Reģioni Krustpunktā

Dienvidkurzemes novada Rucavas pagasta Papē blakus kāpām mēnešiem rosās buldozeri, lai netālu no jūras taptu vairākas savrupmājas. Pašlaik ir neziņa, cik ēku īsti būs. Nav arī zināms, vai it kā privātmājas beigu beigās neizrādīsies kotedžas atpūtniekiem. Ar topošo ēku pamatiem ir izpostīti aizsargājami augi, bet dabas sargi vien raksta dusmīgas vēstules un plāta rokas.

„Tā ir Natura 2000 teritorija Papes dabas parkā, uz ko attiecas iekšējie noteikumi. Tur notika būvniecība, bet atklājās, ka būvvalde varbūt palaidusi garām, ka tur bija jāveic sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums kā Natura 2000 teritorijā. Tas netika izdarīts,” tā Dienvidrietumu reģionālās vides pārvaldes direktors Hardijs Verbelis.

Kas atļāvis celtniecību kāpu zonā, cik stingras ir tagadējās pašvaldības rokas un kāpēc citiem senāku laiku namu saimniekiem netālu no jūras ir birokrātiski šķēršļi savā pagalmā pat iestādīt priedi, to plašāk Kurzemē pētījis Edgars Kupčs.

Šajā nedēļā pilna mēroga Krievijas bruņotam iebrukumam Ukainā apritējušas jau 1000 dienas jeb turpat vai 3 gadi. Latvijā tajā pašā laikā šī gada 1.novembris bija nolikts par datumu, līdz kuram Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests apsekoja valsts un pašvaldību īpašumā esošos objektus, kas būtu piemēroti droša patvēruma vietai. No aptuveni 5000 objektiem 51% vai nu atbilst vai daļēji atbilst patvertņu prasībām. Vidzemē kopumā 931 objekts tika vērtēts, no šiem  - 72 ēkas   atbilda prasībām un 263 daļēji atbilst patvertņu prasībām.

Smiltene ir neliela pilsēta un reizē arī novada centrs Vidzemē, te dzīvo nedaudz vairāk kā 5000 iedzīvotāji. Apdraudējuma gadījumā šobrīd droši pirmās 72 stundas patverties varēs vien aptuveni 1200 šejienieši kopumā  12 patvēruma vietās. Pašlaik tikai divas tādas novadā ir arī attiecīgi marķētas.

Vai smiltenieši apdraudējuma gadījumā var justies pietiekoši droši un cik tālu ar patvēruma vietu pielāgošanu ir citās pašvaldībās, plašāk Vidzemē pētījusi Solvita Stara.

Kurzemē tuvāko gadu laikā parādīsies izmēros arvien augstākas un iespaidīgākas vēja turbīnas. Iedzīvotāji aktīvi iesaistās publiskajās apspriedēs un šobrīd piesardzīgi vērtē vēja parku solītos labumus pašvaldībām un iedzīvotājiem.

„Manuprāt, ir lietas, ko nevar izmērīt naudā, protams, es nezinu, kā es reaģētu, ja pie manis atbrauktu un piedāvātu lielu naudas summu, diemžēl gadsimts ir tāds, ka mēs maksājam rēķinus un naudai ir liela nozīme sadzīvē, bet

viena vai trīs mēnešalgas nav tas, par ko es varu nopirkt veselību saviem bērniem vai labu miegu, vai to, ka redzēšu dzērves pie savas sētas," saka Maija no Ošiniekiem.

"Kurzemniekiem jāapzinās, kas tas ir reģions, kurā piedzimst vējš. Tur būs pastiprināta interese šo vēja resursu ķert.  Pret to saprotoši arī jāizturas. Jābūt kompromisam un dialogam starp šo vēja parku projektu attīstītājiem un vietējiem iedzīvotājiem,” Kurzemes nozīmi vēja enerģijas nozares attīstībā komentē Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs. Vienlaikus viņš  min Liepājas ostas lielo potenciālu attīstīt atkrastes vēja parku nozares bāzes vietu, kas saistīta ar vēja turbīnu uzstādīšanu jūrā un kopumā paredzētu vairāku miljardu eiro vērtas investīcijas.

Kurzemē šobrīd projekti ir dažādās attīstības stadijās. Nākamā gada vidū būšot lielāka skaidrība par ietekmes uz vidi novērtējumiem vairākos projektos dažādās vietās Kurzemē, kur tad arī varētu būvēt nākamos parkus.

Nozarē - saules un vēja parka attīstītāju vidū par jau rezervētajām jaudām Latvijā  notiek aktīvas diskusijas un situācija nav viennozīmīga. Tikmēr 12.novembrī Ministru kabinets (MK) apstiprināja Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) sagatavotos grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā. Grozījumi paredz nodrošināt iespējami efektīvāku tīkla izmantošanu atjaunīgo enerģijas ražošanas projektu attīstībai Latvijā. Ministrijā skaidro, ka elastīgā pieeja ilgtermiņā mazinātu elektrības cenas visiem patērētājiem un ļautu efektīvāk atkarībā no laika apstākļiem izmantot saules un vēja enerģiju. Savukārt Aizsardzības ministrija piedāvā atvēlēt plašākas teritorijas vēja parku attīstībai Latvijā nākamo trīs gadu laikā, ieskaitot papildu teritorijas Latvijas austrumu pierobežā.

Plašāk tēmu pētījusi Inga Ozola Kurzemē.

Latvijas sabiedrība noveco. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pērn senioru skaits vecumā no 64 gadiem pieauga par četrarpus tūkstošiem, sasniedzot 22,8 % no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. Bieži vien senioriem rodas dažādas veselības problēmas, tāpēc nepieciešama ilgstoša sociālā aprūpe un uzturēšanās pansionātā.

"Bija grūti no mājām šķirties. Es esmu vientuļniece. Un es sev to sen biju pateikusi, ka, kamēr es ar sevi tieku galā, tikmēr es dzīvoju savā mājā. Nebija iebildumu uz laukiem braukt. Un pati izvēlējos, lai vismaz man būtu “purvītis” aiz loga. Mums te ļoti daudz visādi svētki, nav garlaicīgi ne mirkli,” saka kāda no sociālās aprūpes centrā Vecbebri iemītniecēm. Netālu no Kokneses esošajā pansionātā šobrīd ir 95 iemītnieki. Piektdaļa no pansionāta iemītniekiem ir no Rīgas, jo Rīgā visiem vietas sociālās aprūpes iestādēs nepietiek, iemītnieki ir arī no Aizkraukles un Ogres.

Raidījumā plašāk par sociālās aprūpes centriem Zemgalē, Aizkraukles novadā un par augošajām izmaksām, kas  ietekmē gan senioru tuviniekus, gan pašvaldības.

Samazinoties demogrāfijas rādītājiem līdz ar to arī darba roku skaitam, digitālajā laikā pieaugot arī prasībām pret darbinieku kompetencēm un prasmēm, jautājums par mūžizglītību kļūst aizvien aktuālāks, to norāda arī Eiropas fondu programmas jaunajam periodam, kas atbalstīs pieaugušo izglītību.

"Jāsaka godīgi, tajā ikdienas darbu dunā un apjomā tā informācija nav līdz manīm nonākusi. Ja arī tāda iespēja ir, tad viņai būtu jābūt pieejamākai," bezmaksas mūžizglītības kursu informācijas pieejamību iezīmē Valmierā bāzētās televīzijas ReTV valdes priekšsēdētāja Elīna Leimane. Savā uzņēmumā apmācības viņi līdz šim veikuši par saviem līdzekļiem.

Žurnāliste Solvita Stara plašāk pēta to, kāda ir mūžizglītības pieejamība reģionos, cik plaša tā ir, kādas ir tendences un vai darba devēji, uzņēmēji un darba ņēmēji vai bezdarbnieki to izmanto.

Ir pagājuši 2 gadi un 8 mēneši kopš Krievija sāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā. Lai vājinātu Krievijas ekonomiku un līdz ar to karotspēju, Eiropas Savienība šajā laikā pret agresorvalsti ieviesusi jau 14 dažādu sankciju paketes. Sankcionēto preču saraksts arvien pieaug, taču tajā pašā laikā nemazinās, bet pat pagarinās arī kravas automašīnu rindas uz Latvijas – Krievijas robežas, šobrīd pārsniedzot pat tūkstoš smago mašīnu abos Latvijas robežkontroles punktos ar Krieviju.

“Mēs tikko atbraucām, apmēram 10 diennaktis būs jāstāv,” stāsta kāds netālu no robežpunkta esošās Kārsavas centrā satiktais tālbraucējs no Serbijas. “Stāvam uz ceļa, ko var darīt. Ir divi stāvlaukumi, bet pilni.”

“Ja mēs kādreiz varējām rindas prognozēt, piemēram, zinājām, ka pirms Jaunā gada būs milzīgas rindas un pēc jaunā gada šīs rindas nebūs, tad šobrīd mums absolūti nav nekādu iespējamo prognožu. Protams, stājoties spēkā kādam jaunam sankciju regulējumam, ja ir pārejas periods, tad komersanti šajā pārejas periodā steidz izpildīt līgumsaistības un tas rada kādu pieaugumu,” secina Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes direktora vietniece Sandra Kārkliņa-Ādmine.

Raidījumā plašāk par to, kas šobrīd notiek Latvijas-Krievijas robežkontroles punktos Ludzas novadā, par to, kā ar kravas rindām sadzīvo pierobežas iedzīvotāji un vai ir kādi situācijas risinājumi, lai pierobežu atvieglotu no tranzītkravu sastrēgumiem.

Depopulācija jeb iedzīvotāju skaita samazināšanās nav tikai Latvijas problēma, turklāt līdzīgi kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, visvairāk to izjūt tieši no galvaspilsētas attālākajos reģionos. Teju katra Latgales pašvaldība ik gadu zaudē iedzīvotāju skaitu, kas pielīdzināms nelielam pagastam. Cilvēki izmirst un cilvēki aizbrauc.

Līdzās dažādām valsts un pašvaldību programmām, savu artavu cenšas dot arī vietējie aktīvisti, radot inovatīvus centrus un kopienas, kas motivē jaunus cilvēkus reģionos attīstīt savas biznesa idejas un tādā veidā palikt dzīvot pierobežā. Šādu centru un kopienu nav daudz, taču pa kādam piemēram var atrast visās Baltijas valstīs.

Visticamāk reģionos nekad nebūs vairāk iedzīvotāju nekā galvaspilsētas tuvumā, taču lielajiem uzņēmumiem pierobežā atrasties ir izdevīgi, kaut vai uz lētāka darbaspēka rēķina, piekrīt „Latgalactica” izveidotājs Raimonds Platacis.

„Otrs uzņēmējdarbības veids, kas šeit var izdzīvot, ir ģimenes uzņēmumi, kur visi "mauc" vienā virzienā, kur bērni tiek iesaistīti, kur ģimene saprot, ka jāturas virs ūdens. Un trešā specifika –

cilvēki, kuri apvieno darbu pašvaldībā vai valsts institūcijās ar privāto biznesu, jo viņiem nepietiek ar to, kur viņi ir, viņiem ir lielāks potenciāls, bet viņi nevar iztikt tikai ar savu privāto biznesu, jo nav cilvēku, nav klientu.

Visi pārējie – tie strādā ar misijas apziņu. Ja misijas apziņas nav, tad tas ir kaut kāds mazohisms.”

„Daudziem jau ir tas priekšstats, ka rūpniecība Latvijā sabrukusi. Tas ir absolūti maldīgs priekšstats, bet tas, ka atsevišķi uzņēmumi nav tik lieli kā agrāk PSRS giganti, nenozīmē, ka nav. Apstrādes rūpniecības kopējais apgrozījums ir vairāki miljardi eiro gadā, pamatā tā ir eksporta orientēta nozare,” saka uzņēmuma „CLT profi” līdzīpašnieks Robertam Dlohi, viņa pārstāvētais uzņēmums ir viens no 20 uzņēmumiem, kura ražošanas telpas atrodas Jelgavā, bijušās rūpnīcas RAF teritorijā. Pirms 19 gadiem te darbu uzsāka Jelgavas biznesa parks, kura teritorija aizņem 23 ha. Tāpat Jelgavā šobrīd darbojas Lielupes industriālais parks, kas atrodas bijušā Jelgavas būvmateriālu kombināta teritorijā. Abus apsaimnieko privātie uzņēmēji, bet pašvaldība no Eiropas struktūrfondu naudas ieguldījusi vairāk nekā 10 miljonus eiro, izbūvējot infrastruktūru, galvenokārt ceļus. Tāpat bijušā lidlauka teritorijā, tiks veidots vēl viens – Zemgales industriālais parks. Jelgavas pašvaldība uzvarēja konkursā un saņems 20 miljonus eiro  no Atveseļošanas fonda finansējuma, kas paredzēts, lai mazinātu reģionālās atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju.

Raidījumā šoreiz plašāk par industriālo parku attīstību Jelgavā un to, kā tie veicina uzņēmējdarbības attīstību Zemgalē.

"Nebija jau vairs ko zaudēt, pārvācāmies pēc piecpadsmit gadiem, gājām uz visu banku, atpakaļ ceļa nebija. Mums pašiem ļoti patīk, meklējam savu mājokli, kur uzsākt ģimenes dzīvi.

Mājas tomēr ir mājas, ir liels ģimenes atbalsts, sava valoda, es piederīgs šeit, tā ir tava zeme, var izbaudīt visus četrus gadalaikus,"

nesen no ilgstošas dzīves Spānijā atgriezies Latvijā, par savu dzīves vietu izvēloties Liepāju, saka kafejnīcas „Teika” saimnieks Edgars Miķelsons.

Uz dzīvi Kurzemē pēdējo gadu laikā atgriezušās teju 500 ģimenes, izmanto atbalstu un iesākto turpina. Visvairāk reemigrantu par savām mājām, atgriežoties Latvijā un tieši Kurzemē, izvēlas Liepāju. Daļa veiksmīgi izveidojuši savus uzņēmumus. Kādas atbalsta iespējas izmanto un ar kādām grūtībām saskaras reemigranti, par to plašāk raidījumā pētījusi Inga Ozola.

Demogrāfiskā lejupslīde ir viens no politiskās dienaskārtības jautājumiem jau vairāku gadu garumā, jo dzimstības rādītāji Latvijā joprojām turpina samazināties. Lai risinātu demogrāfiskos jautājumus reģionālā līmenī, par bērnu nākšanu pasaulē domā arī slimnīcas, kurās ir dzemdību nodaļas. Tās cīnās par nodaļu pastāvēšanu, un par to, kuram tiks grūtnieces. Katra grūtniece, dzemdētāja slimnīcai atnes arī naudu, jo dzemdības ir valsts apmaksāts pakalpojums. Lai arī dzemdību nodaļu skaits reģionos sarūk, konkurence tikai pieaug un slimnīcas burtiski cīnās par grūtniecēm, katrs izspēlējot savus trumpjus. Tā piemēram ar mērķi piesaistīt slimnīcai topošās māmiņas, Valmierā pirms gada izveidota programma “Piedzimt Valmierā”. Ko tā devusi, kā slimnīcas izdzīvo un konkurē demogrāfiskās lejupslīdes apstākļos, par to raidījumā plašāk pētījusi Solvita Stara.