, jo viņa vēlējusies, lai tekstiem ir arī ne tikai saturiski patriotiska vērtība, bet arī mākslinieciska vērtība, un tas ne vienmēr tik labi arī apvienojas.

Ieva Struka sakārtojusi vienotā stāstā literāros darbus, sākot no klasiķiem līdz mūsdienu dzejniekiem. Sākot no spēka dziesmām, sākot no Andreja Pumpura “Lāčplēša”, sākot ar Raini, Blaumani, Skalbi un Akurateru, līdz mūsdienu autoriem, skanēs Knuta Skujenieka, Māras Zālītes, Annas Rancānes un Edvīna Raupa, Valda Krāslavieša dzejoļi. Struka meklējusi dzeju, kas ikdienā visu laiku izmantota.

Dzeju lasīs mums nozīmīgie cilvēki, tās ir personības, sākot no sabiedriskiem darbiniekiem, kā Vaira Vīķe- Freiberga, Dainis Īvāns, Ieva Akurātere, tie ir mākslinieki, mūziķi Vestards Šimkus, tie ir mūsu zemnieki, uzņēmēji, lielu ģimeņu pārstāvji, tie skolnieki, kas ir ar izcilām sekmēm, tie ir karavīri, kas dien šobrīd armijā, un tie ir sportisti .

“Tie cilvēki, kas kaut kādā veidā turpina šo pieminekļa ideju,” uzskata Suhanovs.

Koncertu stāsta dalībnieki izvietosies uz pieminekļa terases un kāpnēm, veidojot apļveida skatuvi ar skatu uz visām pusēm, arī koncerta apmeklētāji aicināti stāties visapkārt piemineklim.

Muzikālais notikums pie Brīvības pieminekļa iecerēts nedaudz ilgāk par stundu. Tam līdzi varēs sekot arī Latvijas Radio1 tiešraidē no pulksten 18.40.

Vēl koncerta rīkotāji atgādina un informē: ap pieminekli būs izvietota maza skatuve ar ziedu novietošana stendu, kurā arī atnākušie varēs nolikt ziedus, ko pēc tam novietos atpakaļ pieminekļa pakājē.

18. novembra vakarā pulksten 22.00 deviņās Vecrīgas baznīcās un koncertzālēs notiks Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rīkoti kamermūzikas koncerti. Par tiem ceturtdienas "Neatliekamajā sarunā" stāstīs orķestra galvenais redaktors Orests Silabriedis.

15. novembrī Jūrmalas Mūzikas vidusskolas jaunajā Dubultu koncertzālē notiks Latvijas Valsts svētku simtgadei veltīts koncerts, kurā tiks pirmatskaņots Jūrmalas Mūzikas vidusskolas pedagoga, komponista Andra Baloža skaņdarbs ar Leona Brieža vārdiem "Baltais ceļš", kas speciāli radīts šim koncertam.

Vai vairs jābrīnās, ka kādam cittautietim tīk latviešu valoda un viņš grib laist saknes zemē, kurā top mikrofoni pasaules zvaigznēm, brīnumaini mākslas darbi un no kuras nāk skaistākās operas balsis pasaulē? Šoreiz par cittautiešiem Latvijā un piederības izjūtu – šai zemei, valstij, cilvēkiem. Stāsta mākslinieks venecuēlietis Hermans Kvoto un Rīgas biznesa skolas pārstāvis, šrilankietis Randevs Diass (Randev Dias)

Hermans Kvoto atklāj, ka ceļojis pa Eiropu un jau domājis atgriezties Venecuelā, bet tad draudzene aicinājusi uz Latviju paskatīties šejienes vasaru.

„Latvija – kur tas ir?” savas sajūtas pirms 16 gadiem atminas Hermans Kvoto un piekritis braukt uz Latviju un iemīlējies uzreiz.

„Tik skaista valoda un šķiet, ka te es gribu būt, un 16 gadus esmu Latvijā,” stāsta Hermans Kvoto, kurš Latvijā jūtas kā mājās, jo te ir brīnumzeme.

Hermans Kvoto stāsta, ka viņu saista un uzrunā Latvijas arhitektūra, kas ir kolosāls brīnums.

„Pabeidzu vidusskolu dzimtenē un ar vecākiem spriedām, ko darīt tālāk. Meklējām iespējas, nejauši atradu mazu zemi Latviju, domāju, varbūt jāsūta pieteikumu uz universitāti. Mani pieņēma. Tā 2002. gada decembrī ierados Latvijā no Šrilankas. Ziema, auksts. Tā sākās mana dzīve Latvijā,” atklāj Randevs Diass. „Arvien esmu šeit un lepojos saukt Latviju par savām mājām.”

Randevs Diass bilst, ka viņam ļoti patīk, ka Latvijā ir četri gadalaiki.

Randevs Diass  stāsta, ka Latvijas dzimšanas dienu svinēs kopā ar ģimeni pie sievas vecākiem laukos. Savukārt Hermanis Kvoto svinēs gan ar savu darba kolektīvu, gan arī draugiem un ģimeni.

Abi atzīst, ka latvieši ir klusāki un noslēgtāki, daudz mierīgāk reaģē uz notiekošo.

„Latvieši šķiet noslēgtāki, klusāki sākumā, bet pēc iepazīšanās atveras,” uzskata Randevs Diass.

Hermanis Kvoto piebilst, ka latviešiem ir laba melnā humora izjūta.

Runājot par Latvijas garšām, Hermanis Kvoto bilst, ka pirmais iespaids bijis, ka Latvija garšo pēc dillēm un ķimenēm. Viņam arī ļoti garšo maizes zupa, lai arī reizēm tā neizskatās sevišķi apetītelīgi.

Randevs Diass atklāj, ka viņam garšo sievasmātes ceptās karbonādes ar ceptiem kartupeļiem, bet saldajā – pankūkas. Latvija viņam saistās ar rupjmaizi, kartupeļiem, ar zirņiem un speķi. Pirmo reizi Latvijā viņš sastapies ar asinsdesu.

Gan Hermans Kvoto, gan Randevs Diass ir arī ieguvis Latvijas pilsonību. Randevs Diass ir pārliecināts, ka arī savas vecumdienas pavadīs Latvijās kopā ar savu ģimeni.

Gatavojoties Latvijas simtgades svētkiem, muzikālā apvienība Teksasys Latgalīši ("Teksasas Latgalieši") un mūziķe Aija Nagle-Īzāka ASV ierakstījuši albumu Dvieselis steigys ("Dvēseles stīgas").

Tajā apkopotas labi zināmas latgaliešu un latviešu melodijas jaunā muzikālā interpretācijā. Sagaidot Latvijas simtgadi, albums šonedēļ un nākamnedēļ tiks prezentēts tautiešiem Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā.

Lai uzzinātu ko plašāk par šo aizraujošo projektu, ar Aiju Nagli-Īzāku tiekamies "Klasikas" studijā. Dzimusi Kārsavā, mācījusies Dārziņskolā un absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, pēcāk viņa aizprecējusies uz Ameriku, kur dzīvo jau 25 gadus.

***

Ideja par šāda albuma veidošanu radās Amerikas latgaliešiem Teksasas štatā – mūziķei, vijolniecei Aijai Naglei-Īzākai un Latvjas Republikas Goda konsulam Pēterim Aloizam Ragaušam. Apvienojot profesionālu mūziķu komandu, tika radīta apvienība Teksasys Latgalīši, kas kopīgiem spēkiem īstenoja Aijas un Pētera Aloiza sen loloto sapni par īpašu mūzikas izlasi, kurā jaunā interpretācijā pasniegtas tautā tik iemīļotas latgaliešu un latviešu dziesmas. Viņu mērķis bija parādīt tautiešiem Latvijā un ASV, cik daudzveidīga ir mūsu tautas mūzika un cik dažādi interpretējamas pazīstamas melodijas.

Albumā Dvieselis steigys klausāmas gan tautasdziesmas, gan pazīstamu Latgales mūziķu – Kristapa Rasima, Jura Ostrovska, Artūra Uškāna, Arņa Slobožaņina, Guntras Kuzminas-Juknas, kā arī citu izpildītāju un autoru dziesmas jaunā aranžijā.

Albuma Dvieselis steigys ieceres autors un mecenāts Pēteris Aloizs Ragaušs dzimis latgaliešu ģimenē ASV. Viņš ir uzņēmējs un Latvijas Republikas Goda konsuls Teksasā. Plašākai publikai Latvijā Pēteris Aloizs Ragaušs kļuva pazīstams pateicoties režisora Jāņa Ozoliņa-Ozola filmai "Likteņzeme", kurā atspoguļots latgaliešu rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Andrīva Jūrdža dzimtas stāsts un viņa pēcteču Pētera Aloiza un Helēnas Ragaušu pirmā tikšanās ar tuviniekiem, kuri Otrā pasaules kara laikā nokļuva Sibīrijā.

***

Albuma Dvieselis steigys ieskandināšanas koncertos stīgu kvartetā kopā ar JVLMA studentēm un koklētāju Guntu Ločmeli, bet citviet kopā ar latgaliešu mūziķiem vai kā viesmāksliniece Aija Nagle-Īzāka piedalīsies piecos koncertos:

16.XI pl.19 Rēzeknes Kultūras namā

17.XI pl.18 Viļakas Kultūras namā

18.XI pl.15 Kārsavas Kultūras namā

19.XI pl.20 Daugavpilī, viesnīcas Latgola restorānā Plaza

20.XI pl.19 "Kino mājā" Rīgā, Mēness ielā 4

Mūsu operai -100! Ar šādu devīzi 16. un 17. novembrī Latvijas Nacionālajā operā izskanēs Gala koncerti ar daudzu zvaigžņu piedalīšanos. Tikām Operas valdes priekšsēdētājs Zigmars Liepiņš neslēpj, ka nākamā gada novembrī operas posmu savā dzīvē vēlas pabeigt: "Tāpēc jau tagad varu sākt veidot tādu kā kopsavilkumu tam, ko esmu izdarījis."