Patriotu podkāsts

Atzīmējot Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību 50. gadadienu, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ikvienam interesentam dāvina erudīcijas spēli "UNESCO viktorīna", rosinot izzināt kultūras un dabas mantojumu pasaulē un Latvijā.

Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, kas tika pieņemta 1972. gada 16. novembrī, ir viens no svarīgākajiem kultūras un dabas mantojuma stūrakmeņiem, kas palīdz apzināt un sargāt vēsturiski, mākslinieciski un zinātniski nozīmīgākās vietas pasaulē.

Erudīcijas spēlē ikviens interesents ir aicināts pārbaudīt savas zināšanas par Konvenciju, kā arī kultūras un dabas mantojuma vietām Latvijā un pasaulē, kas ir iekļautas Pasaules mantojuma sarakstā un Latvijas nacionālajā sarakstā. Viktorīnā ir iekļauti 50 jautājumi ar četriem atbilžu variantiem – pa desmit tematiskiem jautājumiem piecās kārtās.

Plašāk stāsta Beāte Lielmane, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāve.

Vairāk par spēli var uzzināt UNESCO mājaslapā internetā.

Ģimenes studijā par to, kā ģimenē varam Latvijas valsts svētkus svinēt ar nozīmi un kā rādīt bērniem Latviju kā vērtību, sarunājamies ar četru ģimeņu vecākiem.

 

Rīt 18. novembris - Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Ir paredzēti dažādi pasākumi - svinību brīži un koncerti visā Latvijā. Kā Latvijas dzimšanas dienu atzīmēs ģimenēs, kurās 18. novembris nav vienkārši brīvdiena, bet no sirds svinēti svētki? Par valsts svētku svinēšanas tradīcijām savā ģimenē stāsta Augstākās tiesas senators, tētis Jānis Pleps, sešu bērnu mamma un pirmsskolas skolotāja Laine Žilko, trīs bērnu mamma Katrīna Feldmane, kura kopā ar vīru darbojas tautas mūzikas grupā „Teikas muzikanti”, viņas profesionālā dzīve saistīta ar zviedru valodas prasmēm un trīs bērnu mamma, Mežzinātnes institūta zinātniskās bibliotēkas vadītāja Ilze Zepa.

18. novembris ir svarīgs ar daudziem notikumiem un koncertiem visā Latvijā, kā arī ar iespēju šos koncertus dzirdēt radio un redzēt televīzijā. Kultūras rondo saruna par koncertiem, kas turpina kādu tradīciju, stāsta "Latvijas Koncerti" vadītājs Guntars Ķirsis. Bet diriģents Jānis Liepiņš ir ieradies no Manheimas, lai diriģētu 18. novembra svētku koncertu, kas notiks Latvijas Nacionālajā teātrī. To raidīs arī LR3 "Klasika".

"Latvijas Koncerti" aicina apmeklēt 18. novembra koncertus Latvijas vēsturiskajos novados: Vidzemē - Pociema kultūras namā, Zemgalē - Mežotnes daudzfunkcionālajā attīstības centrā “Strēlnieki”, Sēlijā - Gārsenes kultūras namā, Kurzemē - Ezeres kultūras namā un Latgalē - Zilupes kultūras namā.

Visos koncertos ieeja bez maksas.

Brīvprātīgais darbs latviešu sabiedrībā, aktīvi iesaistoties kopienas dzīvē un kopjot piederības sajūtu Latvijai. Tā varētu raksturot šīs reizes raidījuma Gloabālais latvietis. 21. gadsimts viesu pamatdarbību diasporā. Ko nozīmē, darboties sabiedrības labā bez atlīdzības, kas priecē un iedvesmo to darīt? Cik būtiski katram iesaistīties darbībās, kas sekmē kopējo labumu? Kādu jēgu piešķiram vārdu salikumam - kalpot Latvijai? Latvijas dzimšanas dienas nedēļā tiekamies ar diasporas cilvēkiem, kuru darbs novērtēts ar valsts apbalvojumu. Raidījuma viesi: Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Liene Dindone, veterinārārste ar otru profesiju – latvietība, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Imants Gross, bijis Latvijas vēstnieks Zviedrijā un akreditētais vēstnieks Norvēģijā, Atzinības krusta virsniece Ilze Šakare no Gēteborgas Zviedrijā un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Aivars Edvards Osvalds Vašingtonā.

Dzejnieka Krišjāņa Zeļģa un programmētājas, folkloras kopējas Ilzes Borodkinas pieredze Zemessardzes apmācībās, samērota ar dzejnieka, rakstnieka, politiķa Jāņa Akurātera pirms simts gadiem Ziemassvētku kauju laikā dienasgrāmtā rakstīto. Sarunājamies par izvēles fiziskā cīņā aizstāvēt savu zemi, cilvēciskās pieredzes pusi.

Viennozīmīgo attieksmi pret visu, kas saistīts ar ieročiem, kā potenciālu ļaunumu, sabojāja karš Ukrainā, pierādot, ka reizēm nav citu iespēju, lai nepieļautu savas nācijas un vēstures noslaucīšanu no zemes virsas. Vai laiki, laikmeti vispār ir salīdzināmi? Vai salīdzināma šobrīd un pirms simts gadiem pastāvējušās zemessardzes pieredze? Pieredze, kāda bija latviešu strēlniekiem kara laukā, iesākumā dienot Krievijas impērijas karaspēkā, vēlāk izdarot idejisku izvēli? Un pieredze, ko mūsdienās miera laikā gūst civilists, lai Zemessardzes mācībās apzināti meklētu atbildi uz jautājumu, kāda būtu pareizākā viņa rīcība stundā X?

Šādas sarunu tēmas pieteikums lielā mērā bija gājiens nezināmajā, un man joprojām liekas, ka esmu atradusi vairāk atšķirību nekā kopīgā, metot laipu starp dzejnieka, rakstnieka un politiķa Jāņa Akuratera pirms simts gadiem Ziemassvētku kauju laikā dienasgrāmatā rakstīto, un šo laiku dzejnieka Krišjāņa Zeļģa, programmētājas, folkloras kopējas Ilzes Borodkinas tīri cilvēcisko pieredzi un pārdomām pēc Zemessardzes apmācībām. Abi šodienas mani sarunbiedri – Krišjānis Zeļģis, Ilze Borodkina – ir jau nobriedušas personības, ar jau notikušu dzīvi, profesionālo karjeru. Kas notiek ar līdzšinējo cilvēkpieredzi militāru apmācību laikā?

Viņi stāvēja uz vienas skatuves 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Kalniņu ģimene - Pauls, viņa sieva Klāra un abu dēls Bruno - pārliecināti sociāldemokrāti, kuri savus uzskatus vēl turpināja paust pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot ārzemēs, un agronoma izglītību ieguvušais Vilis Gulbis, iekšlietu ministrs K. Ulmaņa valdošajā režīmā, kurš 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīja nāvessodu.

Skatot Viļa Gulbja un Kalniņu ģimenes priekšmetus, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Imants Cīrulis stāsta par šīm personībām - viņu pretējiem uzskatiem un dažādiem likteņiem.

„Mūsu muzeja misija ir dokumentēt Latvijas  vēsturi visos tās posmos un visās jomās”, saka  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis, vedot gar plauktu sistēmām, kur akurātās rindās, skapjos un atvilktnes rindojas visdažādākie dokumenti, sākot no 14. gadsimta līdz šim gadam.

No šī krājuma vēsturnieks arī ir atlasījis priekšmetus, kas stāsta par mūsu valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī stāvēja uz vienas skatuves, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet viņu likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Esam muzeju krātuves bibliotēkā un Imants Cīrulis rāda uz galda izkārtotus fotogrāfiju albumus, grāmatas un dokumentus, kas piederējuši  Paulam, Klārai un Bruno Kalniņiem.

Pirmais stāsts. Cara laika disidenti, sociāldemokrāti un sociāldemokrātisko ideju paudēji  gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, dzīvojot  Zviedrijā.

Uz blakus galda Imants Cīrulis ir izvietojis fotogrāfijas un  dokumentus, kas reiz piederējuši Vilim Gulbim.

Otrais stāsts par agronomu, vienu no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem un Kārļa Ulmaņa režīma atbalstītāju. Vērtīgs devums muzejam ir Vilim Gulbim piešķirtie valsts apbalvojumi. Tie atrodas Nacionālā Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas galvenā krājuma glabātājas Laimas Kostricas pārziņā.

Ap 80% Latvijas iedzīvotāju aptaujās sevi sauc par patriotiem, taču sabiedrībā vēl ir jāvairo arī pilsoniskā patriotisma izpausmes, secina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētniece Ieva Bērziņa. Par to, kas ir patriotisms, kā to ietekmē dalība Eiropas Savienībā un arī karš Ukrainā, plašāk sarunā ar politikas zinātņu doktori Ievu Bērziņu.

1919. gada 3. novembrī, uzsākusi pretuzbrukumu no Bolderājas puses, Latvijas Armija 1919. gada 11. novembrī sakāva Bermonta spēkus Pārdaugavā un sāka tos atspiest no valsts teritorijas. Tā bija nozīmīgāka uzvara Neatkarības karā, kuru Latvijas Armija izcīnīja pašas spēkiem.

Latvijas armijas uzbrukums Bermonta spēku ieņemtajai Pārdaugavai sākās 1919. gada 3. novembrī. Bermontiešiem negaidīta un morāli iespaidojoša bija Antantes karakuģu artilērijas uguns, kas no Daugavas tika vērsta pret viņu pozīcijām Pārdaugavā. Šīs kanonādes aizsegā latviešu spēki – Latgales divīzija – no Bolderājas puses uzsāka triecienu vispirms uz rietumiem gar Buļļupi, pēc tam pagriežoties gandrīz vai par 180 grādiem un līdz 4. novembra vakaram ieņemot Kleistus, tagadējo Imantu un Zolitūdi. Te fronte apstājās – bermontieši bija pievilkuši rezerves un veica niknus pretuzbrukumus, tomēr pārsviest uz Pārdaugavu vēl lielākus spēkus viņiem neļāva Vidzemes divīzijas aktivitāte gar Daugavu. Izšķirošo triecienu Pārdaugavai Latgales divīzija uzsāka 10. novembra rītā – tika atbrīvots tagadējās Lidostas rajons, Šampēteris, tālāk tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorija, Zasulauks un vakarā pēc ilgākas kaujas arī Dzegūžkalns. Kad naktī Latgales divīzija ieņēma Torņkalna staciju, bet Vidzemes divīzijas spēki pārcēlās pār Daugavu un ieņēma Ziepniekkalnu un Bišumuižu, vācu daļas, kas joprojām turējās Tuvējā Pārdaugavā, izrādījās ielenktas. Tās glāba nupat no Vācijas ieradies Rosbaha brīvprātīgo pulks, pārraudams ielenkumu starp Ziepniekkalnu un Tīraini, un segdams bermontiešu atkāpšanos Olaines virzienā. 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka Latvijas galvaspilsētā vairs nav neviena ienaidnieka karavīra.

Latgales divīzijas sastāvā šais kaujās piedalījās arī Mariss Vētra, kurš  atstājis vienu no spilgtākajiem un arī patiesīgākajiem Bermontiādes aprakstiem autobiogrāfiskajā romānā „Div’ dūjiņas”. 3. novembra uzbrukuma priekšvakarā nākamais operas premjers, guvis vieglu ievainojumu, nevarēja doties kaujā un pildīja rotas rakstveža pienākumus.

"Es neatgriezos pie galda, bet gāju meklēt rotas komandieri. Mani saņēma ar "urrā" saucieniem, un no visām pusēm lidoja zobgalīgas balsis.

- He, skrīver, pieraksti manu sievasmātes adresi - Matīsa ielā Nr. tāds un tāds.

- Par manu nāvi ziņo manai brūtei Grīziņkalnā.

- Bet, ja Kārkliņš noliek karoti, tad raksti Vērmaņparka stūrī Marijas ielas Soņai, ka čomiņš vēl mirdams domāja par viņu.

Taču arī šinīs zobgalībās slēpās nopietnība, jo tie paši, kas sākumā zobojās, drīz vien pienāca, uzsita uz pleca un teica:

- Eh, zin', pieraksti arī manas vecenes adresi.

Vienam šī "vecene" bija māte, otram - sieva, trešam vienkārši - "švircīte" jeb "šmarīte", bet katram bija kāda sieviete, kurai bija pirmajai tiesība zināt, "ja kas notiek".

Tikai kaprālis Sapals, kas kādā stūrī, papirosu dūmu mutuļos ietīts, spēlēja kārtis, sauca pāri visiem:

- Raksti tik, skrīverīt, visus tos brunču Pēterus, es tevi neapgrūtināšu.

- Nu, nu, neizrunājies, ka tik pats ar rīta gaismu nesāc raudāt.

- Par mani nebēdā, es aizbraukšu uz elli, kā man patīkas. Vēl tikai paspēlēšu naudas maku un zābakus, tad esmu gatavs.

Viņa mīļākais ceļš, tā viņš arvienu stāstīja, būšot uz elli. Taču tas viņam neizdevās, jo nevar būt vārtu, kas savieno kaujas lauku ar elli."

Atzeimojūt Luočplieša i vysu Latvejis breiveibys ceiņuos krytušūs varūņu pīminis dīnu, 103. godadīnu nu naatkareiguos Latvejis armejis uzvarys par Rītumu breivpruoteigūs armeju aba tai sauktū Bermonta karaspāku 1919. gods 11. novembrī, itūreiz raidejumā par zemissardzi Latgolā, kaidu īspaidu iz zemissardzē īsastuot grybātuoju daudzumu pamets Krīvejis suoktais kars Ukrainā i cik moderni apreikuota šudiņ zemissardzis brigade ir Latgolā. Juopīzeimoj — itūgod vaļsts svātku paradē taišni Latgolys Zemissardzis brigadei iztycāts nest vysys Zemissardzis karūgu.

Studejā Zemissardzis 3. Latgolys brigadis štaba prīšknīks pulkvežleitnants Oskars Purmalis i Inženeru rūtys viersseržants Jānis Vilkājs.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Apiņu ģimenes. Monta, Mārtiņš un viņu dēli Magnuss un Marks jau vairākus gadus sauc sevi par pilsētniekiem laukos – viņi dzīvo netālu no Valmieras, bet darbs pašiem un mācības puikām joprojām ir pilsētā. Kaut arī tagad vairāk laika jāvelta bērnu vadāšanai uz mācību iestādēm un atpakaļ, tomēr to atsver klusās nedēļas nogales lauku mājā tuvāk pie dabas.

Ģimenes ikdienu ietekmēja arī pandēmija, darba lieguma dēļ, Monta ir skaistumkopšanas speciāliste, viņa divus gadus pavadīja mājās kopā ar dēliem un tas bija laiks, kad tika pārvērtētas ģimenes vērtības, kas patiešām ir svarīgi.

Sarunā Monta pārliecinoši saka – tā noteikti ir ģimene. Un lai visi kopā labi justos, viņi viens otram velta pietiekami daudz laika. Parasti tās ir sportiskas nedēļas nogales visiem kopā, tagad, kad Mārtiņš iestājies Zemessardzē, Monta biežāk rosās pa māju kopā ar puikām. Tomēr tēta piemēram seko viņa vecākais dēls – Magnuss tieši šodien, 11. novembrī, nodod jaunsarga svinīgo solījumu.

Bet pēdējā laikā Mārtiņš nedēļu nogalēs nav mājās ne tikai tāpēc, ka aktīvi iesaistījies riteņbraukšanā. Augustā viņš ir izgājis trīs nedēļu Zemessardzes apmācības un kopš tā laika katru nedēļas nogali turpina iesaistīties Zemessardzes mācībās. Kā jau daudzus šobrīd, arī Mārtiņu pievienoties Zemessardzei mudinājis Ukrainā notiekošais. 

Mārtiņš stāsta, ka viņš vēl šaubījies, tomēr mācības ir trīs nedēļas, Monta teikusi - viss, ej!

"Šis temats jau pirms pāris gadiem tika pacelts, ņemot vērā, ka mācības paņem diezgan daudz laika, ja trīs nedēļas jāatstāj ģimene, ne katrs vīrietis to var izdarīt darbu vai citu pienākumu dēļ. Tagad viss sanāca, ka vienkārši vajadzēja. Es arī jutu, ka viņam to vajag. Kā sieva vēl uz to skatos, kā uz foršu pasākumu vīriešiem. Protams, tas ir nopietni, tās ir īstu vīru lietas. Ja vīrs ir laimīgs, darot to, ko viņi tur dara, arī sieva ir laimīga," vērtē Monta. 

Pēc pamatapmācībām Mārtiņš atzīst, ka visiem ieteiktu tās iziet, jo ļoti daudz var iemācīties pie profesionāliem instruktoriem labi izstrādātās mācību programmās. Militārā disciplīna kā izaicinājums.

"Varbūt ne visiem tas ir, bet es ieteiktu visiem to izdarīt. Ja ne Zemessardzē, tad rezervista mācības iziet," atzīst Mārtiņš.

Mārtiņš atzīst, ka jūtas drošāk un pārliecinātāk pēc pamatapmācībām, kā rīkoties, ja būs "x stunda". Arī Monta bilst, ka zina savu misiju, ja būs "x stunda". Viņai jārūpējas par bērniem un jābūt fiziski un emocionāli gatavai to darīt vienai. 

Zemessardzes mācībās Mārtiņš saticis puišus, kas iepriekš bijuši jaunsardzē, novērtējot viņu prasmes un zināšanās, viņš mudinājis arī savu vecāko dēlu Magnusu iesaistīties šajā organizācijā. 

Monta vērtē, ka plusi, dzīvojot laukos ir daudz lielāki, nekā tas, ka bērni vairāk jāvadā uz skolu vai nodarbībām. Tā ir organizēšana un loģistika. Arvien viņi ir pilsētnieki laukos, jo strādā pilsēta, nav nekādas lauku saimniecības, tikai trīs dobītes, kur aug jaunie kartupelīši, trīs burkāni, kāda salātlapa. 

"Kaut kas nedaudz, ko var apvienot ar ikdienas darbiem," bilst Monta.

Monta strādā skaistumkopšanas jomā, Mārtiņš IT jomā.

Magnusam ir 11 gadi, viņš mācās Valmieras sākumskolā. Puika vērtē, ka lauku dzīves mīnusi, ka draugi tālu un arī veikals nav piecās minūtēs sasniedzams. Ieguvumi - klusums un daudz vietas, kur darboties.

Markam ir seši gadi un viņš iet "skolas dārziņā". 

Visiem kopā tuvs ir aktīvais dzīves veids - pārgājieni, aktīvitātes ārpus mājas, sportošana.

"Es teiktu, ka esmu vairāk aktīvs fans, vīrs vairāk ir aktīvs sportists, kopā esam laba komanda, kas māk atpūsties," vērtē Monta, kura kopā ar bērniem seko vīra gaitām. 

Brauciens uz sporta sacensībām ir arī kopīga ceļošana. Mārtiņš piebilst, ka vasarās visas nedēļas nogales paiet sportojot, daudz piedalās velo sacensībās. Reti brīvdienu rīti ir mierīgi un brīvi.

Lai arī mājās ir vairāki riteņi, Montai sava braucamā nav, viņai labāk patīk pārgājieni, bet tētis ir riteņbraukšanā iesaistījis arī abus dēlus.