Reģioni Krustpunktā

Jau vairākus gadus pašvaldības Latgalē veido stipendiju fondus, lai augstskolās studējošos jauniešus ieinteresētu atgriezties darba tirgū savā novadā. Tādējādi, jauniešiem, saņemot stipendiju, būtu garantēti nodrošinātas darba vietas, savukārt, darba devējiem - iespējas būt pārliecinātiem uz vairākiem gadiem par jaunu un nepieciešamu speciālistu piesaisti.

"Šogad, ir 2 jauni speciālisti - audiologopēds un radiogrāfs, kas paplašina to pakalpojumu klāstu, ko šobrīd sniedz Grīvas poliklīnika. Un

šogad mēs vēl esam iesnieguši jaunu pieprasījumu atbalstīt pašvaldību arī citus speciālistus

- tie ir ķirurgi, lori, oftolmologi, tie, kas nepieciešami uzsitienu," par piesaistītajiem jaunajiem speciālistiem stāsta Augšdaugavas novada pašvaldības kapitālsabiedrības "Grīvas poliklīnika" valdes loceklis Andris Pļaskota.

 

Raidījumā plašāk par stipendiju fondiem pašvaldībās Latgalē, par ieguldītajiem līdzekļiem un atdevi no šīm stipendijām, proti –vai studenti tās izmanto, cik lietderīgi un vai pēc studiju beigām stipendiāti vienmēr atgriežas pašvaldībā, kas tam maksājusi stipendiju, un vai šīs stipendijas vairāk ir sociāls atbalsts studējošajiem jauniešiem vai tomēr palīdzība uzņēmējiem?

Jau otro gadu pēc kārtas vasaras vētrās un lietavās visvairāk cietuši lauksaimnieku sējumi Zemgalē. Latvijas apdrošināšanas kompānijas pēc plūdiem un lietavām jūlija beigās saņēma 9000 apdrošināšanas atlīdzību pieteikumu par 22 miljoniem eiro. No tiem 5,5 miljoni izmaksāti lauksaimniekiem Zemgalē par izpostītiem sējumiem.

Latvijas zemnieki sējumu apdrošināšanu uzsāka pirms 9 gadiem, 2015. gadā un tad tika apdrošināti tikai 4411 ha. Šogad apdrošināti gandrīz 422 tūkstoši ha. Apdrošinot sējumu platības, lauksaimniekiem ir iespēja saņemt arī atpakaļ daļu no polises cenas. Eiropas līdzfinansējums ir 7 miljoni, taču arī valsts papildus šogad līdzfinansēja 4 miljonus eiro.

Raidījumā plašāk par šī gada graudu ražām, cenām un sējumu apdrošināšanu.

Pēdējās desmitgadēs Latvijā jūras piekrastē strauji izplatījusies krokainā roze. Senāk kāpās rozes stādītas apzināti, bet tagad tiek meklēti labākie risinājumi un pētīts, kā nākotnē cīnīties ar šo invazīvo sugu jūras kāpās, to rakt ar lāpstu, mazgabarīta tehniku vai dedzināt. Augusta nogalē AS “Latvijas valsts meži” dabas liegumā “Ziemupe” uzsākusi invazīvās sugas -  krokainā roze (Rosa rugosa) - ierobežošanas darbus aptuveni 10 hektāru lielā platībā.

Krokainā roze, kas izplatās jūras krastā negatīvi ietekmē pašmāju augus un aizsargājamos biotopus. Raidījumā žurnāliste Inga Ozola plašāk skaidro uzsākto cīņu ar invazīvajām sugām Latvijā, šoreiz lielāku uzmanību pievēršot Kurzemes piekrastes biedam – krokainai rozei. Kas līdz šim ir izdevies un kādu scenārijus redzam nākotnē?

 „Krokainās rozes gadījumā tā cīņa ir diezgan sarežģīta, auga saknes ir salīdzinoši dziļi zemē, tādas virspusējas zemsedzes apsaimniekošanas metodes ir drīzāk mazāk efektīvas, īpaši, ja augs veido blīvas audzes,” saka LVM Vides projektu vadītājs Ilmārs Bodnieks.

Brauciet lēnām pār tiltu, draugi! Ar šiem dziesmas vārdiem itin labi raksturojams tilts pār Salacu Salacgrīvā.  Kā lielākā daļa valstī esošo tiltu, tas ir visai bēdīgā stāvoklī, proti – tas būvēts pirms vairāk nekā 60 gadiem un tam tā arī nekad nav veikts kapitālais remonts.

Jau 2020. gada rudenī veiktā izpēte liecināja – vai nu tiltam nekavējoties ir jāveic nopietns remonts, vai arī tā lietošana ir jāierobežo. Situāciju vēl nopietnāku padara tas, ka tilts nav vien vietējās nozīmes, tā ir daļa no nozīmīgas tranzīta šosejas, kas vajadzīga arī militārajai satiksmei.

Cik militārās mobilitātes finansējums, kas teju 80 miljonu eiro apmērā Latvijai piešķirts dažādiem objektiem, tostarp arī Limbažu novadam tilta pār Salacu rekonstrukcijai, ir būtisks atspaids valstij un pašvaldībām, plašāk skaidro Solvita Stara.

Ar mērķi veicināt latviešu vēsturisko zemju izdzīvotāju identitāti un piederību, kā arī lai garantētu latviešu vēsturisko zemju kultūrtelpu saglabāšanu un attīstību, pirms trīs gadiem - 2021.gada jūnijā Saeimā pieņēma vēsturisko zemju likumu, kur starp pārējām vēsturiskajām zemēm - Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali, kartē iezīmēja arī Sēliju.

Kultūrvēsturiskajā iedalījuma kartē Sēlija ir gara un izstiepta teritorija Latvijas dienvidaustrumos. Gar Daugavu tās kreisajā krastā Sēlija stiepjas no Jaunjelgavas līdz par Baltkrievijas robežai Krāslavas novadā, visā tās garumā robežojoties ar Lietuvu. Sēlijas vēsturiskajā zemē ietilpst daļa Aizkraukles, Jēkabpils, Augšdaugavas, Krāslavas novadu un arī daļa Daugavpils valstspilsētas.

"Sēlijai  jau vienmēr laika gaitā bijis tāds vēsturiskais novads, kuru paši šeit dzīvojošie iedzīvotāji  atzīst un vienmēr bija pieminējuši. Var būt vairāk agrāk tā ir skanējusi kā augšzeme. Un mēs esam ļoti priecīgi, ka Levita kungs  šo te dabūja gatavu un šo kultūrvēsturisko latvju zemju likumu apstiprināja. Un, ka Sēlija beidzot ir kā atsevišķs, oficiāls kultūrvēsturiskais novads parādījusies kartē," saka īstena sēliete, bebreniete, Dvietes senlejas informācijas centra “Gulbji” darbiniece un arī Bebrenes apvienības pārvaldes vadītāja Benita Štrausa.

"Tas mums dod lielāku pašapziņu, lielāku spītu turpināt un saglabāt visas šīs tradīcijas un vērtības."

Vēl pirms pēdējās administratīvi teritoriālās reformas tika nodibināta Sēlijas novadu apvienība, tajā tolaik apvienojot - Aknīstes, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils, Neretas, Salas un Viesītes pašvaldības. Un cerot teritoriālajā reformā uz savu atsevišķu kopīgu novadu. Tomēr reforma Sēliju nav saudzējusi, to sašķeļot un pievienojot citiem novadiem, un šobrīd nav nevienas pašvaldības, kas būtu tikai un vienīgi Sēlijas vēsturiskajā zemē. Sēlijas novadu apvienība izjuka. Tagad izveidota Sēlijas asociācija, tomēr valstiska līmeņa pārstāvniecības šai vēsturiskajai zemei joprojām nav.

Kā šodien attīstās sēļu identitāte un kultūrpolitika un kas ir Sēlija šodien, par to plašāk raidījumā.

„Ļoti akmeņains krasts, ir ļoti grūti ieiet ūdenī, tāpēc bērni lec no pontona. Tā kā mums šī nav oficiāla peldvieta, tad ūdens tīrība regulāri te netiek pārbaudīta, nav šo boju," Agita Grīnvalde – Iruka ir divu pusaudžu mamma. Viņu uztrauc, ka Aizkrauklē nav nevienas oficiālas peldvietas.

"Ja tu dzīvo pie Daugavas, nu, kur gan citur lai es iet atpūsties, ja ne pie upes.”

Gada siltākie mēneši ir laiks, kad notiek visvairāk nelaimes gadījumu uz ūdens. Aizvadītajās brīvdienās glābēji no ūdenstilpēm izcēla trīs bojāgājušos un šogad noslīkuši jau 37 cilvēki. Glābēji dežūrē galvenokārt pludmalēs, kas saņēmušas Zilo karogu un Latvijā tādas ir tikai 12. Bet ko var izdarīt pašvaldība, lai peldēšanās tās teritorijā būtu drošāka?

Pirms astoņiem gadiem Liepājas pusē, Grobiņas atkrituma poligona „Ķīvītes” teritorijā sāka darboties atkritumu šķirošanas komplekss. Šo gadu laikā jūtams būtisks progress, īpaši dalīti vākto atkritumu jomā

„Ja pirms astoņiem gadiem mums mēnesī ienāca kādas 24 tonnas dalīti vākto atkritumu, tad tagad tās ir vairāk nekā 200 tonnas. Progress ir, cilvēki šķiro vairāk. Protams, ar apjomu, kaut kādā ziņā cieš arī kvalitāte.

Jo, ja sākumā šķiroja paši apzinīgākie un rūpīgākie, tad tagad šķiro vairāk cilvēku. Kāds kaut ko nav sapratis, vai kam neinteresē tik ļoti, kas notiek tālāk ar to materiālu, tad arī piejaukumu ir vairāk,” situāciju iezīmē SIA „Eco Baltia Vide” šķirošanas kompleksa ražošanas vadītājs Jānis Višņevskis.

Turpat netālu Grobiņas atkritumu poligonā atrodas arī jaunā bioloģisko atkritumu rūpnīca, kas darbojas jau aptuveni pusgadu. Bioloģisko atkritumu apjoms, kaut arī tam bijuši piejaukumi, jau šajā laikā ir bijis pietiekošs, lai varētu notikt gāzes ražošanas process.

„Viss jau no mums atkarīgs - kā paši šķirosim, lai bioloģiju tīrāk atšķirotu.

[..] jo sliktāks materiāls, jo vairāk sadārdzina procesu un apgrūtina komposta iegūšanu,” stāsta SIA „Liepājas RAS” ražošanas tehniskais speciālists Pēteris Dovgvillo.

Šajā Kurzemes atkritumu poligonā joprojām tiek noglabāti aptuveni 40% no saražotajiem atkritumiem, tomēr par iespēju sasniegt mērķi līdz 2035. gadam atkritumu poligonā noglabāt tikai 10% no atkritumiem, uzņēmumā vērtē cerīgi. Progress ir jūtams, taču joprojām cilvēkiem ir ļoti dažāda izpratne par šķirošanu.

"Grāmatas, te internets iespējams, te klientei vajadzēs apdrošināšanas polisi uztaisīt. Te kopē veselības dokumentus, analīzes, piemēram. Nu viskaut ko prasa,"

lauku bibliotēkas ikdienu atklāj Limbažu novada Bīriņu bibliotēkas vadītāja Broņislava Keiša.

Pavasara sākumā publiskajā telpā izskanēja informācija, ka Limbažu novada pašvaldība plāno slēgt septiņas bibliotēkas. Šajās dienās arī izšķiras šo lasītavu liktenis.

Pirms tam Latvijas Nacionālā bibliotēka un tās Atbalsta biedrība aicināja Kultūras ministriju, Latvijas Bibliotēku padomi un Limbažu novada domes deputātus, pieņemot lēmumus šajā jautājumā, darīt to sociāli un valstiski atbildīgi. Limbažu novada pašvaldībā norāda - ka tieši tā šis jautājums arī tiek skatīts, jo dažos gadījumos saglabāt bibliotēkas nebūtu saimnieciski. Pie tam - kā norāda Limbažu novada pašvaldība - sešos gadījumos netiks slēgtas bibliotēkas, bet gan Limbažu bibliotēkas struktūtvienības, pie tam - katrā novada pagastā bibliotēkas pakalpojumi būšot pieejami.

Lauku mazo bibliotēku nozīmi un turpmāko likteni plašāk skaidro Solvita Stara.

Cilvēku tūkstoši dodas gājienā, dziesmas, Krievijas karogi, georga lentes, jaunieši tumšzaļās kara uniformās un runas, kas kultivē Krievijas propagandu, – visi tie Krievijas agresiju slavinošie simboli, kas šobrīd Latvijā ir aizliegti, bija Daugavpils realitāte 9. maijā daudzu gadu garumā.

Vairāk kā divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un pēc padomju armiju slavinošo pieminekļu demontāžas Latvijā, 9. maija kults Daugavpilī joprojām nav miris, bet gan pārcēlies uz Dubrovina parku pilsētas centrā, kur atrodas Padomju karavīru memoriāls. Obligāti demontējamo pieminekļu sarakstā tas nebija iekļauts, jo šeit esot apbedījumi. Lai gan bez kopīgas pulcēšanās un mazākā skaitā nekā pērn, arī šogad te  ieradās daudzi proklemliski politiķi un iedzīvotāji, kuri joprojām šo dienu neuzskata par Latvijas okupācijas sākumu.

„Kad pa visu centru gāja cilvēku straumes ar uzplečiem, ziediem, dažādu simboliku, tā vairs nav. Lielākā daļa iedzīvotāju ir gatavi lietot valodu un sapratuši, ka nāksies integrēties Daugavpils un Latvijas sabiedrībā. Es nevaru pateikt par tām sarunām, kas notiek virtuvē pie tējas tases, bet gadi iet uz priekšu un paaudzes mainās,” saka Daugavpils domes deputāte Līvija Jankovska („Mūsu partija”).

Ja paaudžu maiņa varētu mainīt 9.maija tradīcijas Daugavpilī, tad īsti neskaidrs jautājums paliek, par kādu naudu tiek uzturēts cits padomju mantojums – mūžīgā uguns pilsētas centrā Dubrovina parkā? Par to plašāk raidījumā.

Latvija piedzīvojusi vairākus emigrācijas viļņus. Pēc Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā sākās brīva darbaspēka kustība Eiropā, nākamais, vēl lielāks emigrācijas vilnis bija pēc globālās finanšu un ekonomikas krīzes 2008. gadā, kad Latvijā plīsa arī nekustamā īpašuma burbulis. Kā liecina CSP dati, ja kopumā Latvijā pēdējos gados atgriezās četri līdz pieci tūkstoši remigrantu gadā, tad pēc pandēmijas – 2021. gadā atgriezās gandrīz 7000, 2022. gadā – virs 9300.

Konkrēti Zemgalē pērn atgriezās 118 Latvijas iedzīvotāji, kas pirms tam dzīvoja un strādāja ārzemēs, galvenokārt Anglijā, Vācijā, Īrijā un Norvēģijā. Visbiežāk atgriežas ģimenes ar bērniem. Kas, atgriežoties Latvijā, sagādā lielākās problēmas – dzīvesvieta, darbs vai izglītības iespējas bērniem - par to plašāk raidījumā.