Patriotu podkāsts

Jaunā Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija pēdējā gada laikā ir baudījusi milzīgu ārzemju mediju interesi – te pabijuši žurnālisti gan no amerikāņu laikrakstiem „New York Times” un „Washington Post”, gan franču „Le Monde”, gan poļu „Gazeta Prawna”, televīzijas kanāli „Arte”, „Current Time”, Ķīnas un Japānas televīzijas.

Vairumā gadījumu viņu gids ir muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, vēstures doktors Gints Apals, kurš ilgus gadus strādājis diplomātijā. Par to, kā ārzemniekiem stāstīt par deportācijām uz Sibīriju un ko mums pašiem vēl būtu vērts zināt par šiem traģiskajiem notikumiem deportāciju gadadienā, sarunā ar Gintu Apalu.

Māt, dziedi vēlreiz šūpļa dziesmu, māt, dziedi vēl kā tālā bērnībā...

Tradicionālās kultūras raidījuma Laika Ritu Raksti saruna ar Andri Plezeru, tikko iznākušās grāmatas "Kurzemes zēna stāsts. Martas un Eduarda Plezeru piemiņai" autoru, kuru kopā ar brāļiem un vecākiem astoņu gadu vecumā 1949.gada 25.martā izsūtīja uz Sibīriju.

1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas akcija “Krasta banga”, kuras laikā Padomju savienības vadība mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī ap 11 tūkstoši bērnu. Pieminot deportāciju upurus, Latvijas Radio skan otrais stāsts par deportācijām ar bērnu acīm. Šorīt par kādu desmit gadus vecu meiteni, kuru 25. martā savāca no skolas sola un izveda uz Sibīriju, kur viņa pavadīja deviņus gadus.

Ainai Jurēvicai-Krēmerei 1949. gadā bija 10 gadi. Viņa ar māsām un māti Elzu tolaik dzīvoja Rīgas apriņķa Plāteres pagastā, līdz 25. martā ģimeni deportēja uz Sibīriju, stāsta Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča.

Tēvu uz Sevostlagu Kolimas reģionā izsūtīja jau 1945. gadā. Savukārt Krēmeru kuplās dzimtas pārstāvis, Ainas vectēvs Andrejs Krēmers tajā pašā gadā kopā ar citu dēlu Kārli iegāja mežā, kā nacionālie partizāni, bet 1946. gada nogalē abus nošāva.

Okupācijas muzejam nodotajās atmiņās Aina raksta, ka pēc tēva izsūtīšanas māte Elza ar bērniem bija palikusi viena un četrus gadus vadīja lieliem nodokļiem aplikto saimniecību ar govīm, aitām, sivēniem, zirgu un mežu platībām. Kaimiņi palīdzējuši apstrādāt zemi un novākt sienu, bet 1949. gada 25. martu Aina sauc par bargo laiku. Par izvešanas mirkli viņa raksta:

Es toreiz mācījos trešā klasē Plāteres skolā. Bija otrā vai trešā stunda, kad klasē ienāca direktore Jēgere un krievu zaldāts, bruņots ar šauteni un durkli. Tā bija aritmētikas stunda…… Direktore nosauca manu vārdu, lika savākt savas grāmatas un mantas no guļamistabas. Skolotāja lika visai klasei tūlīt no manis atvadīties….Es piegāju pie skolotājas un apskāvu viņu. Man bira asaras.

Aina savās atmiņas turpina aprakstīt deportācijas dienu. Viņas guļamistaba skolas internātā bijusi pirmajā stāvā. Turp viņu pavadīja direktore un kareivis. Savā istabā Aina satika vecāko māsu, kura locīja gultas veļu un teica: "Met tās grāmatas prom, mamma teica, ka mūs ved uz bedri!"

Visas represējamās ģimenes no tuvākajām mājām bija sadzītas skolas malkas šķūnī. Tur desmitgadīgā Aina satika māti un pārējās māsas. No Plāteres ģimeni aizveda uz Suntažu staciju, kur deportējamos sagaidīja lopu vagoni, daļa jau bija pilna, citos ešelonos vēl kāpa cilvēki, tostarp Aina ar māti un māsām.

Bērnībā pārciestos deportāciju notikumus – gan izvešanu no skolas, gan cilvēkus lopu vagonos un savas sādžas ainavu, 2013. gadā jau esot Latvijā Aina iemūžināja četrās gleznās. Latvijas politiski represēto apvienības informācija liecina, ka Aina Jurevica (dzimusi Krēmere) pirms pāris gadiem devusies mūžībā, bet savas gleznas viņa nodeva Okupācijas muzejam glabāšanā.

1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas akcija “Krasta banga”, kuras laikā Padomju savienības vadība mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī ap 11 tūkstoši bērnu.

Pieminot deportāciju upurus Latvijas radio šodien un rīt dzirdēsiet stāstus par izsūtījumu tieši ar bērnu acīm - kādu iespaidu uz viņiem un viņu ģimenēm tas atstāja. Šorīt par kādu četrgadīgu meiteni, kura pārcieta ceļu uz tālo Tomskas apgabalu un tur pavadīja astoņus gadus.

Savāca mūs no mājām, Drustu pagasta Žagariem. Mamma nebija mājās, ar mani bija vecmamma. Tas notika dienas laikā. Ienāca mājās un mums stundas laikā bija jāsavācas.

Pagājušā gadsimta vidū tolaik četrgadīgās Malda Jansones dzimtās mājas bija Cēsu rajona Drustu pagasts līdz 1949. gada 25. martā mazo meiteni ar mammu Elzu un vecmāmiņu Mīli Ķerseli padomju vara izsūtīja uz Tomskas apgabala, Malčanovas rajona Madugas sādžu. Malda pašu deportāciju procesu no Dzērbenes stacijas atminās miglaini, bet kā lielu haosu.

Vecmammai tajā brīdī bija 75 gadi un viņa, protams, bija uztraukusies, kaut kādas mantas viņa paņēma, bet ļoti maz. Mamma tajā brīdī bija izbraukusi uz Smilteni un viņu paņēma ciet pa ceļam no tās Smiltenes uz mājām. Mūsu māja bija līdzās ceļam un braucot garām viņa lūgusies, lai atļauj ieiet mājās kaut ko paķert, bet tas, protams, nebija ļauts.

Savukārt Maldas tēvs Jānis Jansons no ģimenes bija šķirts jau iepriekš, jo tēvu 1946. gada martā padomju vara arestēja politisku motīvu dēļ un izsūtīja uz Kazahijas padomju republiku. Malda rāda tēva bildes no viņa iesvētībām ar baltu ziedu klēpi un vēlāk jau pavisam citāda bilde ar viņu aizsarga formā.

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos.

Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās.

Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju. 

Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022".

Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam. 

Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.

Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. 

Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci. 

Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts.

Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Māris Bērziņš ir mežzinis, lauksaimnieks un zemessargs. Viņš dzīvo Cēsu novada Taurenes pagasta "Taurenēs" un, kā jau laukos ierasts, viensētā vienmēr bijuši lopi. Māris audzē 47 gaļas liellopus un divus zirgus, bet ikdienā ir Cēsu mežniecības Amatas nodaļas Kosas apgaitas mežzinis.

Māris jau 30 gadus ir arī zemessargs un joprojām nedēļas nogales bieži vien pavada mežā, zemessargu nometnēs.

Valsts prezidenta Egila Levita svētku uzruna pie Brīvības pieminekļa.

2019.gada rudenī negaidīti mūžībā aizgāja Mārtiņš Ķibilds, ko plašāk pazinām kā televīzijas raidījumu vadītāju. Viņa pēdējais raidījumu cikls „Atslēgas” bija veltīts Latvijas vēsturei un jau drīz Mārtiņa sieva Ilze Grase-Ķibilde kopā ar viņa vecākajiem dēliem radīja interneta vietni, kur raidījumi skatāmi vienkopus. Pēcāk dzima arī doma tos pārvērst grāmatā un nu tas noticis – novembra sākumā „Atslēgas” piedzīvoja savus atvēršanas svētkus. Grāmatas reklāmas klipu veidojis Mārtiņa vecākais dēls Gustavs, galveno lomu tajā uzticot savam jaunākajam brālim Paulam.

Par to, kā tas viss tapa, par mīlestību uz savu valsti un interesi par vēsturi – saruna ar Ilzi Grasi-Ķibildi, kā arī Gustavu, Bruni, Paulu un Jasmīnu Ķibildiem.

18. novembrī tiekamies ar trim humanitāro jomu pētniekiem, kuri šogad saņems Triju Zvaigžņu ordeni – teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri, mākslas zinātnieci Aiju Brasliņu un literatūrzinātnieku Benediktu Kalnaču.

Ar katru no raidījuma viesiem esam tikušies sarunās gan pēc izrādēm, gan izstādēs, gan kad ir iznācis kāds pētījums. Bet nekad visi trīs pētnieki nav tikušies Kultūras rondo pie viena sarunu galda. Šoreiz saruna par pirmajām sajūtām, uzzinot, ka piešķirts apbalvojums, protams, par pētījumiem, par paveikto un iecerēm, arī domājot par jauno ienākšanu zinātnē.

Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls 2022. gada 17. oktobrī nolēma iecelt par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku:

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju, glezniecības kolekcijas glabātāju

Dr. art. Aiju Brasliņu;

literatūrzinātnieku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieku, Liepājas Universitātes profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Dr. habil. philol. Benediktu Kalnaču;

teātra zinātnieci un teātra kritiķi Edīti Tišheizeri.

Kultūras rondo apsveic visus, kas saņēmuši valsts augstāko apbalvojumu!