Patriotu podkāsts

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu. 

Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm.

Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties.

Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku.

Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap piecas minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa.

Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti.

"Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāna. "(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!" 

Patriotisms ir reāls vārds ģimenē.

"Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna.

Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā".

Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības.

Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi.

Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā.

Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, skaidrosim nelielu daļu padomju varas noziegumu, kas tika īstenoti plašā ģeogrāfiskā apmērā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara iedarbināja savu represīvo mehānismu, un pēc gada īstenoja pirmo masu deportāciju no Latvijas, lai likvidētu politisko, ekonomisko un kultūras eliti. Kurš sastādīja deportējamo cilvēku sarakstus un kā bija iespējams tādus veidot, skaidro vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Daina Bleiere.

“Jūsu vārds ir sarakstā” - šāda frāze, pat ja tā mūsdienās tiek lietota citā kontekstā, vairumam uzreiz liks aizdomāties par vēstures notikumiem, kad cilvēku vārdi nonāca sarakstos saskaņā ar padomju teroristiskā režīma izdomātiem noziegumiem. Saraksti paredzēja izrēķināšanos ar šiem it kā noziedzniekiem, īsā laikā 1941. gada 14. jūnijā sastumjot lopu vagonos tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un izsūtot tos uz tāliem Sibīrijas nostūriem. Kuri bija tie cilvēki un organizācijas, kas ievāca informāciju par Latvijas iedzīvotājiem pirms izsūtīšanas 1941. gadā un kas bija deportācijas organizatori? Kādi bija šo cilvēku motīvi un uz kura sirdsapziņas paliek tūkstošiem izpostītas latviešu dzīves?

Mēs zinām metodoloģiju, kā cilvēku izsūtīšana notika, mēs varam nosaukt institūcijas un vārdus, kuri par to bija atbildīgi, bet vēl joprojām daudz faktu, kurus nezinām, jo trūkst dokumentu no Maskavas.

"Kamēr mums nebūs pieejami Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva materiāli, brīvi pieejami pētniekiem. Federālais drošības dienests ir publicējis dažādus krājumus. 90. gadu pirmajā pusē arī labprātāk sniedza pieeju, bet tajā pat laikā nekad nav bijis tā, ka varētu brīvi strādāt arhīvos, skatīties visus dokumentus pēc kārtas. Respektīvi, viņi deva to, ko viņi gribēja dot," norāda Daina Bleiere.

"Jautājums ir, vai tas ir viss, kas viņu rīcībā bija, vai ir vēl kaut kas, ko viņi vienkārši nerāda pētniekiem. Kamēr šie arhīvi nav pieejami, mums nekad pilna aina nebūs."

Arī visu izsūtāmo vārdi nav zināmi, jo ne visas izsūtīto lietas atrodas Latvijā.

"Es domāju, ka simtprocentīgi mēs nekad visus nevarēsim identificēt, lai gan tas, ko Latvijas Valsts arhīvs ir izdarījis grāmatās "Aizvestie", tas ir ārkārtīgi liels darbs, jo tas ir gandrīz tuvu ideālam."

Kara veterānu liktenis Padomju Savienībā

Kamēr bijušajā PSRS triumfāli atzīmēja uzvaru pār nacismu, tikām tūkstošiem karā cietušo padomju armijas kareivju izolēja no sabiedrības acīm, jo Padomju Savienībai kā uzvarētājvalstij, ciniski izsakoties, tādi kropļi nebija vajadzīgi. Par represijām pret Otrā pasaules kara invalīdiem bijušajā Padomju Savienībā stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs.

"Viņi pulcējās laukumā pie stacijas. Dažiem trūka roku vai kāju, citiem, (bijušajiem pilotiem) bija apdegumu pēdas uz sejas. Viņi sēdēja uz soliņiem un lūdza pasažieriem maizi. Skaļākos un nemierīgākos lūdzējus milicija aizturēja, bet pēc tam  tos ātri atbrīvoja." Šādas ainas pēc Otrā pasaules kara beigām bija ierastas pilsētās un ciematu centros vairākās  Padomju Savienības vietās.

"Dodiet man rubli, jo es pazaudēju roku, peldot pāri Dņeprai, Oderai un Vislai. Atdod man to kāju, ko valsts man ir atņēmusi!” šādus un līdzīgus tekstus ubagojošie un sakropļotie kara dalībnieki veltīja garāmgājējiem un kārtības sargiem. Tā lasām ukraiņu mediju vides vadošā  žurnālista Dimitrija Gordona interneta portālā "gordon.ua". publikācijā "Nevajadzīgie varoņi".

Nav pārlieku daudz rakstisku un vizuālu liecību par PSRS dzīvojošajiem invalīdiem, jo karā sakropļotie pilsoņi nebija laba reklāma dižajai uzvarētājvalstij. Pat fotogrāfijas tika pakļautas cenzūrai, tā laika presē vai literatūrā neparādījās attēli, kur redzami frontes karavīri ar amputētām ekstremitātēm, akli, vai sakropļotām sejām. Kāda bija valdošās varas attieksme pret minētajiem cilvēkiem, to stāsta  vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja speciālists Juris Ciganovs.

Pirmajos pēckara gados frontēs sakropļotie kara veterāni nesaņēma "invalīdu" pensiju. Pirmās grupas invalīdi no valsts saņēma 80-150 rubļus mēnesī, otrai grupai tā bija uz pusi mazāka. Salīdzinājumam – 1947. gada vasarā tirgū prasīja 10 rubļus par litru piena, kilograms cūkgaļas maksāja 120 rubļu.

1951. gada jūlijā tika pieņemti uzreiz divi PSRS Ministru padomes un PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrēti "Par cīņu pret ubagošanu un antisociāliem parazītiskajiem elementiem". Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas oficiālās statistikas datiem, 1951. gada otrajā pusē lielajās rūpniecības pilsētās par ubagošanu tika aizturēti  pāri par 107 tūkstošiem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 70% bija kara un darba invalīdi. Visus aizturētos kara invalīdus ievietoja speciālos pansionātos, kas tika izveidoti katrā reģionālā centrā. Bieži vien šīs invalīdu nometnes ierīkoja nomaļās vietās pamestos klosteros. Sadzīve tur īpaši neatšķīrās no Sibīrijas nometnēs izsūtīto  apstākļiem. PSRS Iekšlietu ministrijas tautas komisārs Sergejs Kruglovs rakstīja: "Cīņu pret ubagošanu ir  apgrūtināta, jo daudzi  ubagi  pamet savas nometnes un atkal dodas lūgt žēlastības dāvanas, lai to novērstu, daļu no esošajiem invalīdu un veco ļaužu namiem ir jāpārveido par slēgta tipa  iestādēm ar speciālu režīmu."

Tie Lielā tēvijas kara veterāni, medaļām apkārušies, kurus atceramies no pompozajām Uzvaras dienas parādēm pagājušā gadsimta otrajā pusē, tai skaitā, cik nu bija palikuši dzīvi, kara invalīdi kā varoņi tika godināti sākot ar 1965. gadu, kad Padomju Savienībā vadības grožus pārņēma Leonīds Brežņevs.

Līdz ar Brežņeva laikiem bijušie kara dalībnieki varēja baudīt lielākas privilēģijas nekā citi padomju pilsoņi,  parādījās iespējas iegādāties  deficīta preces, ārstēties labākajās sanatorijās, palielināja pensijas, bet  atmiņas par represijām dienasgaismu ieraudzīja tik pēc PSRS sabrukšanas un arī to vēl līdz šodienai nav pārāk daudz.

Kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ekspedīcijas uz izsūtījuma vietām Sibīrijā vairs nav iespējamas. To intervijā Latvijas Radio atzina režisore, fonda „Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka. Arī pēdējie notikušie braucieni esot bijuši mokoši, lai visu noorganizētu. Geka sazinoties ar latviešu pēctečiem, kas dzīvo Sibīrijā un tagadējā kara kontekstā lūdz padomus kā rīkoties.

Šajā dienā 1941. gada naktī notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Kopumā izsūtījumā nokļuva vairāk nekā 15 000 cilvēku. Pieminot Komunistiskā genocīda upurus, daudzviet Latvijā šodien norisināsies piemiņas pasākumi.

Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka.

„Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.”

Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā.

Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā.

1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai.

Cienījamā Villas kundze!

Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi.

Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi.

(Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.)

Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem.

„… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…” 

Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta.

2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule.

Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi.

„Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu.

Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet.

Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.”

(Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)

Esmu no valdības aizgājis, tur nocīnījies, gandrīz nomiris un tad man rāda kartiņu, ka esmu aģents Pugulis. Man tas bija ļoti sāpīgi, nekad neesmu bijis čekas ziņotājs, saka bijušais premjers Ivars Godmanis. Par 4. maija ideāliem, Latvijas krieviem, "Parex" krahu, tenisu un bungām saruna ar Ivaru Godmani Laikmeta krustpunktā.

Šoreiz raidījums skan pāris dienas pēc 4.maija, Latvijas vēsturē ļoti svarīga datuma. 1990.gada 4.maijā toreizējā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Stenogramma liecina, ka 4.maija rīta sēdi atklāj Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ar dažiem organizatoriskiem ievadvārdiem, lūdzot saglabāt cieņu starp vairākuma frakciju Tautas fronti un opozīciju - Interfronti. Izskan arī priekšlikumi par 4.maija sēdes darba kārtību un tad kā pirmais runātājs tribīnē kāpj Ivars Godmanis, pārstāvot Tautas frontes frakciju. 

"Augsti godātais priekšsēdētāj! Augsti godātie deputāti! Es esmu pilnvarots 131 Latvijas PSR deputāta vārdā iesniegt priekšlikumu iekļaut šīsdienas sēdes darba kārtībā kā pirmo jautājumu Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"," deputātus uzrunā Ivars Godmanis.

Tālāk seko garas debates, balsu skaitīšana, tauta ārpus parlamenta skaļi atkārto katru "PAR" balsi un, skanot "Dievs, svēti Latviju!", deklarācija ir pieņemta. 

Lai sagaidītu šo brīdi, bija jānoiet garš Atmodas ceļš. Tālāk sekoja neatkarīgas Latvijas ceļš, pa to vēl tobrīd staigāja krievu armijas un OMON zābaki, un šī ceļa sākumā nostājās arī Ivars Godmanis. Trīs dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viņu parlaments apstiprina par Latvijas valdības vadītāju.

4.maija diena ir daudz dokumentēta un aprakstīta kino liecības, video un audio fiksējumos, atmiņu stāstos. Bet kā jums sākās 1990.4. maijs un kā noslēdzās šī diena? Kāds bija jūsu ceļš uz Jēkaba ielas namu vai atpakaļ. Vai ir kāda epizode no vēsturiskās 4.maija parlamenta sēdes, kura vēl nav izstāstīta, kas ir jūsu prātā, kas būtu pieminēšanas vērta?

Ivars Godmanis: Laikam pats būtiskākais bija frakcija. Ja Tautas frontes frakcija nebūtu bijusi vienota, balsojums nebūtu noticis. Tad ir grūti saprast, kas tālāk būtu bijis.

Tautas frontes vadība, es biju arī priekšsēdētāja vietnieks, man uzticēja frakcijas vadību. Es no turienes aizgāju, kad mani ievēlēja par Ministru Padomes priekšsēdētāju.

No 4.maija dienas, protams, skaidrs bija tas, ka mēs uz šo soli iesim. Pirms tam frakcija visu laiku pulcējās Zinātņu akadēmijā un tur arī apsprieda gala variantus dokumentam, kā taisīt to deklarāciju. Sarežģītas lietas tās bija, gan politiski, gan juridiski sarežģītas. Bet fakts tāds, ka uz to iesim.

Problēma, ka nebija pilnīga garantija, ka nobalsosim. Acīmredzot opozīcija saprata, ka mēs būsim gatavi, tāpēc bremzēja maksimāli. Speciāli novilcināja, uzdeva jautājumus. 

Tas tomēr bija tas būtiskais pagrieziena punkts, un acīmredzot viens otrs no viņiem saprata, ka vēsture mainās.

Parasti vēsture mainās kara rezultātā, te viņa izmainījās ne kara rezultātā.

Toreiz daudz smēķējāt, cik daudz cigaretes izsmēķējāt, gan jau pāris paciņas?

Ivars Godmanis: Nekas labs tas nav, godīgi teikšu. Es tagad nesmēķēju jau gadus..., kādus 15 varbūt. Tā metode nebija laba. Kādreiz arī valdības sēdēs smēķēju. Zinu, ka ministri, kas nesmēķē, to nevarēja izturēt.

Tas tomēr saistīts ar laiku, kuros man ir bijis... Es nezinu. (..) Es tur biju un iznāca tajos trakajos laikos tur būt. Es zinu, ka daudzi cilvēki smēķējot sevi nomierina, bet man tas neizdevās. Cenšanās to laiku pārlaist. 

Toreiz īsti vairs nevarēja saprast, vai diena vai rīts, pavasaris vai ziema. Situācija bija tāda, ka laiks mērījās savādāk. Nebija vienkārši toreiz, bet nu kad ir vienkārši.

Ko šodien dara Ivars Godmanis?

Ivars Godmanis: Kopš aizgāju no Eiroparlamenta 2014.gadā, visu šos gadus mācu studentus, lasu lekcijas trīs augstskolās, pārsvarā maģistriem. Slodze ir liela. Esmu ievēlēts par profesoru Rīgas Starptautiskajā biznesa augstskolā, lasu arī nopietnas lekcijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē maģistriem, Datorikas fakultātē bakalauriem un "Turībā" maģistriem. Grafiks ir neatbilstošs manam vecumam. 

Kursi ļoti dažādi, esmu sagatavojis ap 20 dažādus kursus, lielu daļu esmu rakstījis no nulles, jo Latvijā vienkārši tādu nav.

Šī ir iespēja satikties ar 4. maija paaudzi, jauniem cilvēkiem, kas dzimuši jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas. 

"Laikam tas ir viens no iemesliem," atzīst Ivars Godmanis, piebilstot, ka nebijusi doma atgriezties pasniedzēja darbā pēc 35 gadu pārtraukuma. 

Krievijas kara Ukrainā vērtējums.

Ivars Godmanis: Ukraiņu motivācija ir pilnīgi skaidra – viņi karo, viņi aizstāv savu zemi. (..) Man nav skaidra krievu motivācija – racionāla krievu motivācija. Vienam prasīju nesen – viņi sēž alternatīvajā internetā un kaut ko mēģina sagrābstīt. Viņi man saka – motivācija ir denacifikācija un demilitarizācija. Prasu definē denacifikāciju – mēģina tad kaut ko tur skaidrot, bet vienalga nav skaidrs. Krievu motivācija nav līdz galam skaidra un nav skaidra vairāku iemeslu dēļ. Ko tad viņi vēlas – Odesu, Kijivu? Viņi tiešām stādās priekšā, ka tas kaut kad notiks? Un pat ja tas ir militāru brīnumu variantā uz kaut kādu laiku, mūžīgi jau tas nebūs. Ja tauta nevēlas, vienalga būs jāvācas projām karaspēkam. Krievu motivācija ir smaga, saprast viņu ir grūti.

Kā Putina iebrukums Ukrainā ietekmēs Latvijas drošības situāciju?

Ivars Godmanis: Tas mūsu drošības situāciju ietekmē vislielākā mērā, gan tieši, gan netieši. Pie dažādiem kara tālākās attīstības scenārijiem ir iespējami visādi militāri, ekonomiski un kādi tik ne varianti. Kad mēs apspriežam iekšējās politikās lietas, jāsaprot, ka neesam pilnīgi mierīgā stāvoklī, esam pie kara, tikai fiziski iekšā tajā neesam. Mēs esam kara situācijā un nevajadzētu to aizmirst.

(..) Mums vienmēr vajag iekšēju koncentrāciju sevī paturēt. Un pirmais – nevajag tā psihot. Atceramies pagājušo rudeni – cik ilgi bija tas histēriskais moments, ka mēs nosalsim. Un pat es uz to pavilkos. Man pārmeta slavenās Godmaņa krāsniņas. Toreiz tā bija reakcija uz notiekošo, ka mēs visi tūlīt salsim. Bet vajadzētu iekšēji vairāk sakoncentrēties un neuzkurbulēt psihozi. Grūti pateikt, no kurienes tas sākas – varbūt no politiķiem, kas to dažreiz grib izmantot, tad pāriet uz masu medijiem, kas ir normāli, bet tad tas aiziet sabiedrībā un tad tiešām...

Nu tad kā mēs pārlaidām šo ziemu? Cik sporta zāles un baseinus aizvērām? Nevienu, nerunājot par skolām un slimnīcām.

Drīz būs jāizvēlas nākamais Latvijas Valsts prezidents. Jūsu skats uz šo procesu?

Ivars Godmanis: Savu balsi atdotu tam pretendentam, ja ir divi,  (..) tautai tomēr jāzina, ar ko prezidents nāks, pat, ja visa tauta nevēl. Ir jāpanāk, ka pie jums, radio, televīzijā, abus divus iztaujā, varbūt viens otram uzdod jautājumus. 

Svarīgas debates. Esošajam prezidentam ir priekšrocība stāstīt to, ko viņš ir darījis. Var, protams, būt arī nepatīkami jautājumi. Un jautāt, ko darīs uz priekšu, ar ko atšķirsies. No otra pretendenta gribētu dzirdēt vienu soli tālāk – kā labāk? Tieši kā to varētu izdarīt? (..) Ja [debašu] nebūs, tad vienalga, ko ievēlēs, bet sabiedrībā būs sajūta, ka mūs neiepazīstināja, mūsu viedokli nepaprasīja.

Jūsu vārds arī izskanēja saistībā ar kandidēšanu un Valsts prezidenta amatu.

Ivars Godmanis: Man vienmēr bijis raksturs citāds, drīzāk esmu cīnījies par visādiem izpilddarbiem. Es neatbilstu tam. Tur jābūt tomēr... Ir ļoti grūti būt Latvijas prezidentam, jo nav pārāk lielas pilnvaras. No otras puses, var sasaukt ārkārtas valdības sēdi, noteikt dienas kārtību. Bet no pirmā brīža tev jāiekaro sava pozīcija.

33 gadi pagājuši kopš tās vēsturiskās dienas, kad  ārkārtējas spriedzes apstākļos visa Latvija bija pieplakusi pie radio aparātiem, jo toreiz tikai radio spēja nodrošināt tiešraidi. Ar aizrautu elpu visi gaidīja balsošanas rezultātus par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. 

Man tolaik bija 19 gadi, nu ko gan es tur varēju iztēloties, kāda būs šī neatkarīgā Latvija. Biju jaunietis, tāds pats kā mani šīs dienas raidījuma viesi. Viņi nepazīst citu Latviju, vien to, kas mums tagad ir, un nevar atcerēties tādas sajūtas, kādas bija pirms 33 gadiem, jo tad viņi nebija dzimuši. Ko jaunieši domā par mūsu kopējo valsti, kā viņa sajūt Latviju, kādu redz tās nākotni? 

Valsts svētkos Krustpunktā saruna ar jauniešiem par valsti, piederību un patriotismu. Sarunājas Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolēns, LR5 darbinieks, Skolēnu Saeimas "deputāts" Toms Putniņš, sabiedriski politisks aktīvists Morics Menģelsons, Jauniešu Saeimas Eiropas lietu komisijas līdzpriekšsēdētājs Gustavs Kilbloks un Talsu 2. vidusskolas skolniece, Jauniešu Saeimas deputāte Kate Sūniņa.

Teju pirms deviņiem gadiem žurnālists Jānis Domburs uzņēma dokumentālo filmu “4.maija republika”. Tas bija skarbs izvērtējums, kas noticis ar mūsu valsti kopš 1990.gada 4.maija līdz 2014.gadam. Tagad Jānis Domburs ir atgriezies Latvijas Televīzijā un turpina vadīt raidījuma “Kas notiek Latvijā?”, katru trešdienas vakaru aicinot diskutēt par būtiskiem notikumiem mūsu šodienas Latvijā. Tieši tāpēc aicinājām viņu uz sarunu – kādu viņš redz pašreizējo Latviju un ko mums vajadzētu darīt, lai dzīvotu labākā valstī.

Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda – tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu Laikmeta krustpunktā.

Ir 25. marts – viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj", jeb no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40000 cilvēku, viņu vidu 11000 bija bērni. 

Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47."

Šajā dienā Laikmeta krustpunktā saruna ar cilvēku, kurš Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējis savām acīm. Bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā."

Par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes. Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā.

Zinot, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks?

Lidija Lasmane-Doroņina: Kas lai izmēra spēku? Es ticu Dievam, ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Viss, ko es stāstu ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts, jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba. Jo tu esi kopā ar to labo. No bērnības cilvēks saprot, kas ir labais un ļaunais, kas nāk no labā un kad uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to?

Ļaunais arī ir ļoti spēcīgs un viņš pārvelk mūs arī savā pusē bieži vien.

Tumšā ir bijis daudz dzīvē, bet bijis arī daudz gaišu mirkļu, vispirms jau bērnībā.

Lidija Lasmane-Doroņina: Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi. labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt.

Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, viši ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi. Visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. (..) Darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un lopus barot.

Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā, tāds netiktu pieļauts.

Ikdienu izmainīja krievu okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā.

Lidija Lasmane-Doroņina: Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti.

Tas bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca krievi…

Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis" un balle nenotika.

Man bija vecāks brālis, mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, bet viņu izslēdza, jo lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām, tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur.

Daloties atmiņās par Sibīrijā pieredzēto Lidija Lasmane atzīst: 

Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no  tiem laikiem – vai tas ir sapnis vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur, to jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi un siltā mājā, un mēs esam brīvi. Es domāju to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis visu cauri šausmām.

Klausoties fragmentu, jūs teicāt, ka pa vidu visām briesmām bija arī blaktis.

Lidija Lasmane-Doroņina: Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. (..) Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija.

Pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos. Ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki.

Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai tā normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst to labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā. Ja negribam, lai Dievs ir, tad labā priekšā.

Seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija?

Lidija Lasmane-Doroņina: Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, pirmais izmeklētājs bija ukrainis. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmanījies, vairs nebija cementa grīda, virsū bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi būtu bijis tikai mans mētelītis.

1972. gadā apcietināta viena teikuma dēļ: "Ja tagad atceras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Kādēļ šī viena teikuma dēļ pakaļ atnāca čekisti?

Lidija Lasmane-Doroņina: Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata". Mēs visi lasījām, jo prese viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. (..) Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi tā normālā doma, vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut raksta, kas kaut ko saprot.

Vai Latvijai atgūstot brīvību, savus vajātājus satikāt gluži nejauši?

Lidija Lasmane-Doroņina: Domāju, viņi vēl tagad vēl nav miruši. Es viņus satiku, bet es viņus svītroju ārā ne no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nav jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru. Kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei, es esmu viņiem piedevusi, tāpēc ka viņi ir cilvēki.

Mēs visi zinām, ka savu māti ir jāciena. Un tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, mūsu zeme ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis, (..) ka mēs varam nīst māti, tad mēs varam nīst to zemi, kurā mēs esam. 

Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs viņu vienkārši saņēmām  kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs viņu izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. (..) Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man kauns par to.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik. 

Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju.

Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums.

Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija. 

Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.