Reģioni Krustpunktā

Vietā, kur padomju laikā atradās tanku poligons, tikai tagad, pēc daudziem gadu desmitiem Ventspils brīvostas teritorijā izdevies gandrīz pilnībā atbrīvoties no vēsturiskā naftas produktu piesārņojuma, kas apdraudēja Baltijas jūru. Tas ir viens no miljoniem eiro vērtajiem sanācijas projektiem, kas tiek īstenots Kurzemē. Savukārt Liepājā jau no deviņdesmito gadu sākuma sākās Karostas kanāla piesārņojuma izpētes, vēlāk arī laikietilpīgs un sarežģīts sanāciju projektu stāsts. Tā pilnīgai attīrīšanai būtu vajadzīgi vēl desmitiem miljonu eiro.

Kādu padomju armijas mantojumu glabā abas lielākās Kurzemes ostas un kāda ir situācija šobrīd, par to plašāk raidījumā.

Latvijā netrūkst skaistu un nostāstiem apvītu piļu un muižu gan ar vēsturisko, gan arhitektonisko vērtību. Uzturēt šīs ēkas, kas mērāmas simtos, nav vienkārši. Daudzas ir pieejamas apskatei, tās arī piedāvā dažādas aktivitātes, bet daļa aiziet nebūtībā. Pamatā jau finanšu trūkuma dēļ. Kāda nākotne sagaida  Vidzemes pilis un muižas, par to plašāk raidījumā interesējusies žurnāliste Solvita Stara.

„Nu jā, dažreiz ir tāda sajūta, ka tu neesi Liepnā, jo tur ir viens liepnenietis un desmit svešzemnieki.”

„Pirmoreiz mūžā dzīvē redzēju, kā afrikāņi nesa uz galvas pilnu maksimas maisiņu. Mierīgi iet, uz galvas maisiņš.”

Šādas eksotiskas ainas var redzēt Alūksnes novada Liepnā, kur jau septiņus mēnešus darbojas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs. Šeit tiek nogādātas personas, kuras, šķērsojot Latvijas robežu vai jau atrodoties Latvijā, pieprasījušās patvērumu, un tagad gaida lēmuma pieņemšanu. Iepriekš visi patvēruma meklētāji uzturējās Muceniekos, taču, pieaugot migrantu skaitam, pagājušā gada augustā līdzīgs centrs atvērts arī Liepnā. Kā vietējie sadzīvo ar jaunajiem kaimiņiem, kāda  ir patvēruma meklētāju ikdiena, gaidot bēgļa statusa piešķiršanu vai atteikumu, un kas ar viņiem notiek pēc tam, par to plašāk raidījumā.

Vairākās Latgales pilsētās uzrunātie cilvēki ikdienā lielākoties informāciju saņem no radio, televīzijas un interneta ziņu portāliem. Vien tad, ja viņu pilsētā notiktu kāda krīzes situācija, skatītos arī pašvaldības mājaslapu un sociālos tīklos. Taču, vai iedzīvotāji tur atradīs meklēto? Dabas kataklizmas, robežas stiprināšana un hibrīdkarš - krīzes, ar ko saskaras pašvaldības, ir dažādas. Kā uz tām reaģē vietvaras, kurš krīzē ir galvenais runātājs un vai iedzīvotāji uz šo informāciju var paļauties?

Marta sākumā komunikācija par Latvijas ārējās robežas stiprināšanu parādīja – reizēm pat nevajag ārēju krīzi, lai būtu nepieciešams iedarbināt krīzes komunikāciju. 5.martā Ministru kabinets apstiprināja austrumu robežas militārās stiprināšanas un pretmobilitātes plānu. Tajā pašā dienā, vēstot par robežas stiprināšanu, aizsardzības ministrs Andris Sprūds no „Progresīvajiem” savā profilā sociālajā tīklā X ievietoja video. Tajā viens no tekstiem bija „Gatavība uzstādīt mīnu laukus”. Zīmīgie vārdi par mīnu laukiem, izrauti no konteksta, radīja auglīgu zemi spekulācijām.

Līdz ko nav pieejama pilnīga un skaidra informācija, tā rodas vieta interpretācijai un dezinformācijai, skaidro Latvijas  Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Strūberga. "Efektīva stratēģiskā komunikācija ir labākais ceļš.

Šobrīd mēs redzam, ka daudzas institūcijas joprojām mācās nodrošināt maksimālo caurskatāmību, tomēr tas, ko mēs redzam, ka joprojām tas atgādina tādas padomju tradīcijas, ka iedzīvotāji varētu arī iztikt bez informācijas."

Tikmēr Valsts kanceleja un Latvijas Transatlantiskā organizācija jeb LATO šajā pavasarī rīko darbnīcu ciklu #DrošaLatvija. Simulācijas spēle aprīlī un maijā notiks vairākās Latvijas pilsētās. Tas ļaus iepazīties un mācīties sastrādāties pašvaldību darbiniekiem, drošības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām. Eksperti uzsver – jau šobrīd esam uz informatīvā kara frontes līnijas, tāpēc atlikt krīzes komunikācijas apmācības vairs nav laika.

Laikā, kad daudzas pašvaldības domā, kā samazināt izdevumus, Jelgavas novadā septiņiem esošajiem jauniešu centriem martā pievienojās vēl divi. Arī Jelgavas pilsētā no 1.marta sācis darboties jauns sabiedriskais centrs jauniešiem Pakāpiens. Kāds ir jauniešu centru izveidošanas mērķis - brīvā laika pavadīšana, neformālā izglītība, brīvprātīgais darbs vai sociālā riska grupu jauniešu iesaistīšana, un kādu auditoriju sasniedz, plašāk raidījumā.

Valka ir neliela pilsēta Ziemeļvidzemē, tā ir arī Valkas novada centrs, un te dzīvo 4,5 tūkstoši cilvēku. Kopš 2014. gada Valkā vairs nav savas slimnīcas, te darbojas ģimenes ārsti, bet pēc plašākiem veselībai nepieciešamajiem pakalpojumiem, Valkas iedzīvotāji spiesti braukt uz 50 kilometrus attālo Vidzemes slimnīcu Valmierā. Tikmēr blakus esošajā tā sauktajā kaimiņvalsts dvīņu pilsētā Valgā slimnīca ir. Un tā atrodas pat ar kājām sasniedzamā attālumā. Valkas novada pašvaldība ar Nacionālo veselības dienestu ir izstrādājusi atvieglotu kārtību, kādā Valkas novada iedzīvotāji var saņemt atmaksu par Valgas slimnīcā saņemtajiem pakalpojumiem. Un arī informācijas novada mājaslapā internetā liecina - valcēnieši tiek aicināti izmantot veselības aprūpes pakalpojumus Valgā. Tomēr izrādās, iedzīvotāji šo iespēju nemaz nesteidz izmantot. Kādi ir šķēršļi un iespējamie risinājumi plašāk skaidro žurnāliste Solvita Stara.

Zaļais kurss pašvaldību pārvadājumu jomā ir nosprausts, tas nozīmē, ka nākotnē arī uz skolu novados bērnus aizvien vairāk vedīs elektroautobusi. Bažas par to izsaka pašvaldības ar plašām lauku teritorijām, tostarp Augšdaugavas novads Latgalē, kur kopumā ir 19 izglītības iestādes, uz kurām no tuvākas un tālākas apkārtnes kopumā skolēnus uz skolu šobrīd ved 47 ar dīzeli darbināmi skolēnu autobusi, dienā nobraucot ap 4 tūkstošiem kilometru. Pašvaldību autoparks noveco un tā atjaunošanā pašvaldības aizvien vairāk tiek aicinātas izvēlēties zaļos jeb bezemisju transporta līdzekļus, jo tieši tam atvēlēti Eiropas fondu līdzekļi.

Par to, kas šobrīd attur pašvaldības no aizvien plašākas elektroautobusu izmantošanas skolēnu pārvadāšanā un ar kādām problēmām pašvaldības saskaras, plašāk raidījumā.

Otrdien pie Ministru Kabineta pulcējās mežu īpašnieki un kokrūpniecības uzņēmumu darbinieki, lai pievērstu uzmanību problēmai par kompensācijām mežu īpašniekiem, kuru meža zemes tiek nodotas dabas aizsardzībai un tiek ierobežota vai aizliegta saimnieciskā darbība. Mežsaimniekiem vakar pievienojās arī lauksaimnieki, kuri jau februārī protesta akcijās runāja par birokrātijas pieaugumu lauksaimniecības nozarē.

Raidījumā plašāk, ko par birokrātiju un zaļā kursa prasībam domā Zemgales zemnieki.

„Noteikti ronis izēdis. Paskaties, kas par caurumiem. Baigi nodīrājis, domā, ka zirgs būtu izbraucis cauri,"

piekrastes zvejnieks Artis Adamovičs no Bērzciema ir viens no biedrības „Mazjūras zvejnieku” saimes. Viņš tīra tīklus no ūdenszālēm un rāda, cik ļoti tīklus saplosījuši roņi. "Likvidēt nedrīkst, tikai audzināt drīkst. Tīkls maksā 30 līdz 50 eiro, nu tas ir norakstāms, jāstrādā, lai varētu nopirkt jaunu tīklu."

Šobrīd piekrastes zvejniekiem ne tikai jādomā, kā dažādot savu darbību, pievēršoties arī tūrismam, taču vienlaikus jādomā ko darīt ar roņiem jūrā, kas nodara kaitējumu kā lomiem, tā tīkliem. Tāpat šobrīd tiek spriests arī par zvejas limitiem un paredzēts liegums zušu zvejai.

Engurē izveidotā biedrība „Mazjūras zvejnieki” dibināta pirms četriem gadiem un šobrīd aktīvi pārstāv piekrastes zvejnieku intereses un maina spēles noteikumus zvejas likumdošanā. Viens no virzieniem, kurā līdz šim strādāts - ES finansējuma piesaiste.

Raidījumā plašāk par piekrastes zvejnieku izaicinājumiem un pieejamo atbalstu.

Jau divus gadus esam liecinieki Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Pa šo laiku cilvēki sev uzdevuši jautājumu – ko es darītu šādā situācijā, kas notiktu ar manu ģimeni, vai par mani kāds parūpēsies?

"Daudzi cilvēki nezina, ko darīt krīzes situācijā, tas patiesībā mani ļoti uztrauc.

Es domāju, ka jāstrādā pašvaldībai, jāmeklē kaut kādi veidi, varbūt pat  jāorganizē kaut kāda kustība, biedrība un jārunā ar cilvēkiem," spriež kāda cēsiniece.

Tuvojoties Krievijas iebrukuma Ukrainā gadadienai raidījumā žurnāliste Solvita Stara pētījusi, cik gatavi ir iedzīvotāji reģionos dažādām krīzes situācijām, vai zina, ko darīt apdraudējuma gadījumā. Tāpat skaidros, cik aktīvi pašas pašvaldības komunicē ar iedzīvotājiem par šiem jautājumiem un kurš tad ir atbildīgs par gatavību rīkoties X stundā.