Patriotu podkāsts

Es nekad nenoguršu cīnīties par taisnību, žēlsirdību, mīlestību un dzīvību – saka dziedātāja Ieva Akuratere, kuras balsī lūgšana par latviešu tautu ir neatkarības atgūšanas simboliskākā dziesma. Par dzimtas saikni ar Brazīliju un Jāņa Akurātera klātbūtni valsts dibināšanā, par aktrises karjeru, "Pērkonu", savu īpašo balsi un kāpēc netika pie Konservatorijas diploma – saruna ar Ievu Akurāteri Laikmeta krustpunktā.

Gadu garumā Ievas Akurāteres balss ir izdziedājusi spēku un trauslumu, prieku un sāpes, arī ticību un Latvijas likteni. Ievas dziedātā “Manai tautai” ir dēvēta par Atmodas dvēseliskāko un simboliskāko dziesmu. Tā modināja daudzus 1988.gadā, lai gan Ieva Akurātere šo Brigitas un Andra Ritmaņu radīto lūgšanu atskaņoja vēl pirms lielajiem Atmodas notikumiem. “Palīdzi Dievs, visai latviešu tautai” Ieva dziedāja jau 1986.gadā, toreizējā Popova rūpnīcas kultūras namā. 

“Kāds cilvēks, kurš tolaik strādāja čekā, man atklāja, ka viņi kā profesionāļi pirmie saprata, ko tajā laikā nozīmēja nodziedāt "Manai tautai". Un daži no viņiem bija tā noguruši no tā laika, ka sirdī juta, ka nāk jauns vilnis, un apbrīnoja to. Varbūt daļēji arī tāpēc tas milzīgais zobens mani neķēra.” Tā vēlāk par piedzīvoto 80. gadu otrajā pusē, vēl padomju okupācijas un nedrošības laikā, ir teikusi Ieva Akurātere. 

Un tas bija arī laiks, kad Ievas mamma, izcilā teātra zinātniece Līvija Akurātere, bija jau meitai sagatavojusi somu, jo izjuta bailes, ka meitu kuru katru vakaru var arī aizvest. Akurāteri jau bija pieredzējuši, kas ir Sibīrija un represijas. 

18.novembrī Latvijas Radio saruna ar Ievu Akurāteri. 

Mūsu saruna skan radio uzreiz pēc Valsts svētku dievkalpojuma. Ieva, tu neskaitāmas reizes esi izdziedājusi šos vārdus: “Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai. Dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē!”. Mūsu neatkarības saknes nu ir pamatīgi sazarojušās, pat pēc padomju okupācijas cirtieniem. Tu esi ticīgs cilvēks – kādi ir tavi lūgšanas vārdi Dievam par Latviju 2023.gada 18.novembrī.

Ieva Akuratere: Es lūdzu ar lielu spēku, galvenais. Ar lielu dziļu sirds mīlestību par mieru un par Latviju. Pat mazāk ar vārdiem, vairāk ar sirds spēku. Un vēl es katru reizi, kad dziedu šo dziesmu "Manai tautai", es tajā brīdī, kad pievienojas visi klausītāji, jo tas vienmēr notiek otrajā piedziedājumā, es jau aiz laimes lidoju, jo es jūtu, ka mēs visi lūdzam. Un mēs ļoti nopietni lūdzam, visi kopā lūdzam par vienu. Un tas ir liels spēks.

Šodienas Latvijā, kas tevi stiprina un dot ticību, ka mūsu Latvijai būs saules mūžs?

Ieva Akuratere: Man dod ticību tas, ka Latvijas tautā mājo tāda garīga domforma, kura ir kristāldzidra, tīra, ētiska, ļoti atbildīga, ļoti žēlsirdīga, ļoti tāda, kas ieklausās pasaulē. Latvija arī izskatās pēc austiņas ģeogrāfiskā līnijā. Tā mūsu tautas un patiesības, tāda iekodēta humānisma mīlestības sajūta un uzdevums, domāju, ka viņš ir pārlaicīgs šai ciltij, kas ir latvieši un ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nesam vēl no senākiem laikiem. Man ir tā sajūta tāda.

(..) Lai cik mums grūti ietu, lai kā mēs ik pa brīdim viens otru kritizētu un apmaldītos un apvainotos bērnišķīgi, un tad atkal izmisumā skrietu un atjaunotu to savu uguni, tā ir tāda mūžīga lielās mīlestības, lielās cilvēcīgās palīdzības domforma un uzdevums. Tas ir tāds, kas ir mūsos iekšā un skan vienmēr, kad mēs sapulcējamies, nemaz nerunājot par Dziesmu svētku izjūtu. Visiem skudriņas skrien. Tā ir mīlestības, tā dzīvības ticība.

Mēs šobrīd atkal dzīvojam ļoti nemierīgā laikā, karš Ukrainā un arī citi satricinājumi dažādās pasaules malās, cik tu droši justies Latvijā un šajā pasaulē tagad?

Ieva Akuratere: Varētu atjokoties ar izteicienu, ka tā jau ir tikai dzīve. Nekas trakāks par dzīvi mūs nevar piemeklēt, un dzīves peripetijām un transformācijām. Mēs visi, lai pie kādas ticības būtu, mūsos ir cerību un pārliecība, kā tas varētu būt tā, kad mēs beigsim šo zemes dzīvi, bet nu skaidri mēs nevaram to zināt. No vienas puses, ja mēs esam ticīgi cilvēki, mēs visi jūtamies pasargāti, lai cik būtu šausmīgi, bet, no otras puses, ir tā, ka man ļoti gribētos, lai nebūtu tik daudz nelaimju, lai bērni augtu laimīgi un ar pārliecību, ka mēs tiešām sasniegsim tos apsolītos tūkstoš miera gadus, kas vispār ir sludināti. 

Kad tu dzirdi dažkārt frāzes, ka cik var runāt par to Ukrainu vai par karu, un daudzi saka, ka ir noguruši, un mums taču pašiem ir savi bērni un veci cilvēki, kuriem vajag palīdzēt.

Ieva Akuratere: Es domāju, ka vienkārši nogurst tie, kas nav pieraduši iesaistīties savas eksistences laika norisēs. Tā kā es esmu no tiem, kas piedalās vienmēr un man ir daudzi draugi, kas visu laiku piedalās, kas ir ieinteresēti,

un mūziķi vispār ik pa laikam, sevišķi rokmuzikanti un folkmuzikanti jau ir sava laikmeta notikumu atspoguļotāji, un viņi vienmēr mēģina veidot ar savu mūziku kaut ko, un vēlēties, un palīdzēt, un ieskaidrot. Es saprotu, ka daudziem varbūt ir apnicis, bet kamēr karš ir, tikmēr mēs piedalāmies, un tas jau viss ir tik tuvu...

Cik tieši tu uztver šo salīdzinājumu, ka ukraiņi šodien, arī 18. novembrī, savos ierakumos karo un aizstāv arī Latvijas brīvību?

Ieva Akuratere: Es to uztveru absolūti tieši. Bišķiņ no malas varētu izskatīties, ka es esmu vairāk dziedātāja, poētiska persona, bet es jau no 1981. gada praktiski piedalījos, ko es uzskatu, īstajā politikā. Man bieži saka: Vai jūs esat strādājis politikā, kad jūs beidzot tur piedalījāties īstajā politikā? Manuprāt, tas, ka es esmu strādājusi vienā sasaukumā Rīgas domē, kad bija Pilsoniskā savienība, tas, ka es tagad pusgadu nostrādāju Saeimā ar Konservatīvajiem, pie tam, kur cilvēki nesaprata, cik šausmīgi svarīgi šitādus ekstrēmus nacionālistus ir paturēt šajos grūtajos laikos... Es uzskatu, ka tā ir maza politikas daļa, jo

no 1981. gada es piedalījos īstajā lielajā politikā, kur komunisti vienkārši varēja jebkuru brīdi pārgriezt rīkli pušu vai ietupināt labākajā gadījumā tas, ko mēs saucam toreiz par "kreizenēm", trako namos nospricēt. Uz Sibīriju neveda vairs kopš 1983. gada. Tā bija politika, kur mēs reāli cīnījāmies par Latvijas brīvību. 

(..) Man jau nav nemazāko ilūziju par to, kas notiek Ukrainā, es redzu tās šausmas, es redzu, ka tas ir tas pats briesmīgais komunisma pūķis vai kā viņu saukt rēgs, kurš pacels atkal galvu.

Iļja Polis ir RTU Inženierzinātņu vidusskolas 10.klases skolēns. Viņa konkursā iesniegtā Valsts prezidenta uzruna valsts proklamēšanas svētkos atzīta par vienu no labākajām, tāpēc Iļja būs viens no trim Latvijas jauniešiem, kuri savas uzrunas nolasīs 18. novembrī Latvijas 105. dzimšanas dienai veltītajā koncertā, kas notiks Latvijas Nacionālajā teātrī.

Starpbrīdī tiekamies ar Iļju Poli.

Jau desmito gadu Viļānos notiek pelde par godu valsts svētkiem.Rīt, 18. novembrī, pulksten 12.00 Viļānu "roņi" vispirms nodziedās himnu un tad ar karogiem rokās bridīs Radopoles ezerā.Viņu vidū būs arī Māris Klaučs – viļānietis, kurš ikdienā strādā par fizioterapeitu, audzina sešus bērnus un brīvajos brīžos atgūst možumu peldoties.

„Tiem, kas peld, viņiem ir katram sava filozofija par to, kad un kāpēc. Mana filozofija ir tad, kad ir laiks un iespēja.”

Māris Klaučs dzimis un audzis Viļānos. Pēc studijām atgriezies dzimtajā pusē un tagad strādā savā fizioterapijas praksē Viļānos. Kopā ar sievu Gunu viņš audzina sešus bērnus. Lai gan darbi un kuplā ģimene paņem daudz laika, brīvajos brīžos viņš gūst možumu nopeldoties.

„Man tētis smejas, viņš vasarā teica – nu, tev jau sezona ir beigusies. Nē, bet es peldu visu gadu. Vasarā, pavasarī, rudenī. Man tā sezona ne sākas, ne beidzas, vienkārši ir. Vienkārši vasarā tu peldi garas distances, tad rudenī 10, 20 metrus, cik nu ir vēlēšanās, tad ziemā āliņģī tu vienkārši sēdi, izbaudi.”

Viļānieši esot bijuši pirmie, kas pirms 10 gadiem aizsākuši peldes par godu Valsts svētkiem. Tolaik ziemas peldes vēl neesot bijušas tik populāras.

Autore: Madara Bērtiņa no Latvijas Radio Latgales studijas.

Tu no sirds to neizrausi - par Liepāju saka komponists Zigmars Liepiņš. Koncertā „Latvijai 105” Liepājā būs viņa klavierkoncerta pirmatskaņojums.

17. novembra vakarā koncertzālē „Lielais dzintars” izskanēs svētku koncerts „Latvijai 105”. Speciāli šim koncertam radīts arī jaundarbs. Klavierkoncerta autors ir komponists Zigmars Liepiņš, kurš šonedēļ kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, diriģentu Jāni Liepiņu un pianistu Andreju Osokinu gatavojas pirmatskaņojumam. Zigmars Liepiņš sagaidīs pirmatskaņojuma īpašo notikumu, kas izskanēs kā dāvana Latvijai, un tad dosies svētkus svinēt uz saviem laukiem.

Par Liepājas sajūtu, par svētku svinēšanu un klavierkoncertu ar Zigmāru Liepiņu pirms mēģinājuma sarunājās Inga Ozola.

Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās.

Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos…

Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē.

Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē.

Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā.

Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem.

Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.

Tartu Latviešu biedrība ar Tartu domes atbalstu jau devīto gadu aicina visus Tartu iedzīvotājus un viesus kopīgi atzīmēt Latvijas svētku mēnesi - novembri. Šogad, pateicoties lielajam pieprasījumam, jau otro reizi tiek organizēti Latvijas Garšu svētki Tartu tirgū, pēc kuriem visi varēs sadancot ar folkloras kopu Sēlene un Tartu Danču klubu. Atkārtoti pulcēsies arī latviešu un igauņu tulkotāju seminārs Tartu Universitātē, savukārt svētkus muzikāli papildinās grupa "Drem Teller" un DJ Straume, kā arī pūtēju orķestra "Cēsis" un Igaunijas latviešu koris "Ziemeļu balsis" dziesmu izlasi no visas Baltijas.

Starpbrīdī tiekamies ar Tartu Latviešu biedrības vadītāju Ilzi Salnāju-Vervu.

Valsts svētku nedēļā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts sarunas par svētkiem un svinēšanu, jo esam atstājuši studijas telpas un devušies uz muzeju un pētniecības centru "Latvieši pasaulē", kur šobrīd aplūkojama izstāde "Skaistākais vārds. Ārzemju latviešu redzamās un neredzamās saites ar Latviju".

Nāciena mērķis ir izpētīt un ar radio starpniecību nodot jums, klausītāji, tās liecības, kas stāsta par 18. novembra sarīkojumiem, kas visā plašajā pasaulē notiek jau vairāk nekā simts gadu. Kādas ir šīs redzamās un neredzamās saites, to palīdzēs atrisināt izstāde kuratore Marianna Auliciema, dzimusi Kanādā, šobrīd dzīvo Latvijā, Kanādā dzimusi un nu jau deviņus gadus Latvijā dzīvojošā Aija Abene un Vanda Dauksta, kura 2007. gadā salika savu iedzīvi koferos un pamāja ardievas Amerikai, kā arī muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" skolotāja Danute Grīnfelde.

Vai par latvieti top ģimenē? Valsts svētku nedēļā uz sarunu raidījumā Ģimenes studijā aicinām cilvēkus, kas pēdējos gados radījuši saturu, kas ģimenēm ar bērniem varētu rosināt diskusijas par Latvijas vēstures un identitātes jautājumiem. Sarunājas kultūras un tautas mākslas centra "Ritums" vokālās studijas "Knīpas un knauķi" vadītāja Sanita Sējāne, arhitekte, digitālā satura autore Evija Vizule, režisors Dzintars Dreibergs, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris un "Brain Games" spēļu izstrādātājs Jānis Grunte.

Šajā laikā vēsture kļūst dzīva – tā par valsts svētku laiku saka mākslinieku Gāgu ģimene: aktieris Gatis Gāga un režisore Žaklīne Zābere-Gāga.

Vēsture viņus savulaik arī abus saveda kopā, jo viņi satikās filmas "Dvēseļu putenis tapšanas laikā. Abiem senčos ir latviešu strēlnieki, abi ir dedzīgi Latvijas patrioti, un svētku laikā viņiem ir tradīcija doties uz Brāļu kapiem un pieminēt Latvijas brīvības cīnītājus. Šogad viņi to darīs jau trijatā, jo gada sākumā viņu ģimenē ienāca dēliņš Valters, kuram 18.novembrī apritēs deviņi mēneši.

Gatis Gāga šogad iestājies arī Zemessardzē, un līdzās militārām zināšanām viņu iepriecina satikšanās ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi aizstāvēt savu zemi.

Gāgu ģimene mani viesmīlīgi uzņem savā dzīvoklī 11.novembra rītā. Sevišķi iedvesmojošs sagaidītājs ir mazais Valters, kurš uzreiz atplaukst platā smaidā un ir ļoti omulīgs un draudzīgs.

Viņa vecākiem vakar bijusi ļoti svarīga diena, jo abiem bija pirmizrādes. Žaklīnei Zāberei Gāgai kinoteātrī "Splendid Palace", kur izrādīja viņas filmu "Nāc ārā!" no cikla "Latvijas kods". Bet Gatim Gāgam – Cēsu Mazajā teātrī, kur bija otrā pirmizrāde komēdijai "Garā nedēļas nogale". Šodien gan visa ģimene būs kopā, un, kā allaž, 11.novembrī, dosies uz Brāļu kapiem, šoreiz jau triju cilvēku sastāvā.

18.novembri viņi savukārt aizvada plašākas ģimenes lokā. Šī tradīcija nāk no Žaklīnes puses. Jau kopš agras bērnības viņa kopā ar vecākiem un vecvecākiem 18.novembrī allaž devās vērot militāro parādi, pēc tam sekoja svētku pusdienas. Tā tas turpinās un tā tas būs arī šogad, kad rituālam pievienosies arī mazais Valters.

Žaklīne un Gatis atzīst, ka sakņu sajūta un paaudžu saikne viņiem abiem ir ļoti svarīga, un viņi vēlas to nodot arī tālāk. Gatim šis gads īpašs arī ar to, ka viņš iestājies Zemessardzē.

Latvijas spēku un nākotni Žaklīne un Gatis redz stiprās ģimenēs, un to arī svētkos novēl:

Gatis Gāga: "Lai cilvēki šeit paliek, lai šeit dzimst bērni, lai ir lielas, spēcīgas ģimenes! Tikai tā kaut kas var mainīties."

Žaklīne Zābere Gāga: "Jā, ir ļoti svarīgi, lai mums ir tādas itāļu ģimenes ar daudziem bērniem, kurās visi ir viens otru atbalstoši, jo tad, kad paliek pavisam bēdīgi un vientuļi, tad ir forši, ka ir, kur gūt spēku, atbalstu un sajūtu, ka tomēr tam visam ir jēga un turpinājums."

Jau šonedēļ Rīgā būs iespēja redzēt Gata Gāgas jaunāko veikumu teātrī, jo komēdiju "Garā nedēļas nogale" 15. un 16.novembrī izrādīs "Willa teātrī". Žaklīnes Zāberes Gāgas jauno filmu "Nāc ārā!", kas iekļaujas ciklā "Latvijas kods", savukārt Latvijas Televīzija pirmizrādīs 23.novembrī.

Raidījuma Pāri mums pašiem viesi ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kapelāns, kā arī Latvijas Baptistu draudžu savienības mācītājs Jēkabs Dzērve un Sauszemes mehanizēto kājnieku brigādes Otro mehanizētā kājnieku bataljona kapelāns un Romas katoļu baznīcas priesteris Valters Vārpsalietis. Saruna par kapelānu misiju, kas tā par kalpošanu, kāpēc jūs to izvēlējāties, ko jūs paši esat ieguvuši, esot šajā dienestā. Jā, protams, arī par to, kāda loma ir ticībai karavīra ikdienā un arī ekstremālos apstākļos. Bet vispirms par bruņoto spēku kapelānu dienestu, cik plaši šis dienests ir?